Faidra

 Iepriekšējo lasiet šeit

Īstās atvadas.

Aiedra tomēr nolēma aiziet līdz vecajām mājām. Nu viņa stāvēja Irvas krastā, skatoties uz vietu, kur senāk auga dižā Ieva. Pagājušo reizi viņa skatījās uz šo vietu no augšas, tad viņa bija kopā ar brāļiem, un redzēja balto koku kopā ar māti iegāžamies aizā. Tas bija brīdis, kad pasaule aizgāja bojā. Vecā pasaule kurai bija pamati iegāzās bezdibenī, bet jaunā aizlidoja tālu gaisā. Nekad nesasniedzot Debesis tā tagad traucas tukšumā, bez senā spēka, bez valodas, bez jēgas un nozīmes... Aiedra saprata, ka tieši tajā brīdī pasaules bija bez atpakaļceļa sarāvušas saites. Vēl tās bija saistītas irstošiem dzīpariem, bet tas bija tikai uz laiku, tagad vairs nebija iespējams sasiet un salāpīt seno saikni. Mātes varai un nozīmei bija pienākušas beigas, baltajiem cilvēkiem, kas runāja senajā valodā, kam bija kartes un grāmatas, kam bija spēks un gudrība, vairs nebija varas palīdzēt pamatus pazaudējušajai zemei. Aiedrai likās, ka līdz ar mātes kritienu, arī šī pasaule būtu kritusi. Kritiens augšup, bez virziena, bez pamata, bez spārniem, projām no visa, kas svēts... Aiedra ļoti personīgi juta šo kritienu, kādā projām no skaidrības traucās viņas pasaule. Ja citi cilvēki mierīgi dzīvoja savu dzīvi tālāk, tad viņai šī pasauļu sagrāve bija atnesusi ne tikai iekšējas pārmaiņas. Viņa staigāja pa Dzindas zemi, vairs nejuzdama, ka viņas kājas mītu īpašu zemi. Dzinda bija kā peldoša sala sairušu cerību okeānā. Vairs neatvērsies spožas alas, pa ko nokāpt pazemē, vairs nauda nežāvēsies mežmalās, kur katrs var paņemt, ja ir drosme, vairs baltas sievietes nedziedās bērzu birzēs, īpašas būtnes neatpūtīsies pēc tāla lidojuma vītolu mežos.

Lasīt tālāk...

Faidra

Iepriekšējo skaitiet šeit

Rītausmas vārti līdz galam atvērti.

Dzintara šajā dienā bija nemierīga. Viņa stāvēja jūras krastā, gaidot atgriežamies vīru, bet viņš kavējās. Saule jau bija tikko kā norietējusi, tikai sārta atblāzma rotājās debesīs. Dzintara juta spēcīgu vēju un nolēma padejot. Tik sen viņa nebija to darījusi... Viņa gan vairs nebija jauna pat priekš sevis, nu jau 139 ziemas pagājušas kopš viņa ieradās šajā pasaulē. Bet Dzintarai tik ļoti patika dejot, lai gan jau ilgāku laiku deja likās nepareiza. Dzintarai bija grūti atzīties sev, bet visa pasaule bija nepareiza. Dažkārt viņai likās, ka ir kā agrāk, kad viņa bija pie jūras, kad ļāvās vējam, smaržām, kad daba plūda caur viņu un ap viņu, bet nu jau pāris mēnešu vairs nebija kā agrāk. Tomēr viņa paspēra dažus sīkus solīšus, un kā uz burvju mājiena sajuta senilgotās dvesmas. Vējš plivināja viņas garos, baltos matus, kājas likās vieglas un drošas, kā viņas vecumam neklājas, lai gan viņu dzimta vienmēr tika uzskatīti par ilgdzīvotājiem. Reiz kāda viņas vecvecvec vai pat vairāk māmiņa bija piedzīvojusi 147 gadu vecumu. Dzintara vienmēr stingri turējās pie senajām ierašām, sargāja dzimtas tradīcijas, godāja senčus un vienmēr juta tos līdzās. Viņu dzimtas koks sniedzās vēl vecajos laikos, kad tika stādītas svētās birzis. Reti kura dzimta vēl bija saglabājusi savu birzi, bet viņiem tāda bija – ar visu upurakmeni vidū. Dzintarai bija 6 meitas un 3 dēli, vecākajam dēlam jau bija 121 gads, viņi visi vēl bija dzīvi.

Lasīt tālāk...

Faidra

Iepriekšējo lasiet šeit

Ziedi uz pasaules drupām.

