Sadaļa:
Tulkojumi
1967. gadā padomju žurnāls "Inostrannaja ļiteratura", liekas, vienīgais žurnāls PSRS, kas bija veltīts ārzemju literatūrai, bija iztaujājis pasaules rakstniekus-fantastus, uzdodot augstāk minēto jautājumu. Te būs rakstnieku - klasiķu un mūsdienās jau mazpazīstamu - atbildes. Varot ieraudzīt arī to, kā pēdējā pusgadsimtā ir mainījušās cilvēku domas par to. 1. turpinājums. iepriekšējo lasiet šeit.
Braiens Oldiss (Anglija)
Bieži norāda to, cik liela iz zinātnisko fantastu loma, lai izskaidrotu zinātnes sasniegumus plašai publikai. Patiešām tā ir liela lieta, taču to vislabāk dara zinātnes popularizētāji, kuri stingri turas pie faktiem, nevis apvērš tos otrādi, kā to parasti dara zinātniskie fantasti.
Rakstniekam-fantastam vispirms ir jāredz sevī mākslinieks, kura modelis ir visa cilvēce. Galvenais viņa uzdevums ir tāds pat kā citiem romānu rakstītājiem: rakstīt par cilvēkiem. Viņam tāpat, ne mazāk, ir jāizdomā savi vārdi un izteicieni; ja viņa stāsts ir būvēts no vārdiem, tad tie viņam ir tikpat svarīgi kā tiltu būvētājiem viņu konstrukcijas.
Taču fantasti uztver cilvēci un tās problēmas savādāk, un tas, kā likums, ir saistīts ar Rietumu cilvēku specifiku un to pārsteidzošo tehnisko apvērsumu, ko viņi ir paveikuši pēdējo divu gadsimtu laikā. Visa pasaule vēro šo apvērsumu ar sajūsmu vai bailēm, taču vienmēr ar skaudību. Šī tēma nav izsmeļama un, ja mēs to vienmēr neatainojam visā tās nozīmīgumā, nevajag mūs par to pārāk stingri tiesāt.
Kas attiecas uz mani, tad stāstot par šī apvērsuma sekām, es cenšos izbēgt no galējībām. Es cenšos iztikt bez veciem, primitīviem štampiem un dzenu prom no saviem stāstiem neglābjamus ļaundarus; pasaulē eksistē ļaunums, taču tas ir ieslēgts katrā no mums muļķīgi cerēt uz to, ka mēs radikāli izmainīsim pasauli uz labāku, ja aizsūtīsim uz viņpasauli dažus neliešus.
Es arī pēc iespējas pretojos acīmredzamam kārdinājumam pārnest darbību uz citām planētām. Kad Jefremovs sūta savus varoņus galaktikā, rodas neaptverami plaša redzējuma sajūta. Taču tādu pašu sajūtu var radīt, aprakstot parastu dzīvokli, turklāt cilvēks asāk sajutīs neizzināto, ja tas stāsies viņa priekšā parastā dzīvoklī, nevis starp zvaigznēm.
Es rakstu ne tik daudz par pašu tehniku, kā par sekām, kas no tās rodas. Kaut arī sevi es varu raksturot kā optimistu, lielākā daļa no tā, ko esmu uzrakstījis, skan pesimistiski; mums, kas ir pārdzīvojuši divus pasaules karus, grūtāk ir iedomāties ideālu pasauli, kā tas bija Herbertam Velsam, kad viņš 1905. gadā rakstīja „Mūsdienu utopiju”.
Es vismazāk gribētu dot kaut kādas rekomendācijas citiem rakstniekiem; es ļoti augstu vērtēju individualitātes lomu daiļradē. Mūsu gadsimts draud ar personību trūkumu sabiedrībā, jo vairāk ir nepieciešams saglabāt savu personību mākslā. Rakstniekam nav ko aizņemties no cita rakstnieka; viņš var iemācīties no tā tikai patstāvīgi.
Viss, ko es teicu, skan visai nopietni; lasītājam liksies, ka manos stāstos ir visai maz humora. Taču līdzīgi daudziem rakstniekiem, es izjūtu ne tikai vientulību, bet arī vēlēšanos pabūt citu sabiedrībā. Neko man nav gribējies tik ļoti, kā būt klāt Vispasaules Rakstnieku-fantastu asociācijas dibināšanā un es ļoti ticu, ka pēc dažiem gadiem tāda asociācija tiks radīta. Jo internacionālāk mēs domāsim, jo būtiskāks būs mūsu ieguldījums mūsu izvēlētajā, vitāli svarīgajā literatūras nozarē.
