Alekseja Lazareva raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 8. numura.

1941. gada 26. jūnijā bumbvedēja DB-3F apkalpe, ko komandēja kapteinis Nikolajs Gastello deva triecienu vācu mehanizētajai kolonnai uz ceļa baltkrievu ciema Dekšņanu tuvumā. Ar vācu zenītartilērijas uguni lidmašīna tika sašauta. Tad varonīgais lidotājs veica "ugunīgo tarānu" - novirzīja degošo lidmašīnu uz ienaidnieka tanku kolonnu. Visi apkalpes locekļi gāja bojā.

"Viņš nebija slavens, bet ātri gāja uz pazīstamību".

Tas, ko jūs tikko izlasījāt, ir oficiālā notikumu versija. Vai tā notika īstenībā? Tūlīt tiksim skaidrībā. Pagaidām paskatīsimies, kā notika leģendas "bronzā kalšana".

Gastello varoņdarbs tūlīt pat tika plaši apgaismots padomju presē. 1041. gada 10. jūlijā avīzē "Pravda" tika publicēts apraksts "Kapteinis Gastello", kas tika sarakstīts tajā pašā brīnišķajā, viltus patētiskajā "cirvja" stilā, kas, liekas, pilnīgi iederas kara emocionālajā karsonī. Mūsu dienās šāds stils rada - kaut kāda klusa idiotisma iespaidu.

Dmitrija Inzova raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 8. numura.

Lasiet jūs, piemēram, Ļeva Nikolajeviča Tolstoja romānu "Karš un miers". Nu tur, Nataša Rostova, Pjērs Bezuhovs, "spietošanas sākums", "tautas kara milna". Un tamlīdzīgi. Lasiet un neziniet, ka Tolstojs mums kaut ko par 1812. gadu ir noklusējis. Nu nekas. Par laimi ir D. Inzovs, kurš tūlīt papildinās mūsu visā pasaulē pazīstamo klasiķi. Nolieciet tuvumā validolu un klausieties...

Tiem, kas tankā.

Liecības par mežonīgām mocībām un spīdzināšanu, kādām 1812. gadā krievu zemnieki pakļāva sagūstītos francūžus no Napoleona armijas, padomju varas gados no lasītājiem rūpīgi slēpa. Arī tagad daudziem tas būs šokējošs atklājums. Taču mūsu žurnāls tieši tāpēc tiek izdots, lai stāstītu VISU patiesību. Taču sākumā par avotiem - citādi mēs jau paredzam niknus kliedzienus: "Jūs paši to visu esat izdomājuši!" Nepavisam neesam.

Jurija Daņilova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 1-2. numura.

Kā zināms, 1962. gada Karību krīzes laikā pasaule atradās uz Trešā pasaules kara sliekšņa, kas varēja pāraugt kodolkarā. Slavenajā "melnajā sestdienā" - 27. oktobrī - virs Kubas tika notriekta amerikāņu izlūklidmašīna U-2 un apšaudītas divas fotoizlūkošanas lidmašīnas. To izdarīja padomju zenītnieki. Tiek uzskatīts, ka pēc tam konflikts mazinājās, bet kodolkara mirāža tā arī palika pagātnē. Taču nesen atslepenotie dati liecina: no kodolapokalipses mūs tolaik izglāba tikai... amerikāņu virsnieka veselais saprāts!

Nē karam.

Toreiz, 1962. gada 27. oktobrī, amerikāņu karaspēka kaujas gatavības līmenis tika pacelts līdz sarkanajam (DEFCON 2 - "uz kodolkara robežas"), un nākamajā dienā uz ASV slepeno raķešu bāzi Okinavā pienāca pavēle... palaist četras spārnotās raķetes ar kodoltermiskajiem lādiņiem, 1,1 megatonnu katrs. To lidojuma tālums bija pietiekams, lai aizgādātu savu nāvējošo kravu uz Vladivostoku. Analoģiskas pavēles pa radio saņēma vēl trīs bāzes tajās pašās salās, un pārbaude rādīja, ka šifra atslēga sakrīt ar to, ko saturēja slepenās aploksnes, kas būtu jāatver kodolkara gadījumā.

