Vācu firmas, kas nodarbojās ar savvaļas dzīvnieku piegādāšanu zoodārziem, pārstāvis Hanss Šomburgs, atgriezies no kārtējā brauciena uz Āfriku 1912. gadā, pastāstīja apbrīnojamu stāstu. Viņam palaimējās ieraudzīt dīvainu dzīvnieku - pa pusei ziloni - pa pusei pūķi - pa pusei degunradzi, ko aborigēni sauca par mokele-mbembe, kas tulkojumā nozīmē "upes apstādinošais".

Gaļinas Beliševas raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2016. gada 19. numura.

Pirmās tikšanās.

Pirmo reizi par noslēpumaino dzīvnieku tika runāts dabas vēstures grāmatā, kas izdota 1776. gadā Francūzis Pruajārs aprakstīja mokele-mbembe kā ziloņa, nīlzirga un lauvas hibrīdu ar žirafes kaklu un lielas čūskas asti. Pats Pruajārs briesmoni nebija saticis, toties bija redzējis viņa pēdas 92 cm diametrā.

Pagājušā gadsimta sākumā par mokele-mbembe rakstīja Kārlis Hāgenbeks, tās pašas firmas vadītājs, kurš tirgoja savvaļas dzīvniekus zoodārziem. Viņš to raksturoja kā amfībiju, kas dzīvo Bangveulu ezerā. Pēc aborigēnu liecībām, mokele-mbembe ēda nīlzirgus, bet naktī izlīda krastā. Hāgenbeks pat nosūtīja ekspedīciju, lai meklētu nezināmo zvēru, taču tā neatrada ne tikai zvēru, bet arī pašu ezeru.

Andreja Sidorenko raksts no izdevuma "Samije veļikije otkritija", 2016. gada 8. numura.

Skeptiķi sen uzskata, ka visi lielākie dzīvnieki uz Zemes jau ir atklāti, bet kriptozoologu sacītais pašiem īstākajiem briesmoņiem, kas mīt Pasaules okeānā un vēl nav pazīstami zinātnei, ir tikai izdoma, kas vēlas būt sensācija. Taču aculiecinieku liecības, aparātu rādījumi, fotoattēli un videoieraksti, kā arī noslēpumainu dzīvnieku atliekas, ko viļņi izmetuši krastā, runā par pretējo.

Desmit taustekļi un varens knābis.

"Grūti iedomāties vēl šausmīgāku tēlu, nekā vienu no šiem šausmīgajiem briesmoņiem, kas slēpjas okeānu dzīlēs, vēl tumšākās par tintes šķidrumu, ko izlaiž šie nezvēri milzīgā daudzumā; atliek iedomāties to kausa veida piesūcekņus, ar kuriem ir apgādāti tā taustekļi, kas nepārtraukti kustās, un gatavi jebkurā mirklī ieķerties visā, kas vien pagadās... un šo dzīvo lamatu centrā - bezdibenīga rīkle ar milzīgu, līku knābi, kas gatavs saraut gabalos upuri, kas iekļuvis tā taustekļos. No domas vien par šo radījumu, šermuļi skrien pa ādu". Tā aprakstīja pašu lielāko, pašu ātrāko un šausmīgāko no visiem planētas bezmugurkaulniekiem - gigantisko kalmāru - angļu jūrnieks un rakstnieks Frenks T. Bullens.

Gaļinas Beliševas raksts no izdevuma "Stupeņi", 2016. gada 14. numura.

Tatcelvurms, lai jūs zinātu - ir "čūska ar kaķa galvu". Tā šo noslēpumaino monstru, ko nekad nevienam nav izdevies noķert, sauc Alpos, kur tas vispār ir apmeties jau no seniem laikiem.

Nezināms zvēriņš.

