Sadaļa:
Tulkojumi
CILVĒKIEM TAS IR JĀZINA!
1988. gada 7. decembrī notika tas, kas satrieca visu pasauli: briesmīga, 350 tūkstošu cilvēku – Armēnijas ziemeļu mierīgo iedzīvotāju pārstāvju – slepkavība, kad tika izmēģināti četri ģeofizisko bumbu tipi, lai izsauktu mākslīgo zemestrīci, ko padomju augšas centās turēt slepenībā, uzdodot par dabisku zemestrīci.
1988. gada vasarā Armēnijā uzradās aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, kuru pavadīja ģenerāļu, oficieru, militāri-tehnisko ierēdņu grupa. Pa Sevana ceļu uz Erevānu lēnā gaitā brauca vairākas, cieši slēgtas kravas mašīnas, kas bez apstāšanās devās uz Armēnijas ziemeļiem (vietējie iedzīvotāji atcerējās, ka militārpersonām, kas pavadīja noslēpumaino kravu uz priekšpleciem bija uzšuves „Bomba”).
1988. gada augustā steidzamā kārtā no poligoniem Spitakas, Kirovakanas tika izvestas raķešu iekārtas, tanki, pašgājējas iekārtas. Lielākā daļa no komandējošā sastāva militārpersonām saņēma atvaļinājumu un izbrauca no Armēnijas kopā ar ģimenēm.
1988. gada septembrī Armēnijā ieradās PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Boriss Ščerbina, kurš nodarbojās ar kodolieroču izmēģinājuma jautājumiem, armijas celtniecību un zinātniski-tehnisko ierīču izvietošanas sprādziena zonā.
1988. gada oktobrī Armēnijā atkal parādījās Dmitrijs Jazovs ar armijas speciālistu, PSRS Aizsardzības ministrijas Ģenerālštāba augstāko oficieru grupu.
1988. gada oktobra beigās Jazovs ar svītu izbrauca no Erevānas uz Armēnijas ziemeļiem, kur personīgi inspicēja armijas tehnikas pārdislokāciju, stacionāro raķešu demontāžu un mobilo raķešu iekārtu aizvešanu aiz Armēnijas robežām.
1988. gada novembra sākumā Erevānā paklīda baumas par to, ka „Armēniju gaida šausmīgs pārbaudījums”. Vārdam „pārbaudījums” tika dota, nevis tieša, bet gan pārnesta nozīme: protams, neviens nezināja par ģeofizisko ieroču izmēģinājumu.
1988. gadā, sākot no vasaras līdz novembra beigām, steidzamā, bet organizētā kārtā, PSRS militāro un PSRS un Armēnijas VDK vadības uzraudzībā uz Azerbaidžānu un Gruziju tika pārvietoti visi azerbaidžāņu ciemati, sākot no Kapanas dienvidos līdz Stepanavanai, Kaļiņino un Gukasjanai – ziemeļos.
1988. gada novembrī krievu ģenerāļa, kurš atpūtās sanatorijā Arzni, sieva konfidenciāli (čukstot ausī!) paziņoja akadēmiķa S. T. Jeremjana sievai Ruzanai Jeremjanai par to, ka decembra sākumā Armēniju gaida „šausmīgs posts”, un ieteica viņai aizbraukt no Armēnijas.
1988. gada novembra vidū piānistei Svetlanai Navasardjanai no Ļeņingradas piezvanīja viņas paziņa un ieteica viņai, lai visi ļeņinakanieši steidzami atstāj pilsētu Ļeņinakanu.
1988. gada novembra beigās Razdanas pilsētas telefoniste noklausījās kāda krievu ģenerāļa sarunu ar Maskavu, kurā viņš sievai paziņoja burtiski sekojošo: „Aizkavējos! Atbraukšu pēc izmēģinājumiem”.
1988. gada novembra beigās – decembra sākumā Ļeņinakanā tikai manīti desmitiem gadījumu, kad militārpersonas, pašiem paliekot pilsētā, aizsūtīja sievas un bērnus no Armēnijas uz Krieviju, nepaziņojot iemeslu.
1988. gada decembrī 4., 5. un 6. decembrī Spitakas – Kirovakanas rajonā nogranda spēcīgi sprādzieni, kas izsauca 3-4 baļļu stipru zemestrīci.
