Vladimira Grekova raksts no žurnāla "tehņika - molodeži", 1986. gada 1. numura.

Žēl, ka 1737. gada 5. jūlija agrā rītā, Baltijas jūras ziemeļu krastā neviena nebija. Tāpēc neviens nepamanīja, kā divi ceļotāji izkāpa krastā tieši pa ziemeļblāzmu, uz kuras viņi uzlēca no komētas. Vienu no viņiem sauca par Mikromegasu, viņš bija dzimis Sīriusa planētu sistēmā. Otra vārds līdz mūsu dienām nav nonācis, taču ir zināms, ka viņš bija Saturna akadēmijas sekretārs...

Jā, komētas bija ideāls transporta līdzeklis Voltēra garstāsta "Mikromegass" varoņiem. Starts no Saturna izskatījās sekojošs: ceļotāji uzlēca uz gredzeniem, pēc tam pārcēlās uz vienu no planētas pavadoņiem un "sāka pārkāpt no mēneša uz mēnesi". Par laimi blakus garām lidoja piemērota komēta. Vēl viens lēciens - un varoņi, kopā ar saviem kalpiem un zinātniskiem aparātiem jau traucas "jāšus" uz izspūrušās klejotājas! Ar aparatūra, jāsaka, ka noderēja. Citādi, no kurienes tad būtu zināms, ka Marsam ir veseli divi pavadoņi?

Voltēra garstāsts ir sarakstīts 1752. gadā. Līdz Fobosa un Deimosa atklāšanai vēl ir veseli 125 gadi...

Citplanētu radījumu izskats fantastu, zinātnieku un mākslinieku acīm.

Rakstnieka-fantasta Mihaila Puhova raksts no žurnāla „Tehnika - molodeži", 1982. gada 10. numura.

Daudzi fantastikas mīļotāji noteikti novērtēs volgogradieša G. Meļņikova iztēli, kurš radījis mikroskopisku zirneklīti frinu (stāsts "Vilka bedre" šajā pašā žurnāla numurā). Daba viņam ir devusi pārsteidzošu spēju: tas it kā "sapresē telpu", kas palīdz viņam medīt daudz lielākus dzīvniekus, kas daudzreiz lielāki par viņu pašu.

Atklāti sakot, pašmāju fantastika reti lutina mūs ar tādiem "izgudrojumiem". Viņi aprobežojas tikai ar pamatā labi aprobētu "mazo džentlmeņa komplektu": pirmatnējiem rāpuļiem, gigantiskiem kukaiņiem, lidojošām dēlēm un runājošiem suņiem. Jo vairāk žēl, ka "bioloģiskai fantastikai" ir senas un slavenas tradīcijas.

Neminēsim nezināmos kentauru, himēru, grifu, harpiju, ciklopu un daudzo, skaitā milzīgo pasaku briesmoņu radītājus. Pievērsīsimies tikai vienam no zinātniski-fantastiskā žanra radītājiem - Herbertam Velsam.

Igora Ņikitina raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2017. gada 5. numura.

Pagājušo gadu nevar nosaukt par lielu zinātnisko atklājumu gadu, nav vajadzība steidzami pārrakstīt mācību grāmatas un savādāk uztvert apkārtējo pasauli. Tomēr visi zinātnieki nav veltīgi saņēmuši grantus, pateicoties tiem (un zinātniekiem) 2016. gads ir bagātinājis mūs ar pietiekoši interesantiem un, var teikt, sensacionāliem atklājumiem un izgudrojumiem.

Zemei ir pavadonis.

Par to jau visi zina. Katrs, kurš vēlas, katru nakti debesīs var vērot mūsu dabisko pavadoni - Mēnesi. Taču runa nav par mēnesi. Izrādās, ka apmēram pirms simts gadiem mūsu planētai ir "pielīmējies" vēl viens dabiskais pavadonis - neliels asteroīds, ko zinātnieki atklāja tikai 2016. gada 27. aprīlī ar Havaju salās atrodošos teleskopu. Kosmiskais objekts ieguva nosaukumu 2016 HO3. Sākumā astronomi paredzēja asteroīdam īsu dzīvi - pagriezīsies apkārt Zemei, "piekusīs" un nogāzīsies, precīzāk - sadegs tās atmosfērā. Taču, rūpīgāk izpētījuši, viesi no kosmosa un viņa orbītu, zinātnieki bija spiesti mainīt savus uzskatus. Tagad viņi saka, ka mazais pavadonis paliks kopā ar mums vēl ļoti ilgi - veselus miljons gadu.

