Ivana Parfenova raksts no izdevuma "Zagadki istoriji", 2017. gada 8. numura.

Nav noslēpums, ka daudzi rakstnieki savus sižetus ir ņēmuši no reālās dzīves. Piemēram, Artūrs Konans Doils par Šerloka Holmsa prototipu izvēlējās Edinburgas Universitātes medicīnas profesoru Džozefu Bellu, kurš izcēlās ar retām novērošanas spējām un loģisko domāšanu. Taču detektīvs nebija vienīgais virziens rakstnieka daiļradē.

Bez cikla par slaveno izmeklētāju Šerloku Holmsu slavenā angļu rakstnieka spalvai pieder daudzi darbi dažādos žanros, no fantastikas līdz vēsturiskiem romāniem - piemēram, "Zudusī pasaule", "Brigadiera Žerāra varoņdarbi", "Baltā vienība". Arī "Bāskervilu suni", kā uzskata rakstnieka biogrāfi, viņš sākumā nemaz netaisījās iekļaut starp Šreloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem.

Garīdznieka liecība.

Par pagātnes brīnišķīgām fejām un vareniem burvjiem ir sarakstītas daudzas grāmatas un stāstītas milzums leģendu. Vēstījumi par lielā Merlina piedzīvojumiem un gudrā Gendalfa gaitām nezaudē popularitāti pat mūsu progresīvajā nanotehnoloģiju laikā. Taču nevajag domāt, ka sacerējumi par pagātnes magiem un burvjiem - ir tikai aizraujoša beletristika. Daudzi seno leģendu varoņi ir atstājuši savas pēdas reālās vēstures lapaspusēs.

Jeļenas Ļakinas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 50. numura.

Lamatas neuzticīgiem bruņiniekiem.

Kā piemērs var kalpot eposa par karali Artūru varones, burves Morganas liktenis. Ķeltu sāgās viņa ir leģendārā valdnieka māsa.

Kādreiz Latvijā bija laiks, kad gada beigās bērniem dāvanas nesa Sala Tētis, bet viņam palīgos nāca Sniegbaltīte un arī Jaunais gads jauna puišeļa izskatā. Tā nebija tā Sniegbaltīte no pasakas par viņu un septiņiem rūķīšiem, tā bija no krievu pasakas par Sala Tēti un viņa meitu, kura gribēja dzīvot pie cilvēkiem, taču noturējās tikai līdz Jāņiem, kad bija jālec pāri ugunskuram - lēca un... izkusa. Par Ziemassvētku vecīti mēs jaunībā dzirdējām tikai no vecāku nostāstiem. Tagad viss ir pavisam otrādi. Mums ir gan pašiem savs Ziemassvētku vecītis, kuru diemžēl arī daudzi nepazīst, un daudzie Santa Klausi. Taču tas ir pavisam cits stāsts, kas saistās ar tagadējās Turcijas teritorijā reiz dzīvojušo Svēto Nikolaju, kurš nesa nabadzīgajiem bērniem dāvanas.

Valērija Nikolajeva raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 46. numura.

Mūsdienu zinātne arvien biežāk pārliecinās par to, ka pasaules tautu mīti un leģendas ir atbalsis reāliem senatnes notikumiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem NASA publicēja attēlus, kas izdarīti no kosmosa. Tajos skaidri redzams, Indostānas pussalu un Šrilankas salu savieno smilšainu sēkļu un koraļļu salu ķēdīte. Vietējie iedzīvotāji un daudzi zinātnieki uzskata, ka tā ir mākslīga būve, tilta paliekas, kas būvēts sensenos laikos.

Pa Ādama ceļu.

