Atlantologa Eldžertona Saiksa raksts no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1983. gada 5. numura.

Vēl viens mēģinājums atklāt senās vēstures noslēpumus. Angļu vēsturnieka Eldžertona Saiksa versija par to, kā Senās Grieķijas argonauti varēja atgriezties mājās no Kolhīdas.

Laikā, kad tur iebruka „Argo”, Kolhīda bija bagātākais tirdzniecības centrs Melnajā jūrā. Te ieplūda kažokādas no Krievijas, dzintars no Baltijas, nafta un bitumi no Eifratas ielejas, krāsainie metāli un minerāli no Kaukāza, garšvielas un dārgakmeņi no Indijas, kas tiki vesti caur Kaspijas ostām, bet galvenais – vergi.

Pircēji bija valdnieku galmi no Babilonijas, Memfisas, Knosas un Persijas ar to neremdināmajām prasībām pēc greznuma – no smaržvielām līdz apģērbam.

Jūra kādreiz bija nezināmu briesmu pilna.

https://www.moya-planeta.ru/travel/view/monstry_na_kartah_26833/

Grāmata par tiem.

http://store.paulsen.ru/catalog/133/1057/

Jūras cūka no Olafa Magnusa "Carta marina".

Par to paziņoja Grifita Universitātes (Austrālija) zinātnieki, kuru darbi jau parādījušies zinātniskos izdevumos ārzemēs.

Speciālisti ir pārliecināti, ka paralēlās pasaules ir reālas, tāpēc nākotnē ceļojumi laikā būs pilnīgi iespējami. Pēc viņu novērojumiem, mūsu Visums ir tikai viens no daudziem eksistējošiem. Tiek precizēts, ka zināmas pasaules var būt līdzīgas, kaut arī tās "darbojas" citos laika rāmjos.

2016. gada 30. un 31. jūlijā Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības dalībnieki un domubiedri devās nu jau par tradīciju kļuvušā ikvasaras izbraucienā pa Latviju. Brauciena mērķis — izzināt fantastikas un fantāzijas izpausmes mākslā un kultūrā. Šī iemesla dēļ biedrības rīkotajās vasaras ekskursijās tiek izvēlētas vietas, kas tieši vai pastarpināti ir saistītas ar mūsu iecienīto tematiku.

Pirms diviem gadiem biedrība apmeklēja Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru Irbenē. Aplūkojām lielo 32 metrus radioteleskopa antenu, guvām vienreizēju iespēju apmeklēt arī mazo 16 metru radioteleskopu. Mazo radioteleskopu tolaik bija paredzēts nojaukt, aizstājot ar pilnīgi jaunu instrumentu. Izstaigājām pazemes tuneļus, kas savieno kādreiz slepenās un nepieejamās padomju armijas kompleksa daļas. Šāds piedzīvojums mūsu prātos asociējas ar neapšaubāmi fantastisko. No vienas puses tas ir pieskāriens kosmosa bezdibenīgo dzīļu izpētei, kas plaši aprakstīts fantastikas autoru darbos, bet no otras puses tas ir pieskāriens citam laikam. Atrašanās pamestajās un krūmiem aizaugušās Irbenes armijas pilsētiņas ielās radīja sirreālu apokaliptisku izjūtu.

Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrībai ir tradīcija, katru gadu doties vienā braucienā pa Latviju. Parasti, katru reizi uz citu pusi. Tā, iepriekšējos gados mēs devāmies uz Kurzemi, tad - Vidzemi, bet šogad tika nolemts braukt uz Latgales pusi, paķerot klāt arī Sēliju, tāpēc ka tā saistās ar latviešu rakstnieku Jāni Veseli - cilvēku, kuru var uzskatīt par pirmo, nopietno latviešu rakstnieku, kurš popularizējis fantastiku tās galvenajās izpausmēs.

Ceļš ir garš, esam izklīduši, kur nu kurš, būtu labi, ja ceļā dotos vairāk cilvēku, taču arī mazai kompānijai ir savas priekšrocības. Satikšanās paredzēta Ogrē, 30. jūlija rītā. Te arī mēs visi esam: Kaspars Bērziņš ar sievu Gundegu, Arnis Voitkāns, izdevējs Imants Belogrīvs, rakstniece Ieva Melgalve ar draugu Borisu un es, šo rindu autors Ilmārs Bite.

