Autors: Ilmārs
Sadaļa: Dižmāksla

Patiešām, bija rudens. Pagalmu klāja no kokiem nokritušās lapas. Diena nebija īsti saulaina, bet arī lietus nelija. Tāds vidus rudenim, kad vēl nav jāsaģērbjas siltāk, lai spētu izbaudīt āra gaisu. Mājās bija tikai jaunākais brālis un kāds svešinieks, kuram vecākais brālis bija pārdevis savu veco metāla garāžu, ko vairs nelietoja. Vīrietis jau labu laiku centās to izjaukt, bet skrūves, kas saistīja garāžas atsevišķos posmus, bija sarūsējušas un atskrūvējās ar grūtībām. Laiks gāja, jaunākais brālis snaikstījās pa pagalmu, lai vajadzīgā brīdī varētu kaut kur palīdzēt. Vecākais brālis ar sievu bija aizgājuši pie kādiem paziņām, kaut ko svinēt. Jaunākais tad atkal saprata, ka pārnāks viņi jau jūtamā ķirsī un tad tā "svinēšana" ievilksies vismaz uz kādu nedēļu. Notikumi gāja savu gaitu un tad iejaucās liktenis. Svešajam vīrietim bija vajadzība piezvanīt. Te man jāpasaka, ka notikumi risinājās laikā, kad mobilos telefonus savos sapņos varbūt redzēja tikai rakstnieki-fantasti. Telefons mājās bija, tikai - vecākā brāļa dzīvoklī. Jaunākais paņēma zināmā vietā nolikto dzīvokļa atslēgu un ielaida svešo, lai zvana. Diemžēl tikai pasakās jaunākais dēls - muļķītis - izrādās tas gudrākais, jaunākā dēla galvā iešāvās ideja, ka viņš nevēlas, lai svešais vīrietis redz, kur tiek glabāta dzīvokļa atslēga. Kad telefona saruna bija beigusies, viņš aizslēdza durvis un atslēgu ielika kabatā.

Lasīt tālāk...

Autors: Ilmārs
Sadaļa: Dižmāksla

Dārzs bija vecs un neliels, tomēr tajā bija daudz stūrīšu, kur izjust vientulību. No laika gala tajā auga piecas vecas ābeles: četras vienā dārza pusē, viena otrā. Dārzu pāršķēla taciņa, kas aizveda dziļumā, līdz pat kaimiņu sētai, pie tās atradās vecs soliņš, kur apsēžoties varēja pārskatīt vismaz dārza klajāko pusi līdz pat drāšu būrim, kur audzēja vistas. Dārzs sāka mums piederēt, kad es vēl biju sīks puišelis. Tāpēc man tas likās ļoti liels. Vecāki iestādīja vēl četras jaunas ābeles, bet dārza tālākajā galā - plūmes. Kas tikai tur neauga? Viss, ko vien var iedomāties: kāposti, gurķi, dilles, zirņi, parastās un cūku pupas, skaistumam ziedi: neļķes, īrisi, asteres un vēl un vēl. Skaistumam tāpat iestādīja sarkano virzu, kas sakuploja pāri manai galvai. Vēlāk, pie taciņas pat tika izrakts miniatūrs dīķītis, iestādītas, no purva atnestas purenes, kas ļoti labi ieaugās un skaisti ziedēja daudzus gadus. Puse no dārza, vecākiem kļūstot nevarīgākiem, tika atdota vecākā brāļa ģimenei, taču viņiem dārzkopība negāja pie sirds un tā puse pamazām aizauga tā, ka pat lāpstu zemē neierakt. Toties krāšņi uzziedēja lupīnu lauks. Vienīgā, vecā ābele nokalta, bet jaunas netika iestādītas. Toties, joprojām atceros to debešķīgo ābolu garšu no mūsu jauno ābeļu pirmās ražas. Baltie, dzidrie burtiski izkusa mutē, vairāk ne mūžam ābelei tādi āboli nebija.

Lasīt tālāk...

Autors: Andreja Skaiļa stāsts
Sadaļa: Dižmāksla

[Atradu iztulkotu krieviski. Atceros, ka kādreiz lasīju arī latviski, taču neatceros, kur. Tāpēc nolēmu iztulkot. – ils]

2966. gada 10. jūnijā presē parādījās ziņojums, ka pagājušā naktī Vēstures muzeja parkā sajucis robots sasitis piecsimt pieminekļus. Mežonīgais vandālisma akts ir satriecis plašas sabiedrības masas, tāpēc ka pieminekļu kolekcijā ir bijuši izcili mākslas darbi. Piemēram, tādi kā akmenī kaltais karalis Fiferons Resnais vai diktators Šindlers, kuru nezināms autors bija veidojis bronzā.

Iestājoties rītam, muzeja parku vairs nevarēja pazīt. Pieminekļi gulēja drupās, laternu stabi bija salauzti, koki izrauti ar saknēm, zāle samīdīta.