Valodnieks un žurnālists I. Valerjans iepazīstina klausītājus ar unikālu pētījumu par latgaļu un latviešu valodu apbrīnojamo leksiski semantisko līdzību ar Indijas vēdu valodu Sanskritu.

I.Valerjana sastādītā Sanskrita-latgaļu-latviešu salīdzinošā vārdnīca ietver gandrīz 5000 vārdus, kas šodien Latvijā tiek izrunāti gandrīz tā vai tieši tāpat, kā pirms 4000 gadiem Indijā, un nozīmē ļoti tuvus vai tieši tos pašus jēdzienus. Tik lielas līdzības ar Sanskritu nav nevienai Rietumeiropas valodai, ieskaitot latīņu un grieķu. Šis fakts liecina par baltu valodu un tautu nenovēŗtēto vai speciāli slēpjamo senatnīgumu un izvirza ultimātu vēsturiskajai dogmai par Eiropas civilizācijas eirocentrisko attīstību.

Oļega Arsenova raksts izdevuma "Zagadki XX veka", 2017. gada 2. numurā.

Par to, ka Marsam ir veseli divi pavadoņi, zinātniskā sabiedrība uzzināja XVI gadsimtā no izcilā astronoma Johana Keplera teorētiskiem prātojumiem. Uzskatot, ka Visumā viss pakļaujas stingriem mūzikas un ģeometrijas harmonijas likumiem, viņš radīja "proporcionālu" Saules sistēmas tēlu. Viņš sprieda tā: ja Zemei ir viens pavadonis, bet Jupiteram četri, tad pēc ģeometriskās progresijas likuma Marsam ir jābūt tieši diviem pavadoņiem. Un trāpīja ar pirkstu debesīs!

Laputas salas astronomi.

Savā darbā astronoms izmantoja lielā Galileo Galileja anagrammu, kurā tas iešifrēja Saturna gredzenu atklāšanu. Tajā laikā zinātnieki bieži apstiprināja savu prioritāti, pierakstot atklājumu ar latīņu teicienu sākuma burtiem, ko konkurentiem bija jāsaprot pašiem. Keplers, kā varēja, atšifrēja Galileju: "Sveiciens jums, dvīņi, Marsa radītie!". Protams, ka pēc tam Keplers nolēma, ka Galilejs savā slavenajā teleskopā ir redzējis divus Marsa mēnešus. Un sapņoja savā dienasgrāmatā: "... Ilgojos pēc kāda tālskata, lai pieredzētu... divu planētu atklāšanu Marsa tuvumā..."

22.janvāris 2017  

Kad domas lido augstāk par sadzīves līmeņa problēmām, nereti gribas vismaz viegli ieskicēt nākotni. Gan savu, gan tālāku – kas gaidīs mūsu bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus… Vai viņi tiešām lidos uz Marsu?

Tikai viena nianse: ja tagad veiktu lidojumu uz Marsu, pirmie kolonisti būtu ne vien fiziski neārstējami, bet arī nespejīgi spriest, turklāt impotenti.

3. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas. iepriekšējo lasiet šeit.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Ērglis ir pazīstams no stāsta par Prometeju. Viņš bija neiedomājami spēcīgs titāns, kurš pažēloja cilvēkus, kas dzīvoja aukstumā un tumsā. Ar lāpu viņš ielauzās Olimpā, iededza to no Saules stariem un atnesa šo debesu uguni saviem draugiem, cilvēkiem. Tā kā dievi gribēja saglabāt svēto uguni tikai sev, tad zādzība kļuva par nopietnu noziegumu. Par sodu Prometeju uz mūžīgiem laikiem atstāja pieķēdētu pie klints Kaukāza kalnos, kur viņam pēc Zeva pavēles katru dienu ērglis izknāba aknas, kas katru nakti atkal atauga veselas. Īstenībā Ērglis ir vēl viens Zeva veidols, kurā viņš iepazina savu pirmo homoseksuālo mīlestību. Ganimeds, kurš joprojām redzams debesīs kā Ūdensvīra zvaigznājs, bija brīnumskaists antīkās pasaules jauneklis. Iemīlējies Zevs pārvērtās ērglī un aiznesa Ganimedu uz Olimpu, padarot viņu par dievišķo vīna smēlēju [pēc mūsu mēra – par bārmeni – t.p.], lai pēc iespējas vairāk tiktos ar viņu. Zeva daudz cietušai sievai Hērai jau tā bija līdz kaklam apriebušies viņas dievišķā vīra neskaitāmie sānsoļi. Taču, kad viņš iemīlējās jauneklī un tās kļuva par viņa vienīgo mīlas sakaru ilgā laikā, Hēra nolēma, ka tas jau ir par daudz. Degot no kauna un greizsirdības, viņa parādīja Zevam elles liesmas, taču atbildot viņas vīrs, kā smejoties, uznesa Ganimedu debesīs kā mūžīgu zvaigznāju.