Burtiskā tulkojumā no vācu valodas tatcelvurms nozīmē "tārps ar ķepām". Pirmās ziņas par aculiecinieku tikšanos ar to datētas vēl XVI gadsimtā. Taču īpaši bieži cilvēki "čūskkaķi" ir satikuši XIX gadsimtā un pašā XX gadsimta sākumā. Turklāt visi liecinieki aprakstīja to dažādi. Tāpēc pateikt, kā tas īstenībā izskatās, ir visai grūti. Ķermeņa garums variē no 45 cm līdz 4 m, bet biezums - no 6 līdz 80 cm. Vieni liecinieki stāsta, ka tam āda ir gluda, citi pamana zvīņas, rugājus vai kaula plāksnītes. Toties visi kā viens ir pārliecināti, ka čūskai ir kaķa purns.

Vitālija Golubeva raksts no izdevuma 'Taini Vseļennoj" 2016. gada 6. numura.

Līdz šim nav noķerts neviens šī noslēpumainā radījuma eksemplārs, kaut arī Mongolijas iedzīvotāji ir pilnīgi pārliecināti, ka tas ir reāls. Nāvējošo tārpu no Gobi tuksneša meklā jau vairākus gadu desmitus, taču - bez rezultātiem. Kriptozoologi nezaudē cerības kādreiz noķert ši "desas luņķi", kas nogalina savus upurus vai nu ar indes strūklu, vai arī ar milzīgas jaudas elektrisko lādiņu.

No attāluma nogalinošais.

Stāstā "Olgojs-horhojs" pazīstamais zinātnieks un rakstnieks Ivans Jefremovs ir devis šādu noslēpumainā un nenotveramā Gobi tuksneša radījuma aprakstu: "...dzīvniekam nevarēja manīt ne kājas, pat ne muti vai acis: pēdējās gan varēja būt nepamanāmas no attāluma. Visvairāk dzīvnieks līdzinājās apmēram metru garam desas gabalam. Abi gali bija strupi un saprast, kur tam ir galva, kur aste, nebija iespējams. Liels un resns tārps, nezināms tuksneša iemītnieks, locījās violetajās smiltīs. Bija kaut kas pretīgs un tajā pašā laikā bezpalīdzīgs tā neveiklajās, palēninātajās kustībās".

DELFI Izklaide | 13.aprīlis 2016

Foto: AP/Scanpix

Pasaulē klīst ne mazum sleģendu par dažādiem ūdens briesmoņiem, un nav šaubu, ka pats slavenākais no tiem ir mītiem apvītais Lohnesa ezera monstrs, saukt sarī par Nesiju (attēlā).

Vieni uzskata, ka šis Skotijas "nacionālais dzīvnieks" ir fantāzijas auglis, taču citi tic tā esamībai. Pierādījumus Nesijas eksistencei gadiem ilgi pūlējušies gūt arī zinātnieki, taču jaunākie pētījumi liecina, ka Lohnesa ezerā nav novērojams nekas paranormāls.

Lohnesa ezera briesmoņa izpētes programmas Loch Ness Project vadītājsAdrians Šains izdevumam Sky News apstiprinājis, ka pēc ilglaicīgiem meklējumiem pat vismazākie pierādījumi Nesijas eksistencei nav iegūti.

JANUARY 16, 2011 BY MEDIEVALISTS.NET

Religion and Theology, Vol.13:2 (2006)

Ievads: Tā varētu būt, ka dažās neizglītotās kopienās, atrastas dinozauru skeleta atliekas radīja jēdzienu “pūķi”. Izglītotākās sabiedrībās pūķa raduraksti ir seni un daudzveidīgi. Austrumu kultūrās, jo īpaši japāņu un ķīniešu, pūķi tika iedomāti kā labvēlīgai radības un attēloti kā atmosfēras vai debess izpausmes. Rietumu pūķis, gluži pretēji, ņem pirmsākumu no babiloniešu mīta, kurā Tiamatu bija māte visiem pūķiem un meita pirmatnējam Haosam. Pēc Rietumu prātojuma pūķis ir saistīts ar čūsku, kas Radīšanas mītā simbolizē visu ļauno, kas piemeklē cilvēci. Apokalipses sarkanais pūķis ir septiņgalvains zvērs ar desmit ragiem, un septiņi kroņi ir uz viņa galvām, kas apdraud Jaunavu, bet to nogalina erceņģelis Mikaels. Rietumu tautu attēlojumos un aprakstos pūķis pieņem zvērīgas proporcijas un visbiežāk raksturots kā milzīgs, spalvains, čūskai līdzīgs zvērs, pa pusei rāpulis, pa pusei zīdītājs, ar zvīņainu ķermeni un spēcīgu asti, četrkājains kā krokodils, ar izvirzītiem zobiem un acīm, stipriem žokļiem un spēju izelpot uguni vai kaitīgas gāzes.