Frederiks Pols (ASV)
Es aizrāvos ar zinātnisko fantastiku un sāku to rakstīt pats tik agrā vecumā, ka tagad es patiešām neatceros, ar ko tas saistījās. Taču uzticību zinātniskajai fantastikai es saglabāju visu dzīvi, un domāju, iemesls ir tās unikālajā spējā dot cilvēkiem ļoti skaidru priekšstatu par sekām tam, ko mēs visi darām šodien.
Vairums cilvēku, īpaši tie, kuri dzīvo zināmu izaugsmi sasniegušās valstīs, nākotnes priekšā jūt spēcīgas bailes. Viņi redz tajā kaut kādus draudus sev, nelaimi, ko viņi nav spējīgi novērst un par kuru tāpēc negrib domāt. Lūk, tāpēc automātikai un skaitļošanas mašīnām ir tik daudz pretinieku; cilvēki nezina, pie kā tas viss novedīs, taču baidās, ka sekas viņiem būs bēdīgas.
Taču zinātniski- fantastiskajos darbos var pētīt daudzus iespējamās nākotnes variantus. Fantasti saprot, ka automatizācija, piemēram, var atņemt daļai cilvēku darbu, toties šie cilvēki iegūs kaut kādu cēlāku nodarbošanos. Atomkara briesmas ir lielas un baisas, taču fantasti redz arī ko citu: ja izdosies no šīm briesmām izvairīties, cilvēce pirmo reizi vēsturē var iegūt patiesi stipru mieru, visus līdzekļus, ko aprij bruņošanās sacensība, virzot citiem mērķiem, tad izzudīs bailes un neapmierinātība, kas šodien mūs pārņem.
Rakstnieki-fantasti un viņu lasītāji zina to, ko jāuzzina visai pasaulei: nākotne nav lavīna, kas apraks mūs; mēs varam izveidot nākotni, saskaņā ar mūsu vajadzībām. Līdz pat pēdējam laikam cilvēki ir cīnījušies ar pasauli, kas viņiem ir apkārt; tagad šī cīņa ir apsīkusi un mūsu vienīgie ienaidnieki esam mēs paši; tāpēc, ja 2000. gads izrādīsies slikts gads, tad vainot vajadzēs nevienu citu, kā tikai pašus.
Katrs rakstnieks-fantasts izsaka šīs idejas ar saviem paņēmieniem. Baidos, ka mani stāsti liekas sardoniski, brīžiem – drūmi. Taču man liekas, ka es labāk izpildu savu uzdevumu, kad cenšos nevis pareģot, kāda būtu nākotne, ja mēs uzvestos saprātīgi un cienījami, bet brīdināt, kas notiks, ja mēs nebūsim tādi. No visiem virsrakstiem savām, sarakstītajām grāmatām visprecīzākais pēc manām domām ir „Apvainojums pret rītdienu”.
Īstenībā es nemaz drūmi nedomāju; esmu pārliecināts, ka cilvēks spēj mācīties un galu galā iemācīsies uzvesties pareizi. Es neceru sagaidīt Utopijas iestāšanos, taču ticu, ka vēl manas dzīves laikā pienāks laiks, kad pašas mūsu bažas mainīsies, kad pēc Herberta Velsa vārdiem, mums vairs „nevajadzēs ciest, kā cieš dzīvnieki, un mēs varēsim izbaudīt ciešanas, kas būs cilvēku cienīgas”. [Ko lai saka? Diemžēl utopija ir vēl tālāk no mums, nekā bija tad... – t.p.]
Rejs Bredberijs (ASV)
Atbildes vietā uz žurnāla anketu rakstnieks Rejs Bredberijs atsūtīja savu interviju amerikāņu žurnālam „Show”, kas te tiek publicēta nedaudz saīsināta.
Korespondents. Zinātniskā fantastika ir nogājusi lielu ceļu no Herberta Velsa „Pasauļu kariem” un Frankenšteina briesmoņu laikmeta līdz sarežģītai un visai auglīgai formulai, kādu tā lieto šodien. Kādas ir atšķirības starp Velsa un, teiksim, jūsu darbiem?