Jau sirmā senatnē praktiski visas tautas zināja par to, ka eksistē paralēlās realitātes. Šīs zinātnes atspoguļojās šo tautu kosmogonijā, kosmoloģijā un mitoloģijā. Priekšstati par dažādām realitātēm, kur dzīvo citādas radības, kā arī par to realitāti kurp aiziet cilvēku dvēseles pēc fiziskā ķermeņa nāves, eksistē praktiski visas reliģijās. Pat racionālā zinātne ir cieši pietuvojusies daudzu dimensiju Visumam, kas sastāv no dažādām paralēlām pasaulēm.

Viens no tādiem paralēlo pasauļu „anomālās” darbības pētniekiem ir krievu fiziķis, zinātniski-pētnieciskā centra „ENIO” direktors V. Rogožkins. [http://eniology.org/home.html] Kā viņš to komentē: „Visa cilvēce dzīvo maldos par to, it kā mēs atrodamies trīsdimensiju telpā. Īstenībā mēs atrodamies daudzdimensiju pasaulē un šo daudzdimensiju pasauli mēs uztveram kā 3,14. Kur 3 ir garums, platums, augstums, bet 0,14 – tas ir laiks, laika konstante, tas ir, tas, uz kādu laiku cilvēks spēj uztvert pagātni vai nākotni.

2. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas. Iepriekšējo lasiet šeit.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Pa labi no Vēršu dzinēja atrodas Ziemeļu Vainaga zvaigznājs, kas atgādina mums dramatisko stāstu par Tēzeju un Ariadni. Valdnieka dēls no Atēnām devās karagājienā, lai nogalinātu Minotauru, briesmoni, kas mita Labirintā, Krētas salā, kuram daudzus gadus ziedoja jauniešus un jaunavas no Atēnām. Vienā no mīta versijām tika stāstīts, ka Tēzejs pēc varoņdarba atrada izeju no Labirinta, tāpēc ka sekoja Vainaga zvaigznājam. Pazīstamāka versija ir stāsts par Ariadnes pavedienu. Pēc tam, kad valdnieka meita iedeva varonim kamolu, lai viņš viegli varētu nokļūt atpakaļ, sekojot pavedienam. Pateicībā par viņam izrādīto labvēlību un palīdzību, Tēzejs izpildīja savu solījumu un paņēma Ariadni par sievu. Taču atpakaļceļā uz Atēnām pārdomāja. Kad kuģis bija apstājies Naksosā, viņš Ariadni atstāja, jo sapnī viņam bija parādījies vīna dievs Dionīss, kurš bija pieprasījis Ariadni sev. Ja arī tās bija tikai Tēzeja atrunas, tad dievs patiešām parūpējās par brīnišķo, pamesto meiteni. Viņš apprecēja ar viņu un uzmeta viņas vainagu tik augstu debesīs, ka no tā laika tas tur spīd kā Ziemeļu Vainags.

Kļima Podkovas raksts no izdevuma "Stupeņi", 2016. gada 22. numura.

2007. gadā Brazīlijas valdība paziņoja, ka atslepenos lietas, kam ir sakars ar NLO. Kad Riodežaneiro Nacionālais arhīvs atvēra savas iepriekš slepenās krātuves, turp steidzās ufologu bari. Viņus gaidīja dziļa vilšanās: dokumentu par pašu skaļāko notikumu - NLO nogāšanos Varžinjas pilsētas tuvumā, 1996. gada janvārī - tur nebija.

