Sadaļa:
Dižmāksla
Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros
Darbs ieguvis žūrijas Atzinības novērtējumu
Raminta gulēja uz aukstās akmens grīdas, vairs necenzdamās saraust apakšā kaut vai tos pašus pāris salmiņus, kas bija viņas cellē. Ramintas āda vairs īsti nejuta aukstumu, tik ļoti pierasts un neizbēgams tas bija kļuvis, toties jo skaudrāk viņa izjuta to ar visu savu būtību. Dažkārt Raminta vairs nezināja, vai tas ir kaut kas ārējs vai iekšējs, vai varbūt viņa pati ir aukstuma būtne, kas tikai sapņo, ka citreiz ir bijis savādāk.
Viņa skaidri atcerējās dienu, kad nonāca cellē, lai gan īsti nesaprata, vai pareizi atceras siltumu. No sākuma viņa bija stāvējusi kājās, mīņādamās no vienas pēdas uz otru, tik ļoti auksta likās grīda. Pēc tam viņa bija pārstaigājusi visu telpu, cik vien tālu sniedzās ķēdes, meklējot, vai kaut kur nav nolikta kāda sega, kaut vai vissīkākā skrandiņa uz kā apsēsties, bet tādas nebija nekur. Raminta atrada tikai nedaudz salmu. Tie bija izklaidus izbērti visā celles platībā un Ramintai nācās tos pa vienam vākt kopā, taustoties ar rokām pa ledaino grīdu. Viņa nespēja arī pietiekoši ilgi parāpot neliekot ceļgalus pie grīdas, tāpēc nācās vien mesties četrrāpus. Sākumā likās, ka āda no ceļiem nomuks pavisam nost, tomēr Raminta cerēja, ka savācot salmus iznāks kaut cik ērtāka vieta, kur apgulties.
