Autors: Vita
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Konkursā ieguvis izdevniecības Zvaigzne ABC speciālbalvu.

Atvaļinājums. Cik, gan saldi skan šis vārds. Sevišķi saldi tas skan, ja pēdējo reizi iespēja atpūsties ir bijusi pirms vairākiem simtiem gadu. Vēl palikušas tikai trīs dienas un tad – vesels mēnesis svētlaimes garantēts. Varētu aizšaut uz kādu attālāku planētu. Vai arī nedaudz parotaļāties ar laiku, un telpu. Vai varbūt, ka vajadzētu izvēlēties kādu paralēlo pasauli un ierasties pie tās iedzīvotājiem kādas dievības izskatā. Un baudīt sevis pielūgšanu?

Tik daudz lielisku iespēju, ka pat grūti izvēlēties, bet viens nu gan ir pilnīgi skaidrs, ka uz zemes tās reālajā laikā nav pilnīgi nekādas vēlēšanās rādīties. Nu padomājiet paši. Vai tad jums gribētos atvaļinājuma laikā rādīties savā darbavietā?

Patīkamās pārdomas par drīzajām brīvdienām pārtrauca skaļš telefona zvans.

Lasīt tālāk...

Autors: Krista Kukuvasa
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Viena roze var būt mans dārzs ...

viens draugs, mana pasaule.

/Leo Buscaglia/

1995.g. 13. oktobris

Nika

Bērnībā man patika piekrastes smilšainais liedags. Vislabāk lietus un vētras laikā. Tad es visā plašajā visumā biju viena ar kaijām, kas, spārnus izplētušas, lidoja tuvu ūdens virsmai, sasaukdamās savā valodā, un pūķi, kurš palaists gaisā dejoja nevaldāmas brīvības deju.

Vecāki ļāva man vaļu. Būdami aizņemti, viņi nenojauta, ka viena klīstu apkārt, meklējot retus gliemežvākus un vācot jūras izskalotos dārgumus. Tomēr reizēm, veroties pelēkajā jūras klaidā, mana sirds ilgojās. Pati nezinu pēc kā.

Tā tas bija līdz brīdim, kad man apritēja seši gadi. Todien vecāmāte, pie kuras pavadīju lielāko laika daļu, bija laidusies snaudā. Es klusītēm izslīdēju ārā, kur mani aicināja vējš un negaisa mākoņi. Nekas neliecināja, ka mana iemīļotā rotaļa izvērtīsies citādāka kā ierasts. Nevīžīgi aizpogājot dzelteno lietusmēteli, vienā rokā satvērusi vējos pluinīto pūķi, skrēju uz liedaga pusi. Nevēlējos garām palaist ne mirkli no satraucošā piedzīvojuma. Skrienot jutu kabatā lēkājam vara stieplītes rituli. Šoreiz biju nolēmusi pūķi palaist gaisā tauriņu pavadībā, kurus vecāki bija pārveduši no ārzemju komandējuma.

Lasīt tālāk...

Autors: Edīte Paule
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Stāsts atzīts par labāko stāstu žūrijas vērtējumā

„Attopies! Mainies taču!” auroja vīrieša balss caur vaļā atrautajām auto durvīm.

Viņa skrēja lejup pa mitru, aukstu, agra rīta saulē mirdzošu asfaltu, garām vējā ņirbošam, tikko plaukušam dzīvžogam, zem sērojošā vītola kailajiem zariem, pāri tukšam divjoslu krustojumam, garām afišu stabam, vēl vienam žogam un strauji nogriezās platā piebraucamā ceļā pie masīviem metāla vārtiem. Kurpes, satvertas aiz lencēm, kūļājās viņas rokā. Mati bija izspūruši, un apsārtušās acis vēl vairāk izcēla melnie izsmērētas kosmētikas loki.

-Meiser! – viņa kliedza. –Meiser! Kur Tu, nolāpīts, esi!-

Lasīt tālāk...