ĪSUMĀ

Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.

Jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvie procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese pret mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā... Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi.

Žurnālista Pjotra Ļukimsona (Izraēla) raksts no izdevuma "Sekretnije materiali XX veka" 2015. gada 23. numura. Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Tādā veidā, daudz-maz normālu dzīvi valstī dzīvo tikai augstākie valsts ierēdņi, tie, kuri tādā vai citādā veidā ir saistīti ar naftas industriju, kā arī inteliģences pārstāvji, kuri apkalpo viņu kultūras un cita veida vajadzības. Viņi sūta savus bērnus uz labi apsargātām privātskolām, dzīvo mūsdienīgās, komfortablās mājās, var atļauties sev atpūtu ārzemēs...

Pārējie iedzīvotāji tikai nemitīgi cīnās par izdzīvošanu. Tā kā valdība nerūpējas par mūsdienīgas infrastruktūras radīšanu, vairums nigēriešu, lai apgādātu sevi ar ūdeni, ir spiesti rakt savos pagalmos akas. Kaut arī oficiāli valstī eksistē valsts medicīna, neviens ārsts nepakustinās ne pirkstu, kamēr nebūs saņēmis no pacienta attiecīgu atalgojumu. Sīkie ierēdņi atklāti izspiež kukuli par katru izziņu, tāpēc ka viņu algas ir ārkārtīgi mazas. Uz visiem valsts ceļiem atrodas policijas posteņi, kas arī prasa samaksu no katras garāmbraucošā vadītāja...

...Kādā no internetā izvietotajiem video, terorists, kurš nosauc sevi par Abu-Saadu, fiksēts momentā, kad viņš slejas virs diviem gūstā saņemtiem policistiem - musulmaņa un kristieša. Abu-Saads demonstrē XIII gadsimtā rakstītu islāma likumu kodeksu "Vienošanās grāmatu" un pasludina, ka nolēmis tikai izpildīt šīs "lielās grāmatas" priekšrakstus. Pēc tam viņš pieiet pie policista-musulmaņa un sāk... griezt nost viņa galvu. Tas neizdodas uzreiz, taču pēc dažiem mēģinājumiem galva beidzot atdalās no ķermeņa. Abu-Saads paceļ savu šausmīgo trofeju aiz matiem, demonstrē to klātesošajiem, bet pēc tam ķeras pie tādas pat "procedūras" ar otru gūstekni. Šoreiz, redzams, pateicoties iegūtai pieredzei, lieta virzās ātrāk.

Žurnālista Pjotra Ļukimsona (Izraēla) raksts no izdevuma "Sekretnije materiali XX veka" 2015. gada 23. numura.

Pats Abu-Saads tika nogalināts 2013. gada augustā, taču, ja ir vēlēšanās internetā nav grūti atrast arī citus video, kur redzams, kā viņa ieroču biedri izpilda līdzīgas lietas. Turklāt runa nav par kaujiniekiem no bēdīgi slavenās Islāma valsts (ISIL), bet par tās garīgajiem brāļiem no citas, iespējams, daudz bīstamākas teroristiskas organizācijas - "Boko haram", kas darbojas Nigērijā un 2014. gada 24. augustā ir paziņojusi par Islāma kalifāta radīšanu Āfrikā. Neskatoties uz to, ka Nigērijas armija tiek uzskatīta par vienu no pašām spēcīgākajām kontinentā, visās pēdējās kaujās ar "Boko haram" tā ir atkāpusies. Tas nozīmē, ka jaunā kalifāta robežas nepārtraukti paplašinās.

