Esiet sveicināts, Viesis
Username: Parole: Atcerēties mani
  • Lapa:
  • 1
  • 2

TĒMA: Strups mans torņa vecākais...

Re:Strups mans torņa vecākais... 6 gadi 6 mēneši atpakaļ #1133

6. Nodaļa
Nākamajā rītā Harijs un Drako sēdēja sava torņa koptelpā un spēlēja burvju šahu.Pēdējam eksāmenam viņiem vajadzēja notikt nākamajā dienā. Malfojam- Burvestībās, bet Harijam- Pārvērtībās. Pašlaik viņi "gatavojās". Drako lēni bet mērķtiecīgi tuvojās zaudējumam. Viņš zaudēja vienu figūru pēc otras un sajutis to, ka zaudējums ir tuvu viņš pacentās Harijam aizpūderēt smadzenes:
-Kā tu domā, kā tur jūtas mūsu torņa vecākais?- painteresējās Malfojs ar uzspēlēti- vienaldzīgu sejas izteiksmi atlaizdamies krēslā.-Nezinu kā citi, bet manuprāt tu viņam superīgi iekrāvi.
Harijs noburkšķēja kaut ko neskaidru un palaida garām savu laidni. malfoja zirgs to uzreiz pievāca no laukuma. Harijam šī tēma nebija diez ko patīkama...
Drako, redzēdams, ka šāda veida saruna bojā harija kaujiniecisko noskaņojumu, turpināja savu tekstu:
-Es, protams saprotu- torņa vecākais, cieņa...Bet tomēr viņš bija pelnījis. Viņš tak tev krita uz nerviem vēl vairāk par mani. Taisnība?
-Taisnība,- Harijs saņēma iedvesmu un palūkojās uz šaha dēlīti ar skaidru skatienu. Pārbīdījis torni viņš paziņoja:
-Šahs un Mats.
Malfojs izbrīnījies palūkojās uz figūrām, un atmetis ar roku sāka runāt, šoreiz jau nopietni:
-Un tomēr...Kā tev šķiet, kā viņš jūtas? Kā nekā "krucio"- nav joka lieta...
-Ja tu dod mājienu par to, ka man vajadzētu doties viņu apciemot, tad tu velti pūlies-es neiešu,- drūmi paziņoja Hrijs.- Viņš mani gabalos saraus. Bet ja viņš vēl ar vien guļ tad ar skatienu nogalinās. Nebrīnies, viņš to spēs izdarīt.
-Klausies, bet tā ir doma,- drako uz mirkli aizdomājās.- ja tu dosies uz slimnīcas spārnu un viņš tevi nenogalinās, tātad viņš vēl ir slims...Nu bet ja tevi atnesīs atpakaļ pa gabaliņiem, tātad...
-Izbeidz! Es neesmu idiots, lai turp dotos...
-A manuprāt tev vajadzētu aiziet. tu viņu traumēji- tev arī puķītes nest, šokolādes vardītes, un vispār visādus saldumus...Kurš tad cits to izdarīs?
-Varbūt tu?
-Ko es? Man vēl burvestībām gatavoties...
-Nu...labi.
Pie slimnīcas spārna Harijas satika grupu pirmkursnieku. Pāris meitenes turēdamas pie rukām veda dažus zēnus. Tie savukārt pretojās un līda kautiņā ar visiem, kas atradās metra rādiusā.Zēni jau viscaur bija zilumos un saskrāpēti, tomēr tas viņus neatvēsināja.
Meitenes jau gandrīz raudāja cenzdamās viņus pierunāt pārtraukt.
-Hei, kas noticis?- Harijs pajautāja.
Viņam gan pārāk negribējās jaukties, tomēr kautiņi slimnīcas spārnā bija ļoti nevēlama
Pirmkursnieki sākumā paleca malā no "pārbēdzēja", par kuru klīda dažādas sliktas baumas pa skolu, tomēr pēc tam pāris drosmīgākās meitenes sāka stāstīt:
-Viņus nobūra...
-...Viņi nav kaušļi...
-...Tas bija joks...
-...Viņus ar kaut kādas burvestības palīdzību piespieda kauties!
-Mēs atvedām viņus pie pomfrī madāmas, lai tā noņemtu burvestību.
-Nu burvestīu varu noņemt arī es...Finite Incantatem! Lūk,- zēni pārstāja kauties.- Un jūs skrieniet uz stundām. Līdz Slimnīcas spārnam es pats viņus aizvedīšu.
Meitenes par kaut ko sačukstēdamās aizskrēja. Harijs divu smagi elsojošu pirmkursnieku pavadībā iegāja slimnīcas spārnā.
Lazaretē bija trokšņaini. Bija dzirdami kliedzieni un strīdi. Zēns nenoturējās nepasmaidījis- Strups pat slimnīcas spārnā neprata uzvesties kaut cik atturīgi.
-Pomfrī madāma!-Harijs pasauca ne pārāk skaļi, bet tā, lai viņu varētu sadzirdēt.
Medmāsiņa iznāca no aizslietņa sarkana no dusmām.