Lai cik dīvaini arī nebūtu, no Indijas uz Šrilankas salu var aiziet kājām - pa jūru kā pa sauszemi. To ar savu piemēru pierādīja krievu kinorežisors Aleksandrs Volkovs, kurš 2009. gadā uzņēma dokumentālo filmu "Rāmas tilts". Lieta tāda, ka starp Indostānas dienvidaustrumu krastu un Šrilankas ziemeļrietumu krastu ir dīvains un ģeoloģiski neizskaidrojams jūras dibena pacēlums. Tas dala Polka šaurumu uz pusēm [Pareizāk sakot, aiz pacēluma šaurumam ir cits nosaukums - t.p.], atšķeļot Bengālijas līča duļķainos, pelēkos ūdeņus no Mannaras līča tīrajiem smaragdzaļajiem ūdeņiem. Seklo ūdeņu joslas platums ir no pusotra līdz četriem kilometriem, garums - apmēram piecdesmit. Tā lokveidīgi izliecas no Indijas Pambanas (Ramešvaras) salas līdz Šrilankas Mannaras salai. Joslas abās pusēs šauruma dziļums ir 15-20 metri, bet pa smilšu sēkļiem, kas savieno 18 saliņas, var staigāt kaut kur līdz jostas vietai, kaut kur līdz ceļiem ūdenī. Šajā ceļā ir tikai viens nopietns šķērslis - Pambasas caurteka starp Ramešvaras salu un Ramnadas ragu. te ir ļoti spēcīga straume, kas var aiznest drosminieku atklātā jūrā. Taču pieredzējušam peldētājam pārpeldēt Pambasu ir pilnīgi pa spēkam. 

Laikam katrai tautai ir savas pasakas un teiksmas par maziem cilvēciņiem - rūķiem vai gnomiem. Protams, katrai tautai ir arī savi nosaukumi šīm radībām. Klasika ir tā, ka Ziemassvētku vecītim rūķīši palīdz taisīt bērniem dāvanas. Citās pasakās minēti elfi, taču arī tad tie nav tādi elfi kā Tolkinam, bet visai mazi cilvēciņi. Zviedrijā Santas rūķīšus attēlo šādi: http://www.swedart.com/santas_gnomes.htm Tomēr nav jādomā, rūķīši tur ir tikai tādi.

Sāmu rūķīši.

Sāmu teiksmas šajā sakarā stāsta daudz interesanta. Tur atrodami tādi personāži kā čakli jeb čahkli. Mazi tundras rūķīši, kuri dzīvo zem zemes, viņiem pieder pazemes bagātības un viņi mīl braukt starp pundurbērziem ar saviem pundurbriedīšiem. Vienās teiksmās viņi mīl kaitināt cilvēkus un modina viņus naktīs, citās - viņi ir ļoti labi radījumi, tikai viegli apvainojās, ja viņus piemāna. Starp citu, Kolas un Tulomas ūdensšķirtnē ir augstiene Čahklivida, tulkojumā "Mazo pazemes cilvēku augstiene".

Rudens tumšajos vakaros ir pats laiks, lai atcerētos Smilšu cilvēciņu (viņš ar angl. - Sandman, vācu - Sandmännchen), kaut arī latviešiem šāds tēls nav, miegu velk pelītes, tomēr arī mēs kādreiz neklātienē ar šo rietumu eiropiešu varoni esam saskārušies. Šis folkloras tēls ir tradicionāls arī mūsdienu Rietumeiropā.

Pēc ticējumiem viņš ir gariņš, kas kaisa acīs vēlu augšā palikušiem bērniem smiltis, lai viņiem nāktu miegs, lai viņi ietu gulēt. Smilšu cilvēciņš var būt labs - labiem bērniem un sūta viņiem skaistus sapnīšus, bet var būt arī ļauns - sliktiem, nepaklausīgiem bērniem viņš uzsūta murgus, dažreiz, palienot zem segas, var bērnu arī nozagt.

Visiem taču pazīstama tāda lieta, ka sajūta ir tāda, it kā kāds "iebēris smiltis acīs", tā gribas gulēt. Te ir arī vainīgais, ko reizēm sauc arī par Sējēju.

Katrs makšķernieks sapņo noķert lielu, bet vēl labāk – gigantisku zivi. Dažas zivis sapņo noķert makšķernieku.

Tādas plēsoņas dzīvo, ne vien jūras dzelmē un tropiskās upē, bet arī Krievijas ziemeļos.

Milzīgie Sibīrijas plašumi ir ērti vērojami kartēs. Vienlaidus zaļš plankums, ko šķērso tievi upju diedziņi. Tas atduras Kamčatkas kalnos, Ziemeļu Ledus okeānā un kazahu stepēs.

Viss kompakti un saprotami. Īstenībā ir pat grūti iedomāties milzīgo taigu un tundru – desmitiem tūkstoši kilometru nomaļu teritorijas, kur vēl nav spēris kāju cilvēks. Daudzi Sibīrijas rajoni ir pazīstami tikai, pateicoties aerofotogrāfēšanai, pat ģeologi pēta to, pārsvarā virzoties pa upju ielejām. Gar upēm mīl apmesties arī vietējie iedzīvotāji – hanti, mansi un jakuti Sibīrijas centrā, bet vairāk austrumos un ziemeļos – čukči, dolgani, nganasani, jukagiri.