Igora Ņikitina raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2015. gada 50. numura.

Pirms dažiem gadiem Britānija atzīmēja Lohnesas briesmoņa eksistēšanas jubileju. Par godu šai svinīgai dienai entuziasti savāca daudzas interesantas liecības par leģendāro Nesiju.

Oficiālā sarakste.

Piemēram, britu ekologs, doktors Čārlzs Pakstons savāca apjomīgu, Nesiju personīgi redzējušu cilvēku liecību kolekciju. Tādu izrādījās vairāki tūkstoši. Paranormālo parādību pētnieku grupa pieprasīja valdībai dokumentus attiecībā uz briesmoni un, lai cik dīvaini, tos arī dabūja. Izrādās, ka valdība ļoti nopietni izturējās pret Lohnesas ezera noslēpumu. Spriežot pēc oficiālās sarakstes, daudzas organizācijas centās saņemt oficiālu atļauju Nesijas ķeršanai, bet valsts vadība dažādiem ceļiem centās to nepieļaut. Tika apspriests pat jautājums par īpaša likuma izdošanu, kas aizsargātu "reto dzīvnieku", kas it kā mīt Lohnesas ezera dibenā.

Lieliska reklāma.

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Nobeigums. iepriekšējo lasiet šeit.

Fusjaņas ezera spārnotais zirgs.

Vēl viena sena ķīniešu teiksma stāsta par pūķa pili, kas bija noslēpta jūras ūdeņu dzelmē. Tas atradās Austrumķīnas jūrā sešu vai septiņu dienu ceļa attālumā ar kuģi no Sučžou pilsētas, kas atradās Šanhajas tuvumā. Šajā jūras daļā cilvēki vienmēr baidījās iepeldēt, jo jūra te vienmēr viļņojās kā virpulī, no kaut kurienes bija dzirdamas dīvainas skaņas, bet galvenokārt tāpēc, ka noslēpumains, sarkans spīdums naktī tur bija tik spožs, it kā spīdētu saule. [Zemūdens vulkāna izvirdums! – t.p.]

Ja nu tajos tālajos laikos ķīniešu zvejnieki novēroja to, ko mēs mūsu dienās sauktu par nezināmo, lidojošo objektu zemūdens bāzi? Varbūt, ka no šīs noslēpumainās pūķa pils startēja tie sudrabainie, lidojošie pūķi, kas atbalstīja mītisko varoni No-Ča cīņā ar viņa pretiniekiem?

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit. 

Pārsteidzošā pūķu daudzveidība.

Ķīniešu valodā vārds pūķis (drakons) jeb long visbiežāk simbolizē spēku un labestību. Pūķis parasti slēpjas nepieejamos kalnos vai dzīvo jūras dibenā. Viņam piemīt apbrīnojamas īpašības. Runā, ka viņš var kļūt neredzams, kļūt tik maziņš kā zīdtauriņa kāpurs, kā arī tik liels, lai aizpildītu ar sevi visu zemi un debesis. Senie ķīniešu traktāti apraksta arī citas interesantas lietas: „Viņš var lidot mākoņos vai slēpties zem ūdens” (Guaņ Čžuns, VI gs. p. m. ē.). Pirmā ķīniešu hieroglifu vārdnīca „Šoveņ czeczi”, kas tika sastādīta mūsu ēras I gadsimtā, atzīmē: „Viņš var dot formu mākoņiem, pārvērsties par ūdeni vai uguni, var kļūt neredzams vai spīdēt tumsā”. Šiem mitoloģiskajiem briesmoņiem patiesi ir dīvainas īpašības.