Bredberijs. Pirms atbildēt uz šo jautājumu, man laikam ir jānorāda uz to, ka tas nav pareizi uzstādīts. Nekādas auglīgas formulas, pēc kuras tiek rakstīta zinātniskā fantastika un vispār visa cita literatūra, nav. Katrs rakstnieks, kas rakstīs pēc formulas, novērsīsies no sevis un neradīs neko, lai cik talantīgs un patiess savos spriedumos par īstenību viņš arī nebūtu. Īsts rakstnieks raksta tāpēc, ka jūt vajadzību, nepieciešamību, slāpes rakstīt, tāpēc ka literatūra modina viņā augstāko prieku, kaisli, baudu, sajūsmu – sauciet to kā jums tīk. Viņš dzīvo, visādā ziņā viņam būtu jādzīvo ar savu kaisli, bet kaisle nav savienojama ar formulu. Cilvēkam, kurš ņem līdzi gultā dzimumdzīves rokasgrāmatu, labāk uzreiz celties ātrāk augšā, citādi viņam sanāks tikai kroplīga izvirtība. Rakstīt – tas ir, tāpat kā dzīvot. Formulas draud pazudināt jebkuru dabisko procesu. Labāko zinātnisko fantastiku beigās rada tie, kuri ar kaut ko nav apmierināti mūsu sabiedrībā un izsaka sašutumu ātri un nikni.
Lūk, labs piemērs, mans stāsts „Gājējs”. Kad es naktīs devos pastaigās, mani bieži aizturēja par to, ka gāju kājām. Mani tas tracināja un es sarakstīju stāstu par nākotnes pasauli, kur visus, kuri iedrošinājās pastaigāties pa pilsētu naktī, pielīdzina noziedzniekiem.
Kas attiecas uz Velsu, tad es līdz šim laikam attiecos pret viņu, kā pret vecāko radinieku. Ir, protams, arī atšķirības, taču morālā ziņā mēs joprojām glabājam atmiņu par to vīnogulāju lauku, ko kopā apstrādājām, mūsu vectēva Žila Verna rūpīgi pieskatīti. Man nāksies pārlasīt Velsu, lai norādītu pašas lielākās neatbilstības starp viņa un manām grāmatām. Diemžēl es neesmu viņu pārlasījis jau kādus gadus divdesmit. Toties Žilu Vernu es pēdējos četrus gadus esmu lasījis daudz un esmu sapratis, ka manās asinīs tek tieši tās pašas grupas asinis, kā viņam.
Korespondents. Vai jūs uzskatāt sevi un citus mūsdienu fantastus par morālistiem?
Bredberijs. Par sevi varu teikt, ka es neapšaubāmi un visupirms esmu morālists, tāpēc ka ar katru jaunu mūsu radītu mašīnu atkal un atkal rodas morālas problēmas. Pēc tam, kad jaunais izgudrojums piepilda pasauli, rodas vajadzība pēc jauniem likumiem, kas kontrolē tā izmantošanu. Pašam mašīnām morāles jēdziens ir svešs, taču dažreiz paņēmiens, kā tās radītas, un spēks, kas tajās ieslēgts, izsauc cilvēkos muļķības jeb gara vājuma palielināšanos un atmodina ļauno. Starp pašiem liberālākajiem mūsu laiku cilvēkiem ir tādi, kuri kļūst par dēmoniski nežēlīgiem, ja sēžas pie auto stūres. Starp lielākajiem konservatoriem – tādi, kuriem pietiek nospiest starteri, un viņi kļūst par neapturamiem grāvējiem un savā trakošanā viņi nes nāvi. Kādreiz Losandželosā, Mākslu institūtā es palūdzu konstruktorus izdomāt automobili, kas nemudinātu cilvēkus demonstrēt savu pārgalvību katru reizi, tiklīdz tie nokļūst vadītāja vietā. Kā piespiest cilvēku neizmantot maniakālo enerģiju, kas apslēpta sporta mašīnā? Lūk, kur ir morāles un konstrukcijas, metāla un cilvēka prasmes krustpunkts, kur viss saiet kopā, saduras un bieži ved pie iznīcības. Nav izslēgts, ka mums ir jāsamazina trokšņu slāpētāja jaudu vai jāpalielina vibrācija – lai cilvēkiem liekas, ka viņi brauc ar astoņdesmit jūdzēm stundā, lai gan ātrums nepārsniegtu četrdesmit. Problēma paliek neatrisināta. Mums tā ir jāatrisina. Arī arhitektūrai ir attiecība ne tikai ar celtniecību, bet arī ar morāli. Nākotnes mājām ir jākļūst tādām, lai cilvēki, kas tās lieto, jūtas kā cilvēki, nevis vajāti dzīvnieki. Lūk, kur materiāls labai fantastikai...