Ko slēpj taigas brikšņi, nezina neviens. Klīst baumas, ka šeit joprojām dzīvo mamuti un milžu gari, kas līdzīgi pirmatnējiem cilvēkiem. Ir arī citas noslēpumainas būtnes, tajā skaitā gigantiskas līdakas-cilvēkēdājas.

5 neizskaidrojamas būtnes, kas nofilmētas video.

Laiku pa laikam no dažādām pasaules malām pienāk ziņas par nepazīstamām būtnēm. Kāds makšķerēšanas laikā ieraudzījis ezerā briesmoni, kāds savā pagalmā uzgājis milzīgas cilvēka pēdas. Parasti mēs pret tādu informāciju izturamies skeptiski. Vai maz pasaulē jokdaru? Sekojošo ierakstu autoriem ir paveicies, pie rokas izrādījusies videokamera, viņiem izdevies monstrus nofilmēt. Varbūt zinātnieki spēs racionāli izskaidrot šos satraucošos kadrus, vai arī - nāksies atzīt, ka zinātnei visi radījumi vēl nav zināmi.

http://www.morediva.ru/5-neobyasnimyh-sushhestv-snyatyh-na-kameru/

5 pasaules bīstamākie augi.

Gaļinas Beliševas raksts no izdevuma "Stupeņi", 2016. gada 14. numura.

Tatcelvurms, lai jūs zinātu - ir "čūska ar kaķa galvu". Tā šo noslēpumaino monstru, ko nekad nevienam nav izdevies noķert, sauc Alpos, kur tas vispār ir apmeties jau no seniem laikiem.

Nezināms zvēriņš.

Burtiskā tulkojumā no vācu valodas tatcelvurms nozīmē "tārps ar ķepām". Pirmās ziņas par aculiecinieku tikšanos ar to datētas vēl XVI gadsimtā. Taču īpaši bieži cilvēki "čūskkaķi" ir satikuši XIX gadsimtā un pašā XX gadsimta sākumā. Turklāt visi liecinieki aprakstīja to dažādi. Tāpēc pateikt, kā tas īstenībā izskatās, ir visai grūti. Ķermeņa garums variē no 45 cm līdz 4 m, bet biezums - no 6 līdz 80 cm. Vieni liecinieki stāsta, ka tam āda ir gluda, citi pamana zvīņas, rugājus vai kaula plāksnītes. Toties visi kā viens ir pārliecināti, ka čūskai ir kaķa purns.

Tamāras Trojanovas raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 23. numura.

Ziemeļanglijā, Skotijā, Īrijā, Holandē un dažās citās valstīs plaši ir izplatīta ticība banši - spocīgām raudātājām, kuras pareģo nāvi. Visbiežāk tās attēlo kā sievietes vai putnus. Tikšanās ar tām var būt bīstamas.

Sievietes-putni.

"Banši" gēlu valodā nozīmē "jātniece". To iedomājas kā raudošu jātnieci zirgā vai kā feju. Nereti spocīgās raudātājas apraksta kā sīkas sievietītes ar gariem, gaišiem vai tumši-rudiem matiem. Parasti tās tērptas pēc vietējās modes - kā likums - baltā, taču dažreiz arī pelēkā, brūnā vai sarkanā. Dažreiz lieka, ka viņas ķemmē savus matus. Banši parādās vakaros vai naktīs, pirms pašas rītausmas. To parādīšanos var liecināt skaņa, kas atgādina putnu spārnu švīkoņu, no šejienes mīts par to, ka raudātājas spēj pārvērsties vārnās - putnos, kas jau sen cilvēkiem asociējas ar viņpasauli. Ieraudzīt tās var to māju tuvumā, kur dzīvo tas, kuram drīz būs jāmirst. Gadās, ka spoki ieskatās mājokļa logos dažas stundas vai pat dienas līdz nāvei.

Solsberijā (Anglijā) pirms katra kārtējā bīskapa nāves virs pilsētas sāk riņķot lieli balti putni, kādi šajā apvidū vispār nedzīvo. Pirmo reizi tas notika 1414. gadā: putni lidinājās pār vietējās katedrāles jumtu. No tā laika tos novēroja daudzas reizes, turklāt divas reizes jau mūsu gadsimtā.