-Briesmīgs cilvēks!- Viņa lamājās ejot.- Sliktāks par mazu bērnu!...Kas jums vēl noticis?
Harijs izskaidroja Pomfrī madāmai situāciju ar kautiņu, un pie viena painteresējās:
-Vai varētu redzēt profesoru Strupu?
-Nevajag tev uz viņu lūrēt. īpaši tagad...Kaut, gan ja tu nesteidzies, lūk- Medmāsa iegrūda zēnam rokās milzīgu sudraba kausu.- Pacentieties, lai viņš izdzer pēc iespējas vairāk...Man jau apnicis censties viņu piespiest.
Zēns iegāja aiz aizslietņa un sastinga- viņā lūkojās divas, melnas un niknas acis. Zēnam kļuva nedaudz baisi. Strupam bija apsaitēta galva un roka bija saitē...Bija skaidrs, ka tas profesoram nerada labu noskaņojumu.
-Poter!!- aizsmacis iebļāvās profesors.- Pazūdi no šejienes! Ātri!
Bija skaidri redzams, ka profesors nevēlas, lai skolēni (vēl vairāk Harijs), redzētu viņu tādu...bezpalīdzīgu.
-E-e-e...-zēns apjuka.- Vispār es gribēju pajautāt kā jūs jūtaties, profesor...
Harijs iekoda mēlē. Šādas rūpes profesoram neradīja sajūsmu.
-Kā es jūtos?- viņš nošņācās.- Pienāc tuvāk un iedod man savu nūjiņu. Es parādīšu.
-E-e-e...Harijs nepārliecināts par to, ka rīkojas pareizi pietuvojās gultai.- Nu savu nūjiņu es jums iedot nevaru, bet jūsējo gan atdošu...
Zēns izvilka no kabatas Strupa nūjiņu un nolika uz naktsgaldiņa. Par laimi profesora labā roka, nebija spējīga darboties, bet ar kreiso Strups nevarēja pēc tās aizstiepties. Tas ļoti saniknoja sakauto duelantu.
-Nu ko patīksminājāties par to, līdz kam mani esat novedis?!- Viņš uzbļāva.- Un tagad ārā no šejienes!!!
Negaidīti profesors sāka klepot, viņa seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem. Harijs neapjuka un iegrūda Strupam rokās kausu.
-Dzeriet.
Profesors nepaklausīja un, turpināja smakt nost, tikai nikni palūkojās uz zēnu it kā teikdams "Labāk miršu, nekā pieņemšu palīdzību no tevis!" Tomēr zēnu tas neapmierināja.
Strupa riebīguma dēļ viņu pārņēma tādas dusmas, ka zēns neizturēja. Harijs izrāva sudraba kausu savam torņa vecākajam no rokām, pielika pie profesora lūpām, pielieca un pats uzbļāva
-Dzeriet!
Strups bija spiests izdarīt pāris malkus. Pēc lēkmes un Harija vardarbīgās darbības dziļi ievilcis elpu, profesors turpināja izgāzt savu niknumu uz zēnu:
-Lūk tagad jūs vēl arī kliedzat uz mani! Kāds tēvs tāds dēls! viens dievināja par mani ņirgāties, un arī otrs nav labāks. Jūs ar savu tētuku esat līdz riebumam līdzīgi!
Harijs visu pacietīgi pacieta. Ja strupam no šīs kliegšanas kļūs labāk...lai.
Profesors vēl ilgu laiku lamāja zēnu, kamēr netika pārtraukts ar kārtējo klepus lēkmi. Zēns atkal pagrūda viņam zem deguna kausu ar zālēm. Šoreiz Strups to uzņēma mierīgāk.
-Jums vajag mazāk niknoties,- Harijs piezīmēja kamēr Slīdeņa vecākais viebdamies rija zāles.
Harijs jau bija saklausījies tādu daudzumu lamu un sarkasma, ka varētu sastādīt skaidrojošo vārdnīcu. Tāpēc nav brīnums, ka izdzirdējis šo piezīmi Strups gandrīz aizrijās.
-Poter, nenorādiet amn ko darīt! Es pats tikšu skaidrībā...!
Uzklausījis vēl vienu naidīgu tirādi, harijs smagi nopūtās. Viņam pēkšņi viss kļuva tik vienaldzīgs, ka viņš atļāvās skaļi, tālai profesors dzirdētu, noburkšķēja:
-Labi, ka jūs neaizsūtīja uz Askabanu. Neapskaužu es tos atsprātotājus, kuriem nāktoes jūs sargāt...
Strups apstulba no tādas nekaunības
-Poter, ko jūs teicāt?- viņš nošņācās
-Es pateicu to, ko pateicu...
-Jūs esat pats lielākais nekauņa kuru man ir nācies mācīt!!!...
Pēc trešās naida izmešanas reizes, profesors redzami nogura. Viņš ar pašiem ļaunākajiem un riebīgākajiem vārdiem pieprasīja, lai Harijs pazūd no slimnīcas spārna, un pilnā nopietnībā pastiepās pēc burvju nūjiņas. Zēns nolēma, ka priekš pirmās vizītes ir bijis pietiekami un prātīgi aizvācās.