Ķīnieši mīl uzsvērt sīkākās atšķirības. Tāpēc viņi pazīst pārsteidzošu, visdažādāko pūķu tipu daudzumu, kuru apraksts visdrīzāk atgādina dažādu lidaparātu aprakstu, ne kā kaut kādu, lai arī ļoti „eksotisku” dzīvo radību īpašību aprakstu. Vispirms tas attiecas uz „debesu” jeb „zvaigžņu” pūķi Tjaņlunu, kurš ved dievu kaujas ratus vai sargā debesis. „Sakaru pūķis” Inluns it kā ir ņemts no mūsdienu informācijas tehnoloģijām (!), ar vārdu Feiluns apzīmē pūķi, kas spēj lidot gan debesīs, gan mākoņos.

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem.

Brīnumierocis virs Tālo Austrumu debesīm.

Starp Āzijas, īpaši Ķīnas, pūķiem mitoloģijā un to rietumu līdziniekiem starpība ir visai liela un nav runa par mazām detaļām. Mūsu leģendās pūķi lielākoties tiek attēloti kā ļauni un nikni; tiem ir visi zvērīguma atribūti. Viņi ne tikai mīl nolaupīt cilvēkus, īpaši jaunas, nevainīgas princeses, viņi vēl bieži sargā dārgumus vai gūstekņus, dzīvojot kaut kur zem zemes vai jūras dibenā. Pēc Babiloniešu teiksmām dievs Marduks uzvar veselu pūķu armiju, kurus vada dieviete Tiamata, bet ziemeļu sāgā Sigurds pieveic pūķi Fafniru un paņem tā sargāto zeltu.

Bieži "rokraksts" nodod autoru. Rietumos kristīgā tradīcija pārvērta pūķi par Sātana grēka pilno būtību, elles izdzimteni, ko no debesīm padzina erceņģelis Mihails. Anglijas nacionālais svētais Džordžs nogalina pūķi, izglābj tur dzīvojošos pagānus un iesvēta tos kristietībā. Tāda ir leģenda. Kā teikts Jāņa Atklāsmē Pastardienā liels pūķis un citi šausmīgi radījumi tiks uzvarēti un nogāzti ellē.

Gigantiskās jūras čūskas vēsturiskās hronikās parādās apmēram 13. gadsimtā, taču atšķirībā, piemēram, no Krakena joprojām tiek uzskatītas par izdomu. [Tas, ka eksistē milzu kalmāri, ir pierādīts, lai gan tiem līdz teiksmu Krakenam ir visai tālu - t.p.] Zviedru garīdznieks Olafs Lielais (1490-1557) savā darbā "Ziemeļu tautu vēsture" tā apraksta jūras čūsku:

"Peldot garām Norvēģijai ar mērķi tirgoties vai zvejot, visi jūrnieki stāsta par lielo jūras čūsku 200 pēdu garumā un 20 - platumā. Viņa dzīvo alās pie Bergenas, zog mājlopus vai lec jūrā, ķerot turienes radījumus. No tās kakla nokarājas gari mati, zvīņas ir melnas, bet acis sarkanas. Viņš uzbrūk kuģiem, izstiepjoties no ūdens visā augumā, un rij cilvēkus veselus".

Jaunākos laikos pati zināmākā tikšanās ar jūras čūsku notika gandrīz pirms 150 gadiem. 1848. gada augusta dienā britu kuģa "Dedals" apkalpe, kas devās uz Svētās Helēnas salu, novēroja divdesmit metru garu reptili ar iespaidīgu matu krēpēm uz kakla. Diez vai tā bija masu halucinācija, tāpēc Londonas "Times" uzreiz pasludināja to sensacionālā rakstā par "gadsimta atradumu". No tā laika jūras čūskas redzēja ne reizi vien, taču neviens ticams pierādījums par viņu eksistenci tā arī iegūts, netika.