Vieni acīmliecinieki apraksta baltos pareģotājus kā albatrosus, citi - kā gigantiskas kaijas. 1911. gada 15. augustā kāda Edīte Olivera atgriezās mājās no vietējā baznīcā notikušām kora nodarbībām un pievērsa uzmanību baltiem putniem debesīs. Viņai tie izlikās kaut kādi nedabiski pēc skata. Tā kā mis Olivera bija dzirdējusi leģendas par putniem-vēstnešiem, viņa steidzās pie bīskapa Harolda Vordsvorta, kurš bija viņas garīgais tēvs, lai brīdinātu par iespējamām briesmām. Taču sieviete nokavēja - kad viņa atgriezās atpakaļ baznīcā, tad uzzināja, ka garīdznieks nupat ir miris ar sirdstrieku...

Spoks aiz loga.

Pēc teiksmas, banši raudas bija dzirdamas pirms īru nacionālā varoņa Briāna Boru nāves 1014. gadā, kā arī neilgi pirms ģenerāļa Maikla Kolinza slepkavības 1922. gadā.

Katras tautas folklorā var atrast visdažādākos neparastos radījumus, garus un dievības. Ir tādi, kas ietvēruši sevī arhetipus no citām tautām, ir arī tīri nacionāli tēli. Atcerējos vienu no manām mīļākajām bērnudienu grāmatām "Senās igauņu tautas pasakas", ko kādreiz savācis un apstrādājis Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, vācu izcelsmes igauņu līdzinieks mūsu jaunlatviešiem.

Grāmatu ilustrējis S. Škopa. Viņa ilustrācijās tad arī šeit dod ieskatu par šīm radībām.

Igora Ņikitina raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 13. numura.

Kad sabiedrībā sāk notikt visādas neģēlības - slepkavībass bez iemesla, noslēpumaina zagšana un līdzīgas lietas, tad visu to sāk gāzt virsū viņpasaules radījumiem. Katrā valstī tādi spēki ir savi. Dienvidāfrikā, piemēram, visos tādos nejēdzīgos gadījumos vaino tokološe.

Ar caurumu galvaskausā.

Katrs zulusu tautas pārstāvis, kurš dzīvo Natalas (DĀR) provincē, kur, spriežot pēc baumām, rakstiem vietējās avīzēs tokološe dara nedarbus īpaši aktīvi, jums sīki pastāstīs par šo briesmoni. Interesanti, ka parastiem cilvēkiem tokološe paliek neredzams, viņu var ieraudzīt tikai tie, kuru saprātu neradījums ir pakļāvis savai gribai. Tad lūk, pēc daudzām liecībām tieši no tiem, kuri kaut kad ir nokļuvuši tokološe ietekmē, monstrs izskatās sekojoši: augumā kā neliels mērkaķis, rokas garas, ķermenis - sažuvis, to klāj bieza, melna vilna, gaita - grīļīga, purns - pretīgs. Acu un mēles šim radījumam nav, bet galvaskausā ir caurums, it kā kāds šim monstram ir ielauzis galvaskausu ar lauzni.

14.novembris 2015  

Nedēļās, kad vēl nesasalušo zemi apstaigā rēni miglas vāli, īstais brīdis veļu laika pārdomām. Uz sarunu par veļu laiku aicinām folkloristi Līgu Kalniņu, kura jau gadiem ar folkloras kopu “Savieši” godina veļus laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, un psiholoģi Sarmīti Strautmani.

Raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2015. gada 15. numura, autors Viktors Bumagins.

Šodien laikam visi ir saklausījušies par noslēpumainajiem monstriem, kas dzīvo Brosno ezeros (http://paranormal-blog.ru/brosnenskoe-chudovishhe/), kas atrodas Tveras apgabalā, un Labinkiras ezerā Jakutijā (http://www.iksinfo.ru/stati/monstri/item/463-chert-ozera-labynkyr.html). Taču tikai ar tiem Krievijas Federācijas ezeros un ūdenskrātuvēs dzīvojošo, noslēpumaino radību saraksts nebeidzas.

Aizliegtā ezera iemītnieks.

Čukotkā ir dīvains ezers Elgigitgins, kas jau no seniem laikiem vietējo iedzīvotāju vidū tiek uzskatīts par aizliegtu vietu. Pat šamaņi reti uzdrošinās pienākt tam klāt. Par ezeru klīst daudzas leģendas. Ka vienreiz tur noķēra šausmīgu zivi, tās skriemeļi esot bijuši gandrīz cilvēka augumā. Ka pie paša ūdens ir dzīvojis ˚˚milzīgu rīkli, ko čukči sauc par Kalilgu. Ka virs Elgigitgina dažreiz iedegas noslēpumainas, ziemeļu mirāžas un cilvēki, kuri pagadās to tuvumā, bez pēdām pazūd.