Harijs pretīgā noskaņojumā klīda pa Cūkkārpas gaiteņiem, pats īsti nezinādams kurp iet. Ar Strupu viss nesanāca tik vienkārši kā ar Malfoju...
Vēlēdamies novērst savas domas zēns ieklīda bibliotekā. Harijs pārlapoja kādu grāmatu, lapu pēc lapas, un tomēr nespēja uztvert saturu...Viņš vispār nespēja saprast, kas par grāmatu atrodas viņa priekšā. Tad zēns pacentās saprast, kāpēc nespēj sakoncentrēties uz tekstu. Kas par domām, jūtām, emocijām... Tas arī palika mīkla. Harijs vienaldzīgi palūkojās apkārt un ar prieku ieraudzīja Ronu, kurš tuvojās galdam.
-Sveiks, draugs,- Rons piebīdīja vēl vienu krēslu un apsēdās.- Nu kā eksāmeni?
-man pēdējais ir rīt,- drūmi atteica zēns.- Un kā tu? nokārtoji?
-Nezinu...Rezultāti būs tikai brīvdienās...Bet ļoti ceru uz veiksmi.
-Tu esi izlēmis ar ko nodarbosies...nu...nākotnē?
-Nē, pagaidām, bet...bispār nezinu. Sākumā es gribēju kļūt par auroru, kā tu, bet pēc tam padomāju- ko par to nodomās mana māte? neapvainojies Harij, bet aurors- tā ir profesija priekš tiem, kam dzīvē neviena nav...Es zinu, mans tēvs un māte ļoti pārdzīvos, ja ar mani, kaut kas notiks...Jā, un pie tam man kaut kā negribas ar Strupu sasieties...
-Jā...es saprotu. Ar viņu...hm-m...nav viegli atrast kopīgu valodu...- Harijs momentāli atcerējās savu šīsdienas vizīti pie profesora.
Rons it kā notvēra zēna domu.
-Starp citu interesanti kā viņš tur jūtas? Ceru, ka viņš nepiecelsies vēl minimums nedēļu. Zinu, ka vairs neeju uz viņa stundām, bet priekš citiem...Un gaiteņos viņu vairs nesatikt...- Rons sapņaini pievēra acis.
-Velti ceri,- Harijs nopūtās.- viņam jau ir labāk...
-Ko?! tu viņu redzēji?!
-Jā...Redzēju. Viņš nav pašā labākajā noskaņojumā, bet lamājas saprotami, tātad vairs nav tik slikti...
-Tu...Gāji pie viņa?- Rons ar ziņkārību un šausmām lūkojās uz Hariju, it kā vēlētos saskatīt viņam pierē trešo aci.
-Nu...Jā.
-Tevi ko nobūra?
-Nē...Vienkārši Drako ieteica...
Pēkšņi rona seja kļuva uzmanīga.
-Piedod, tu teici "Drako"? Iespējams, ka es kaut ko nesapratu, palaidu garām, vai arī mēs runājam par diviem dažādiem cilvēkiem...Drako, tas ir tas kurš Malfojs?
-Jā, viņš.
-Malfojs tev ieteica?! Tā viņam ir tāda jauna lamāšanās forma? "Pasūtīt pie Strupa"?!
Pons sāka smieties, bet harijs palika mierīgi sēžam.
-Es uzskatu viņa padomu par nedaudz dīvainu.-zēns piezīmēja.- tomēr man vajadzēja aiziet uz slimnīcas spārnu...
-Lai apciemotu Strupu?! Harij, nemuļķojies! Es protams saprotu, ka tu jūties vainīgs, par to, kas notika eksāmenā un ta tālāk...Bet tas ir Strups. saproti? Strups...
-Un kas?
-Harij, izskatās, ka Slīdenis uz tevi slikti iedarbojas...- Rona seja kļuva nopietna.- prasi padomus Malfojam, apciemo Strupu...
-Labi, aizmirsti...Labāk izstāsti, kā skolēni izturējās pret manu izgājienu?
-Kādu? Ak, jā. Zini viņi šķiet esam tavā priekšā dievbijīgās šausmās. Ek, žēl, nav Freda un Džordža...Viņi izdomātu tev par godu kaut ko grandiozu.Un tomēr visi tevi uzskata par dīvainu. Pārbēgt uz slīdeni, lai sadotu pa galvu Slīdeņa vecākajam.... Daudzi tevi vienkārši nesaprot.
-Viņi nezin, ka šis "Kautiņš" nebija amnos plānos, - rūgti piezīmēja Harijs.- Tu zini, ko es cenšos panākt...es tev teicu.
-Aha...es atceros. Nu, labi neuztraucies. Tā uzskata ne visi. Hermione, piemēram tevi neatbalsta. Šķiet viņa sarīkos skandālu uzreiz kā tevi ieraudzīs...O šķiet, ka tas notiks tūlīt...Nu, es skriešu...
Rons ātri pazuda no Bibliotekas, tajā laikā kamēr Hermione apsēdās viņa vietā uz krēsla un pievērsa harijam niknu skatienu.