Aioa vēlējās atvadīties no savām draudzenēm. Pa neilgo laiciņu viņa bija ļoti iemīļojusi Hio skaistules. Kad viņai nebija neviena, ielenes bija tās, kas viņu pieņēma, kas palīdzēja, kas juta līdzi Aioas bēdās. Viņas deva nepazīstamajai sievietei mājas, ēdināja, uzklausīja, pat vāca viņai naudu, lai gan viņa bija pilnīga svešiniece. Viņas bija apklaušinājušas visus jūrniekus, vai viņi nav redzējuši laivu ar bērniem, bet pagaidām neviens nebija spējis iepriecināt Aiou. Viens sāka stāstīt, ka jā, viņš esot redzējis gan aiz Sirpja arhipelāga vienu laivu, un tā satraucies par ielasmeitas stāstu, ka negribējis vairs nekādus pakalpojumus, bet steidzies pie Aioas, lai aprakstītu viņai redzēto laivu. Viņa jau bija cerējusi, bet tad pēc stāstītā saprata, ka cilvēku skaits gan sakrīt, bet tur bijusi tikai viena meitene un četri zēni. Atklājās arī, ka laiva bijusi citā krāsā, un Aioa zaudēja cerību jebkad vēl kaut ko uzzināt par Melisu un pārējiem. Viņi nezināja, kurp Aiou aizveda, tātad gaidīt Hio arī nav jēgas. Tomēr Miglas jūru pamest viņa nevēlējās. Varbūt meitiņa kādreiz atgriezīsies un uzmeklēs māti, bet aizbraucot plašumos būtu zaudēta cerība, ka viņas vēl kādreiz satiksies.

Lasīt tālāk...

Faidra

Iepriekšējo lasiet šeit

Ziedi krusā

Laiks vilkās tik lēni, it kā tam būtu piesieti liela bezmēna atsvari. Aiedra fiziski juta, cik laiks ir smags. Brīžiem viņai likās, ka būs pienākusi pēdējā diena, cik matērija likās smaga un nepanesama. Ķermenis bija kā ar svinu pieliets un domas vilkās kā dzīvsudrabā izmērcētas. Šķita, ka arī pārējie juta pārmaiņas. Bija grūti sarunāties ne tikai pārciesto šausmu pēc, bet arī aiz tā iemesla, ka mēle likās kā sapīta. Ja arī kāda domiņa likās aptuveni noskaidrojamies, tad likās, ka to nav iespējams izteikt. Pirms kāda laika vēl viņi bija apsprieduši, ko Megdra katram teikusi, tas izrādījās ļoti interesanti. Bet tagad domas bija galēji izplūdušas kā indīga purva ūdeņi. Citreiz atkal Aiedrai likās, ka galva iebāzta atvarā un domas šaudās kā smagi akmeņi, ko lielais ūdens spēks tomēr pacēlis no dibena un triec pret galvaskausa iekšpusi. Tamaīds likās sajucis prātā, jo jau pāris reižu bija mēģinājis izlēkt no laivas. Viņš brēca vienā brēkšanā, niķojās un kāvās ar visiem, kas viņam pieskārās. Ja viņam neatbildēja uz jautājumiem, kas parasti bija: vai mēs visi tūliņ nomirsim? Vai māte ir bijusi traka?

Lasīt tālāk...

Faidra

Sākumu lasiet šeit.