31.maijs 2015  

Pirtniece un latviskās pasaulizjūtas kopēja Aelita Vilde-Batņa folkloras mantojumu jau daudzus gadus izjūt kā sirdspieredzē sakņotu dzīvesveidu. Pie senču zināšanām, ko viņa kopā ar vīru Juri Batņu ceļ godā Lielzemeņu pirtī, pieder arī bērna pirmie mūža godi – gaidības, pirtīža un krustabas. Šajā nedalāmajā trīsvienībā Aelitai īpaši tuvs ir pirtīžas rituāls jeb bērna likteņa lemšanas diena. Viņa vadījusi pirtīžu jau vairāk nekā septiņdesmit jaundzimušajiem.

Pēkšņi no māmiņas guļamistabas, Līkām kājām un klibs, Izskrien mazgājamais galds Un galvu krata. (Kornejs Čukovskis. "Mazgāmutis")

Nikolaja Valentīnova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka" 2015. gada 23. numura.

Bērnībā mēs pret tādām lietām izturējāmies ļoti nopietni un ticējām, ka vecs mazgājamais galds pilnīgi droši var būt apveltīts ar brīnumu spēku, pietiekamu, lai sodītu šmuli. Mēs sarunājāmies ar mīļotajām rotaļlietām, pārdzīvojām par zaķīti, ko bija pametusi saimniece. Ar vecumu šī skaidrā, nesaduļķotā pasaule, kur rotaļlietas un mājas lietas ir apgarotas, spēj domāt, just, sarunāties viena ar otru, mums aizveras, pārvēršas par pasaku, tas ir, izdomu. Taču japāņiem staigājoša un runājoša mazgājamā galda eksistence neliekas kaut kas dīvains un neticams. Viņi teiks, ka tas ir cukumogami.

Balva par simts gadu ilgu kalpošanu.

Statistika reizēm ir visai jocīga lieta. Piemēram, tā uzskata, ka 70% japāņi uzskata sevi par budistiem. Un tajā pašā laikā 94% no Uzlecošās zemes iedzīvotājiem ir senāka un tīri nacionāla sinto kulta piekritēji. Japāņu ģimene var svētkus pavadīt lūgšanās budistu klosterī, bet, atgriezušies mājās, nest upuri sintoistu dievībām - mājas pavarda sargātājiem. Starp citu, arī Krievijā cilvēki, kuri uzskata sevi par pareizticīgajiem, liek sveces svētbilžu priekšā sakoptā istabas stūrī, bet katra mēneša pirmajā datumā kaut kādā kaktiņā noteikti noliek bļodiņu ar biezputru mājas gariņam.

Sinto filozofijas pamatā ir animisms, tas ir dabas spēku un parādību dievišķošana, dabas garu cienīšana. Un šie priekšstati reizēm izpaužas visdīvainākā veidā. Japāņi tic, ka daudzi priekšmeti, īpaši vecie, kam ir pāri par simts gadiem, ir ar savu garīgu būtību - kami.

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums, oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastes indiāņu pasakā cilvēks, kurš apmaldījies mežā, satiek brīnumskaistu sievieti-lāceni un apprec viņu, ņemot par sievu. Viņa dzemdē viņam divus lācēnus-dēlus un ģimene dzīvo draudzīgi, kamēr viņa cilts mednieki nenogalina viņa lāceni-sievu migā, lai glābtu savu cilts biedru no gūsta.

Tuvo Austrumu pasakās līgava-vilkatis bieži izdara līgavainim vērtīgus pakalpojumus. Vienā vecā arābu pasakā sultāna dēls apsolīja bruņrupucim ņemt to par sievu. „Mans dēls, to taču nav iespējams izdarīt! – satraukumā iesaucās sultāns-tēvs. – Šis bruņurupucis nav no mūsu ciemata, viņa nav no mūsu dzimuma un nepieder mūsu ticībai – kā tu sāksi ar viņu dzīvot?” Vecākie brāļi neatnāca uz kāzām, bet viņu sievas atteicās klāt jaunlaulātajiem gultu. Taču jaunais cilvēks pavadīja ar bruņurupuci kāzu nakti un vēl daudzas naktis pēc tās. Rītos viņš izskatījās apmierināts un ciema tenkotājām par to bija daudz ko runāt. Sultāns saslima un pienāca laiks izvēlēties to, kas stāsies viņa vietā, mantojot troni. Viņš nolēma izvēlēties dēlu, kurš ir vislaimīgākais laulībā, un izdomāja sievām veselu rindu ar grūtiem pārbaudījumiem, kuros, pateicoties savai gudrībai, spriest spējai – un nelielai burvestības daļai – uzvarēja bruņurupuciene. Pasakas beigās viņa, nometusi bruņas, pārvērtās par jaunu skaistuli un troni ieguva viņas vīrs.