Pēc tikšanās straujā tempā dodamies uz Jēkabpili, kur mums jāsatiek Lūcija Ķuzāne, vietējās vēstures zinātāja un arī rakstniece. Piestājam Biržos pie Biržu luteriskās baznīca. Klausāmies stāstu par nozīmīgiem latviešiem, ar kuriem saistās šī vieta. Biržos (nesajauciet ar Biržiem Lietuvā, esam Salas pagastā!) ir dzīvojis, strādājis un arī apglabāts viens no pirmajiem, īstajiem latviešu literātiem Ansis Līventāls (1803-1878), turpat atrodas arī viņa, šodien teiktu mecenāta, mācītāja Jākoba Florentīna Lundberga kaps. Jēkabpilī skolā gājis arī Jānis Veselis, bet Biržu pamatskolā mācījies arī literāts un politiķis Jānis Akuraters.

Zelta sala (L'île d'Or) ir privāta sala, kas atrodas uz austrumiem no Sentrafelas (Saint-Raphaël), netālu no Dramonta raga [cap du Dramont, Francijas Vidusjūras piekrastē].

Tā ir klinšaina sala, kas satāv no sarkanīgām klintīm, uz tām uzbūvēts Viduslaiku stilā celts tornis, kas reiz iedvesmoja Tintiņa piedzīvojumu autoru Eržē (Hergé) komiksā attēlojot to kā Melno salu (“L’Ile noire”, 7. sējums).

1897. gadā Francija Zelta salas klinti pārdeva izsolē. Vietējais arhitekts Leons Seržāna kungs (M. Léon Sergent) to ieguva par 280 frankiem. Tolaik klints bija neapbūvēta.

Pēc leģendas, iereibušais salas īpašnieks to paspēlēja kāršu spēlē. Klinti ieguva ārsts Ogists Luto (Auguste Lutaud), kas apņēmās uzbūvēt uz tās saracēnu tornim līdzīgu būvi.

Iekopēts no Vikipēdijas pašu pilnīgāko profesionālo astronautu un kosmonautu grupu sarakstu, kāds Vikipēdijā ir. Gan lidojušie, gan nē, vai vēl nē. Savedu to maksimālā kārtībā arī portālā: tur trūka daži labi dati par citu valstu kosmonautiem un par pēdējiem gadiem. Pievienoju piezīmes. Domāju, ka par amerikāņiem viņiem ir vairāk vai mazāk ievesta kārtība. Ļoti sīka informācija par krieviem ir portālā: http://www.astronaut.ru. Pat par traku, jo tur ir minēti, ne vien kosmonautu iesaukuma grupu sastāvi, kas reāli trenējās lidojumiem, bet arī izbrāķētie, līdz finālam netikušie.

Sasrakstā liekas nav minēti kosmiskie tūristi. Kā jau sākumā rakstīts lapā, viņi min tikai galvenokārt profesionāļus. Vispār, kosmonauta profesija jau ir sadalījusies vairākās profesijās: ir piloti plus komandieri, tad ir derīgās kravas speciālisti un ir zinātnieki, lai gan kaut kādas zināšanas pilotēšanā tomēr ir jābūt visiem. Ja nu kas atgadās...

Saraksts angļu valodā.

1954 – 1968

North American X-15 Pilots Group – USA

Diena, 2011. gada 2. jūnijs

Liela daļa nometņu ir slēgtās vai dienas, bet iecienītākās piedzīvojumu nometnes nav lētākas par simt latiem

Mācību gads beidzies, un daļa bērnu droši vien jau kravā somas, lai dotos uz kādu vasaras nometni. Izpētos oficiāli reģistrēto nometņu piedāvājumu, var secināt, ka izvēle patiešām ir plaša – vairāk nekā 300 dažādu nometņu. Daļa gan ir slēgtas vai dienas nometnes, tomēr ir arī pietiekami plašs atpūtas un piedzīvojumu nometņu klāsts vismaz nedēļas garumā, kas notiek dažādos Latvijas reģionos, liecinot par to, ka tā nav tikai lielpilsētas bērnu priekšrocība.

1.

Vēsturisks datums1861. gada 17. maijā 17.05.2011 Viesturs Sprūde Pirms 150 gadiem angļu uzņēmējs Tomass Kuks organizēja pasaulē pirmo tūristu grupas braucienu. Pirmie organizētie tūristi bija britu strādnieki, kas no Londonas kuģī devās uz Kalē Francijā, lai pēc tam vilcienā sasniegtu Parīzi. Tika īstenota prakse, kad organizētais tūrists, pērkot braucienu, reizē maksā arī par transportu un naktsmītni.

20.janvāris 2011

Ja pieņem, ka dvēseles ir nemirstīgas, tad ko gan tās iesāk, kad mūsu vairs nav... Un kā tās nonāk pie mums?! Par to konsultē astroloģe Gita Priede.

