Antona Muhina raksts no žurnāla "Diletant" 2017. gada maija numura.

Desmitiem gadu Ļeva Trocka loma sarkano uzvarā Pilsoņu karā tika noklusēta vai izkropļota.

[Leibs (Ļevs) Bronšteins ir dzimis 26. 10. 1879. bagāta ebreju zemesīpašnieka ģimenē, Hersonas Janovkas ciemā. Kļūst par revolucionāru. 1902. gadā ar viltotiem dokumentiem bēg no izsūtījuma Irkutskā, pasē uz labu laimi tiek ierakstīts uzvārds "Trockis", kas vēlāk kļūst par viņa pseidonīmu. Vislielākie nopelni Sarkanās Armijas radīšanā, ko veic ar terora metodēm. 1925. zaudē partijas cīņu ar Staļinu. 1929. gadā tiek izsūtīts no PSRS. Dzīvi beidz citā trimdā, Meksikā, kad 20.08. 1940. NKVD aģents Ramons Merkaders viņu piebeidz ar ledus cirtni. Viņa kapa vieta pie Mehiko joprojām ir visu pasaules trockistu svētvieta - no cita raksta tajā pašā žurnālā.]

Svētdienās iznākošais raidījums "Kinoceļotāju klubs" padomju cilvēkam, kurš citas valstis redzēja, labi, ja tikai uz globusa, bija īsts "logs uz pasauli". Jo vairāk, Senkevičs mācēja informāciju pasniegt tā, ka teleskatītājs gandrīz juta uz vaigiem okeāna sāļās šļakatas vai karstās tuksneša smiltis. Taču viņš nebija pionieris, tikai gaitā pārtvēra "Kluba" karogu.

Raksts no izdevuma specizdevuma "Taini SSSR", autore Jeļena Fontankina. Paplašināts ar papildus informāciju.

Pie zilā ekrāna pirmsākumiem.

Pirmo reizi pārraide gāja gaisā 1960. gada 18. martā. Tad to sauca par „Kinoceļojumu klubu”. Taču tad radās iebildumi – „ceļojumi nevarot pulcēties klubā”, tāpēc raidījumu 1973. gadā nosauca par „Kinoceļotāju klubu” (pēc tam kādu laiku nosaukums bija „Ceļotāju klubs”, taču drīz iepriekšējo nosaukumu atjaunoja). Tās vadītājs bija rakstnieks, kinorežisors un ceļotājs Vladimirs Šneiderovs (1900-1973). Programmas ideja bija ļoti vienkārša – tālās zemēs pabijušo cilvēku stāsti par tās vai citas valsts tikumiem un sadzīvi.

Pazīstamā rakstnieka-fantasta Žila Verna biogrāfijā ir daudzas epizodes, kas ir uzmanības vērtas. Piemēram, viņš nekad nav bijis Krievijā, taču viņa deviņu romānu darbība notiek tieši tur.

1863. gadā jaunais Žils Verns atnesa uz vienu no izdevniecībām romānu „Parīze XX gadsimtā”, kur paredzēja faksa un elektriskā krēsla izgudrošanu. Bez visa cita Žils Verns apraksta debesskrāpjus no stikla un dzimstības pieaugumu ārpus laulībām. Izdevniecība atgrieza autoram rokrakstu atpakaļ, iesakot rakstīt kaut ko „mazāk neticamu”. Starp citu, izdevējs nebija vienīgais skeptiķis, arī daudzi lasītāji uzskatīja, ka autora pareģojumi nepiepildīsies, jo „tas nevar būt, tāpēc ka tā nekad nenotiks”. 

[Romānu tā arī nepublicē, tikai pirms pāris desmit gadiem to atrod autora arhīvā un publicē. Tas izdots arī latviešu valodā, kaut arī mākslinieciskā ziņā man tas liekas vājš, salīdzinot ar nobriedušā autora darbiem – t.p.]

Kas ir grūtākais? Bezsvara stāvoklis? Atrautība no Zemes, no ģimenes? Avārijas situācijas? Nē. Pats grūtākais, tāpat, kā uz Zemes - runāt patiesību! (Kosmonauts Georgijs Grečko.)

Tāpēc fragments no viņa autobigrāfiskās grāmatas "34. kosmonauts. No skala līdz atnācējiem", kur viņš maksimāli patiesi stāsta par piedzīvoto uz Zemes un kosmosā. Fragmentā par pašu bīstamāko, kas sagaida cilvēku s kosmosā.

Nolaišanās no orbītas.

