Sadaļa:
Dižmāksla
Īstās atvadas.
Aiedra tomēr nolēma aiziet līdz vecajām mājām. Nu viņa stāvēja Irvas krastā, skatoties uz vietu, kur senāk auga dižā Ieva. Pagājušo reizi viņa skatījās uz šo vietu no augšas, tad viņa bija kopā ar brāļiem, un redzēja balto koku kopā ar māti iegāžamies aizā. Tas bija brīdis, kad pasaule aizgāja bojā. Vecā pasaule kurai bija pamati iegāzās bezdibenī, bet jaunā aizlidoja tālu gaisā. Nekad nesasniedzot Debesis tā tagad traucas tukšumā, bez senā spēka, bez valodas, bez jēgas un nozīmes... Aiedra saprata, ka tieši tajā brīdī pasaules bija bez atpakaļceļa sarāvušas saites. Vēl tās bija saistītas irstošiem dzīpariem, bet tas bija tikai uz laiku, tagad vairs nebija iespējams sasiet un salāpīt seno saikni. Mātes varai un nozīmei bija pienākušas beigas, baltajiem cilvēkiem, kas runāja senajā valodā, kam bija kartes un grāmatas, kam bija spēks un gudrība, vairs nebija varas palīdzēt pamatus pazaudējušajai zemei. Aiedrai likās, ka līdz ar mātes kritienu, arī šī pasaule būtu kritusi. Kritiens augšup, bez virziena, bez pamata, bez spārniem, projām no visa, kas svēts... Aiedra ļoti personīgi juta šo kritienu, kādā projām no skaidrības traucās viņas pasaule. Ja citi cilvēki mierīgi dzīvoja savu dzīvi tālāk, tad viņai šī pasauļu sagrāve bija atnesusi ne tikai iekšējas pārmaiņas. Viņa staigāja pa Dzindas zemi, vairs nejuzdama, ka viņas kājas mītu īpašu zemi. Dzinda bija kā peldoša sala sairušu cerību okeānā. Vairs neatvērsies spožas alas, pa ko nokāpt pazemē, vairs nauda nežāvēsies mežmalās, kur katrs var paņemt, ja ir drosme, vairs baltas sievietes nedziedās bērzu birzēs, īpašas būtnes neatpūtīsies pēc tāla lidojuma vītolu mežos.
