19. maijā Rīgas Centrālajā bibliotēkā notika tikšanās ar jauno rakstnieci Lauru Vilku, tetraloģijas "Apakšzemes leģendas" autori. Uzreiz rodas jautājums: kāpēc tetraloģija, ja ir iznākušas tikai trīs grāmatas? Par to vēlāk no intervijas ar rakstnieci, kas sevi sauc par Lauru Otro, jo ir arī viņas draudzene, rakstniece Laura Dreiže.

Ja parasti rakstnieku iedomājas, kā vecāku cilvēku, tad šis nav tas gadījums. Laura ir jauna un arī rakstīt nopietnāk sāka 13 gadu vecumā. Tāpēc tas var kalpot par uzmundrinājumu, nekad nav par agru sākt rakstīt, ja sirds to vēlas. Laikam jau visiem ir bijušas domas par to, ka būtu lieliski atrasties kādā vietā, kas nelīdzinātos mūsu pasaulei. Bieži tas ir kādas filmas vai grāmatas iespaidā. Arī laura bērnībā ļāvās fantāzijas viļņiem, lai gan liela lasītāja nebija. Tomēr visas viņas fantāzijas prasīt prasījās tās izlikt uz papīra. Tā viņa sāka rakstīt savu pirmo grāmatu - par pokemoniem. Taču, kad TV beidza raidīt oriģinālo sēriju, arī fantāzija apsīka. Taču tad sāka iznākt grāmatas par Hariju Poteru. Par Potera fani Laura ir palikusi arī līdz šim.

Pienāca laiks ikgadējam Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības pasākumam LatCon. Šogad tas otro reizi notika Rīgas Centrālās bibliotēkas viesmīlīgajās telpās un ir cerība, ka mūsu sarīkojuma klejojumu gadi ir beigušies un nākošgad, un pēc tam tas atkal varēs notikt tepat.

Saskaņā ar bibliotēkas darba grafiku pasākums tika sadalīts divās dienās: piektdienas (21. aprīļa) vakarā un sestdienā (22. aprīlī), kad varējām iespēt ko vairāk. Pirmajā vakarā tika nolasītas trīs lekcijas. Divas no tām izrādījās manējās. Pirmajā stāstīju par tādu fantastikas literatūras apakšžanru kā stīmpanks jeb, kā to latviskāk dēvē - par tvaika panku. Centos izstāstīt par tā saknēm un rašanos no pirmsākumiem līdz mūsu dienām, nobeidzot ar nozīmīgākiem mūsdienu darbiem. Stīmpanks ir fantastikas paveids, kas izmanto pieņēmumu, ka 19. gadsimtā attīstās tvaika mašīnu tehnoloģijas, bet iekšdedzes dzinēji un elektrība paliek neizzināti. Tas ļauj arī stīmpanku rakstīt kā postapokaliptisku fantastiku, vai vispār veidot alternatīvas pasaules šādu tehnoloģiju garā. Tomēr pamatā rakstnieki izvēlas attēlot Viktorijas laikmeta Britāniju vai pat tikai Londonu alternatīvās vēstures garā.

2017. gada 13. aprīlī Rīgas Centrālajā bibliotēkā notika rakstnieces-fantastes Lauras Dreižes mācību lekcija "No idejas līdz grāmatai", kur viņa pastāstīja par to, kā cilvēks, kurš vēlas uzrakstīt grāmatu, var to izdarīt.

Stāstot par pašas, kā rakstnieces, pieredzi, autore sanākušai publikai; divām skolēnu klasēm un vēl citiem interesentiem sākumā stāstīja, kas vispār ir fantastiskā literatūra un divi no tās pamatžanriem. Vispirms stāstot par pašas iemīļotāko fantāzijas žanru. Autore iedala fantāziju pēc ģeogrāfiskā principa. Pirmā fantāzijas darbu grupa ir darbi, kur notikumi norisinās pilnībā fantastiskā pasaulē, kurai nav nekāda piesaiste ar mūsu pasauli. Klasisks piemērs - Tolkina "Gredzenu pavēlnieks" ar tās Viduszemi. Piebildīšu, ka Tolkina paplašinātajā Visumā Viduszeme tomēr it kā uzslāņojas "pirmsplūdu" aizlaiku Eiropai. "Pavēlniekā" patiešām nekādas piesaistes ar mūsu pasauli nav. Otrais fantāzijas novirziens ir tāds, ka fantāzijas un mūsu pasaules it kā pastāv paralēli un notikumi sāk attīstīties tad, kad viens vai vairāki cilvēki no mūsu pasaules nokļūst fantāzijas zemē, kā tas notiek Lūisa "Nārnijas hronikās". Trešais novirziens jau paredz fantāzijas zemes saplūšanu ar mūsu pasauli, kad tās personāži darbojas gan tur, gan te. Protams, ka lielisks piemērs ir "Harijs Poters". Pēdējais fantāzijas novirziens ir tāds, ka darbība pilnībā notiek mūsu pasaulē. Šeit, bez šaubām, var atcerēties "Krēslas" sāgu.