Tomēr pats bīstamākais kosmiskajā lidojumā ir nolaišanās. Pēdējie elles loki. Jāsāk ar to, ka tad, kad tu ieslēdz nolaišanās programmu, ja dzinējs nesāks darboties, tad tu uz Zemi vairs neatgriezīsies. Nolēkt no kosmiskā kuģa nevar. Dzinējs ieslēdzas - paldies, Dievam, jau ir kļuvis vieglāk. Taču tālāk tam ir jānostrādā paredzētais laiks, tāpēc, ja tas nostrādās pavisam nedaudz, tad tu nolaidīsies uz Zemi, bet tikai pēc nedēļas, kad tev jau gaisa nebūs, nekas nebūs. Dzinējam ir jāizstrādā viss impulss.

Pēdējos gados bieži var dzirdēt runas, ka īstenībā mūsu Austrumu kaimiņš ir mums draudzīga valsts, galvenais nevajag to tracināt, un tad viss būs labi. Visi, kas pie mums un Rietumos runā par Krievijas agresivitāti, melo. Māna tautu, saasina atmosfēru un tā tālāk.

Tajā pašā laikā dzirdami arī visai naivi viedokļi, ka reiz tur esošais režīms kritīs un atkal pie varas nokļūs demokrāti. Un atkal viss būs labi. Vēsture rāda, lai kāda partija gūtu virsroku, tai ir vajadzīgi spēcīgi līderi. Pašreizējā Krievijas vara, vai nu diskreditē opozīcijas līderus, vai vienkārši tos nogalina. Opozīcija ir sašķelta, jo to pārstāv gan demokrāti, gan radikālkomunisti.

Tāpēc man likās svētīgi patulkot Krievijas oficiālo viedokli jautājumā: ko tā uzskata par saviem ienaidniekiem? Te palīdz izdevums "Russkaja semjorka. Istorija", 2017. gada 5. numurs. Par autoru tiek uzskatīts pats izdevums. Tikpat skaidrs ir tas, ka pierādīt var jebko, jāizvēlas tikai piemērotus avotus. Tā arī notiek šajā rakstā. Mans secinājums ir tāds, kāds tas bijis vienmēr: Krievijas draugi būs valstis, kas līdīs uz vēdera tās priekšā. Ja kāds vēlas Krieviju mainīt, dabūs pa purnu. Viņa tev neļaus mainīt vislabāko valsti pasaulē. Visa pamatā, protams, ir Lielais Maskavas mīts: apkārtējā pasaule dzīvo, sapņo, no rīta ceļas ar sapni, vakarā iet gulēt, lai sapņotu - kā iznīcināt Krieviju! Tātad domājiet paši, kur te ir patiesība, kur meli, kur puspatiesība!

Padomju slepenā, kosmiskās aizsardzības programma, kas tika slēgta naudas trūkuma dēļ.

Valērija Jerofejeva raksts.

10.03.2016

1976. gadā par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu ievēl Džimiju Kārteru. Viņš gandrīz uzreiz uzņem kursu, atsakoties no Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma galvenajiem principiem, sākot pastiprināt amerikāņu militāro klātbūtni kosmosā. Tas prasa no padomju valdības steidzamus atbildes mērus. Jo vairāk tāpēc, ka Kārtera kursu turpina viņa pēcteči prezidenta krēslā.

ASV prezidents Ronalds Reigans ar amerikāņu ūdeņraža bumbas „tēvu” Edvardu Telleru kaismīgi atbalsta SAI.

Neuztveriet pārāk nopietni – humoreska.

Grūti saskaitīt visu mūsdienu fantastikas tēmu bagātību. Te ir gan saprātīgi augi un runājoši dzīvnieki, un daudz kas cits, kas labi pazīstams psihiatriem, kas pēta paranojas slimības smagās formas.

Zinātniski-fantastiskās literatūra cienītāju skaits nemitīgi aug. Kopā ar futbola līdzjutējiem viņi pārstāv mūsu planētas iedzīvotāju intelektuālo aristokrātiju.

Tāpēc fantastiku ne jau velti sauc par „gadsimta literatūru”.

Diemžēl fantastikas teorijas trūkums ievērojami mazina šajā žanrā strādājošo autoru produktivitāti un, atņem kritiķiem spēju lietot objektīvas metodes darbu novērtēšanā.

Pirms tiks radīta visu aptveroša teorija, jāsistematizē fantastikas attīstības galvenās tendences un kaut vai melnrakstā jāiezīmē zinātniski kritēriji, lai noteiktu gatavo sacerējumu kvalitāti.

Autore Anna, 2017. gada 17. aprīlī, 15:33

[Vispirms man jāpasaka, kāpēc es krievu vārdu „rusalka” netulkoju ar vispārpieņemto apzīmējumu „nāra”, bet lietoju vāŗdu „ūdensmeita”. Principā, tās ir divas dažādas būtnes. Austrumu mitoloģijā „rusalka” ir noslīkusi jaunava un astes viņai nav. Rietumu mitoloģijā nāras arī ir dažādas, bet kaut kā iegājies, ka tās mēdz asociēt kā būtnes ar zivs asti – kā īpašu zemūdens tautu – t.p.]

