Sadaļa:
Ceļojumu apskati
Pirmais stopēšanas brauciens bija 2006. gada vasarā. Irbenē, bijušajā armijas pilsētiņā, tās drupās Kamazs un Co rīkoja Postapoka spēli, tautā un kuluāros sauktu par Suksu. Par pašu spēli nestāstīšu, par to – nostādnes, pēcatsauksmes un daļa bilžu – var lasīt kurbijkurnē.
Šis stāsts ir par to, kā mēs ar Oskaru (Barghest) devāmies UZ spēli. Kristaps (Torqemada) ar visādām peripetijām dabūja biļeti uz Ventspils autobusu un aizbrauca turp jau pa dienu. Tiesa, viņš spēlē piedalījās no mums neatkarīgā komandā un mūsu saskarsme bija visai nosacīta. Mūsu komandas biedrs Andrejs (Enj) uz spēli devās ar vakara autobusu. Mēs ar Oskaru pašrocīgi pavadījām un iesēdinājām Enj autobusā, kas devās uz Ventspili; autobuss izbrauca no Rīgas autoostas kaut kur ap 20.00.
Lai mēs ar Oskaru brauktu ar oficiālu transporta līdzekli, naudas vienkārši nebija. Bet nokļūt uz spēli – principa jautājums. Tādēļ – Enj tapa iesēdināts autobusā, mēs abi – ar 22. maršruta Rīgas autobusu līdz Jūrmalas šosejai ar nopietnu nolūku „stopēt” līdz vietai, kur no Ventspils šosejas nogriežas ceļš līdz Irbenei – Kolkas pagriezienam. No mantām līdzi – guļammaiss 1. gab., paklājiņš 1. gab., maiņas apģērbs spēlei. Oskars savu stiepa plastmasas maisā rokās, mans – iestūķēts maisā pie guļammaisa un uz muguras. Jāpiezīmē, ka man kājās bija baltas džinsenes un pludmales čības, tautā sauktas par jēzenēm (krosenes – maisā pie guļammaisa uz muguras) un Oskaram tolaik bija krietni garāki mati, ūsas un bārda.
Drusku vairāk par stundu vasaras rietošās saules apspīdēti gājām gar Jūrmalas šoseju Rīgas robežās ar cerību, ka varbūt kāds tālbraucējs paņems par līdzbraucējiem. Bet – Rīgas robežās tas tomēr ir visnotaļ bezcerīgi. Cigaretes arī bija uz jautājuma robežas – izbeigsies vai ne.
Kamēr mēs jautri apspriedām cigarešu viedokli mūsu jautājumā, pat nepamanījām, kā pārkāpām virtuālo Rīgas robežu. Un, kā tas tapa izdarīts, mums izdevās nostopēt pirmo mašīnu. Tiesa, tā aizveda uz priekšu relatīvi netālu – līdz vietai, no kuras jau redzams tilts pāri Lielupei un sākas Jūrmala.
Benzīntankā par „pēdējām kapeikām” izdevās nopirkt divas cigarešu paciņas. Sākām domāt, ko tālāk.
Un – palaimējās; ilgi nebija jādomā. „Patrāpījās” mikroautobuss, kas mūs abus un vēl divas meitenes paņēma līdzi par ceļabiedriem. Līdz Ķemeru pagriezienam – vecajam ceļam, kas no Ventspils šosejas ved uz Ķemeriem neiebraucot pašā Jūrmalā. Mēs laimīgi iztraucāmies, meitenēm laikam bija vairāk uz Ķemeru pusi jātiek.
Nebijām vēl lāgā šosejas malā iekārtojušies uzpīpēt un „ķert” nākamo mašīnu, kad tā jau bija klāt un „aizrāva” mūs līdz pagriezienam uz Liepāju ceļa kreisajā pusē. Labajā pusē – pirmais pagrieziens uz Tukumu, benzīntanks un klajš lauks.
Šeit nu sākās LIELĀ JAUTRĪBA.
Mēs, jau satumsušajā vasaras naktī, ceļa un klaja lauka malā pusotru stundu stopējām, stopējām, stopējām, lēkājām, lēkājām, lēkājām un gala rezultātā sākām strīdēties. Jo bija apnicīgi sēdēt uz vietas, kurā nekas nenotiek, salst un sāk gribēties ēst. Mani no nakts salšanas paglāba krosenes, kuras uzvilku jēzeņu vietā, un krekls ar garām piedurknēm, kas bija paņemts līdzi kā spēles tērps. Bet baltās džinsenes netapa pārvilktas ar domu, ka autovadītāji nakts tumsā vieglāk pamanīs baltu ietērpu un piestās.
Abiem pateikt: „Viss, man apnika, eju mājās” bija galīgi garām – nakts, ceļš un klajš lauks. Vairs nav kur likties. Enj’am, kurš reizes trīs iemanījās piezvanīt pa mobilo telefonu uz manu mobilo telefonu, lai noskaidrotu mūsu atrašanās vietu, nelaimīgās balsīs apstāstījām situāciju un saņēmām tik pat nelaimīgu atbildes nopūtu – viņš „suksojās” viens bez komandas atbalsta.