-E-e-e...sveika, Hermione,- nomurmulēja Harijs.- Kā eksāmeni?...
-Harij, tu zini, ka...
-Slikti rīkojos?
-Nē, bet...
-Briesmīgi izrīkojos?Es zino to, vai arī ko tam līdzīgu...es...negribēju. Kaut kā pats no sevis sanāca...
Hermione uzmanīgi palūkojās uz zēnu, ievilka plaušās vairāk gaisa un teica:
-Es uzskatu...Tas vir šķist dzīvaini...Bet es uzskatu, ka tev vajadzētu...
-Aiziet un apciemot viņu? Jā, zinu, jau biju. Viņš vairāk, vai mazāk jau ir atjēdzies un tagad putina spalvas visam ko ierauga.
-Tas...ir labi,- Meitene izskatījās pārsteigta.- Es nedomāju, ka tu vispār piekritīsi, bet, ka jau...Labi nerunāsim par šo tēmu.
Iestājās neveikls klusums. Hermione košļāja lūpas, bija skaidri redzams, ka viņa vēlas kaut ko pajautāt Harijam, bet nevar saņemt drosmi. Zēns savukārt lūkojās uz meiteni domādams, vai viņam vajadzētu uzdot to jautājumu, kurš viņu interesē...
-Klausies, Hermione...-Harijs uz brīdi apklusa.- Kāpēc Maksūra savāca tevi no Mikstūru eksāmena? Pie tam vēl ar visām mantām? Vai patiešām tu...izdarīji kaut ko tādu, ka tevi...nepielaida...tas ir padzina no eksāmena? Meitene kādu brīdi klusēja it kā cenzdamās piemeklēt īstos vārdus un tad klusu teica:
-Es neko neizdarīju. Mani vienkārši noņēma no eksāmena...Maksūra teica, ka...nevarēs sastādīt stundu sarakstu sakarā ar to, ka es esmu izvēlējusies vairāk priekšmetu nekā vajadzēja...Laikgriezi es vairs negribu izmantot, un tā man nacās atteikties no mikstūrām...
-O-o...Man žēl...
-Jā, žēl, ka es nepaspēju izpildīt darbu līdz galam...kaut vai, lai...pārbaudītu sevi...
-Nesatraucies,- Harijs pasmaidīja.- Ja man izdosies sadraudzēties ar Strupu, tad es palūgšu, lai viņš sarīko eksāmenu speciāli priekš tevis.
Hermione arī pasmaidīja.
-Nu nekas! es palūdzu Maksūrai, lai viņa paziņo man šī mikstūru testa rezultātus. Un vakar viņa man pateica, ka Strups ir jau visu pārbaudījis.
-Un?- Harijs aizturēja elpu.
Priekš viņa tas bija ne jau vienkārši tests, bet gan tieši tas, kam bija biedējošais nosaukums "Eksāmens".
-Visi ir izgāzušies!- ar tādu kā nelielu ļauna prieka pieskaņu paziņoja meitene.- Izņemot kādu vienu. Vārdu Maksūra gan nenosauca, bet pateica, ka tas bija vienīgais "Lieliski".
Es domāju, ka tas bija Malfojam, bet neesmu līdz galam pārliecināta...Nu, un tātad...Strupam nav gandrīz neviena ko ņemt uz T.R.I.T.O.N.I.E.M. Vēl pāris cilvēku ir knapi aizvilkuši līdz "apmierinoši, bet vēl kāds gudrinieks ar grūtībām ir izvilcis līdz "Labi"...Nu un labi.
Uz tikšanos.
Hermione aizskrēja, bet harijs manāmi sadrūmis palika sēžot.Vēl vien plāna punkts bija ar blīkšķi izgāzies.Viņš nešaubījās par to, ka pat tas pats "Labi" nepieder viņam. Drīzāk to Strups ir izvilcis Malfojam, kurš jāpiezīmē, ka norakstīja no Harija ne jau pilnīgi visu.
Jā neredzēt man mikstūrās T.R.I.T.O.N.U.S...Un aurora darbu...-Viņš rūgti noteica pats sev.
  • Seila
  • Seila's Avatar
  • Bezsaistē
  • Soģis
  • Ziņojumi: 143
  • Thank you received: 2
  • Karma: 2
Pēdējais labojums: 6 gadi 6 mēneši atpakaļ Autors Seila.
Administrators aizliedzis publiskās rakstīšanas tiesības.

Re:Strups mans torņa vecākais... 6 gadi 6 mēneši atpakaļ #1264

7. nodaļa

Šī nepatīkamā doma tik ļoti nomāca Hariju, ka Viņš gandrīz vai izgāzās Pārvērtībās. Viņš sēdēja eksāmenā, skatījās vienā punktā un domāja, ko gan, lai viņš dara...Mesties Strupa priekšā uz ceļiem un lūgties, lai atļauj kārtot eksāmenu vēlreiz? Ielīst profesora kabinetā un izlabot sev atzīmi? Vienkārši ierasties uz nodarbībām, pat ja viņu pie tām nepielaidīs?...Neviens no šiem variantiem Harijam nepatika. Viņš jau sāka apdomāt kādu jaunu plānu, kad viņa domas pārtrauca profesores Maksūras balss:
-Mister Poter, kāpēc jūs neatbildat uz jautājumiem?
