Autore Anna, 2017. gada 17. aprīlī, 15:33

[Vispirms man jāpasaka, kāpēc es krievu vārdu „rusalka” netulkoju ar vispārpieņemto apzīmējumu „nāra”, bet lietoju vāŗdu „ūdensmeita”. Principā, tās ir divas dažādas būtnes. Austrumu mitoloģijā „rusalka” ir noslīkusi jaunava un astes viņai nav. Rietumu mitoloģijā nāras arī ir dažādas, bet kaut kā iegājies, ka tās mēdz asociēt kā būtnes ar zivs asti – kā īpašu zemūdens tautu – t.p.]

Jūras jaunavas mīlēja matemātiķi un apdziedāja dzejnieki, viņām veltīja pasakas un leģendas, taču vai ir izdevies atminēt šo ūdens radību noslēpumu? Sirēna, Undīne, Nāriņa – kādas tām atšķirības, ar ko sākās stāsts par ūdensmeitām-prostitūtām un kāpēc vēl šodien nav vērts iet ūdenī „rusalku nedēļā”.

Mīts vai realitāte?

Vai šīs pa pusei zemes iemītnieces patiešām ir eksistējušas? Ja rezumē visu kulturologu pētījumus, tad jā, bet viss varēja būt savādāk, nekā mēs to iedomājāmies. Patiesība par īstajām ūdensmeitām ir kaut kur pa vidu. Viss ir apmēram tā, kā ar leģendām par pūķiem. „Uguni elpojušie” likās tīra izdoma, līdz netika izpētīti dinozauru skeleti. Pūķu tēlu nodeva cilvēki – viņi šifrēja realitāti pasaku kodā, ko mēs atšifrējam vēl līdz šim laikam.

Sirēnas vai prostitūtas?

Laikam jebkura, lielāka grāmata, kas veltīta “sniega cilvēkam” neiztiek arī bez stāsta par kādu rakstnieka Ivana Turgeņeva jaunības piedzīvojuma. Viņš esot mežā saticis radījumu, kas varējis būt jetijs. Tajā pat vietā tiek runāts arī par tādu krievu folkloras tēlu kā “rusalka”. Mēs ar to saprotam nāru, taču “sniega cilvēka” entuziasti domā citādi. Viņi uzskata, ka vārds cēlies no vārda “rusij”, tas ir “gaiši brūns”, kas liecina tikai par to, ka runa ir par cilvēkveidīgu būtni, ko klāj brūns kažoks un kas mīl uzturēties ūdenī. Parasti kā pierādījumu min arī Aleksandra Puškina slaveņas rindas no poēmas "Ruslans un Ludmila":

У лукоморья дуб зелёный;/Златая цепь на дубе том:/И днём и ночью кот учёный/Всё ходит по цепи кругом;/Идёт направо - песнь заводит,/Налево - сказку говорит.

Там чудеса: там леший бродит,/Русалка на ветвях сидит;/Там на неведомых дорожках/Следы невиданных зверей;...

ASV valdībai nācies izplatīt oficiālus paziņojumus, ka nāras un zombiji nav reāli dzīvojošas būtnes, jo šāda pārliecība daudzus amerikāņus bija pārņēmusi pēc kādas filmas noskatīšanās un uzzinot par cilvēkēdāja uzbrukumu Maiami.

Daudzi skatītāji, kas bija uztvēruši televīzijas raidījumu par jūras iemītniecēm kā dokumentālu filmu, rakstīja vēstules uz Nacionālo okeānu un atmosfēras administrāciju, lūdzot paskaidrojumus par filmā redzētajiem radījumiem.

02. marts 2012 

Foto: Bakstonas nāriņa

Izpētot cilvēkveida būtnes mūmiju ar zivs asti, kas glabājas Bakstonas pilsētas muzejā un pazīstama kā leģendārā "Bakstonas nāriņa", Linkolnas un Kembridžas universitātes zinātnieki secinājuši - tā ir viltojums.

Raksta nobeigums.

KAUT KAS PAR ANNUNAKIEM UN HUMANOĪDIEM.

Vai šausmīgi? Un vēl kā! Taču tas tālu vēl nav viss. Lai bezrūpīgo cilvēci pa īstam pakratītu drebuļi, tagadējie pasaules gala pareģi ar baudu pārstāsta vēl vienu "šausmeni" – par noslēpumaino planētu Nibiru, kas tieši tajā pašā liktenīgajā dienā, ko pareģojuši senie maiji, ietrieksies Zemē un iznīcinās to.

1. turpinājums.

PIEKTĀS SAULES LAIKMETS.

Bet tālāk kā sacīja Alise: "viss jokaināks un jokaināks". Nākošais tuvākais datums, par kuru, liekas, ir dzirdējis katrs, ir 2012. gada 21. decembris.

Uz to mēs paskatīsimies vērīgāk.

Annas Varenbergas raksts no no avīzes "Sekretnije materiali XX veka" 2009. gada 25. numura.

"Kas tajā Maskavā notiek - cilvēka prātam neaptverami! Septiņi Suharevas tirgotāji jau sēž par baumu izplatīšanu, par kataklizmām, ko esot izraisījuši boļševiki. Darja Petrovna par to runāja un pat precīzu datumu nosauca: 1925. gada 28. novembris, svētā mocekļa Stefana diena, - Zeme saduršoties ar debess asi!! Kaut kādi blēži jau lasot lekcijas..."

(Mihails Bulgakovs. "Suņa sirds".)