Luņins uzkrāva telti uz muguras un sāka kāpienu. Krauja bija veidota no drūpoša smilšakmens un sagūlušām, taču nodevīgi vājām kvarca smiltīm. Luņins tvērās pie saknēm un dzelkšņainajiem krūmiem, kas padevās negaidīti viegli, tāpēc nācās ar visu ķermeni spiesties pie kraujas, lai nenoslīdētu atpakaļ.

2966. gada 10. jūnijā presē parādījās ziņojums, ka pagājušā naktī Vēstures muzeja parkā sajucis robots sasitis piecsimt pieminekļus. Mežonīgais vandālisma akts ir satriecis plašas sabiedrības masas, tāpēc ka pieminekļu kolekcijā ir bijuši izcili mākslas darbi. Piemēram, tādi kā akmenī kaltais karalis Fiferons Resnais vai diktators Šindlers, kuru nezināms autors bija veidojis bronzā.

Iestājoties rītam, muzeja parku vairs nevarēja pazīt. Pieminekļi gulēja drupās, laternu stabi bija salauzti, koki izrauti ar saknēm, zāle samīdīta.

Notikumu vietā tūlīt pat ieradās izmeklēšanas komisija. Tā arestēja robotu UV-083, kas muzejā strādāja par sētnieku. Nopratināšanā, robots atzinās, ka pagājušā naktī, izpildot dienesta pienākumus, viņš atradās parkā. Atbildot uz citiem jautājumiem UV-083 sāka gvelzt trakas muļķības par brīnumu šķiltavām, eļļas baseiniem, velniem un tamlīdzīgus niekus.

- "Cilvēce". Šodien visiem mums šim vārdam ir jauna nozīme.

Televizora ekrānā non-stop režīmā nomainot vienam otru varēja redzēt prezidenta runu un citplanētiešu kuģu sadragātās atliekas.

- Mēs cīnāmies par savām tiesībām dzīvot. Eksistēt, - vēstīja vīrišķīga, nedaudz aizsmakusi balss. - Ja mēs atkarosim šo dienu, ceturtais jūlijs būs slavens ne tikai kā amerikāņu svētki, bet kā diena, kad visa pasaule vienā balsī paziņo: "Mēs klusi nepazudīsim naktī! Mēs bez kaujas nedosimies prom! Mēs dzīvosim! Mēs izdzīvosim! Šodien mēs svinam mūsu Neatkarības dienu!"

Prezidents saviebās. Kad tas viss beidzot beigsies?

-Poļanka, - Lucīna teica samtainā balsī. Sanāca „poļ-anka” – izsmalcināti un maigi.

-Vai tu zini, kāpēc to sauc par „poļanku” [latviski – „pļaviņu”]? – es tad jautāju.

-Nē. Laikam tāpēc, ka skaista, iespējams, tās raksti vizuļo, kā ziedu pilna pļava, kā pļaviņa mežā...

-Nekā tamlīdzīga. Šo taureni nosauca Teodora Fjodoroviča Poļanovska vārdā, tāds lūk, dīvains vārds.

-Jā? – Lucīna izklaidīgi sacīja ar smalkajiem, garajiem pirkstiem glaudot poļankas izcili maigās pūciņas. – Tas ir interesanti. Poļ-anovskis.

Olimpiskā komiteja vienmēr skopojas ar telegrammām. Arī sūta tās pēdējā brīdī. Sākumā jāziņo par kaut kādiem tur noklīdušiem konteineriem, jāizsauc Frankiju pie Oles, jāpavēsta Galaktika par simfonisko koncertu – un tikai tad pienāk Olimpiskās komitejas depešu kārta...  

Es sportam esmu atdevis visu savu dzīvi. Jaunībā es uzstādīju rekordus, tieši man piederēja „divi piecdesmit četri” augstumā Pestaloci Olimpiādē. Tagad par to atceras tikai sporta vēsturnieki un tādi veči kā es. Dzīves otro pusi es veltīju tam, lai grieztos sporta mašīnas riteņi. Kādam jau tas ir jādara. Kādam ir jāatrisina strīdi starp tiesnešiem un federācijām, jānogludina konflikti un, gaidot reisa raķetes, jāaizrijas ar sintekafiju Dieva aizmirstās Visuma kosmoostās.