Uz zemeslodes mīt bezgala daudz dzīvu būtņu. Bet vai viss jau atklāts? Vai cilvēks visu izpētījis? Nē, nebūt ne visu. Katru gadu zoologi šo sarakstu papildina ar dzīvniekiem, kas agrāk nav bijuši zināmi. Taču parasti tās ir ļoti sīkas būtnes, visbiežāk kukaiņi, par kuriem interesējas tikai speciālisti. Profesors Andrejs Baņņikovs savā nesenajā ceļojumā pa Āfriku atklāja nepazīstamu ķirzakas paveidu – geko. Par godu savam draugam zoologam profesors to nosauca par Gržimeka geko.

Profesors Gržimeks pagājušajā gadā viesojās laikraksta „Komsomoļskaja pravda” redakcijā. Uz jautājumu: „Vai ir izredzes uz zemeslodes atklāt lielus, nepazīstamus dzīvniekus?” Gržimeks atbildēja: „Diez kādu cerību nav, vienīgi okeāns var sagādāt mums pārsteigumus.” Tādas ir nenogurdināmā ceļotāja un autoritatīvā zinātnieka domas. Taču ne viss jau dabā „sanumurēts” un „salikts pa plauktiņiem”. Pārsteigumi laiku pa laikam atgadās. Minēsim dažus interesantus piemērus.

Liekas, ka Skotijas pazīstamākā ezera Lohnesas briesmoņa slava nedod mieru daudziem un katra pilsētiņa, kas atrodas daudzmaz pieklājīgas ūdenstilpnes tuvumā, grib iegūt savu monstru. Tā, norvēģu žurnālists Ēriks Kneterūds ir saskaitījis, ka viņa ziemeļu valsts turpat 23 ezeros vietējie iedzīvotāji periodiski novēro dīvainus radījumus. Daudziem Norvēģijas ezeru briesmoņiem ir pat savi vārdi: Selma, Remmi, Kadulla...

Viktora Bumagina raksts no izdevuma "Stupeņi orakula" 2015. gada 19. numura.

Selma: zivs vai čūska?

Pats pazīstamākais Norvēģijas ezeru briesmonis, kas ledus laikmeta izcelsmes ezerā Selordā (Selordsvatnetā), kas atrodas apmēram 175 km uz rietumiem no Oslo. Ezera garums ir vairāk nekā 19 km, platums tuvojas 2,5 km. Pirmās ziņas par tajā dzīvojošu lielu reptili attiecas vēl uz XVIII gadsimta vidu. Vietējie iedzīvotāji apraksta Selmu pārsvarā, kā lielu 10-15 garu čūsku. Dokumentēta liecība par to, kas noticis ar Bjornu Bjorgu un viņa māti Gunhildi XIX gadsimta 80. gados. Viņiem izdevies pārcirst krastā izrāpojušo čūsku uz pusēm. Pēc viņu liecībām, daļa no radījuma ieslīdējusi atpakaļ ezerā, bet pārējā palikusi pūt krastā. Pēc dažām desmitgadēm, 1918. gada agrā rītā kāds Kārlis Karlsons devies uz Selordu makšķerēt. Bija lielisks, kluss laiks, un ūdens bijis spoguļgluds. Pēkšņi viņš ieraudzījis dīvainu radījumu, kas kustējies ūdenī. Tas strauji tuvojies, un Karlsons bijis tik pārbijies, ka pametis makšķeri un aizbēdzis. Pēc viņa apraksta dzīvnieka galva bija līdzīga zirga galvai, un pacēlusies virs ūdens metra augstumā.

Vai dinozauri ir dzīvojuši Āfrikā?