Notikumu vietā tūlīt pat ieradās izmeklēšanas komisija. Tā arestēja robotu UV-083, kas muzejā strādāja par sētnieku. Nopratināšanā, robots atzinās, ka pagājušā naktī, izpildot dienesta pienākumus, viņš atradās parkā. Atbildot uz citiem jautājumiem UV-083 sāka gvelzt trakas muļķības par brīnumu šķiltavām, eļļas baseiniem, velniem un tamlīdzīgus niekus.

Lasīt tālāk...

Autors: Eleonoras Ratkevičas īsais stāstiņš no "Mir fantastiki", 2016. gada jūnija numura.
Sadaļa: Dižmāksla

Nakts no ceturtā uz piekto jūliju karsti trīcēja no svētku salūtu dārdiem, liesmoja un kaisīja dzirksteles.

- "Cilvēce". Šodien visiem mums šim vārdam ir jauna nozīme.

Televizora ekrānā non-stop režīmā nomainot vienam otru varēja redzēt prezidenta runu un citplanētiešu kuģu sadragātās atliekas.

- Mēs cīnāmies par savām tiesībām dzīvot. Eksistēt, - vēstīja vīrišķīga, nedaudz aizsmakusi balss. - Ja mēs atkarosim šo dienu, ceturtais jūlijs būs slavens ne tikai kā amerikāņu svētki, bet kā diena, kad visa pasaule vienā balsī paziņo: "Mēs klusi nepazudīsim naktī! Mēs bez kaujas nedosimies prom! Mēs dzīvosim! Mēs izdzīvosim! Šodien mēs svinam mūsu Neatkarības dienu!"

Prezidents saviebās. Kad tas viss beidzot beigsies?

Lasīt tālāk...

Autors: Kira Buličeva stāsts no krājuma „Cilvēki kā cilvēki” (1975).
Sadaļa: Dižmāksla

Es Lucīnai atvedu “poļanku”. Ieraugot tādu dāvanu, Lucija apsēdās uz dīvāna un ilgi sēdēja pilnīgi sastingusi. Nav nekā patīkamāka, kā dot dāvanas. No kurām cilvēks sastingst. Es apsēdos pretī, patmīlības pilns, skatījos uz Lucīnu, gaidīju, kad viņa attapsies, lai paziņotu man manas dzīves tuvākos plānus tuvākajām dienām.

-Poļanka, - Lucīna teica samtainā balsī. Sanāca „poļ-anka” – izsmalcināti un maigi.

-Vai tu zini, kāpēc to sauc par „poļanku” [latviski – „pļaviņu”]? – es tad jautāju.

-Nē. Laikam tāpēc, ka skaista, iespējams, tās raksti vizuļo, kā ziedu pilna pļava, kā pļaviņa mežā...

-Nekā tamlīdzīga. Šo taureni nosauca Teodora Fjodoroviča Poļanovska vārdā, tāds lūk, dīvains vārds.

-Jā? – Lucīna izklaidīgi sacīja ar smalkajiem, garajiem pirkstiem glaudot poļankas izcili maigās pūciņas. – Tas ir interesanti. Poļ-anovskis.

Lasīt tālāk...

Autors: Kira Buličeva stāsts. Tulkojums no krievu valodas.
Sadaļa: Dižmāksla

Kira Buličeva stāsts. Tulkojums no krievu valodas.

Olimpiskā komiteja vienmēr skopojas ar telegrammām. Arī sūta tās pēdējā brīdī. Sākumā jāziņo par kaut kādiem tur noklīdušiem konteineriem, jāizsauc Frankiju pie Oles, jāpavēsta Galaktika par simfonisko koncertu – un tikai tad pienāk Olimpiskās komitejas depešu kārta...  

Es sportam esmu atdevis visu savu dzīvi. Jaunībā es uzstādīju rekordus, tieši man piederēja „divi piecdesmit četri” augstumā Pestaloci Olimpiādē. Tagad par to atceras tikai sporta vēsturnieki un tādi veči kā es. Dzīves otro pusi es veltīju tam, lai grieztos sporta mašīnas riteņi. Kādam jau tas ir jādara. Kādam ir jāatrisina strīdi starp tiesnešiem un federācijām, jānogludina konflikti un, gaidot reisa raķetes, jāaizrijas ar sintekafiju Dieva aizmirstās Visuma kosmoostās.

Kad es pārlēcu divi piecdesmit četri, man aplaudēja miljoniem cilvēku, un kādu brīdi es biju pats slavenākais cilvēks uz Zemes, pareizāk, Saules sistēmā, pareizāk, visur, kur dzīvo humanoīdi. Šodien es, pēc manām domām, daru daudz vairāk, kā agrāk. Ja nebūtu mana iejaukšanās, izgāztos daudzi mači un daudzi kārtīgi cilvēki kļūtu par ienaidniekiem. Taču man vairs neviens neaplaudē. Esmu vecs izsūtāmais zēns, profesionāls sporta darbonis un īgņa. Telegrammas panāk mani, kā lodes, un aizmet prom no iecerētā ceļa, attālinot no mājām un īstas kafijas, nedod iespēju padomāt un aizsūtīt tālāk visu to bezjēdzīgo, manam vecumam nepiemēroto, kņadas pilno dzīvi, un doties pie miera.

Lasīt tālāk...