ils

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Kādi svētie, tādas arī baznīcas, un man nav šaubu, ka pasaules neprātīgākā baznīca atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca – tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses… Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu sevi.

Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus Popol Vuh varoņdvīņus. Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi – arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.

Lasīt tālāk...

ils

1.turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Izrādās, Belizā dzīvo apmēram četri tūkstoši menonītu – anababtistu grupas pārstāvju, kuri tur bija nonākuši pēc tam, kad neiedzīvojās Meksikā un Paragvajā. Menonīti ir dīvaini ļaudis, bet ļoti strādīgi un tāpēc arī cienīti līdz brīdim, kad varas iestādēm apnīk šī valsts valstī, kuras pavalstnieki kategoriski negrib nekādā veidā piedalīties politiskajās norisēs, protams, arī dienēt armijā utt., jo ir pilnīgi un absolūti pacifisti. Un tad viņi atkal dodas tālāk apsolītās zemes meklējumos.

Menonītu pirmsākumi meklējami sešpadsmitā gadsimta Holandē, un viņi joprojām runā savā tālaika vācu dialektā. Pēc Holandes kārta pienāca Prūsijai un Krievijai, tad Kanādai, kura pēc Pirmā pasaules kara izdomāja, ka menonīti nedrīkstēs izvairīties no iesaukšanas armijā, turklāt arī viņu skolās vajadzētu mācīt angļu valodu. Tad nu menonīti pārcēlās uz Meksiku, no kurienes aizmuka, kas valdība mēģināja viņus iesaistīt sociālās apdrošināšanas sistēmā, un beigu beigās apsolītā zeme- vismaz pagaidām – izrādījās Beliza.

Lasīt tālāk...

ils

DG 13Amerikas vaks 500pixGidi visā nopietnībā apgalvo, ka neviens apmeklētājs te nekad neesot ne tikai gājis bojā, bet pat guvis vērā ņemamus miesas bojājumus. Neesot ne nošļucis no gluma akmeņa un klusi noslīcis, citu nepamanīts, ne straumes aizrauta melnajās tālēs, kas te stiepjas, neviena neizzinātas, kilometrus tālu, ne novēlies no slīdīgajiem akmeņu pakāpieniem un izšķaidījis pakausi, ne paspēris dažus soļus sānis un ievēlies kādā nepamanītā dažus desmitus metru dziļā klinšu plaisā, ne aizsoļojis pa citu ceļu un uz dažām dienām glīti nomaldījies. Pat kārtīgu, skaistu, atklātu lūzumu neesot bijis, bet puni, atsitoties pret vietumis ellīgi zemajiem griestiem, un pa kādai izmežģītai potītei – tas, protams, neskaitās, nieki vien.

DG logo wwwIt kā visuzinošais internets par šo tēmu klusē, tā kā atliek vien noticēt, ka šāds debesu brīnums iespējams. Lai gan vismaz man, kurš nav ne pārāk tusnīgs, ne īskājains, ne aizdusains vai rokaskājasvāktnespējīgs, šeit pavadītajās stundās gadā reizes piecas sešas, kad straume ņem un izsit pamatu no pēdu apakšas vai pēkšņi uz mirkli pazaudēju līdzsvaru kādā īpaši šaubīgā kāpienā – knapi, knapi noturos, un ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens nepasargās un nepaglābs, jo nav ne stiprinājumu, ne drošības auklu un karabīņu, ne, protams, kādu apakšā paklātu dūnu spilvenu. Kā jau tam īstā ellē jābūt.

Lasīt tālāk...

ils

image002Par unikālo un seno armēņu tautas vēsturi, mākslu, literatūru, mūziku un citām kultūras vērtībām ir sarakstīti sējumu sējumi. Atspoguļot to visu žurnālā nedz var, nedz vajag, tāpēc Patiesā Dzīve ielūkosies šodienas Armēnijas cilvēkos, attiecībās, sadzīvē un paražās.