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums, oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

1. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Starp japāņu gariem jokai, kas var būt gan dēmoni-slepkavas, gan apburoši jokdari, arī ir daudz vilkaču. Tanuki – jautrs un smieklīgs vilkatis-jenots, daudzos attēlos viņam ir tādas milzīgas testikulas, ka viņam nākas pārmest tās pār pleciem. Toties midzina ir bīstams gars. Dzīvnieka veidolā viņš ir kāmis, taču var pieņemt arī bezsejaina spoka izskatu, lai baidītu mirstīgos. Bakeneko ir vilkatis-kaķis, inugami – gars-suns. Taču paši slavenākie g jokai gari ir kicune, lapsas-vilkači. Kicune ir pazīstami ar to, ka var pārvērsties skaistos (abu dzimumu) mirstīgajos, apbur cilvēkus un dažreiz pat apprecas ar viņiem. Vairums pasakās kicune ir ļauns gars, kas spējīgs cilvēku novest līdz ārprātam, vai pat pazudināt pavisam, taču kicune, dzenko („labās lapsas”) – ir saprātīgi un gudri radījumi, bieži mīl sacerēt dzejoļus un mīl zinātni, no tādiem sanāk uzticami laulātie draugi un labi vecāki.

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums; oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

Sākums.

Kurš no mums nav iztēlojies, kā tas būtu - ieraudzīt pasauli ar zvēra acīm? Skriet pa mežu kā vilks, lidot virs kokiem ar kraukļa spārniem, draiskoties viļņos kā jūras lauva vai gulēt visu ziemu lāča alā? Uz šī katram bērnam piemītošā sapņa, padzīvot ar savvaļas zvēriem, pamata ir balstītas daudzas jaunajiem lasītājiem domātās grāmatas - no Redjarda Kiplinga "Džungļu grāmatas" līdz Morisa Sandaka "Tur, kur dzīvo briesmoņi". Taču pārvērsties par zvēru ir vēl vilinošāk. T. H. Vaits šo motīvu ir iepinis savā klasiskajā romānā "Bijušais un nākamais karalis". Tajā Merlins, jaunā Artūra audzinātājs, pārvērš viņu par āpsi, zivi, ūpi, skudru un citām radībām: dzīvojot viņu dzīves, jaunēklis apgūst jaunas iemaņas un kļūst gudrāks. Stāstījumu par to mēs neatradīsim klasiskajās Artūra cikla teiksmās, taču Vaits to nav radījis tukšā vietā. Viņš balstījās uz daudzām teiksmām, vēl daudz senākām par Artūra - leģendām par transformācijām, vilkatību un šamaņu iniciācijām.

Hodags ir amerikāņu folkloras dzīvnieks no Viskonsīnas pavalsts. Tā vēsture galvenokārt saistās ar Reinlendersitiju Viskonsīnas ziemeļos, kur šis zvērs it kā ir ticis atklāts. Tas ir minēts arī vairākos stāstos par Polu Banjanu (Paul Bunyan).

Pols Banjans ir milzu mežstrādnieks amerikāņu folklorā. Viņa varoņdarbi atrodami vietējo amerikāņu ieceļotāju pasakās, stāstot par viņa pārcilvēcīgajām spējām. Tā kā viņu var dēvēt par visu Amerikas supervaroņu ciltstēvu. Tēls radās mutvārdu tradīcijā Ziemeļamerikas balto amerikāņu vidū un vēlāk tika popularizēts ārštata rakstnieka Viljama B. Logheda (William B. Laughead, 1882-1958) darbos. 20. gadsimtā viņa popularitāte aug un tagad visā Ziemeļamerikā var redzēt viņa statujas.

Taču stāsts ir par hodagu (vārds veidots, apvienojot vienā divus angļu vārdus: "zirgs" un "suns").