NLO virs ASV.

Sākumā Ziemeļamerikas kontinenta PGA spēku Centrālais apvienotais komandpunkts (NORAD) virs Aļaskas 11 000 jūdžu augstumā pamanīja ar ātrumu 3 700 jūdžu stundā lidojošu objektu, kas ne bija, ne lidmašīna, ne asteroīds, ne pavadonis, kas nogājis no orbītas. Centrā izcēlās viegla panika. Pēc trauksmes gaisā pacēlās iznīcinātāji, taču objekts viegli aizgāja no tiem un mainīja kursu uz dienvidiem.

1. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Cilvēki sāka pētīt nakts debesis pirms daudziem tūkstošiem gadu, zvaigžņu aizraujošajā pilnībā tie atklāja, ka tās sastāda vienas veselas konstelācijas (constellatio) - debess spīdekļu savstarpējos izvietojumus, ko ar laiku sagrupēja 48 klasiskajos zvaigznājos, kas bija pazīstami jau no antīkajiem laikiem. Zvaigznāji stāsta par varoņdarbiem un kārdinājumiem, mīlestību un cīņu, par lielām briesmām un dramatisku izglābšanos, tie parāda mums dievus un pusdievus, valdniekus un valdnieces, varoņus, dziedniekus un daudzas brīnumainas būtnes, kas uz mūžu ir iemiesojušies zvaigznēs, lai mēs - cilvēki, par viņiem nekad neaizmirstu.

Paši pazīstamākie no šīm konstelācijām ir 12 zvaigznāji, kas izvietojas gar ceļu, pa kuru kustās Saule, Mēness un visas planētas (no grieķu - "klaiņojošās"). Grieķi šo riņķa līniju sauca par zodiaku (Ζωδιακός Κύκλος), kas burtiskā tulkojumā nozīmē - "zvēru aplis". Īstenībā šis vārds ir cēlies no vārda "zodion", kas nozīmē dzīvais jeb apgarotais. Pēc Platona tieši šajā, divpadsmit daļās sadalītā aplī mīt Pasaules dvēsele, tāpēc labāks ekvivalents vārdam "zodiaks" būs "dzīvais aplis".

http://www.news.com.au/technology/science/society-could-collapse-within-a-decade-mathematical-historian-predicts/news-story/6de2e69055a4e7b9f465edff1e550583

2017. g. 5. janvāris

Džaspers Hemils (Jasper Hamill), „The Sun”.

Politiskās nestabilitātes dēļ 2020. Gados Rietumu pasaules sabiedrība varētu sabrukt. Tāda ir baiga prognoze, ko izsaka vēsturnieks, kurš izmanto matemātiku, lai prognozētu vēstures gaitu nākotnē. Konektikutas universitātes Ekoloģijas un evolucionārās bioloģijas departamenta profesors Pīters Turčins (Peter Turchin) saka, ka nākošā desmitgade būs raksturīga ar politiskiem satricinājumiem un sociālo spriedzi. Akadēmiķis ir pasaulē vadošais specialists disciplīnā, ko sauc par kliodinamiku, kas uzskata, ka vēsturiskie notikumi, piemēram, impēriju vai reliģiju izaugsme vai sabrukums seko skaidri definējamiem modeļiem. Par nožēlu mums, viņš uzskata, ka Amerika saskarsies ar baigu nākotni, kas var novest to līdz bojā ejai. Ja sabrūk ASV, tad, liekas, pārējos Rietumus un Eiropu gaida tāds pat liktenis. Rakstā, ko viņš sarakstīja pagājušā gada nogalē un, kas šodien publicēts Phys.org, viņš raksta: “Mums nāksies sagaidīt daudzus politisku satricinājumu gadus, kas kulmināciju sasniegs 2020. gados”.

Aleksandra Stela raksts no izdevuma "Taini Vseļennoj", 2017. gada 1. numura.

2016. gada janvārī avīžu un žurnālu lappuses aplidoja sensacionāla ziņa. Zinātnieki ziņoja par epohālu atklājumu - Saules sistēmā atklāja jaunu, 9. planētu. Tā atrodas tumšajās kosmosa dzīlēs, tālu aiz Plutona... Kas tā bija - sensācija vai tikai jauna teorija?