Baltās nojausmas

Izgājusi no birztalas, Aiedra bija ļoti domīga. Visu dienu gājusi viņa nespēja apstāties arī krēslā. Pamalē vēl mirgoja sārta blāzma, bet Aiedra vēl arvien devās cauri maziem mežiņiem, pāri upēm un cauri plašām pļavām. Arvien vairāk notikušais viņai atgādināja jau redzētu sapni, tomēr jēgu tam viņa nesaprata. Viņa atcerējās kartes, atcerējās, ka tās bija atšķirīgas un pat nešaubījās, ka ilgākos meklējumos atrastu atbildi, kas tā bija par miglu, kāpēc dažas salas aizņēma vairāk vietas, kā pienāktos, kāpēc Tumsas kalnos bija ezeri ar salām, kāpēc Dzinda bija attēlota savādāka, nekā citas plašo ūdeņu salas. Tas viss viņai likās izpētes vērts un viņa nešaubījās, ka atradīs atbildes. Dzindā bija ļoti daudz dažādu gudru cilvēku, un lai gan valsts kā tādas viņiem nebija – viņi tikai pakļāvās Plašo ūdeņu karalim Menhidoram, bet no viņa te bija tikai mazs, resns vietvaldītis, kurš neko nedarīja, kā saņēma algu, un bija tikai skata pēc, jo Dzindā nebija nekā, ko pārvaldīt vai uzraudzīt. Dzindas tauta bija ar to apmierināta, jo viņš bija labsirdīgs cilvēks, nekā ļauna nedarīja, interesējās par Dzindas skaistajām rožu šķirnēm, nāca uz kopējiem svētkiem, un nekādi netraucēja. Reizi gadā, uz Šķeltās saules svētkiem atbrauca Karaļa kuģis, vietvaldis sniedza ziņojumu, ka viss ir vislabākajā kārtībā, karaļa vīri uzdzīvoja lielākās pilsētās krodziņos, bet arī parasti nekādu postu nenodarīja, un pēc svētkiem, ko pagodināja ar savu klātbūtni, aizbrauca, atstājuši prāvu peļņu krogiem un ielasmeitām. Šāda kārtība apmierināja pilnīgi visus. Dzindā nebija ne politikas, ne karotāju, ne plašas tirdzniecības, ne zinātnes, pilnīgi nekā, kas varētu interesēt karali. Un par godu tam, ka nekā nebija, karalis ņēma tik simboliskus nodokļus, ka tas nesita pa kabatu nevienam, jo Dzinda bija auglīga zeme, laikapstākļi bija to lutinājuši nu jau piecdesmit gadus ar rāmu vasaru, vēsākām un siltākām, bet nekad ne kailām vai ļoti saltām ziemām, un pilnīgu neražu trūkumu. Nebija ne vētru, ne plūdu, ne sausuma. Vecāki cilvēki gan atcerējās arī lielākas neražas, ne vienmēr bija bijis tik saulaini, pēdējā lielā vētra pirms piecdesmit viena gada bija nopostījusi divus ciematus līdz pamatiem un kaitējusi divām pilsētām, kā arī tajā pašā gadā uznāca briesmīgs sausums, bet tagad bija ļoti labi apstākļi. Lai arī nebija nekāda īpaša atbalsta, Dzindas tauta arī nemaz nezināja, ko prasīt, neviens nebija iedomājies prasīt kaut ko no karaļa. Bija gan zināms, ka plašajiem ūdeņiem bija labi laiki, Brīvo ūdeņu karalistes nemēģināja uzbrukt, bet bija izvērtušas aktīvu tirdzniecību, visi iekšējie konflikti bija mazi un nenozīmīgi, ko varēja apspiest ar pārrunām, kā to sauca Karalis, vai izrēķināšanos, kā sauca pārējie, bet tā jau bija tikai pašu nespēja risināt savas attiecības mierīgā ceļā.

Lasīt tālāk...

Faidra

Piedzimšana

Mīlestība viņas acīs bija lielāka, kā jaundzimušās tēvs jebkad bija jutis, vienīgi varbūt mazliet pieskāries svētajam radīšanas brīnumam. Māte maigi un rimti skatījās uz mazo sejiņu, kas pirmo reizi vērās debesu gaismā – viņai spīdēja augošs Mēness. Kalēja sieva pārkāpa pirtiņas slieksni un vecmātes pavadībā, ciema sievietēm dziedot devās uz māju. Viņš jutās lieks. Tā visa bija sieviešu pasaule - viņas piesauca mātišķās dievietes, piesauca pat Lielo Māti, Mēnesi, Sauli, un savā starpā čaloja, cik meitiņai esot maigas acis, kā jaunai briedaļai. Viņš nekādi nebija varējis sievai palīdzēt diezgan smagajās dzemdībās. Bet meitiņa tomēr bija piedzimusi stipra un vesela, un arī sieva bija tikai ļoti nogurusi, un nemaz neizskatījās sliktāk, kā pēc iepriekšējām divām dzemdībām, kad piedzima viņa divi dēli. Kā viņš lepojās ar to, ka pirmdzimtie ir puikas! Viņi jau tagad skraidīja pa pagalmu uz savām kājām, un arī trešo viņš būtu gribējis dēlu.  Pēc tam varētu būt arī meita, bet trīs dēlus vecais kalējs gan gribēja. Taču to varēja vēl paspēt, viņa sieva bija jauna un ļoti spēcīga, un arī meitiņa bija gaidīta kalēja mājā.

Lasīt tālāk...

mausns

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

Pelējumkrāsas zaļgano orku Grumki, krodziņa jeb, pareizāk sakot, mēslu bedres ‘’Dīrātais āzis’’ saimnieks Torims vēlējās pieņemt darbā trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš tikko bija izlaists no cietuma, otrkārt labojies nebija ne pa matu un treškārt totāls zābaks.

Šīs trīs nepieciešamās īpašības, Torims, potenciālajam kandidātam, pārbaudīja pavisam vienkārši.

Pirmā īpašība spīdēja jau pa gabalu, jo dārgie orku zemes cietuma brāļi, atvadīšanās ceremoniju no cietuma, kurai gan, lielā daļā gadījumu, pēc tam sekoja izvadīšanas ceremonija, bija veikuši gods godam. Pusnoplēsta auss, iegrauzts šņukurs un, cietuma īpašā atpazīšanas zīme, mēle sašņorēta dubultmezglā. Tiktāl par pirmo īpašību. Noskaidrot otru bija vienkāršāk par vienkāršu. Par cik krodziņš atradās pierobežas krustcelēs, tad apstulbušu garāmbraucēju netrūka, kas krustcelēs kasīja pakausi un ar kociņu bakstīja silto zirga pļeku cerībā izzīlēt uz kuru pusi būtu jāgriežas.

Lasīt tālāk...