Autors: Liene Bunka
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

-Zzzzzz, - telpu piepildīja uzstājīga zuzoņa, kuru pavadīja krītoša gumijas izstrādājuma atsperīgā skaņa. Skaļa nopūta un gultas čīkstoņa piebalsojās uzstājīgajai zuzoņai. No pieredzes bija zināms, ka laiks celties, jo zuzoņai bija tendence kļūt skaļākai un uzstājīgākai. Saulē iedegušu kāju pāris atdūrās pret cieto grīdu, kas bija aprīkota gan ar dzesējamo, gan sildāmo sistēmu. Bumbiņa, kas ripinājās pa zemi un kā izrādās bija uzstājīgās skaņas vaininiece, šobrīd atradās zem datorgalda, kur savā nodabā kāvās ar galda kāju un sienu. Naktskreklā tērptas rokas apskāva bumbiņu, kuras „zzzzzz” bija kļuvis vismaz par divām oktāvām augstāks. Gandrīz kā niķīgs bērns, kurš sasities dīc pēc uzmanības un glāstiem, līdz ieguvis kāroto apklust un atplaukst mierpilnā smaidā. Tumšmataina meitene, gadus divdesmit līdz divdesmit piecus veca, nolika bumbveidīgo modinātāju uz galda blakus datoram, kurš šķita ērtāks un kompaktāks kā tas, kas šajā vietā bija stāvējis pirms gadiem desmit. Zem galda daudzo vadu vietā bija palicis viens vienīgs – elektrībai. Diemžēl neko labāku par elektrības vadu cilvēce vēl nebija izdomājusi, lai gan nākotnes vīzijas bija dzimušas. Šķiet, ka nesen kādā no e-žurnāliem bija rakstīts par to, ka pagaidām dzīve bez elektrības vadiem ir iespējama tikai laboratorijās, jo neviens bezvadu tīkls nespēja nodrošināt gana lielu drošību, bet pie tā vēl tika strādāts.

Lasīt tālāk...

Autors: Andra
Sadaļa: Dižmāksla

Dzejolis piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros. Autors "pazudis laikā".

Kad gāju es projām,
Tu devi man līdz
Zvīļainu medaljonu.

Tu teici — tur ir
Tavs brīnišķais vaigs,
Lai šķiroties būtu mēs kopā.

Nu, tālu no tevis
Esmu es, tomēr
Man liekas, ka būtu tu blakus.

Lasīt tālāk...

Autors: Andra
Sadaļa: Dižmāksla

Dzejolis piedalījās lierārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros. Autors "pazudis laikā.

Man stāvot vienam uz ielas tukšas,
Kur klusums valda tāds kā baznīcā,
Caur saules stariem, pārnu mirgai zibot,
Ap mani riņķo daudzkrāsaini tauriņi.

Gan lieli, mazi, gan ātri, lēni,
Tie rāmi vēzē spārnus, laižot dzirkstis
No savu, dārgakmeņiem klātu, spārnu galiem,
Bet pašu ķermenis ir dzintars dzīvs.

Lasīt tālāk...

Autors: Aija Sadoviča
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

Tu jau lasi?

Tas labi. Laikam.

Katrā ziņā, pat ja izlemsi tālāk nelasīt, lūdzu, iegaumē vienu: nekad nevajag zvanīt uz numuriem, kurus ieraugi uzķēpātus uz sabiedriskā transporta sēdekļu atzveltnēm. Drošības pēc labāk nezvanīt arī uz tiem, kas uz sabiedrisko atlietuvju, pļurkstētavu un citu iestāžu sienām uzkrāsoti. Citādi būs ar tevi tāpat kā ar mani - beigu beigās nonāksi uz tilta margām ar apdeguma čūlām klātām rokām un sarkani kvēlojošu zobenu uz muguras. Un neviens pats garāmgājējs tev nepievērsīs uzmanību.

Re, tikko atkal viens melnā mētelī aizslāja garām, degunu šallē ietinis, no aukstuma sargājot. Pat uz mirkli nepaskatījās, ko es, tāda dīvainīte, te sēžu uz tilta margām ziemas naktī plānā vasaras krekliņā. Nevis izlikās, ka nepamana, lai neielaistos ar kādu trako ar zobenu, bet patiešām nepamanīja. Es diemžēl zinu atšķirību.

Lasīt tālāk...

Autors: Ilona Mukševica
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon2006 ietvaros.

Viņš iekalts Ledū sēdēja krasta malā. Kustēties nedrīkstēja un nespēja. Viņš neatcerējās mirkli, kā tas notika. Laikam tas bija norisinājies nemanāmi un lēni. Tā ir visiedarbīgāk. Bet varbūt viņš bija jau piedzimis tāds? Vai Ledus nebija visa viņa dzīve? Tas pasargāja, norobežoja un reizē arī atbrīvoja.

Visu laiku ir bijis auksti, tik sekli. Bet upe blakus bija dziļa. Tajā plūda un mainījās dažādi laiki, dažādi notikumi un pārdzīvojumi. Ledus traucēja ielēkt, mesties un varbūt nogrimt dziļumā, nepamostoties nekad. Viss ritēja savu gaitu. Vai viss? Vai ritēja tikai iedomas viņa salstošajā apziņā? Ledus nespēj ritēt, tas var tikai sasalt, turpretī iedomu pasaules plašumos visi spēj ieiet un iet. Tā ievelk savos dziļajos mežos un zaļajās pļavās, kur netraucēti var iegrimt un atbrīvoties, piepildīt kvēlākās un biedējošākās vēlēšanās. Šajā valstībā spēj ieiet ikkatrs, taču ne visi to vēlas, jo apzinās, ka izeju atrast nav viegli. Guļot ziedošās zāles un Saules pielietajā pļavā, atrast sevī spēku piecelties un pārliecinātiem soļiem doties atpakaļ mājās, uz ierasto sētu, kur nebeidzamā dunoņā sagaida ierastā ikdiena.

Tāpēc Ledus bija glābiņš. Tā dāvātās, smeldzoši vēsās bruņas deva patvērumu, tiem, kas nespēja izturēt Sauli. Ledus cilvēkam tā likās uzmācīga viešņa, kas traucē viņa ierasto kārtību, izjauc apkārtnes ainu un ļaunākajā gadījumā, atstāj dziļas rētas, izkausējot bruņojošo čaulu. No Saules instinktīvi vairoties, viņš klausīja viņam līdzīgo padomus, neiedomājoties par to, ka patiesībā Ledus cilvēki liedzās tuvoties Saulei, sākt ritēt citā dimensijā, bailēs no turienes neizkļūt, jo pārlieku lielajā laikā, pavadītajā dzestrajā tukšumā, ir uzkrājies milzumdaudz, nepiepildītu klusu, pavisam saulainu vēlmju un ieceru, glabātu un slēptu pat no paša smeldzošā sala.

Lasīt tālāk...

Autors: Andra
Sadaļa: Dižmāksla

Dzejolis piedalījās literārajā konkursā LatCon2006 ietvaros. Autors "pazudis laikā".

Dun ārā zvans, dun ārā zvans.
Šis laiks ir mans, šis laiks ir mans.
Mirdz zobens, rīta stundā kalts,
Kad pacels to, taps gaiss jo salts.

Dun ārā zvans, dun ārā zvans.
Šis laiks ir mans, šis laiks ir mans.
Mirdz kāvu uguns sarkanā,
Kad ārā dodas armija.

Lasīt tālāk...