Planētas atklāšana uz "spalvas gala".

Par pilnvērtīgu atklājumu runāt pagaidām ir par ātru - iespējamo planētu pagaidām nav fiksējis neviens teleskops. Taču astronomi Maikls Brauns un Konstantīns Batigins uzskata, ka ar matemātisku aprēķinu palīdzību izdevās pierādīt, ka Saules sistēmā eksistē vēl viena, mums nezināma liela planēta - apmēram 10 reizes smagāka par Zemi.

10 interesanti fakti par mamutiem.

1. Mamuti ir izmiruši snuķaiņu kārtas ziloņu dzimtas ģints zīdītāji. Pirmie mamuti parādījās Āfrikā aptuveni pirms 5 miljoniem gadu. Aptuveni pirms diviem miljoniem gadu mamuti sāka virzīties uz ziemeļiem, kā rezultātā tie izplatījās pa visu Eirāziju. Kopumā mamuti ir dzīvojuši viso kontinentos izņemot Austrāliju un Dienvidameriku.

Publicēts: 22.12.2016

Iespējams, ka ziemeļbrieži ne tikai palīdz Ziemassvētku vecītim nogādāt dāvanas ikvienam bērnam uz pasaules, bet piedalās arī klimata pārmaiņu regulēšanā, ēdot krūmus vasaras mēnešos un tādejādi samazinot to augstumu, sastopamību un lapu daudzumu, kas savukārt palielina reģiona albedo, kā rezultātā lielāks apjoms Saules enerģijas tiek atstarots atpakaļ kosmosā. Tikai viens bet... pašu ziemeļbriežu skaits ir diezgan dramatiski samazinājies, pateicoties tām pašām klimata pārmaiņām.

Pētījumā (http://iopscience.iop.org/article/10.1088/1748-9326/aa5128), kurā piedalījās Zviedrijas, Beļģijas un Lielbritānijas zinātnieki, ir izdevies noskaidrot, ka ziemeļbrieži, kas apēd krūmus, palielina albedo reģionālā līmenī. Šī varētu būt viena no metodēm, ar kuras palīdzību mazināt klimata pārmaiņas Arktiskajā tundrā, kur ganās gan savvaļas, gan mājas ziemeļbrieži.

Par to paziņoja Grifita Universitātes (Austrālija) zinātnieki, kuru darbi jau parādījušies zinātniskos izdevumos ārzemēs.

Speciālisti ir pārliecināti, ka paralēlās pasaules ir reālas, tāpēc nākotnē ceļojumi laikā būs pilnīgi iespējami. Pēc viņu novērojumiem, mūsu Visums ir tikai viens no daudziem eksistējošiem. Tiek precizēts, ka zināmas pasaules var būt līdzīgas, kaut arī tās "darbojas" citos laika rāmjos.

Pirms 25 miljoniem gadu.

2995. gadā ASV mikrobiologs Rauls Kano atrada dzintara gabalā kukaini, kas bija nokļuvis sveķos pirms 25 miljoniem gadu. Uz "iemūrētā" kukaiņa ķermeņa tika atklātas baktēriju sporas, kas tajā laikā dzīvoja. Zinātniekam izdevās atdzīvināt senos mikroorganismus. Tie sāka augt un vairoties. "Kano sporas" nodemonstrēja zinātniekiem neiedomājamo dzīvības spēku, kas kļuva par jūtamu argumentu pieņēmumam, ka dzīvība uz Zemes varēja rasties vadāmas panspermijas rezultātā. Tas ir, tā varēja tikt ienesta uz Zemi no kosmosa.

Zudusī pilsēta.

Kļima Podkovas raksts no izdevuma "Zagadki XX veka", 2016. gada 25. numura.

1983. gadā bijušais ASV GKS seržants Ričards Dotijs pastāstīja žurnālistei Lindai Moultonei Hovai, ka 1960. gadu vidū ASV valdība nodibināja kontaktus ar citplanētiešiem no planētas Serpo un 12 cilvēki aizlidoja un atnācēju dzimteni. Pēc 13 gadiem daži no viņiem atgriezās uz Zemes. Raksts par absolūti slepeno projektu kļuva par sensāciju. Taču pēc tam seržants pazuda un tēma neguva turpinājumu. 2005. gadā par projektu SERPO ierunājās atkal. Kāds, kurš slēpjas aiz nika Anonim, izlika internetā veselu baru ar ziņām, kam bija augstākā slepenības pakāpe...