Kas attiecas uz citiem rakstniekiem-fantastiem, man liekas, ka morāles problēmas arī viņiem ir neizbēgamas; šīs problēmas rodas, tikko izgudrotājam pavīd pirmā doma par nākamo mašīnu. Ilgi pirms tam, kad tvaika lokomotīve šķērsoja prēriju un nokļuva līdz rietumu piekrastei, katrs rakstnieks, ja viņš par to iedomātos kaut vai uz stundu, varētu cilvēkam paredzēt tāda notikuma visas sekas. No desmit mūsdienu fantastiem deviņos jūs ieraudzīsiet morālistus.
Korespondents. Taču kāpēc, lai izteiktu šīs problēmas, ir vajadzīga tieši fantastika?
Bredberijs. Tāpēc, ka fantastika dod labu iespēju, izmantojot, līdzīgi scenogrāfijai, simboliskus apzīmējumus, rakstīt tieši par mūsu lielajām problēmām. Londonas miglas, daudzjoslu šosejas, automobiļi, atombumbas – vārdu sakot, ļoti daudz, kas saindē cilvēkiem dzīvi, slēpjas mašīnu pārpilnībā un nemācēšanā plaši domāt, tās izmantojot. Zinātniskā fantastika arī māca domāt, tātad – pieņemt lēmumus, atrast alternatīvas un veidot nākotnes progresa pamatus.
Korespondents. Kurš ir jūsu mīļākais rakstnieks-fantasts un kāpēc?
Bredberijs. Žils Verns, jo viņš bija viens no pirmajiem un joprojām paliek viens no vislabākajiem. Šim rakstniekam bija iztēle, morāles sapratne un lielisks humors; katra viņa jauna lapaspuse iedvesmo. Lasot viņu, tu lepojies, ka esi cilvēks. Viņš pārbauda cilvēci ar testiem, viņš piedāvā tai pacelties gaisā, pieķeroties pašas kurpju auklām. Viņš ciena vecmodīgo labu īpašību – māku strādāt. Novērtē pētīgu prātu, asu redzi un veiklas rokas. Atalgo par labi izdarītu darbu. Vispār, viņš ir žilbinošs un viņa romāni nezaudēs vērtību, kamēr vien no puikām būs vajadzība izaudzināt labu vēlošus, labu darošus, entuziasma pilnus vīriešus. Mūsu gadsimtā, kas palaidis vējā mantoto ideālu bagātību, Žils Verns, cita gadsimta cilvēks, sauc sekot cienījamākiem mērķiem un brīdina cilvēkus, ka jādomā ne tik daudz par savām attiecībām ar Dievu, cik par attiecībām ar citiem cilvēkiem. Būtu ļoti labi, ja šodien atrastos vairāk rakstnieku, kuri līdzinātos viņam.
Korespondents. Vai jūs fantastikā vilina iespēja radīt līdz zināmai pakāpei savu pasauli, vadoties pēc saviem ideāliem, un apdzīvot to ar jūsu iztēles radījumiem?
Bredberijs. Zināmā mērā, jā. Un tomēr, apsverot visus apstākļus, varu ar pārliecību teikt, ka es esmu sava laika bērns. Protams, mēs visi esam sava laika bērni. Taču es īpaši jūtu, ka es esmu rakņājies motoros, nosmērējot seju ar mašīneļļu, ka esmu klaiņojis pa avārijās cietušu automobiļu kapsētu, es esmu vadījis dzelzs roku, lai iebērtu kausā saules liesmu sauju un nogādātu to ar Saules izlūkiem uz Zemi, tas esmu es, kurš elpojis un piesūcies ar mūsu civilizācijas dūmu pilno, lielisko gaisu. Mans ķermenis ieradās pasaulē Vokegenā, taču ilgajos gados lielo pilsētu ķīmija ir izmainījusi tā sastāvu un pārveidojusi manu garu. Zinātne ir vardarbīgi izrīkojusies ar mūsu zemi, taču tā ir iesējusi to ar mīlestību. Visi mēs esam šīs sējas un šīs cietsirdīgās vardarbības dabiskie produkti. Mūsu laikmets ir radīts zinātniskai fantastikai. Es uzskatītu, ka esmu zaudējis prātu un cietis radošu bankrotu, ja pārstātu ievērot to elektrificēto ceļu, pa kuru mūs un visu mūsu jucekli nes uz nākotni. Mēs dzīvojam tajā pasaulē, kura maketu es apskatīju 1933. gadā caur stiklu Čikāgas gadatirgū un pēc sešiem gadiem Ņujorkas gadatirgū. Es varu teikt, ka zinātniskā fantastika vilina mani ne pati par sevi, bet drīzāk, kā iespēja fantastiskā veidā atklāt tās atsperes, kas saspiežoties un izplešoties, darbina mūsu eksistences mehānismu. Tādā sapratnē zinātniskā fantastika ir dabiska kā izelpa pēc ieelpas, kas velkas desmitiem gadu.