Kintana-Roo ir indiāņu valsts, kas, kā pati uzskata, uzvarējusi visu balto cilvēku pasauli. Oficiālais tās nosaukums ir Brīvais un Suverēnais štats KIntana – štats Meksikā, atrodas tas Jukatanas pussalas austrumos, dienvidos robežojas ar Belizu. Štata nosaukums cēlies no Andresa Kintanas_Roo (1787-1851) – politiķa, rakstnieka, dzejnieka un žurnālista – vārda. Viņš bija deputāts un viens no Meksikas Neatkarības deklarācijas parakstītājiem. Šī savā ziņā patiešām ir īpatnēja un gana interesanta neatkarīgās valsts rašanās vēsture.

Pirmsspāņu laikmetā – aptuveni 3000 gadus pirms mūsu ēras, Kintana-Roo teritorijā mita maiju tautas priekšteči, vēstures gaitā šis reģions bija maiju cilšu biezi apdzīvots, no kurām pirmā šurp atnāca itca. Vēlāk itca kopā ar daļu tolteku un čičmeku izveidoja Maijapanas līgu, kas savā ziņā bija brīva maiju pilsētu savienība. 1195.gadā Čičen-Icas iedzīvotāji pameta pilsētu un aizgāja uz Petenu.

11.08.2015.

Kādreiz valdīja mīts, ka internetā visi ir anonīmi un tamdēļ neaizskarami – katrs var teikt, ko vien vēlas, un par to viņam nekas nebūs. Taču ir arī tādi, kas uzskata, ka tā ir vārda brīvība – teikt visu, kas uz mēles, pat ja tas pirms tam nav pabijis smadzenēs...

Iespējams, bijušais „Dienas” un „Latvijas Radio” žurnālists Didzis Melbiksis vienkārši ir kādā brīdī nolēmis savā dzīvē atteikties no pagātnes sloga un pievērsties budistu sludinātajam „te un tagad” – tomēr ar faktiem tā vis nevarēs izdarīties, īpaši tad, ja runājam arī par citu cilvēku un veselu valstu pieredzēto.

Jūlija sākumā Helsinku nolīguma parakstīšanas 40. gadadienai veltītajā EDSO konferencē Krievijas pārstāvis Nikolajs Kovaļovs klāstīja, ka PSRS jau pagājušā gadsimta 80. gados esot cīnījusies pret talibiem, - kuri gan vispār radās tikai 90. gadu vidū, starp citu. Nu izskatās, ka šis „padomju īstās vēstures” zinātājs atradis sev paklausīgu kolēģi arī Latvijā.

1.

Drosmīgais japānis. Kad Vācija un PSRS okupē Poliju daudz ebreju bēgļi ierodas Lietuvā, kur jau pa pilnam padomju karaspēka. Viņi lūdz izdot vīzas, lai varētu bēgt tālāk. Sugihara sazinās ar dzimteni, taču Japāna jau slēdz draudzības līgumu ar Vāciju. Viņam atsaka izdot vīzas. PSRS ir ar mieru izlaist cauri savai teritorijai uz Japānu šos cilvēkus tikai ar pareizi noformētiem dokumentiem.

20.02.2015 No raksta http://www.novayagazeta.ru/politics/67348.html Nobeigums.Iepriekšējo lasiet šeit.

Taču galvenie dzinēji Krimas propagandas kampaņā pirms 16. marta referenduma nebija

varas barotavas sūtņi. Vēl svarīgāku darbu paveica Aleksejs Krimins un Vera Kerova, personāži no aģentūras "Tainij sovetņik" nometnes (to dibināja un ilgus gadus vadīja Valsts domes Informācijas politikas komitejas priekšsēdētājs Leonīds Ļevins). Viņi nodrošināja pasākumus plānam ar kodēto nosaukumu "Pavasaris".

