Sadaļa:
Dižmāksla
Kira Buličeva stāsts. Tulkojums no krievu valodas.
Olimpiskā komiteja vienmēr skopojas ar telegrammām. Arī sūta tās pēdējā brīdī. Sākumā jāziņo par kaut kādiem tur noklīdušiem konteineriem, jāizsauc Frankiju pie Oles, jāpavēsta Galaktika par simfonisko koncertu – un tikai tad pienāk Olimpiskās komitejas depešu kārta...
Es sportam esmu atdevis visu savu dzīvi. Jaunībā es uzstādīju rekordus, tieši man piederēja „divi piecdesmit četri” augstumā Pestaloci Olimpiādē. Tagad par to atceras tikai sporta vēsturnieki un tādi veči kā es. Dzīves otro pusi es veltīju tam, lai grieztos sporta mašīnas riteņi. Kādam jau tas ir jādara. Kādam ir jāatrisina strīdi starp tiesnešiem un federācijām, jānogludina konflikti un, gaidot reisa raķetes, jāaizrijas ar sintekafiju Dieva aizmirstās Visuma kosmoostās.
Kad es pārlēcu divi piecdesmit četri, man aplaudēja miljoniem cilvēku, un kādu brīdi es biju pats slavenākais cilvēks uz Zemes, pareizāk, Saules sistēmā, pareizāk, visur, kur dzīvo humanoīdi. Šodien es, pēc manām domām, daru daudz vairāk, kā agrāk. Ja nebūtu mana iejaukšanās, izgāztos daudzi mači un daudzi kārtīgi cilvēki kļūtu par ienaidniekiem. Taču man vairs neviens neaplaudē. Esmu vecs izsūtāmais zēns, profesionāls sporta darbonis un īgņa. Telegrammas panāk mani, kā lodes, un aizmet prom no iecerētā ceļa, attālinot no mājām un īstas kafijas, nedod iespēju padomāt un aizsūtīt tālāk visu to bezjēdzīgo, manam vecumam nepiemēroto, kņadas pilno dzīvi, un doties pie miera.
Telegrammu es saņēmu kosmoostā, kad gaidīju pārsēšanos. Pilnīgi nesaprotami, kā tā mani sameklēja, tāpēc ka, ja tu sēdi pašā redzamākajā vietā, nekāda telegramma, kā likums, tevi neatradīs.
Pie manis pienāca turienes ierēdnis, pēc manām domām, absurdā, kustības ierobežojošā, daudzkrāsainā tērpā ar daudzām spīdošām detaļām, un lauzītā kosmolingvā pajautāja, vai es neesot godājamais Kims Petrovs, jo manu godājamo vārdu viņš esot saskatījis kuģa pasažieru sarakstā, kas pēc stundas aizlido uz godājamo Zemi. Te nu man nācās atzīties, ka es patiešām esmu godājamais Kims Petrovs.
„Lūdzam, - telegramma sākās ar šo vārdu, un tas vienmēr nozīmē, ka man nāksies nodarboties ar kaut ko, ko negribas darīt maniem kolēģiem, - ieskatīties (kāds lielisks vārds atradies) Iligā un izskatīt Federācijas-45 protestu (tā ir pati kašķīgākā federācija, varu galvot). Tikšanās ir organizēta. Detaļas uz vietas. Splešs”.
Splešu nekas nekavēja atsūtīt man garāku depešu, no tās es spētu saprast, kurš uz ko ir apvainojies, kuru ar ko man nāksies samierināt. Vai nosodīt. Beidzot viņš varēja man paziņot, kur tā Iliga vispār atrodas (ja radisti, kā raduši, nav sajaukuši nosaukumu).
Garastāvoklis man samaitājās galīgi, un es devies pie dispečera. Tur izrādījās, ka, pirmkārt, Iliga atrodas sektora otrā galā un vienkāršāk uz turieni būtu sūtīt cilvēku tieši no Zemes, nekā izzvejot mani no Galaktikas dzīlēm. Otrkārt, tieša reisa no šejienes nav. Jālido līdz zvaigžņu sistēmai ar neizrunājamu nosaukumu, bet tur jāpārsēžas uz vietējo reisu, kas visdrīzāk ir atcelts jau pirms diviem gadiem.