Migla izklīda. Saule lēca virs kalniem. Slaids, muskuļains kaķis – leopards, tīksmē piemiegdams zaļās acis, izstaipījās, līdz nokrakšķēja visi kauliņi. Un tad, nedzirdami likdams ķepas uz zāles „paklāja”, izlīda no alas un uzmeta skatienu ielejai, kas gulēja viņa priekšā. Pasaule atgādināja milzīgu zaļu jūru. Tikai vietvietām mitro mežu vidū bija ieraugāmas brūnās augstieņu saliņas.

Izlauzdami ceļu cauru purviem, no kalniem lejup tek sīki strautiņi un upītes, kas ieplūst Dilolo ezerā, kurā vientuļš stāv Austrumangolas džungļos. Pa vienu no gultnēm šurp atnācis arī leopards – viņu šī zilgā kalnu valsts pievilinājusi ar bagātīgajiem medījumiem. Milzīgais kaķis šajā mazajā pasaulē ir vienīgais plēsoņa, vienīgais valdnieks. Taču šī vientulība kļuvusi par smagu nastu.

Varētu domāt, ka uz Zemes vairs nav neizpētītu vietu. Zinātnieki strādā Antarktīdā un Arktikā, ielaužas kosmosā. Ik gadu tūkstoš dažādu ekspedīciju darbojas visās zemeslodes malās. Taču izrādās, ka daudz kas vēl nav izpētīts un atklāts pat mūsu dzīvnieku pasaulē. Pēdējo simt gadu laikā atrasti un aprakstīti desmiti jaunu dzīvnieku. Piemēram, 1851.gadā Parīzes muzejam uzdāvināja divas milzu putna vorompatra olas, kas bija atvestas no Madagaskaras salas. Vienas olas tilpums ir apmēram 9 litri, tas ir 140 reizes lielāks par vistas olas tilpumu. Ar tādas olas omleti varētu paēdināt 70 cilvēkus. Milzīgie putni bija dzīvojuši purvos, bet vēlāk sakarā ar purvu izžūšanu un mežu izciršanu tos uzskatīja par izmirušiem. Tagad atkal saņemtas ziņas, tiesa, vēl nepārbaudītas, par sastapšanos ar tiem. Vorompatrs ir prototips noslēpumainajam likteņa putnam no arābu pasakām par jūrasbraucēju Sindbadu.

Jaunzēlandē 1849.gadā atklāja interesantu putnu tahaku. Dž. Ortels 1948.gadā rakstīja, ka, pēc viņa domām, vēl dzīvojot ap 100 šo putnu.

„Juras laikmeta parks” pacēla augstāk datoranimācijas latiņu. Vēl nekad publika nebija redzējusi tik dzīvīgus vizuālos tēlus. Tagad dinozaurus atjaunos ar patlaban populāro 3D tehnoloģiju.

Kinoteātra apmeklētājiem uzmetās zosāda, un viņi aiz šausmām salēcās, kad T.rex un citu bīstamu seno dinozauru bars Stīvena Spīlberga kinolentē rēkdams asinskāri uzbruka bērniem, automašīnām un pieaugušajiem. Vēl nekad kino vēsturē fiktīvas būtnes nebija parādījušās tik dabiski un spilgti kā brīdī, kad amerikāņu režisors pirms diviem gadu desmitiem uz baltā ekrāna palaida savus plēsīgos dinozaurus.

Reālistisko ainu noslēpums bija datoranimācija (Computer Generated Imagery) – tehnoloģija, kas 90.gadu sākumā aizsāka pavisam jaunu laikmetu kinovēsturē. Sākumā režisors īpaši neuzticējās jaunajai tehnoloģijai. Viņš gribēja izmantot datoranimāciju konkrētai ainai, kurā bars strausiem līdzīgu dinozauru bēg uz dzīvību un nāvi, bet tiem pakaļ dzenas T.rex. Pārējo filmu bija paredzēts uzņemt ar tradicionālo „stop montion” kinometodi, kurā mākslīgām figūrām liek kustēties, apvienojot atsevišķus attēlus ar lellēm, ko nedaudz pārvieto kadru pa kadram. Tomēr, noskatījies bēgošo dinozauru ainas pārliecinošo demoversiju, Stīvens Spīlbergs domas mainīja.