Zēns atjēdzās un palūkojies uz savu eksāmenu lapu ar šausmām apjēdza, ka nav vēl atbildējis pilnīgi ne uz vienu jautājumu.
-Es...e-e-e...Pomfrī madāma teica, ka tās ir "Impēriusa"radītās sekas,- Harijs sameloja.
-Labi,- Maksūra saknieba lūpas- zēnam izlikās, ka viņa nenoticēja viņa stāstam.- Es jums došu laiku uz jautājumiem pēc eksāmena praktiskās daļas, bet tagad paņemiet savu nūjiņu un nāciet pie mana galda.
Harijs pacentās koncentrēties. Tā tik vēl trūka, lai nāktos stāties uz ceļiem arī Maksūras priekšā.
Praktiskā daļa izdevās pat diezgan veiksmīgi- zēns spēja izpildīt visu ko no viņa pieprasīja profesore Maksūra. Pēc tam viņš apsēdās solā un sāka ātri atbildēt uz jautājumiem. Nedaudz pačakarējies ap piecpadsmito jautājumu un beidzot sapratis ko tad bija izdarījis nepareizi, Harijs atvieglots nodeva darbu un pameta kabinetu. Gaitenī viņu gaidīja Hermione.
-Paldies, ka pagaidīji-zēns bilda- Nu kā tavs eksāmens?
-Labi. Man šķiet, ka es uz visiem jautājumiem atbildēju pareizi.
-Nu, citādāk nemaz nevarēja būt...
-Nu ko tu!- Hermione nedaudz nosarka. Un tu? Maksūra tev izteica piezīmi...tas neatstās nekādu iespaidu uz tavu atzīmi?
-Es domāju, ka nē...
-Zini,Harij...Es ilgi domāju...Man ļoti žēl...ka es atteicos no mikstūrām. Es...Man tomēr gribētos apmeklēt viņas...es padomāju...vakar...ka nevajadzētu atteikties.Nākotnē es vēlos kļūt par dziednieci. Nejau Svētā Mango dziednīcā, varbūt sākotnējā laikā ārstēt tikai dzīvniekus...Bet priekš tam ir nepieciešamas mikstūras.
Meitene dziļi ievilka elpu un strauji izteica to, ko visu laiku bija gribējusi pateikt:
-Es tev ne parāk bieži lūdzu kaut ko priekš sevis, bet...iedraudzējies ar Strupu ātrāk un palūdz viņam priekš manis pēceksāmenu! es atteikšos no burvestībām.
Hermione nosarka, bet turpināja lūkoties uz Hariju gaidīdama viņa reakciju. Zēnsbija satriekts. Viņš nedomāja, ka Hermione varētu vēlēties kļūt par dziednieci.Maģijas ministri-jā, bet šis...
-E-e-e...Bet kā tad Maksūra?Nu ko viņa par to domā? tu ar viņu runāji?
-Jā...Es lūdzu, lai viņa mani notestē, bet viņa sacīja, ka to varot izdarīt tikai mikstūru profesors, tas ir Strups. Viņa teica, ka varot man dot laiku tikai līdz svētdienai un ne minūti ilgāk. No nākamās pirmdienas sāksies T.R.I.T.O.N.U. nodarbības...Laika vairs nav. Lūdzu, Harij, priekš manis tas ir ļoti svarīgi! Lūdzu...
-E-e-e...-zēns nezināja ko, lai uzsāk.- Kāpēc tu pati nevari viņam to palūgt?
Hermione īsi un aprauti iesmējās.
-Viņš manī neklausīsies...
-Vai tad manī viņš kādreiz ir klausījies!- izsaucās Harijs, bet meitene turpināja it kā viņu nedzirdētu:
-Pie tam tu esi viņa tornī. Pie viena tu viņu varēsi vēlreiz apciemot slimnīcas spārnā...Nu es nezinu! Lūdzu izdari, kaut ko, labi? Es tevi ļoti lūdzu.
-Es pat nezinu...Viss drīzāk es pats esmu izgāzies...Man pašam nderētu pēceksāmens...Bet Strups...-Harijs iekoda lūpā domādams par to, ko gan īsti viņš varētu darīt lietas labā.
-Nu...Es ticu tev Harij...Tu kaut ko izdomāsi. Nepadomā, ka es visu uzgrūžu tev, es vienkārši lūdzu tevi pamēģināt. Tu tak pamēģināsi, vai ne?
-Bet...Nu...Ek, labi, Hermione, es pamēģināšu.
-Paldies,- Meitenes sejā iedzirkstījās prieks.- Veiksmi tev.
Viņa devās uz Lielo zāli, bet Harijs vēl ilgi stāvēja pie durvīm, nespēdams izlemt, iet iekšā, vai arī doties uz koptelpu.Beidzot viņš pieņēma lēmumu un sagatavjies uz visu, ieskaitot arī nopietnas fiziskas traumas, devās uz Slimnīcas spārnu.Tur kā vienmēr bija ļoti trokšņains. Strups atkal lamāja medmāsiņu.