Rozvelas incidents.

Daži laikam, ir dzirdējuši par NLO nogāšanos ASV Ņumeksikas štata Rozvelas pilsētas tuvumā, 1947. gada jūlijā. ASV valdība kategoriski noliedz citplanētiešu kuģa katastrofas faktu. Taču pat mājaslapas, kas specializējas NLO tēmā, nezina, ka 1947. gadā Ņumeksikā katastrofu cieta, nevis viens, bet divi ārpuszemes aparāti. Avārijas vietā ieradās specdienestu pārstāvji un izmeklēšanas gaitā atrada sešus mirušus citplanētiešus un vienu dzīvu.

No izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 46. numura, Irinas Šlionskas raksta fragments.

Kāda mūsu planēta bija pašā sākumā? Kā uz tās parādījās dzīvība? Līdz nesenam laika zinātnieki par stabilu uzskatīja "laika pārbaudi izturējušas" teorijas par to, kā tad uz Zemes radās dzīvie organismi. Taču pēdējā laikā ir radušās jaunas hipotēzes, kas visu apgriež kājām gaisā.

Vai ledaina lode?

Tiek uzskatīts, ka agrīnā Zeme bija sakarsēta: konkrēti, ūdens temperatūra okeānos sasniedza 85 grādus. Taču, analizējot Dienvidāfrikas iežus, kas veidojās Arheja periodā pirms 3,5 miljoniem gadu, izrādījās, ka attālajā periodā mūsu planētu, tieši otrādi, varēja klāt ledus, pateicoties kam arī radās dzīvība.

Martens de Vits no Nelsona Mandelas Universitātes Portelizabetes pilsētā (Dienvidāfrikā) un viņa kolēģi pētīja Grinstouna Joslas iežus, kas bija veidojušies 20 līdz 30 platuma grādos. Skābekļa izotopu balanss šo iežu iekšienē parādīja, ka iežu veidošanās laikā okeānus klāja ledus. Tas ir pretrunā ar iepriekšējiem pētījumiem, pēc kuriem Arheja periodā temperatūra ir bijusi daudz augstāka. Zinātnieki nosprieda, ka iepriekšējiem pētniekiem rokās bija nonākuši citi ieži, tie bijuši pakļauti hidrotermālo ūdeņu iespaidam (zināms, ka okeānu dibenā izverd karstie avoti).

Olivjē Laskāra raksts no izdevuma "Junij Erudit", 2016. gada 12. numura.

Kādam amerikāņu zinātniekam galvā radās neprātīgs plāns: viņš nolēma no vistas embrijiem izaudzēt... dinozaurus! Nākamie briesmoņi pat ieguva nosaukumu čikenozauri. Mēs tos varētu saukt par vistuzauriem vai cāļuzauriem.

Ja nebūtu zila debess virs galvas, tad rastos iespaids, ka tu atrodies uz Mēness. Neviena dzīva būtne tev apkārt! Priekšā, pie horizonta, Klinšu kalni dur savas smailes mākoņos. Starp kalniem un mani dzelten-pelēk-brīnas zemes, akmeņu un smilšu kilometri. Nekādu pēdu no augu valsts, kails tuksnesis. Runā, ka šeit kādreiz klaiņo grizli lāči. Labi vēl, ka tos var pamanīt no tālienes!

Vismaz kaut kādu acis priecējošu daudzveidību ienes maigie, seno upju gultņu liekumi, tās ir izžuvušas pirms miljoniem gadu. Tagad Egmauntina kalna rajonā arī dienā ūdeni ar uguni nesameklēsi! Šis Montanas štata rajons Savienoto Valstu ziemeļaustrumos ir īsta Eldorado izmirušo dzīvnieku meklētājiem. Aizvēsturisko rāpuļu atlieku te ir milzīgi daudz! Pa divdesmit gabaliem uz katru kvadrātmetru! Ne velti šis apvidus ir ieguvis nosaukumu Egmauntina, ko varētu tulkot kā „Olu kalns”, tieši šeit pirmo reizi Rietumu puslodē tika atrastas dinozauru olas (līdz tam tās atrada tikai Mongolijā).