Zeme trīcēja, drebēja stikli; kalnos parādījās bēgošas čūskas un cita dzīva radība – žurkas, kurmji. Iedzīvotāji runāja: „Ko ar mums dara tie sasodītie armijnieki? Ja tā tālāk turpināsies, tad pat mūsu mājas tie sagraus!”
1988. gada 7. decembrī pulksten 10 un 30 minūtēs turku strādnieki, kuri strādāja Arpas upes labajā krastā pie Ļeņinakanas, pameta savas darbavietas un steidzami devās savas teritorijas dziļumā.
11:00 pa poligona, kas atradās netālu no Spitakas, teritorijas vārtiem iznāca kareivis un pateica zemniekiem, kuri strādāja uz laika, vācot kāpostus: „Ātri ejiet prom! Tūlīt sāksies izmēģinājumi!”
11 un 41 minūtē Spitakas pilsētas un Nalbandas ciema rajonā ar intervālu 10-15 sekundes nogranda divi ļoti spēcīgi sprādzieni: pēc pirmā sprādziena zeme sakustējās horizontālā virzienā, no pazemes izlauzās uguns, dūmu un degošas masas stabs vairāk nekā 100 metru augstumā.
Vienu no Nalbandas ciema zemniekiem uzmeta gaisā līdz elektropārvadu līnijas augstumam. Spitakas augstākajā punktā, pie pārtikas veikala „žiguļu” markas automašīnu aizmeta uz žoga pusi 3-4 metru tālu. Pasažieri nepaspēja izkāpt no mašīnas, kad nogranda otrs baismīgs sprādziens, ko pavadīja pazemes dunoņa. Tur atbrīvojās dzīļu enerģija! Automašīnas pasažieru acu priekšā Spitakas pilsēta iegrima zemē.
Ļeņinakanā sagruva 75% ēku. Pēc pirmā sprādziena augstceltnes pagriezās ap savām asīm un pēc otrā sprādziena iegrima zemē 2-3 stāvu līmenī.
Pēc ģeofizisko ieroču izmēģināšanas Ļeņinakanas un Spitakas pilsētas ielenca armijnieki. Pie Nalbandas, kas bija iznīcināta pilnībā, militāristi ielenca... tukšu lauku, kur zeme bija iegrimusi 3-4 metru dziļumā. Bija aizliegts, ne tikai, nākt tam klāt, bet arī fotografēt šo vietu.
Īpašas militārās brigādes, kas ieradās Ļeņinakanā, saņēma pavēli atrakt militārpersonu kopmītnes. Viņi atteicās atpestīt no drupām vietējos iedzīvotājus, atsaucoties uz to, ka: „neesot saņēmuši tādu pavēli”. Tie bija karavīri no Tomskas desanta divīzijas, ko 1988. gadā ar lidmašīnām atveda uz Erevanu, kur armēņu meitenes viņus sagaidīja ar ziediem.
Trūkstot jebkādai glābšanas tehnikai, izdzīvojusī Ļeņinakanas iedzīvotāju daļa un līdz pilsētai izlauzušies radinieki ar rokām vāca nost māju drupas, no kurām saltajā gaisā skanēja ievainoto vaidi un saucieni pēc palīdzības.
Vienā mirklī, miera apstākļos aizgāja bojā pusmiljona pilsēta, kur bez pilsētniekiem praktiski katrā mājā dzīvoja arī bēgļi no Azerbaidžānas PSR. [1988. gada Kalnu Karabahas konflikts.]
1988. gada 9. decembrī pa Erevānas televīziju institūta līdzstrādnieks Boriss Karpovičs Karapetjans demonstrēja „zemestrīces” seismogrammu. Jau 1988. gada 10. decembrī seismogramma noslēpumainā kārtā pazuda no institūta direktora noslēgtā seifa.
1988. gada 10. decembrī uz Ļeņinakanu atbrauca seismologi no Japānas, Francijas, ASV. Taču viņus tā arī nepielaida pie pētījumiem, aizliedzot arī teritorijas dozimetrēšanu. Rezultātā, japāņu un franču seismologi-ģeofiziķi atteicās parakstīt aktu, kur notikušais bija nosaukts par „dabisku iemeslu zemestrīci”.