Un tā – mēs bezcerīgi uz maiņām stopējām, lēkājām un ķīvējāmies apcerot, kā mēs klajā laukā dalīsim guļamos (guļammaisu un paklājiņu), kad būsim bezcerīgi noguruši.
Un tad, kad cerība uz „paputku” palēnām sāka zust un Oskars ceļmalā apsēdies un, nolicis galvu uz saliektajām rokām un kājām, snauduļojs, piestāja MAŠĪNA. No tās iztrausās puisis un ar vārdiem: „Meitenes, liekiet savas mantas bagāžniekā; cik tālu jums jātiek?” atvēra bagāžnieku.
Neaprakstīšu viņa sejas izteiksmi, kad viņš ieraudzīja „meitenes” Oskara bārdaini ūsaino seju.
Bet ceļa malā, gods kam gods, mūs neatstāja. Aizveda līdz pagriezienam uz Kolku, jo tika braukts uz Ventspili.
Izrādījās, mašīnā bez šofera bija vēl trīs cilvēki. Kopā tātad 4. Lieki minēt, ka līdz Kolkas pagriezienam mašīnā sēdēja vairāk cilvēku, nekā noteikumi pieļauj.
Un – no tiem, kas mūs sagaidīja mašīnā, skaidrā bija tikai vadītājs. „Krava” jāved. Viņa blakussēdētājs gulēja un tā arī nepamodās. Aizmugures sēdeklī Oskars ierūmējās starp tur jau sēdošajiem un mani. Garām viņa dusmīgajai sejai visu ceļu līdz Kolkas pagriezienam „ceļoja” šņabja pudele, kuras saturam Oskars stoiskā apņēmībā tā arī nepieskārās.
Tā nu braucām, braucām un aizbraucām līdz pašam Kolkas pagriezienam, kur jautrā kompānija mūs izlaida no mašīnas.
Tikko bijām sākuši austošās dienas vārajos staros iet Kolkas un Irbenes virzienā, mūs kārtējo reizi sazvanīja Enj ar cerībām, ka mēs Irbenei esam tuvāk, nekā tad, kad viņš zvanīja iepriekšējo reizi. Mūsu atbilde viņu jūtami iepriecināja; uz jautājumu – cik kilometru mums vēl atlicis līdz mērķa vietai – saņēmām atbildi – 15.
Nospriedām, ka tas jau ir kādas 1,5 – 2 stundas un jau priecīgāki devāmies tālāk rīta vēsumā ar jaunu sparu un jauniem spēkiem, nemaz necerot, ka šeit nu mūs kāds paķers „pa ceļam”.
Un maldījāmies.
Piestāja mašīna, kurā sēdēja divi puiši. Viņiem gan bija jānogriežas no šī ceļa ātrāk un jādodas savās darīšanās, bet viņi piedāvājās mūs aizvest līdz pašai Irbenei. (Urrā! Ko vēl vairāk var vēlēties?) Tiesa, viņi visu laiku paši baidījās „uzrauties” uz ceļu policistiem. Jo brauca bez tiesībām un iedzēruši (mums veicas!).
Un tā mēs atkal braucām, braucām, braucām. Pēc laika izjūtas – nu noteikti ne 15 kilometrus no Ventspils šosejas – Kolkas ceļa krustojuma. Mašīnas vadītājs tikai apstiprināja, ka no tās vietas, kur mūs „paņēma”, līdz Irbenei nu noteikti nav 15, bet vairāk kilometru.
Mēs ar Oskaru tikai nopriecājāmies, ka sēžam mašīnā un braucam, nevis ejam kājām.
Mums jau tuvojoties Irbenei, mūs atkal sazvanīja Enj. Viņš mums pateica cietu, kurā mūs sagaidš, lai aizvestu uz spēles „bāzes vietu”, kur mantas nolikt.
Kad mašīna nogriezās no galvenā ceļa un iegriezās jau pievedceļā uz Irbeni, iedevām mašīnā sēdošajiem puišiem savus telefona numurus. Kad būs Rīgā, lai iegriežas. Uz naktsmājām.
Katrā gadījumā, mūsu „pasākums iegāja finiša taisnē”, sarunas mašīnā iegriezās draudzīgi nomierinošas.
Un tad – no krūmiem pilnā spēles tēla kamuflāžā iznāca mūs jau gaidošais Enj.
Viņu ieraugot, puiši izlaida mūs ar Oskaru no mašīnas, steigā apgrieza braucamo un prom bija. Vairāk viņus redzējuši neesam.
Tā nu mēs nonācām galā, praktiski uzreiz ielecām spēlē un nākošajā rītā aizņēmāmies naudu autobusa biļetei un braucām mājās nu jau ar sabiedrisko transportu.
Par tiem 15 kilometriem – Enj bija tos mērījis no punkta, kas pats atrodas apmēram 15 kilometrus no Ventspils šosejas – Kolkas ceļa krustojuma. Zināmā mērā nesaprašanās sanāca; mēs ar Oskaru vēl ilgi iekšēji ņurdējām.
Vēl kas – es visu spēli tā arī noskraidīju baltās biksēs, kas beigās bija nu tik „baltas”, ka.... Labi, ka spēlei domātās bikses bija palikušas tīras un neizsaiņotas maisā, kur guļammaiss. Bija ar ko mājās braukt.