Vakar biju uz "Zvaigžņu kariem: Spēks mostas". Cerības attaisnoja, jo bija klasiskās triloģijas garā un pietiekošu laiku veltīja arī varoņu attiecībām. Protams, bija daudzas ainas, kad viss šķīda pa gaisu. Atrisinājās arī Luka Skaivokera mīkla - viņš Tumsas pusē nebija pārgājis, zem ļaundara maskas slēpās cits. Tāpat notikumi šajos 30 gados risinājās savādāk, nekā paplašinātajā Visumā, ko var norakstīt kā paralēlo Visumu pretstatā klasikai. Mēs uzzinām, ka Impērija ir sagrauta, taču Spēka Ļaunā puse - nē.
To pārstāv Ordenis, kura virsvadītājs cenšas sagraut Jauno republiku. Tajā pašā laikā noskaidrojas, ka dumpinieki joprojām ir dumpinieki Acīmredzot, Republika viņiem pateicās par diktatūras glābšanu, bet savā struktūrā neuzņēma. Tāpat kā mūsu Atmodā: noorganizējāt, paldies, tagad valdīsim mēs, bet jūs stāviet pie ratiem. Būtiskas lietas varoņu dzīvē nestāstīšu, lai tie, kas vēl tikai skatīsies, nebūtu apbēdināti, ka zinās, kas notiks. Kā jau teicu, filma ir veidotas ar maksimālu pietāti pret klasisko triloģiju. Tā atstāj daudz jautājumu un beidzas ar domu, ka notikumi turpināsies 8. un 9. filmā. Atliek censties nodzīvot līdz 2017. un 2019. gadam. Tie liekas bija nākošo filmu iznākšanas gadi. Vienīgais aizrādījums, 30 gadi principā bija ilgs laiks, taču likās, ka varoņu izmantotā tehnika un sadzīve tā arī nav mainījusies. Tomēr, tā kā tā ir un paliek pasaka - piedodu!