Retai tautai ir tik sena un bagātīga vēsture, kuras sākums meklējams tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Armēņu valodā runājošas ciltis apdzīvojušas Armēnijas kalnieni vismaz kopš 2000.gada pirms mūsu ēras, ja ne agrāk. Interesanti (tūlīt atskanēs neticības pilni izsaucieni), ka sākotnējais armēņa genotips bijis gaišmatis vai šatens ar zilām acīm. Melnais elementsmatos un acīs, kas izceļas ar noturīgumu, esot pāri gājušo karu un sirojumu rezultāts. Visdrosmīgāko versiju par armēņu tautas saknēm paudis 5.gadsimta vēsturnieks Movsess Korenaci, kurš uzskatīja, ka pirmais armēnis bijis Noasa mazmazdēls Haiks. Tāpat Korenaci bija pārliecināts, ka Ēdenes dārzs atradies Armēnijā.

Rubrikas: vēsture paradumi

Lasīt tālāk...

mausns

Šis nu ir pēdējā stopēšana uz ventiņpusi, arī uz Miķeļtorni un kopā ar muminu. Un laikam jau nu vismazāk ko teikt.

Mēs pirmsjāņu nedēļu nodzīvojām pie Ventas upes, 6 kilometrus no Zlēkām. Orientieris: 20 kilometrus aiz Kuldīgas, Kuldīgas – Ventspils ceļa virziens.

Jāņu dienas rītā – lēmums, ka jābrauc uz Miķeļtorni līgot. Ap 12.00, sagaidījuši, ka rīta līņājošais lietus beidzas, izgājām no mājas, lai nu „kājotu” 6 kilometrus uz to pašu Kuldīgas – Ventspils šoseju, vietu, kur uz šīs šosejas autobusa pietura.

Kad līdz pieturai bija palikuši 2 kilometri un sākas ceļa nogrieznis, kas vijas pa klaju lauku, sākās LIETUS, kas tiešām BIJA lietus. Kārtīgām, lielām lietuslāsēm, brīžiem tāds, ka īsti nevarēja redzēt, kas notiek pāris soļus tālāk.

Rubrikas: ceļojumi

Lasīt tālāk...

mausns

Trešais brauciens bija 2007. gada 30. decembrī.  Jau ar citu kompāniju.

Pamostoties 30. decembra rītā (ja par rītu var nosaukt plkst. 14.00), mums ar muminu ienāca prātā fiksideja – jauno gadu jāsagaida Miķeļtornī, miestiņā pie bākas Ventspils rajonā. Ātri ko sameklēju ledusskapī norijamu (mumins brokastis kā šķiru diezgan noteikti neatzīst), kamēr mumins pētīja vilcienu sarakstu Jūrmalas virzienā.

Pēc pusstundas jau sēdējām vilcienā, pat paspējuši veikalā iepirkt ēdamo līdzņemšanai uz dažām dienām.

Priedainē izkāpām, aizgājām līdz Jūrmalas apvedceļam un sākām stopēt. Kādu laiciņu mēs varējām vicināt rokas, cik vien gribējām un kā gribējām – neviena mašīna pat netaisījās apstāties. Laikam jau vadītājiem nepatika, ka mēs paralēli stopēšanai „sildījāmies” ar maziņas džintonika pudelītes saturu.

Rubrikas: ceļojumi

Lasīt tālāk...

mausns

Jāpiezīmē, ka šim un nākošajiem braucieniem ar fantāziju, fantastiku un tām saistītām aktivitātēm ir maz sakarības. Vienojošais faktors ir brauciena vieta, reģions.

Uzreiz pasaku – šis brauciens šajā ciklā ir brauciens no ventiņpuses. Iesaistītās personas – praktiski tās pašas, kas iepriekšējā baucienā. Ar dažām niansēm.

Rubrikas: ceļojumi

Lasīt tālāk...