-Pomfrī madāma- nolemtā balsī pasauca Harijs.
Slimnīcas spārna vecākā momentāli izleca no aizslietņa.
-Ak tas esi tu...Vai tev kaut kas ir noticis? Kaut kas nopietns?- Izskatījās, ka medmāsa ļoti cerēja kā minimums uz salauztām ribām.
Bija skaidri redzams, ka viņai gribas nodarboties ar jeb ko, atskaitot Strupu. Un vēlams, lai tas aizņemtu pats mazākais kādas trīs stundas. Tomēr Harijs bija anesis Pomfrī madāmai vēl priecīgākas ziņas.
-Vai es varētu satikt profesoru Strupu?- Zēnam sāka palikt nedaudz slikti no šiem vārdiem.
-O-o! Tu pie viņa!- Medmāsa atplauka, kā pļavas zieds, kurš ielikts ūdenī.- Protams, ka tu vari viņu satikt. Lūk, turi,- Harija rokās atkal attapās smags, sudraba kaus.- pasaki, ka ja viņš vēlas pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu, tad viņam vajag dzert pēc iespējas vairāk šī.
Pomfrī madāma aizgāja atstādama Hariju ar visu smag kausu rokās.
Harijs dziļi ievilka elpu it kā taisītos ienirt ezerā un aizgāja aiz aizslietņa. Šodien Strups izskatījās labāk- saites ap galvu nebija un abas rokas bija pilnībā spējīgas satvert zēnu pie kakla.
-E-e-e...Labdien profesor.- Harijs nomurmināja.
Strups pagriezās pret zēnu un viņa acis kā vienmēr nelabvēlīgi iemirdzējās.
-Poter?! Atkal jūs! Man šķiet es teicu, lai jūs man nerēgojasties acu priekšā!
-E-e...vispār jūs to neteicāt, ser...-Zēns ieraudzīja pie gultas krēslu un apsēdās uz pašas tā maliņas, Strups uzmanīgi sekoja visām viņa kustībām it kā gatavotos uzbrukumam.- Es vienkārši...nu...
-Ienācāt pajautāt kā es jūtos?- profesors samiedza acis.- ļoti jauki no jūsu puses, bet būtu labāk, ja jūs nenāktu šurp vispār! Harijs pēkšņi saprata, ka Strups netic viņa labajiem nodomiem. Viss drīzāk viņš domā, ka zēns vienkārši nāk paņirgāties par viņu, izsmiet viņa pašreizējo stāvokli. Harijs neko tādu negribēja.
-Profesor...nu...es gribēju atvainoties par to dueli,- zēns centās neieklausīties pats savā balsī, cerēdams, ka tadā veidā apspiedīs nelabumu.- Es nedomāju...e-e-e...ka tā sanāks...atvainojiet.
Harijs apklusa un palūkojās uz Strupu. tas vēl ar vien sēdēja klusēdams un ļauni miegdams acis.
-ļoti savāda uzvedība, Poter,- beidzot noteica profesors.- Ļoti dīvaina...jūsu tēvs nekad neatvainojās manā priekšā...izskatās, ka viņa dēls nav mantojis to lepnumu, par kuru varētu runāta r cieņu. Jūs vienkārši baidaties no manis un tāpēc atlīdāt uz vēdera atvainoties...
-Es neesmu tāds kā mans tēvs,- klusu teica Harijs.- es negribēju..., bet viņš darīja speciāli.
-Vismaz, kaut kāds progres, Poter- Nošņācās Strups.- Jūs atzīstat, ka jūsu tēvs bija niecīgs, iedomīgs tārps, kurš piesedza sevi ar pāris burvestībām, kuras viņam izdevās labāk par pārējām?
-Es to neteicu!- zēns iekarsa.- Es teicu, ka tēvs izturējās netaisnīgi, ņirgādamies par jums, ser, bet es neteicu, ka viņš bija niecīgs un nekad to neteikšu!
-Pateikt- nav tas pats, kas atzīt, Poter,- Strups indīgi piezīmēja.-Jūs varat to neteikt, jūs to vienkārši zinat un viss.
Harijs apklusa. Kā lai pārliecina profesoru, ka viņš nekad neuzskatīs Džeimsu Poteru par nožēlojamu? Agresīvu, augstprātīgu-jā, bet ne par nožēlojamu. Bet izskatījās, ka Strups nevēlējās turpināt šo tēmu. Viņš pastiepa roku, izrāva Harijam no rokām sudraba kausu, pagrozīja rokās un paostījis pajautāja:
-Kādu indi jūs man te atstiepāt, Poter?
-Nezinu...Šo man iedeva Pomfrī madāma.