Psiholoģiskais tests

Dvēseles vecumu (un tam nav nekādas saistības ar tavu bioloģisko briedumu) vari noteikt arī, ņemot talkā psiholoģiju. Kurš raksturojums tev piestāv vislabāk, tādā personības attīstības līmenī arī esi dvēseliski.

Ričarda Brensona sapnis par lidojumiem kosmosā visiem, kas var par to samaksāt, kļūst reālāks.

http://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Branson

Pirmais firmas The Virgin Galactic  subrobitālais kosmiskais kuģis SpaceShipTwo 2010. gada 22. martā pirmo reizi paceļas gaisā kopa ar nesējlidmašīnu WhiteKnightTwo. Pirma eksemplara nosaukums VSS Enterprise – noteikti atkal par godu seriālam Star Trek un Space Shuttle pirmajam, kosmosā nelidojušajam izmēģinājuma eksemplāram.

Šis nu ir pēdējā stopēšana uz ventiņpusi, arī uz Miķeļtorni un kopā ar muminu. Un laikam jau nu vismazāk ko teikt.

Mēs pirmsjāņu nedēļu nodzīvojām pie Ventas upes, 6 kilometrus no Zlēkām. Orientieris: 20 kilometrus aiz Kuldīgas, Kuldīgas – Ventspils ceļa virziens.

Jāņu dienas rītā – lēmums, ka jābrauc uz Miķeļtorni līgot. Ap 12.00, sagaidījuši, ka rīta līņājošais lietus beidzas, izgājām no mājas, lai nu „kājotu” 6 kilometrus uz to pašu Kuldīgas – Ventspils šoseju, vietu, kur uz šīs šosejas autobusa pietura.

Kad līdz pieturai bija palikuši 2 kilometri un sākas ceļa nogrieznis, kas vijas pa klaju lauku, sākās LIETUS, kas tiešām BIJA lietus. Kārtīgām, lielām lietuslāsēm, brīžiem tāds, ka īsti nevarēja redzēt, kas notiek pāris soļus tālāk.

Trešais brauciens bija 2007. gada 30. decembrī.  Jau ar citu kompāniju.

Pamostoties 30. decembra rītā (ja par rītu var nosaukt plkst. 14.00), mums ar muminu ienāca prātā fiksideja – jauno gadu jāsagaida Miķeļtornī, miestiņā pie bākas Ventspils rajonā. Ātri ko sameklēju ledusskapī norijamu (mumins brokastis kā šķiru diezgan noteikti neatzīst), kamēr mumins pētīja vilcienu sarakstu Jūrmalas virzienā.

Pēc pusstundas jau sēdējām vilcienā, pat paspējuši veikalā iepirkt ēdamo līdzņemšanai uz dažām dienām.

Priedainē izkāpām, aizgājām līdz Jūrmalas apvedceļam un sākām stopēt. Kādu laiciņu mēs varējām vicināt rokas, cik vien gribējām un kā gribējām – neviena mašīna pat netaisījās apstāties. Laikam jau vadītājiem nepatika, ka mēs paralēli stopēšanai „sildījāmies” ar maziņas džintonika pudelītes saturu.

30.jūlijs 2010

Vienkoču parks, kas plašāk pazīstams ar pirmo un pagaidām vienīgo smilšu maisu māju Latvijā, atrodas Līgatnes pagastā upes krastā, netālu no Vidzemes šosejas. Jūs jau zināt – tur, kur ir pagrieziens uz Līgatni ar lielo plakātu: laipni lūgti „Lāču migā”.

 

Koka laivas krustu šķērsu izbraukājušas Gauju un Amatu.

Uzreiz rodas jautājums – kas tas vienkocis tāds ir? Tātad – vienkocis ir jebkas, kas veidots no viena koka. Karote, maizes dēlis, krēsls, laiva, laipa, kaķene, ķeblis. Re, arī mežs ir no vienkočiem, jo divu vienādu koku nav. Un vai cilvēks arī nav īsts vienkocis – viencilvēks?

Tas varētu būt savdabīgs papildinājums fantastiskajiem priekšstatiem par citām planētām, ar kurām mūs iepazīstina pašlaik žurnāls «Mir fantastiki». Ja runājam par fantastisko Zemi. Izmantoti Vikipēdijas dati.

 Fantastiskais ceļojums ir stāsts par izdomātām zemēm vai arī neticamiem brīnumiem tālās zemēs, senākā stāstījuma (narāciju) forma, kas ģenētiski cēlusies no rituālas viņpasaules apmeklēšanas - «došanās lejup» (katabasis — grieķu valodā — došanās uz elli).