2017. gada 24. janvāra saruna Centrālajā bibliotēkā.

Par minēto tēmu stāstīja redaktore Bārbala Simsone, sarunu ievadīja rakstniece Laura Dreiže.

Tātad jūs esat uzrakstījis romānu, gribat, lai to izdod grāmatā. Kas būtu jādara tālāk?

Bibliotēkā bija sanākuši cilvēki, kas raksta. "Zvaigznes ABC" redakcijas vadītāja un arī redaktore Bārbala Simsone sāk savu stāstu par to, kā top grāmatas. Tas ir process, ko var izstāstīt divās stundās, ja stāsta sīki. Taču Bārbala sola pastāstīt īsāk.

Autori ir visādi: daži vēl joprojām sūta ar roku rakstītus manuskriptus, arī mašīnrakstā. Tas tomēr ir pirmais paņēmiens, kā redaktoru nokaitināt, jo mūsdienās labākais paņēmiens ir sūtīt savu garadarbu digitālā veidā. Vislabāk - Word formātā. Noteikti būtu vēlama pavadvēstule, kurā pastāstiet, kas esat jūs, kas ir jūsu darbs. Daži autori baidās, ka viņu darbus kāds "nospers". Izdevniecības Latvijā nav tik daudz, lai kāds censtos būt tik nejauks.

Ceturtdien, 19. janvārī, plkst. 14.50 Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļa aicināja uz cikla „Autors meklē lasītāju, lasītājs - autoru” 2017. gada pirmo tikšanās reizi. Ciemos bija rakstniece Ilze Liliāna Millere.

Pasākums notika Dzejas lasītavā, Brīvības ielā 49/53, 7. stāvā. Vismaz sākās tur, mazā telpa bija pārpildīta, taču pēc kādām minūtēm desmit-piecpadsmit skolotājas uz tikšanos atveda vēl vienu klasi un steigšus vajadzēja izdomāt risinājumu. Par laimi 2. stāvā nekādi pasākumi nenotika un visi pārcēlāmies uz turieni.

Sākumā Ilze Liliāna Millere, kuru mēs sākumā pazinām ar uzvārdu Muižzemniece pastāstīja par savām sarakstītajām grāmatām. Pirmo, mazo grāmatiņu viņa bija sarakstījusi 9 gadu vecumā. Pareizāk sakot, pasaciņu, kas viņas vecākiem tā iepatikās, ka viņi nolēma, jāizdod. Taču tiklīdz izdevniecības uzzināja, ka to sarakstījusi maza meitenīte, atmeta atpakaļ nelasot. Tomēr grāmatu viena izdevniecība ("Jumava") riskēja publicēt un pēc gada nācās drukāt "Mazā Eņģelīša" papildus metienu, tad arī fakti par autori tapa zināmi.

2016. gada 30. un 31. jūlijā Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības dalībnieki un domubiedri devās nu jau par tradīciju kļuvušā ikvasaras izbraucienā pa Latviju. Brauciena mērķis — izzināt fantastikas un fantāzijas izpausmes mākslā un kultūrā. Šī iemesla dēļ biedrības rīkotajās vasaras ekskursijās tiek izvēlētas vietas, kas tieši vai pastarpināti ir saistītas ar mūsu iecienīto tematiku.

Pirms diviem gadiem biedrība apmeklēja Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru Irbenē. Aplūkojām lielo 32 metrus radioteleskopa antenu, guvām vienreizēju iespēju apmeklēt arī mazo 16 metru radioteleskopu. Mazo radioteleskopu tolaik bija paredzēts nojaukt, aizstājot ar pilnīgi jaunu instrumentu. Izstaigājām pazemes tuneļus, kas savieno kādreiz slepenās un nepieejamās padomju armijas kompleksa daļas. Šāds piedzīvojums mūsu prātos asociējas ar neapšaubāmi fantastisko. No vienas puses tas ir pieskāriens kosmosa bezdibenīgo dzīļu izpētei, kas plaši aprakstīts fantastikas autoru darbos, bet no otras puses tas ir pieskāriens citam laikam. Atrašanās pamestajās un krūmiem aizaugušās Irbenes armijas pilsētiņas ielās radīja sirreālu apokaliptisku izjūtu.

Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrībai ir tradīcija, katru gadu doties vienā braucienā pa Latviju. Parasti, katru reizi uz citu pusi. Tā, iepriekšējos gados mēs devāmies uz Kurzemi, tad - Vidzemi, bet šogad tika nolemts braukt uz Latgales pusi, paķerot klāt arī Sēliju, tāpēc ka tā saistās ar latviešu rakstnieku Jāni Veseli - cilvēku, kuru var uzskatīt par pirmo, nopietno latviešu rakstnieku, kurš popularizējis fantastiku tās galvenajās izpausmēs.

Ceļš ir garš, esam izklīduši, kur nu kurš, būtu labi, ja ceļā dotos vairāk cilvēku, taču arī mazai kompānijai ir savas priekšrocības. Satikšanās paredzēta Ogrē, 30. jūlija rītā. Te arī mēs visi esam: Kaspars Bērziņš ar sievu Gundegu, Arnis Voitkāns, izdevējs Imants Belogrīvs, rakstniece Ieva Melgalve ar draugu Borisu un es, šo rindu autors Ilmārs Bite.

Pēc tikšanās straujā tempā dodamies uz Jēkabpili, kur mums jāsatiek Lūcija Ķuzāne, vietējās vēstures zinātāja un arī rakstniece. Piestājam Biržos pie Biržu luteriskās baznīca. Klausāmies stāstu par nozīmīgiem latviešiem, ar kuriem saistās šī vieta. Biržos (nesajauciet ar Biržiem Lietuvā, esam Salas pagastā!) ir dzīvojis, strādājis un arī apglabāts viens no pirmajiem, īstajiem latviešu literātiem Ansis Līventāls (1803-1878), turpat atrodas arī viņa, šodien teiktu mecenāta, mācītāja Jākoba Florentīna Lundberga kaps. Jēkabpilī skolā gājis arī Jānis Veselis, bet Biržu pamatskolā mācījies arī literāts un politiķis Jānis Akuraters.

Nesen man gadījās būt klāt sanākšanā, kur piedalījās Latvijas transhumānisma entuziasti un interesenti. Vakars "Apsaras" tējas namiņā, Vērmanes dārzā bija veltīts Nākotnes dienai. Tāpēc arī runas bija galvenokārt par to. Cilvēki pasākumā mainījās, nāca un gāja. Arī es varēju ierasties tikai pusotru stundu vēlāk. Tāpēc varu apmēram pastāstīt tikai par to, kas tika runāts man klātesot. Vispirms, par to, kas ir transhumānims. Zinātnieki, kuri pie tā strādā, vēlas padarīt cilvēka dzīvi labāku un racionalizētāku ar to, ka galarezultātā (kā paši domā - apmēram līdz šī gadsimta beigām) padarīt cilvēku praktiski nemirstīgu.

Pie lasītājiem iet sērijas "Kaķa lāsts" otrā grāmata. Kurš vēl nav izlasījis pirmo, grāmatnīcās maz eksemplāru palikuši. Pārējie var lasīt otro grāmatu un gaidīt trešo, ko rakstniece pašlaik raksta, bet pavisam iecerē piecas grāmatas. Tikšanās ar rakstnieci sākās 2015. gada 2. oktobrī, "Zvaigznes ABC" Rīgas grāmatnīcā, Valdemāra ielā 6, pulksten 17:00. Bija daudz pircēju, arī citām grāmatām, taču tik un tā pie Nemieras sastājās autogrāfu gribētāju rinda. Rezultātā, interviju rakstniece aizgāja sniegt veikala dzīlēs. Tā nebija gara un pēc kādām 10 minūtēm rakstniece atgriezās pie mums. Sarunu ar lasītājiem, kuru vidū varēja manīt arī citas mūsu rakstnieces Lauru Dreiži, Ievu Melgalvi, liekas, ka kautrīgi maliņā turējās Ilze Liliāna Millere, vadīja Bārbala Simsone.