"Līdz referendumam Krimins ar biedriem paspēja sataisīt 23 sižetus radio un 23 - TV ar aicinājumiem iet uz referendumu; izdodot arī virs desmit īpaši radītas avīzes "Krim 24" numurus tirāžā pusmiljons eksemplāru un sacerot īpašu dziesmu par referendumu". (Nr. 56)

Tur pat, starp steidzamības kārtā ieceltā Krimas premjera Aksenova pietuvinātām personām, savu karjeru sāka Prohanova avīzes "Zavtra" autors, nākošais patstāvīgās "DTR" šefs Aleksandrs Borodajs un tās militārais līderis Igors Girkins (Strelkovs). Krimā arī viņi atradās brīvprātīgo statusā. "Novaja gazeta" toreiz pirmo reizi publicēja viņu biogrāfiju detaļas. Ukrainas drošības dienests par šo personāžu izcelsmi vēl tikai izteica minējumus.

20.02.2015 No raksta http://www.novayagazeta.ru/politics/67348.html Sākums.

Foto.

Bruņu automašīna „Tigr” 2013. gada 9. maija parādes ģenerālmēģinājumā ->

<-Automašīna no tās pašas rotas 2014. gada 4. martā pie ukraiņu aviobāzes Krimā

Krievijas vēstures asiņainās lomu spēles - Konstantīna Rišesa raksts no izdevuma "Stupeņi", 2014. gada 22. numura.

Viltvārdniecība vēsturniekiem ir zināma jau sen un visai labi. Grūti teikt, kas visvairāk virza cilvēku, kas uzdod sevi par citu: psihiskas novirzes, pārlieka godkāre vai vienkārši vēlēšanās iegūt naudu. Taču vienmēr un visur ir atradušies cilvēki, kas ir mēģinājuši izlikties par kaut ko nozīmīgāku, nekā viņi ir īstenībā. Īpaši bieži viltvārži ir parādījušies Krievijā.

Nevienā pasaules valstī viltvārdniecība nav bijusi tik bieža un tai nav bijušas tik nozīmīgas sekas. Pēc viskautrīgākiem vēsturnieku rēķiniem tikai XVII gadsimtā vien Krievzemē ir bijuši 20 viltvārži, bet XVIII gadsimtā to jau ir divas reizes vairāk. Turklāt, Krievijas viltvārži nav sevi mainījuši sīknaudā - kā likums, sevi pasludinājuši par cariem vai viņu tuvākiem radiniekiem. To veicināja arī daudzu Krievijas patvaldnieku traģiskie likteņi.

Juku laiku varoņi.

22. septembris

Jo lielāki meli, jo drīzāk tiem noticēs

“Tautu neinteresē argumenti. Tautai ir vajadzīgas pozitīvas emocijas. Un meli par uzvarām un taisnīgo karu tās sagādā.” Mihails Vellers

Šo Gebelsa mācību ir pārņēmis arī Kremlis. Turklāt jau sen. “Kad studenti man jautā, vai padomju režīms bija pats nežēlīgākais un asiņainākais, es atbildu: bija arī Čingishans, Tamerlāns un Hitlers. Bet melīgākas sistēmas par PSRS cilvēces vēsturē nav bijis. Kāpēc es to tagad atcerējos? Varbūt tādēļ, ka kaut kur pazibēja ziņas par kaut kādiem kareivjiem bez pazīšanās zīmēm.” Tā dažas dienas pēc Krimas aneksijas rakstīja krievu politologs, vēsturnieks Dr. Georgijs Mirskis.

Krievija no PSRS ir mantojusi ne tikai Kremli, bet arī vērtības un ideālus, īpaši kopš pie varas ir nācis čekistu korporācijas uzticams loceklis un īstens padomju tautas dēls Vladimirs Putins. PSRS sabrukumu viņš vērtē kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, bet Gebelsu – kā “talantīgu cilvēku”, kas “mācēja panākt savu”. Ne velti diviem galvenajiem propagandas ruporiem – ziņu kanālam “Russia Today” un Krievijas Valsts televīzijas un radio kompānijai 2013. gadā Kremļa piešķirtais finansējums bija 31,1 miljards rubļu jeb vairāk nekā viens miljards dolāru. Nesen tika publiskoti dati, ka, piemēram, “Russia Today” iesācējam žurnālistam maksā no pieciem līdz sešiem tūkstošiem dolāru mēnesī. Tiesa, pēc Krimas aneksijas un pasažieru lainera notriekšanas vairāki žurnālisti ir atteikušies no sadarbības ar “Russia Today”, daži savu lēmumu pat ir paziņojuši tiešajā ēterā. Tomēr nauda ir gana liela un vakances ilgi tukšas nepaliek. Savukārt spilgtāko Krievijas televīzijas žurnālistu atalgojums var sasniegt pat 200 tūkstošus dolāru mēnesī.