Jāpiezīmē, ka šim un nākošajiem braucieniem ar fantāziju, fantastiku un tām saistītām aktivitātēm ir maz sakarības. Vienojošais faktors ir brauciena vieta, reģions.

Uzreiz pasaku – šis brauciens šajā ciklā ir brauciens no ventiņpuses. Iesaistītās personas – praktiski tās pašas, kas iepriekšējā baucienā. Ar dažām niansēm.

http://kinofilmi.com.ua/dokumentalnoe-kino/17491-ng-neizvestnoe-plemja-palau-ng-lost.html

Lost Tribe of Palau.

http://www.mazalien.com/the-lost-tribe-of-palau.html

http://www.monstersandcritics.com/smallscreen/news/article_1394977.php/Nat_Geo_s_Mystery_Skulls_of_Palau_on_St_Paddy_s_day

2006. gada jūnijs. Pazīstamais paleoantropologs Lī Bergers sava atvaļinājuma pēdējā dienā Palau arhipelāgā apmeklē kādas klinšainas saliņas alu, kurā pēc vietējām ziņām ir atrastas pārakmeņojušās cilvēku atliekas. Apskatot kāda galvaskausa fragmenta pieres kaulu, Bergers uziet īpatnu lietu, lielus uzaču lokus, kas liecina, ka runa var būt par citu cilvēku sugu. Vidējais alā dzīvojošo cilvēku garums – ap metru. Vai tiešām 2003. gadā atklāto Floresas “hobitu” radinieki? Tomēr salas ir 3000 km attālumā, neticami! Tomēr, rūpīga izpēte liecina, ka “uzacu loki” izrādās kaļķakmens uzaugumi, tos noņemot, galvaskauss iegūst mūsdienīgākus vaibstus, taču kauli ir daudz biezāki, nekā mūsdienu, bet zobi – tikpat lieli, kā mūsdienu cilvēkam. Zobi liecina arī par to, ka atliekas nepieder tikai bērniem. Noslēpumā tīts jautājums, kā viņi nokļuvuši uz salām, kas pārredzamā ģeoloģiskā laikmetā vienmēr bijušas ap 800 km attālumā no tuvākās cietzemes. Taču, kad ar oglekļa metodi izdodas noteikt vidējo kaulu vecumu – visiem ap 2700 gadu, stāvoklis nav tik bezcerīgs – ap to laiku minētā reģionā laivas jau pazina. Visu kaulu vienādais vecums un arī cilvēku vecums pierāda, ka viņi varēja iet bojā apmēram vienā laikā.

Jau uzreiz lūdzu piedošanu cilvēkiem, ko šeit pieminēšu, ja būšu viņus kā aizskārusi. Šaurā lokā šie stopēšanas braucieni jau ir stāstīti un pārstāstīti ar smaidu sejā. Tajā brīdī smaids nerosījās.

Pirmais stopēšanas brauciens bija 2006. gada vasarā. Irbenē, bijušajā armijas pilsētiņā, tās drupās Kamazs un Co rīkoja Postapoka spēli, tautā un kuluāros sauktu par Suksu. Par pašu spēli nestāstīšu, par to – nostādnes, pēcatsauksmes un daļa bilžu – var lasīt kurbijkurnē.

Šis stāsts ir par to, kā mēs ar Oskaru (Barghest) devāmies UZ spēli. Kristaps (Torqemada) ar visādām peripetijām dabūja biļeti uz Ventspils autobusu un aizbrauca turp jau pa dienu. Tiesa, viņš spēlē piedalījās no mums neatkarīgā komandā un mūsu saskarsme bija visai nosacīta. Mūsu komandas biedrs Andrejs (Enj) uz spēli devās ar vakara autobusu. Mēs ar Oskaru pašrocīgi pavadījām un iesēdinājām Enj autobusā, kas devās uz Ventspili; autobuss izbrauca no Rīgas autoostas kaut kur ap 20.00.

"Latvijas avīze" 23.03.2010. Tikko durvis vēris Īrijas Nacionālais rūķīšu muzejs – informē interneta mākslas avīze "Artdaily.org". Muzejs atrodas Dublinas centrā un strukturēts pēc pasakas principa: katra no 12 ēkas nodaļām apmeklētājam atklāj neparastu īru kultūras identitātes un iztēles šķautni, sagādājot veselu sēriju pārsteidzošu piedzīvojumu. Ceļojumu īru mitoloģijas labirintos apmeklētājs sāk 8. gadsimtā, kad parādījās pirmie rūķīšu stāsti, un beidz mūsdienās, kur ar mazajām būtnēm var sastapties filmās un populārajā kultūrā.