Uzzinājis par to, es pie sevis pateicu visu, ko domāju par Splešu un Olimpisko komiteju kopumā, bet pēc tam iekāpu kuģī. Lidojumā es rakstīju un plēsu visdažādākos paziņojumus par aiziešanu no darba. Man ir tāds hobijs. Esmu Galaktikas labākais speciālists paziņojumu rakstīšanā par aiziešanu no darba. Kamēr es tos rakstu, mani pārņem salda pārliecība par savu neaizstājamību.
Labi vēl, ka uz Iligas bija brīdināti par manu parādīšanos.
Automobilis ar pieciem apļiem (kādreiz tas nozīmēja piecus Zemes kontinentus) gaidīja mani pie paša pandusa. Pirmais pie manis pienāca ierēdnis. Mans garīgais brālis. Iespējams, ka arī vienaudzis. Man pat likās, ka viņa seja ir pazīstama, it kā es būtu sastapis viņu kongresā, Plutonvilā, kur es vai nu balsoju par viņa priekšlikumu samazināt futbola laukuma izmērus, vai arī viņš iebilda pret manu priekšlikumu izņemt no olimpiskās programmas simtlauciņu dambreti.
Bez ierēdņa mani sagaidīja divi, rangā zemāki darboņi, divas jaunas vingrotājas ar ziediem, meitene ar zaļiem matiem un drūms puisis, kuru es sākumā noturēju par bokseri, pēc tam par šoferi, bet viņš izrādījās tulks. Kā tulks viņš mums nenoderēja: visi zinājām kosmolingvu.
-Laipni lūdzam, - man teica galvenais ierēdnis. – Man liekas, ka mēs ar jums kaut kad esam tikušies. Vai jūs neesat bijis vieglatlētikas asociācijas konferencē Berendaunā?
Tiešo šajā konferencē es nepiedalījos, par ko arī paziņoju savam kolēģim, ne mazāk pieklājīgi pajautājot, vai viņam nav gadījies apmeklēt Plutonvilu. Viņš tur nebija bijis. Mēs atlikām šo tēmu līdz vēlākiem laikiem, un noslogots ar diviem puķu pušķiem, es devos uz mašīnu, kur ievietojās visi sagaidītāji. Šajā mašīnā mēs pavadījām nākamo pusstundu – tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai noformētu manus dokumentus un saņemtu bagāžu.
Es dotu priekšroku tūlītējai lietas apstākļu noskaidrošanai, taču vietējais Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs (ar kuru mēs nebijām tikušies ne Plutonvilā, ne Berendaunā) nodarbojās ar manu bagāžu, tāpēc es pārsvarā stāstīju par laiku, kas pavadīja mani ceļā, un jautāju, kāds laiks pašreiz ir Iligā. Tulks sarunā neiejaucās, tikai ar drūmu sejas izteiksmi un lūpu kustībām, bez skaņas tulkoja manus vārdus angliski, bet iligiešu ierēdņu vārdus kādā no Zemes valodām. Meitenes-vingrotājas cieši skatījās man virsū, un par kaut ko neganti sačukstējās. Mani bez apstājas vajāja doma: vai tiešām viņu pārkāpums federācijas priekšā ir tik nopietns, ka viņi darīs visu, lai tikai pārvērstu mani par sabiedroto? Kā es šajā mirklī neieredzēju skopuli Splešu, kurš vienmēr ekonomēja uz kosmogrammām. Kā man uzzināt lietas būtību, neparādot saimniekiem, ka es šo būtību nemaz nezinu?
-Vai jums nav karsti? – mīlīgā meitene ar zaļajiem matiem jautāja. Es vēl nezināju, vai tā ir tāda mode, vai arī ģenētiska īpatnība.
-Nē, ko jūs, - es atbildēju, noslaukot pieri ar kabatas lakatiņu.