Autors: Jānis Timošenko
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Stāsts atzīts par labāko stāstu žūrijas vērtējumā

 Kontrolē sevi. Dumpim nav jēgas. Jo pat tas ir paredzams un izskaitļojams. Viņš nospiež misiņa klaviatūras taustiņu, elektriskais lauks pārbīda pulvera daļiņas, un attēls uz metāliskā ekrāna nomainās: rezultāts – kompānijas α un karteļa β akciju kursu korelācija. Vēl viens taustiņš, un mašīna izvada papildus ciparus aiz komata. Vēl viens – un precīzam skaitļa pierakstam aptrūkstas ekrāna platuma. Divi tūkstoši veselīgu, dzīvu darbinieku vienā uzņēmumā. Gandrīz pusotrs tūkstotis nemitīgi mainīgu un nepastāvīgu darbinieku otrajā. Bet viņš zināja to abu vērtību saistību absolūti precīzi. Kļūda – 0%. Ierakstīt lentē.

Jauns tests – sindikāti ξ un η. Vaicājums – un mašīna piedāvā jaunus Rakstu fragmentus. Viens pieskāriens tastatūrai – un nevainojami algoritmi veic tekstu apstrādi, un rezultāts – jauns precīzs skaitlis. Korelācija. Ģildes līdera izredzes uzvarēt nākamajās pilsētkunga vēlēšanās. Trešā stāva klerka sievas izvēlētā dzīvokļa platība. Uzdod jebkādu jautājumu, un mašīna dos perfekti pareizu atbildi. Ierakstīt lentē. Viņš fiksē programmas darbības laiku un izdara korekcijas tās blokshēmā.

Lasīt tālāk...

Autors: Arturs Balts
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalās literarajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Bija pats svelmīgais pusdienas laiks, kad neuzmanīgu peldētāju varēja noraut lejā ūdensmeitas, bet par tādiem vārdiem Austris vien pavīpsnātu.

Jautri svilpodams viņš nometis drānas iebrida saltajā dzidrajā ūdenī. Tik skaidrs kā varēja tālu dziļumā saskatīt pašu mazāko akmeņtiņu. Pārdesmit soļu no viņa ūdenī gozējas nelielas pirtiņas lieluma akmens ar ļoti spīdīgu virsmu it kā kāds tur mīlētu pasildīties saules staros.

Peldoties rāmajā ūdenī, Austris piepeši sajuta it kā garus matus pārslīdam pār augumu. Ūdensaugi tie nebija, jo visur tikai tīras smiltis. Tā kā bezgalgari mati sasaistīja augumu gandrīz nemanāmos valgos. Par spīti gandrīz stindzinošajam vēsumam viņām palika karsti no apjausmes:

Lasīt tālāk...

Autors: Dāvis Malahovs
Sadaļa: Dižmāksla

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Jautājums(prologs)

Attāli radiniekie vienmēr ir tie jocīgākie un jautrākie. It īpaši, ja esi nācis no  mazas pilsētas un tie attālie radinieki ir kādā tālā lielpilsētā. It īpaši, ja neesi nekad, savā īsajā mūžā bijis vienā no tādām, kur ir trolejbusi, tramvaji, luksafori un neizturami cilvēku daudzumi.

Vispirms, gan jāpastāsta par to, kā un kāpēc es tiku pie tādiem radiniekiem.

Lai neapbēdinātu lasītājus es neiedziļināšos detaļās, bet gan pateikšu, ka reiz ar mani notika tas, kas parasti nenotiek ne ar vienu un nav lemts nevienam un tomēr ar dažiem tas notiek. Mani vecāki nomira autoavārijā. Un es kļuvu par bāreni.

Taču kā izradījās mani tuvākie radinieki atradās vairāk nekā divsimt kilomemtru attālumā un ar citiem radiniekiem vecāki sakarus neuzturēja, vai nu arī tādu radinieku nebija, jo visi, kas senajos laikos varēja izlaist savu atvasi tālāk, bija nomiruši represijās, kaut kur Sibīrijas nometnēs, vai pat ja bija izlaiduši atvasi, tad atvase tā arī palika kaut kur Krievijā, Sibīrijas stepēs, taču šie divi kaut arī varēja apprecēties un dibināt ģimeni, to nedarīja.

Lasīt tālāk...