-Pagaršojiet šo,- Profesors ar riebīgu smīniņu pastiepa Harijam kausu.-Man dod atjaunojošo mikstūru, ja tā ir viņa, tad ar jums nekas nenotiks. Zēns paņēma trauku un izbrīnīts palūkojās uz Strupu. Profesors domā, ka viņš varētu būt atnesis indi? Nu tas jau ir par daudz, pat priekš Strupa! Prfesors pamanīja zēna izbrīnīto skatienu un greizi pasmaidījis teica:
-Tas būs kaut kas līdzīgs uzticības nostiprināšanai mūsu starpā. Nu?
Izvēles nebija. Harijs nodomāja, ka galu galā viņa sirdsapziņa ir skaidra un atdzēra malku no kausa. Mikstūra traukā bija vienkārši pretīga, tomēr zēns pārspēja sevi un norija visu ko bija ieņēmis mutē. Strups uzmanīgi viņam sekoja. Pēc tam paņēma atpakaļ savas zāles un pateicis "Mirsim kopā", izdzēra. Harijs izlēma, ka pēc tāda pagrieziena derētu pāriet tuvāk pie galvenās sarunas tēmas.
-E-e-e...Profesor, es gribēju jums palūgt...
-Vēl viena jūsu rakstura iezīme- jums nav kauna ubagot, pat pie manis,- izsmējīgi paziņoja Strups.
Harijs gribēja iebilst, ka viņš neubago, bet gan lūdz, tomēr to neizdarīja.
-Es zinu...Nu...Jeb kurā gadījumā, es domāju, ka neesmu nokārtojis eksāmenu un...
-Jūs gribat lūgt man novadīt pēceksāmenu?- vēsi apjautājaš profesors.
-Ne sev. hermioni noņēma no eksāmena. Viņa...negribēja, lai viņu noņem...Viņa gribēja atteikties no burvestībām, bet viņu jau aizvāca. Es gribētu...nu...Vai jūs nevarētu novadīt eksāmenu vēl reiz priekš viņas?
Harija skatiens pievērsās zemei, interesanti ko gan Strups teiks. Tas ļoti ilgu laiku klusēja.
-Tad lūk kāpēc jums bija vajadzīga mana piedošana...-viņš beidzot nošņācās.- Jūs vienkārši pielaizījāties...Bet mani interesē ne jau tas. Kāpēc šeit esat jūs neviss Greinžeras jaunkundze?
-Es tā pat devos pie jums un apsolīju viņai jūs palūgt.-zēns atzinās
-Ak tad lūk kā. Goda vārds Poter?
-Nu...it kā.
-Tad lūk Poter es dodu jums savu goda vārdu, ka nepieļaušu Greinžeras jaunkundzes pēceksāmenus, pat, ja jūs atvedīsiet visu Grifidoru pie manis, lai palūgtu.
Harijs brīdi pasēdēja blakus profesora gultai gaidīdams kamēr Strups izdzers līdz galam atjaunojošo mikstūru, un tad aizgāja no slimnīcas spārna. Galvā kaut kas dūca un zēns nezināja, ko lai viņš tagad iesāk. Ko lai viņš saka Hermionei?...
Galīgi nomāktā noskaņojumā Harijs aizvilkās līdz Slīdeņa koptelpai. Tur viņš apsēdās uz dīvāna un sāka drudžaini domāt, kādi glābšanās varianti viņam vēl ir palikuši. Šoreiz prātā nenāca pat pašas trakākās idejas. Niknuma un izmisuma apmāts zēns iespēra kādam melnam kaķim, kurš glaudās gar viņa kājām. Kaķis sašutis iešņācās un pamuka zem dīvāna.
-Harij, mierīgāk,- Drako iznāca no guļamistabas un sāka vilkt dzīvnieku ārā no dīvāna apakšas.- Kaķis ne pie kā nav vainīgs.
-Jā tev taisnība.
-A, kas tieši ir noticis?-Malfojs viss aplipis ar zirnekļa tīkliem un turēdams kaķi rokās apsēdās bakus Harijam uz dīvāna.
-Es atkal biju pie Strupa.
-Atkal? Harij, tu kaut kā pārāk bieži esi sācis pie viņa iet. Es protams atceros, ka ieteicu tev aiziet pie viņa, bet es to ieteicu tikai vienu reizi.
-Bija steidzama nepieciešamība,- zēns drūmi paziņoja.- Hermioni nepielaida pie mikstūru eksāmena, tu redzēji, ka viņa gribēja to kārtot...
-Greinžeru nepielaida pie eksāmena?- Spriežot pēc Drako balss viņš to uzskatīja par kaut ko uzjautrinošu.- Es nervozēju un nepamanīju...Un kas? Tu aizgāji pie Strupa lūgt viņai pēceksāmenu?
Malfojs sāka smieties. Harijs noguris uz viņu palūkojās tomēr Malfojs to vai nu negribēja ievērot, vai arī patiešām neievēroja. Pietiekami izsmējies, Drak pilnā npietnībā pajautāja:
Zini, es dzirdēju stāstam, ka toreiz, kad Strupu tikko pieņēma skolā viens sestkursnieks arī uzdrīkstējās lūgt pēceksāmenu. Mūsu dārgais torņa vecākais aizveda viņu uz savu kabinetu, bet pēc tam, kad izlaida ārā puisis vēl pus gadu raustīja valodu, bet mikstūru stundās slēpās aiz katla. Nezinu cik tajā ir patiesības, bet jēga gan ir.