Jūras jaunavas mīlēja matemātiķi un apdziedāja dzejnieki, viņām veltīja pasakas un leģendas, taču vai ir izdevies atminēt šo ūdens radību noslēpumu? Sirēna, Undīne, Nāriņa – kādas tām atšķirības, ar ko sākās stāsts par ūdensmeitām-prostitūtām un kāpēc vēl šodien nav vērts iet ūdenī „rusalku nedēļā”.

Mīts vai realitāte?

Vai šīs pa pusei zemes iemītnieces patiešām ir eksistējušas? Ja rezumē visu kulturologu pētījumus, tad jā, bet viss varēja būt savādāk, nekā mēs to iedomājāmies. Patiesība par īstajām ūdensmeitām ir kaut kur pa vidu. Viss ir apmēram tā, kā ar leģendām par pūķiem. „Uguni elpojušie” likās tīra izdoma, līdz netika izpētīti dinozauru skeleti. Pūķu tēlu nodeva cilvēki – viņi šifrēja realitāti pasaku kodā, ko mēs atšifrējam vēl līdz šim laikam.

Sirēnas vai prostitūtas?

Laikam labāk par šo cilvēku pateikt nevar. Džons Ronalds Rūels Tolkins nevis vienkārši sarakstīja interesantu grāmatu ar atmiņā paliekošiem personāžiem, viņš radīja absolūti jaunu Visumu, jaunu pasauli, kur vienādi labi jūtas pusaudži un profesori, mājsaimnieces un augstdzimušas lēdijas, lingvisti un kodolfiziķi...

Oksanas Volkovas raksts no izdevuma "Stupeņi orakula", 2017. gada 4. numura.

Pa Viduszemi, par ko rakstīja Tolkins triloģijā "Gredzenu pavēlnieks" ir izveidoti virtuāli tūrisma maršruti, izdoti atlanti, kartes, ceļveži. Zinātnieku tantes un onkuļi ir aizstāvējuši disertācijas par visneparastākām tēmām, kas atrastas tās pašas Viduszemes apslēptajās takās. Lingvisti buras elfu valodas gramatikas, sintakses un īpašvārdu pareizrakstības analīzēs. Šo pētījumu rezultāts ir izdevums „Ievads elfu un citu Viduszemes rietumu apgabalu valodās”. No 1970. gada vārds „hobits” ir iekļauts Oksfordas angļu valodas vārdnīcā. Pēc Tolkina grāmatām darbus raksta strukturālisti, kulturologi, antropologi, politologi. Dānijas karalienes Margrēta II „Gredzenu pavēlnieka” iespaidā pievērsās kristietībai. Simtiem tūkstošiem pusaudžu visā pasaulē aizrautīgi sākuši spēlēt Hobitos, elfos, orkos un citos ģeniālās grāmatas personāžos.

Tā saplūda pasaule, ko izdomājis cilvēks, ar pasauli, ko izdomājis Dievs. Kā tad Tolkinm izdevās no vārda radīt pasauli, kas kļuva par realitāti? Kāpēc tieši viņa vārds izauga par īstu visumu?

Jautājumā par ksenomorfu bioloģiju.

Romana Fišmana raksts no žurnāla "Popuļarnaja mehaņika", 2017. gada maija numura.

Mūsu XXV gadsimts, kad cilvēce aktīvi apgūst Galaktikas plašumus, tiek salīdzināts ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Atkal cilvēces pionieri rīko savas ekspedīcijas, pirmie transporti savieno tālo zvaigžņu sistēmu "kontinentus", zinātnieki iepazīstas ar jauniem atklājumiem. Kā toreiz, aculiecinieku ziņojumi bieži skan kā tīri pārspīlējumi, vai vispār faktos nesaistīta spriešana.

Pie tādas spriešanas ir jāpieskaita arī daudzās liecības par ksenomorfiem (Internecivus raptus), ārkārtīgi neparastiem un bīstamiem dzīvniekiem no Tīkla Dzetas sistēmas. Kopā nesaistīti dati pamatā ir iegūti no notikumu izmeklēšanas sakarā ar kravas kuģu "Nostromo" (2124. gads, filma "Svešais") un "Auriga" (2434. gads, "Svešais 4: Atdzimšana") likteni, kā arī no notikumiem uz planetoīda Aherons (2183. gads, "Svešie") un uz planētas cietuma Faiorina-161 (2184. gads, "Svešais 3"). Turklāt kontaktu ar ksenomorfiem izolētais raksturs un spēcīgais stress, ko pārdzīvojuši pētnieki, padara iegūtās ziņas ļoti subjektīvas, ne neitrālas.