Korespondents. Vai jūs arī turpmāk rakstīsiet fantastiku, vai arī jūs vilina citi literatūras žanri un citas tēmas?
Bredberijs. Bez šaubām es arī tālāk rakstīšu fantastiku, jo dziļi ticu, ka mēs pārdzīvojam visdižāko periodu cilvēces vēsturē un, lai apmierinātu mūsu gadsimta prasības fantastika ir pati labākā no eksistējošām literatūras formām.
Mūsu satriecošais izgājiens kosmosā, uz Mēnesi, Marsu un aiz tā robežām padara pašreizējo gadsimtu par pašu lielāko vēsturē.
Kāpēc? Tāpēc, ka šo notikumu var salīdzināt tikai ar tiem, mums nezināmiem laikmetiem pirmvēsturē, kad cilvēka tālais sencis izkāpa sauszemē, ieguva muguras smadzenes, iztaisnojās, pieveica kokus, aizgāja uz alām un beidzot nosauca sevi par Cilvēku. Tas cilvēkam bija liels laiks. Bet tagad viņš ir izaudzējis sev ugunīgus spārnus, lai dzīvotu gaisā un aiz Zemes robežām, citu pasauļu neizpētītajā atmosfērā, un sākās pārsteidzoša, jauna ēra, kas atmetīs un izmainīs, pārveidos un atjaunos visus domāšanas veidus, visus jaunrades paņēmienus, kas eksistē pasaulē šī gada šajā stundā. Lai neglābjami neaizietu bojā, literatūrai ir jāseko laikmetam. Bet tagad ir Mašīnu gadsimts, to Mašīnu, kas ir Idejas, kas iemiesotas metālā un pastiprinātas ar elektrību. Cilvēku sakrātie filozofiskie priekšstati atsakās tām pakļauties, taču, mašīnu savaldīti, viņi atkal var kļūt par draugiem. Par to vajag rakstīt. Vajag rakstīt par cilvēku, kurš ir sakusis ar viņa paša izdomātām ierīcēm, to satriekts un saspiests.
Tajā pašā laikā es ceru pie izdevības sarakstīt jaunas grāmatas par Īriju, kur es dzīvoju gandrīz gadu, un par Ilinoisu, štatu, kur pagāja mana bērnība. Es kļūšu par tā vergu, kas mani aizraus. Lai radījums runā man visu, ko gribēs. Man ir pietiekami prāta, lai klusētu, klausītos un pierakstītu dzirdēto.
Korespondents. Un pēdējais jautājums. Ja jums vajadzētu kaut kā stādīties priekšā tiem lasītājiem, kuri nav vēl piedzimuši šajā pasaulē, kā jūs sevi nosauktu: zinātniskais fantasts, fantasts vai kaut kas cits?
Bredberijs. Iedomāsimies, ka es veicu ceļojumu laika mašīnā uz pagājušiem gadsimtiem. Bagdādē es ietu pastaigāties pa tirgus laukumu un ieskatītos tajā ieliņā, kur sēž veči un stāsta pasakas. Lūk, tur - aizklausījušos puišeļu un vecu stāstnieku vidū es gribētu ieņemt savu vietu, lai arī stāstītu, kad pienāks mans laiks. Tāpēc, ka tā ir veca tradīcija, lieliska, laba veca tradīcija. Un, ja pēc simts gadiem uz manu kapu atnāks puisēns un ar zīmuli uzrakstīs uz kapakmens plāksnes: „te guļ cilvēks, kurš stāstīja pasakas”, es būšu laimīgs. Citu vārdu es nemaz nelūdzu.