-Jūs laikam esat ļoti sarūgtināts, ka jums mūsu dēļ ir nācies mainīt savus plānus. Tieši manis dēļ.
-Jūsu dēļ?
-Mēs saņēmām vēsti no paša Spleša, - viņu pārtrauca ierēdnis, - ka jūs mūsu dēļ mainiet savu maršrutu. Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses. Mēs pacentīsimies padarīt jūsu uzturēšanos pie mums patīkamu. Rīt ir paredzēta ekskursija uz ūdenskritumiem, pēc tam jūs gaida vieglas pusdienas Šausmu kalna virsotnē.
Mani ne visai iepriecināja vieglu pusdienu perspektīva Šausmu kalnā, taču vārdi, kas nāca no meitenes, kaut ko atklāja. Tātad viņa kaut kur ir vainīga. Tas jau bija informācijas gabaliņš. Tātad meitene ir bijusi kaut kādās sacensībās un tur kaut ko sadarījusi. Tā, tā, tāda veida konfliktus ir vieglāk atrisināt, nekā strīdus par dalībnieku skaitu, sūdzības, ka komandai nav sagādāti labi dzīves apstākļi vai punktu skaitīšanas sistēma ir nepareiza. Arī meitene no skata ir kautrīga un jūtas vainīga.
Beidzot mans kolēģis atgriezās, paziņoja, ka mana bagāža jau ir nosūtīta uz viesnīcu. Es saspringti pūlējos atcerēties, kā viņu sauc, bet protams, tā arī neatcerējos.
Mašīna traucās pa līdzeno šoseju, un saimnieki māja ar rokām, cenšoties ieinteresēt mani ar apkārtējās dabas skaistumu. Taču, kas tevi var pārsteigt, ja esi pabijis desmitos kosmodromos visā galaktikā? Es pieklājīgi sajūsminājos. Tā arī mēs aizbraucām līdz pilsētai.
Arī pilsēta bija parasta, tāpēc ka, ja tev ir divas rokas un divas kājas, tev ir vajadzīgas sienas, jumts virs galvas un pat mēbeles. Starpība arhitektūrā ir gaumes lieta. Es tur neko nesaprotu. Es biju piekusis un gribēju gulēt.
Taču ceļojums pa pilsētu aizņēma vairāk laika kā ceļš no kosmodroma. Pilsēta slāpa transporta krīzes spīlēs.
-Jau drīz, - meitene teica vainīgā balsī, it kā viņa būtu tā, kura izdomājusi sastrēgumus ielu krustojumos.
Atskanēja bremžu čīkstoņa, un es instinktīvi iekrampējos krēsla rokturos, izstiepu kaklu, lai redzētu, kas ir noticis.
Liels, melns putns uzlidoja vienas mašīnas priekšā, kādus trīsdesmit metrus tālāk no mums. Es noelsos. Mani līdzbiedri kaut ko skaļi pārsprieda, tikai tulks bija mēms kā kaps, un tad, lai arī ņemtu dalību sarunā, noteicu:
-Arī pie mums putni reizēm izraisa katastrofas. Īpaši gaisā.
Visi uz mani paskatījās savādi, it kā es būtu pateicis kaut ko nepieklājīgu, un es padomāju, ka esmu saskāries ar kaut kādu neticamu, sociālo tabu, kādus var sastapt citās pasaulēs. Vai ilgi būtu jāmeklē piemēri? Daudzi atceras zināmo skandālu, kas notika Delakrūza vizītes laikā Prembolā, kur ir pilnīgi nepieļaujami, ja vīrietis pieceļas dāmas klātbūtnē.
Vēl pēc piecām minūtēm mēs nokļuvām līdz viesnīcai, un mani saimnieki piedāvāja man atpūsties.
-Lai meitene uz kādu minūti aizkavējas, - es palūdzu.
Saimnieki acīmredzot novērtēja manu gājienu un māja ar galvām, kaut kā slīpi, tad pagriezās un devās uz mašīnu, bet meitenes-vingrotājas izvilka no mašīnas pušķus un atkal pasniedza tos man. Tā arī es paliku vestibila vidū, apskaujot daudzkrāsainos ziedus.