2014. gada 28. septembrī

Uzstāšanās Igaunijas Atklātās sabiedrības forumā Tallinā. [Andrejs Ilarionovs ir ekonomists un politologs, pazīst Krievijas augstākās varas politiku arī no iekšpuses, lasa lekcijas dažādu valstu augstskolās. - t.p.] Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Astotais, informācijas kara raksturlielumi. Pateicoties tādai informācijas īpatnībai, kā spējai iespiesties visur, informācijas kara personā ir atrasts tā sauktais «absolūtais ierocis», par kuru iepriekš ne reizi vien ir runājuši fantasti. Šis ierocis spēj trāpīt visdažādākajiem mērķiem un sasniegt dažādus rezultātus. Šī ieroča darbības diapazons nav ne ar ko ierobežots. Dezinformācija ir lēta, plaši pieejama, tā iespiežas caur valstu un citām robežām, nesastopot nopietnu pretestību.

2014. gada 28. septembrī

Uzstāšanās Igaunijas Atklātās sabiedrības forumā Tallinā. [Andrejs Ilarionovs ir ekonomists un politologs, pazīst Krievijas augstākās varas politiku arī no iekšpuses, lasa lekcijas dažādu valstu augstskolās. - t.p.] Sākums.

Dāmas un kungi! Godājamie viesi!

Man ir liels gods būt šeit, Tallinā un rast iespēj dalīties ar vairākiem, saviem spriedumiem par jautājumu, kas, diemžēl, spiež mūs pievērsties vienai no mūsdienu nopietnākajām problēmām ― tas ir informācijas (dezinformācijas) karš pret brīvo sabiedrību. Šis karš ir izraisīts jau pirms kāda laika, taču pašreiz tas notiek tādā intensitātes līmenī, kas vēl nav pieredzēts.

Dotā foruma organizētāji lūdza mani vērst lielāku uzmanību tam, ko varētu likt pretī informatīvajai agresijai samērā neliela valsts, kam rīcībā ir tikai nelieli resursi. Kādas darbības vispār ir iespējamas šajā, visai agresīvajā informatīvajā telpā? Kādi instrumenti būtu vajadzīgi, lai aizstāvētu brīvo informācijas telpu ― gan šeit, Igaunijā, un ne tikai te?

18. augusts, 2014 LA.lv

Romas katoļu baznīcas Latvijā Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis 14. augusta vakarā Aglonā vadīja tautas krustaceļa lūgšanu. Tā saviļņoja gan Aglonas Bazilikas sakrālajā laukumā pulcējušos ticīgos, gan skatītājus, kuri to vēroja Latvijas Televīzijas tiešraidē. Publicējam lūgšanas fragmentus.

Rit 21. gadsimta 14. gads, ir pagājušas divas tūkstošgades kopš Kristus piedzimšanas. Vēl arvien daudzi nepazīst Jēzu. Aizvadītais 20. gadsimts ir tehnikas progresa, jaunu atklājumu laikmets un vienlaikus karu, daudzu cilvēku un tautu nāves un bada ciešanu laikmets. Visu cilvēku un tautu vēsturē ir ierakstīts savs krustaceļš, pie tam ne filozofiskā, bet vēsturiskā nozīmē. Šīs personiskās un tautas ciešanas cieši saistās ar Jēzus krustu. Jēzus neatpestī kādu abstraktu cilvēku, bet gan konkrētu cilvēku konkrētā laikā konkrētā ģeovēsturiskā vidē, kultūrā. Ikviena cilvēka, tautas, pasaules vēsturē izteiksmīgi saskatām atsevišķās krustaceļa stacijas. Redzam analoģiju ar Kristus “Via Dolorosa”.