Saniknotais pūlis sagaidīja 1988. gada 12. decembrī uz Ļeņinakanu atbraukušo Mihailu Gorbačovu ar nikniem kliedzieniem: „Vācies prom, slepkava!”. Pēc tam cilvēkus, kuri skaļi pauda savu sašutumu, arestēja. Arestēja tos, kuri, sākot ar 7. decembri, dienu un nakti atraka māju drupas, glābjot līdzpilsoņus un izvelkot bojā gājušo ķermeņus!
1988. gada 15. decembrī, piezemēšanās laikā Baku, cieta katastrofu kara lidmašīna, kas lidoja no Ļeņinakanas ar militārajiem speciālistiem-ģeofiziķiem uz borta. Bojā gāja 20 speciālisti kopā ar pilotiem. Lidmašīnas bojā ejas apstākļi un iemesli vēl līdz šim ir slepeni.
Pēc 1988. gada 7. decembra armēņi sauc Ziemeļarmēniju par „Katastrofas zonu”. Šodien varbūt tikai atklāti grūtgalvji domās, ka notikušais ir – „dabiska zemestrīce”.
Līdz pat šim laikam (kad pagājuši jau 20 gadi!) [Raksts ir visai sens.], kādreiz zaļās kalnu nogāzes, pazemes (vakuuma) atomsprādziena rezultātā tā arī neatjaunoja savu mežu sega.
Kad 1988. gada 8. decembrī Ņujorkas avīžu korespondenti jautāja Ševardnadzem, kā viņš var komentēt „zemestrīci” Armēnijā. Sekoja satriecoši patiesa atbilde: „Mēs negaidījām, ka zemestrīces sekas būs tik katastrofiskas”. Rodas loģisks jautājums, - ja „zemestrīce” būtu dabiska, tad kā Kremļa vadība varēja to „gaidīt”?!
Taču ģeofiziskos izmēģinājumus Armēnijas teritorijā Kremlis patiešām varēja izplānot un izdarīt nepareizas prognozes par to, cik katastrofiski būs to rezultāti.
Savukārt, ģeofiziķi, kas veica pētījumu aprēķinus, vienīgie, kas patiešām varētu apgaismot notikušo, kāpēc notika šausmīgā katastrofa, gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos, tajā pašā lidmašīnā, kas nosēdās Baku.
1988. gada februārī, savas vizītes laikā Japānā PSRS ārlietu ministrs Georgijs Ševardnadze uz jautājumu: „Vai Padomju Savienībai ir ģeofiziskās bumbas?” atbildēja: „Jā, mums tagad ir četri ģeofizisko bumbu tipi”. Tieši šie četru bumbu tipi arī tika izmēģināti 1988. gada 4., 5., 6., 7. decembrī, Armēnijā!
1991. gada 29. decembrī tādu paši ģeofizisko („tektonisko”) ieroci izmantoja Gruzijā. Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdia intervijā SBS korespondentei Žanetei Metjūzai paziņoja, ka „neizslēdz iespēju, ka Gruzijā Padomju Armija izsauca zemestrīci”.
1996. gada decembrī Bagrats Gevorkjans avīzē „Husisapail” („Ziemeļblāzma”), rubrikā „Izmeklēšana” publicēja rakstu ar apakšnosaukumu „1988. gada 7. decembrī pret Armēniju tika pielietos ģeofiziskais ierocis”. Raksta preambulā ir teikts: „Ģeofiziskais (tektoniskais) ierocis ir jaunākais ieroču veids, kas izsauc mākslīgu zemestrīci. Tā darbības princips balstās uz precīzi novadītiem akustiskiem un gravitācijas viļņiem, kas radīt ar pazemes atomsprādzienu”.
...arī pēc pagājušajiem 26 gadiem es redzu vienu un to pašu baiso ainu – uz paša mājas drupām stāv vecs vīrs ar asiņainu seju un neprātīgām acīm. Viņš spiež sev klāt mirušo mazdēlu un kliedz, cik skaļi vien spēj: „Ak, Dievs! Kāpēc?! Nē, nē, nē! Kungs, nē! Tā taču nav zemestrīce!”
http://alter-idea.info/zemletryasenie-1988-goda-v-spitake-kakoe-oruzhie-ispy-ty-val-sssr/
Atmiņas par Armēniju un tās blokādi tieši tajā pašā laikā.
https://www.youtube.com/watch?v=y6H9ovTHiLI