Iespaidīgos filmas kadros redzams, kā neskaitāmi dinozauru mazuļi izšķiļas no olām inkubatoros, taču patiesībā izmirušos milžus nav iespējams „atmodināt”. Tomēr ASV kāds zinātnieks lolo ieceri konstruēt modernu dinozauru no pašiem pamatiem.

Izmirušo atdzimšana

Visticamāk, mēs nekad neieraudzīsim dzīvus dinozaurus, taču vairāki citi aizvēsturiski dzīvnieki gaida rindā uz atdzīvināšanu. Viņu vidū ir Tasmānijas vilks, zobenzobu tīģeris, Eiropas alu lācis, matainais degunradzis un Jaunzēlandes milzu putns moa. Pirmais laikam tomēr būs slavenais leduslaikmeta dzīvnieks mamuts, kas izzuda pirms aptuveni 10 000 gadu.

Japānas zinātnieki Sibīrijā ir atraduši kaulus, ādu un matus ar ļoti labi saglabājušos mamutu DNS. Tagad japāņi rūpīgi meklē pilnīgi neskartus ģenētiskā materiāla fragmentus un cer piecu gadu laikā parādīt sabiedrībai sveiku un veselu mamutu. Viņi iecerējuši par garmatainā senča surogātmāti padarīt Āfrikas ziloni.

DŽEKS HORNERS ir īsts paleontologs Montānas štata universitātē (ASV). Viņš ir veicis vairākus atklājumus un sarakstījis daudz grāmatu.

Pēc tam, kad kinoteātros parādījās Stīvena Spīlberga filma, zinātniekiem izdevās pierādīt – dinozauri ir putnu priekšteči. Tādējādi ir atrisināts gadsimtiem ilgušais strīds par putnu izcelsmi. Spriežot pēc fosilijām, dinozauru ķermeni spalvas klāja jau tad, kad putnu vēl nelidoja.

Alans Grānts – galvenais varonis „Juras laikmeta parkā” – aizstāv teoriju, ka juras ģeoloģiskajā periodā dzīvojoši dinozauri ir putnu priekšteči. Pārējie filmas varoņi atsakās tam piekrist, taču tagad jebkādas šaubas ir zudušas.

Jauni izrakumi un pētījumi ir atklājuši milzum daudz pierādījumu, un zinātnieki ir vienisprātis, ka putniem ir tāda pati izcelsme kā slavenajam slepkavam T.rex. turklāt visi pierādījumi liecina, ka liela daļa dinozauru bija tērpti krāšņās spalvās, tātad režisoram Stīvenam Spīlbergam būtu vajadzējis nežēlīgos monstrus attēlot kā vairākus metrus augstus slepkavnieciskus tītarus.

Starptautiska zinātnieku grupa Edinburgas universitātē izskaitļojusi, ka dinozauru izmira neveiksmīgas sakritības dēļ, proti, asteroīds, kura ietriekšanās zemē iznīcināja visus dinozaurus, Zemi sasniedza brīdī, kad šīs radības bija „visievainojamākās”.

Pētnieku darba rezultātu apraksts ir publicēts žurnālā „Biological Reviews”. Tajā Apvienotās Karalistes, ASV un Kanādas zinātnieku grupas vadītājs skotu pētnieks Stīvs Brusets uzsver, ka, neilgi pirms asteroīds sasniedza Zemi, daudzas tobrīd uz mūsu planētas dzīvojošās radības jau atradās uz izmiršanas sliekšņa. To bija veicinājušas dažādas dabas kataklizmas – gan jūras līmeņa celšanās, gan vulkāniskas aktivitātes. „Dinozauri, iespējams, būtu izdzīvojuši, ja asteroīds Zemē ietriektos dažus miljonus gadu agrāk vai vēlāk,” raidsabiedrībai BBC teica skotu pētnieks Brusets. „Dinozauriem totāli nepaveicās.”