Aukstajam karam beidzoties, radās pārliecība, ka ir nodibināta jauna pasaules kārtība, kas pakļaujas skaidri definētiem likumiem, ka ir starptautiskas organizācijas, kas spēj atrisināt spriedzes situācijas, un ka planētas lielo konfrontāciju laiks ir pagājis. Krievijas militārā agresija pret Moldovu un Gruziju 1991. – 1993. gadā, 2008. gada augusta karš Gruzijā un šā gada nepieteiktais karš Ukrainā ir kliedējis ilūzijas, apliecinot, ka Krievija ir civilizētai pasaulei naidīgs spēks, kas, ignorējot visas konvencijas, grib pārzīmēt Eiropas robežas, kļūstot par bīstamāko krīžu izraisītāju kopš PSRS sabrukuma. Pieminot Krievijas un Gruzijas kara gadadienu, vēlamies ielūkoties šā konflikta priekšvēsturē, lai atklātu sakarības un draudus, ko nevajadzētu uztvert vieglprātīgi un naivi.

«Tavs, laikmet, es suns, es kaucu pie miegainā CUM-a, jūtot Kučumu». (Andrejs Vozņesenskis.)

Es personīgi neticu, ka pamiers Ukrainas austrumos novedīs pie kaut kā laba.

Es uzskatu, ka karš turpināsies.

Tāpēc es runāšu par karu.

Turklāt konkrētā veidā: ar ko karš ar Ukrainu Krievijai ir šausmīgs?

Normālam cilvēkam viss ir skaidrs. Šis karš ir atmetis Krieviju tumšā pagātnē. Un galvenais — tas nosaka visai drūmu Krievijas nākotni. Visi mēģinājumi ienākt Eiropas valstu vidū, kas tika veikti Jeļcina laikmetā, tagad ir pārsvītroti ar treknu jo treknu krustu, kas savienots ar čekistu vairogu un zobenu.

21.07.2014

[ Fragments no Aleksandra Skobova raksta «Elles rekonstrukcija». Skobovs ir Krievijas politiķis, publicists, kreisi-liberālā spārna pārstāvis, padomju laikā — disidents.]

Jau maija sākumā es ne visai sekmīgi centos pievērst sabiedrības uzmanību uz to, ka Austrumukrainas dumpiniekus saukt par separatistiem, nozīmē piedalīties propagandiskā mistifikācijā. Viņi nekaro par to, lai atdalītos no Ukrainas, bet par to, lai pievienotu Ukrainu Krievijas Impērijai. Tieši ukraiņi viņiem ir separatisti. Priekš viņiem Ukraina ir nelikumīga valsts, kas prettiesiski ir atšķēlusies no impērijas. Ukraiņi viņiem ir nelikumīga tauta, kas prettiesiski atšķēlusies no krievu tautas.

Putins un viņa kliķe ir sapratuši, ka veikuši starptautiska terorisma aktu, attapušies un sākuši palaist dezinformāciju, ka civīlo lidmašīnu it kā ir notriekusi Ukrainas armija, kas nesen esot atvedusi «Buku» divīziju Doņeckas tuvumā. Taču te samelot un apmānīt visu pasauli vairs neizdosies! Kā ziņo UNIAN, Ukrainas iekšlietu ministra padomnieks Antons Geraščenko ir pavēstījis, ka Doņeckas teroristi virs Torezas šodien ir notriekuši Malaizijas laineri, izmantojot zenītraķešu kompleksu «Buk» (tulkojumā - «Dižskābardis»). Gājuši bojā 280 pasažieri un 15 apkalpes locekļi [tajā brīdī precīzs skaits vēl nebija zināms — t.p.]