-Pēc manām domām, tas ir ļoti pārspīlēts,- piezīmēja Harijs.- Strups nevar būt tik ļoti briesmīgs.
-Nu...nezinu, bet lieta ir tāda, ka tu esi vienīgais, kurš kopš tiem laikiem ir uzdrīkstējies viņam lūgt pēceksāmenu, Lai arī ne priekš sevis...Tā kā nav neviena, kas būtu varējis apstiprināt vai noliegt baumas.Un tagad...Hmmm...viņš nav tādā stāvoklī, lai varētu apgaismot šo situāciju. Nu labi...Tatad pēceksāmenu viņa nesaņems?
-Strups deva savu goda vārdu, ka nepieļaus viņas eksāmenu.
Pēkšņi Drako viltīgi samiedza acis un pajautāja:
-Viņš tieši tā arī teica, ka "nepieļaus" ?
-Jā tiešu to viņš teica. A kas?
-Nē nekas īpašs...Tā maziņš slīdeņa noslēpums...
-Kāds vēl noslēpums?
-Noslēpums...Liels noslēpums...Tikai priekš slīdeņiem.
-Un kas es pēc tavām domām esmu?
-Nu tadā gadījumā tev šo noslēpumu mūsu torņa vecākais izskaidros, ja sāks uzskatīt tevi par "savējo". Labi, man jāskrien Atā.
Malfojs, ļoti apmierināts ar sevi, piecēlās turēdams rokās murrājošo kaķi un devās uz guļamistbas pusi atstājis Hariju vārāmies no dusmām uz dīvāna. Tomēr pusceļā viņš apstājās un it kā nevērīgi izmeta:
-es tev ieteiktu parunāt ar tavu draņķa...tas ir draudzeni. Bet labāk rīt. Šodien viņai tādu stresu nepārdzīvot...
Harijs saņēma drosmi parunāt ar meiteni tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Viņš nekādi nevarēja saņemties, lai radītu Hermionei tādu vilšanos. Tomēr beidzot zēns pārvarēja sevi un izmantoja Drako padomu. Pēdējā laikā gan Malfojs jaunākais neieteica neko drošu, bet jēga viņa vārdos tomēr bija.
Harijs atrada Hermioni sēžam bibliotekā pie kaut kādas biezas grāmatas. Apmēram pēc tādām pašām grāmatām viņi biji gatavojušies eksāmenam.
-E-e...sveika,- Harijs apsēdās viņai blakus un gribēja vēl kaut ko piebilst pie sava apsveiciena, bet tik līdz meitene apjēdza, kas ir apsēdies viņai blakus- viņa apķērās zēnam ap kaklu ar priecīgiem kliedzieniem:
-Harij, paldies! Tev izdevās!
-Ai, Hermione, kas ar tevi?- Harijs pacentās noturēt slīdošās brilles.
-Jā "Kas"? Strups pateica, ka es varu šodien ierasties pie viņa un nokārtot esāmenu. Harij, tu viņu tomēr pierunāji!
-Pagaidi, Strps tev ateica? Viņš, ko jau ir augšā?
-Nu...jā. Es satiku viņu gaitenī. Šķiet, ka viņš ir jau pilnīgi vesels. Bija redzams, ka viņš nav pārāk apmierināts par šo eksāmenu, ebt tomēr piekrita viņu pieņemt. Ai, Harij, man jau vajag iet.
Hermione strauji piecēlās no vietas un aizskrēja uz pazemes telpā. Zēns sekoja viņai.
-Tu arī sev pārkārtošanu izlūdzies? Painteresējās meitene jau pie Strupa kabineta.
-E-e-e...Nē, es vienkārši gribēju tevi pavadīt...
Tajā brīdī abineta durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Strups. Viņš ielaida iekšā Hermioni un pavadījis viņu ar nicinošu skatienu līdz solam, pievērsa uzmanību Harijam.
-Mister Poter, jūs kaut ko vēlējāties?- Pajautāja prfesors ar tādu vienaldzību balsī, ka bija skaidrs- viņš nepalīdzēs, pat ja Harijs palūgs.
-Nu...- zēns jau otro reizi diennakts laikā pārspēja sevi un teica:- Paldies, profesor, ka tomēr lauzāt savu vārdu un pieļāvāt Hermiones...
-Poter, es nepieļāvu,- stikti atteica Strups, viņa sejai pārlaidās riebuma izteiksme.- Es neesmu lauzis savu vārdu.
Durvis harija degungalā aizcirtās ciet un zēns tā arī nesapratis nevienu profesora vārdu devās atpakaļ uz biblioteku.
  • Seila
  • Seila's Avatar
  • Bezsaistē
  • Soģis
  • Ziņojumi: 143
  • Thank you received: 2
  • Karma: 2
Administrators aizliedzis publiskās rakstīšanas tiesības.
  • Lapa:
  • 1
  • 2
Moderators: mausns, Seila
Lapas veidošanas laiks: 0.222 sekundes