Kad es pārlēcu divi piecdesmit četri, man aplaudēja miljoniem cilvēku, un kādu brīdi es biju pats slavenākais cilvēks uz Zemes, pareizāk, Saules sistēmā, pareizāk, visur, kur dzīvo humanoīdi. Šodien es, pēc manām domām, daru daudz vairāk, kā agrāk. Ja nebūtu mana iejaukšanās, izgāztos daudzi mači un daudzi kārtīgi cilvēki kļūtu par ienaidniekiem. Taču man vairs neviens neaplaudē. Esmu vecs izsūtāmais zēns, profesionāls sporta darbonis un īgņa. Telegrammas panāk mani, kā lodes, un aizmet prom no iecerētā ceļa, attālinot no mājām un īstas kafijas, nedod iespēju padomāt un aizsūtīt tālāk visu to bezjēdzīgo, manam vecumam nepiemēroto, kņadas pilno dzīvi, un doties pie miera.

Man gribas tur atgriezties. Taču es nekad nevarēšu to izdarīt. Laikam man līdz sava mūža galam tāpēc nāksies mocīties ar skaudību...

Taču toreiz man nebija nekādu aizdomu. Noklikšķēja un iedūcās lifta durvis. Es gāju pa lēzenu pandusu no daudzkrāsainām flīzītēm kosmodromā un apstājos, domās izceļot no sagaidītāju pūļa to, kurš man bija paredzēts kā pavadonis, - par manu atbraukšanu laikus jau bija brīdināti.

Cilvēks, kurš piegāja pie manis, bija garš, tievs un muskuļots. Viņam bija gari, zaļgani no pastāvīgas darbošanās ar gersēliju pirksti, un tieši tāpēc, agrāk pirms viņš atvēra muti, es sapratu - kolēģis.

-Kā atlidojāt? - viņš jautāja, kad mašīna izbrauca pa kosmodroma vārtiem.

-Paldies, - es atbildēju. - Labi. Normāli atlidoju.

Es tikai vienu reizi esmu redzējis, kā iet bojā kuģis. Citi to nekad nav redzējuši.

Tas nav šausmīgi, tāpēc ka tu nespēj domās pārnesties uz turieni un sajust visu attiecībā uz sevi. Mēs skatījāmies no komandtiltiņa, kā viņi centās nosēsties uz planētas. Likās, ka viņiem tas izdodas. Taču ātrums tomēr bija par lielu.

Kuģis pieskārās lēzenai ieplakai, un tā vietā, lai apstātos, turpināja kustēties, it kā gribētu paslēpties akmeņu iekšienē. Taču akmens iedobe nevēlējās padoties metālam, un kuģis sāka sadalīties, kā ūdens pile, kas uzkritusi uz stikla. Tā kustība palēninājās, kā sīkas šļakatas, slinki un bez skaņas, kaut kādas tā daļas atdalījās no kuģa pamatmasas un kā melni punkti uzlidoja virs ielejas, meklējot ērtas vietas, lai nogultos un pamirtu. Pēc tam šī bezgalīgā kustība, kas turpinājās apmēram minūti, izbeidzās. Kuģis bija miris, un tikai tad mana apziņa ar kavēšanos rekonstruēja lūstošo starpsienu dārdus, sarautā metāla vaidus, gaisa kaukšanu, kas kā kristāli nosēdās uz sienām. Dzīvās būtnes, kas kuģī tikko bija, laikam paspēja izdzirdēt tikai šo skaņu sākumu.

-Nu ko, mēs esam pārliecinājušies, ka jūsu Nāves zvaigzne ir varens ierocis. Taču, cik tā ir droša? Vai tai nav kaut kāda īpaši vāja vieta?

-Jūs smejaties, vai? Tik liela un baigi sarežģīta lieta nekad nevar būt absolūti droša. To jau vēl arī būvēja pa galvu, pa kaklu, lai tikai ātrāk gatava. Tur jau, kur tikai neskaties, ir visādas kļūmīgas vietas.

-Un kā tad jūs tādā gadījumā grasaties nodrošināt misijas drošību?