Meitene sarka un bālēja, lauzīja pirkstus un atklāti attēloja vislielāko vainas sajūtu.
-Es jūs tūlīt palaidīšu, - es teicu. – Tikai viens jautājums.
-Protams, - viņa padevīgi sacīja.
Bija karsti, un ventilatori zem griestiem dzenāja karstu gaisu. Pienāca portjē un paņēma no manis pušķus, par ko viņam biju ļoti pateicīgs.
-Kā sauc jūsu cienījamo priekšsēdētāju? – es jautāju.
Meitene kaut ko nočivināja, un es palūdzu viņu uzrakstīt vārdu uz papīra lapas iespiedburtiem. Ne bez lepnuma teikšu, ka atvadu banketā, trenējoties vairākas stundas, es pamanījos izlasīt visus trīsdesmit sešus burtus pēc kārtas, par ko mani aplaimoja ar klātesošo vētrainiem aplausiem. Tā paša iemesla dēļ es palūdzu meitenei, ka saukšu viņu par Mašu, viņa tam piekrita, lai gan šis skaņu sakopojums nebija nekādi līdzīgs viņas graciozajam vārdam, kas sastāvēja no divdesmit astoņiem līdzskaņiem ar ieelpu pēc katra otrā burta.
-Tātad, - es iesāku pēc tam, kad Maša bija beigusi zīmēt uz papīra burtus. – Kāda ir jūsu personīgā attieksme pret to, kas notika?
-Vai! – Maša iesaucās. – Man ir tāds kauns! Taču man uzdeva nervi.
-Un jūs nostādījāt komandu neērtā stāvoklī?
-Ja tikai komandu! Tagad laikam, nevienu no mūsu planētas nepielaidīs sacensībās.
-Labi, - man vairāk nebija spēka turpināt sarunu. – Ejiet. Bet es atpūtīšos.
Es devos uz numuru un iegāju dušā. Tātad viņai uzdeva nervi. Nu ko, nekādu brīnumu. Gandrīz visi sporta grēcinieki atsaucas uz nerviem. Taču tik mīļa meitene...
Es pasūtīju numurā kafiju. Man atnesa tumšu dzērienu ar dedzinātas gumijas garšu. Labāku es arī negaidīju.
-Piedodiet, - es pajautāju oficiantam. – Vai šeit netālu nav vieta, kur var dabūt īstu kafiju?
-Mums ir pati īstākā, labākā kafija.
-Ticu. Bet no kā to gatavo?
Oficiants paskatījās uz mani ar patiesu līdzjūtību un paskaidroja, ka kafija ir tāda zāle, kuras saknes izžāvē un samaļ, kamēr tās neiegūst cēlu, violetu nokrāsu.
Pateicis paldies oficiantam, es gribēju izliet dārgo dzērienu, taču viņš, it kā sajutis manu vilšanos, sacīja:
-Ir cilvēki, kas šajā vārdā sauc dīvainas, brūnas sēklas, ko ved no Zemes. Tās pārdod kafejnīcā „Āfrika” – divus kvartālus no šejienes. Ko tikai ar cilvēkiem nedara mode!
Oficiantam bija žēl snobus, kuriem nākas rīt visādu preteklību, bet mans gars atspirga un pēc piecām minūtēm es devos uz kafejnīcu „Āfrika”.
Kvartāls, kurā atradās viesnīca, no nākošā bija atdalīts ar nelielu parku. Es nesteidzoties gāju un pat apstājos dīķa malā, ko apņēma betona barjeriņa. Vakara saule vairs nekarsēja tik mežonīgi, varēja elpot, no ūdens nāca vēsums.
Dīķīša pretējā krastā laimīgie vecāki pie ratiņiem ņēmās ar mazuli. Mazulim pēc skata bija apmēram gads – viņš vēl nemācēja staigāt, taču ratiņos stāvēja tīri droši. Viņa pakausī bija sacēlies baltu matu cekuliņš, un mazulis laimīgi smējās, viņam piebalsoja tētis un mamma. Zīdainis atgādināja man mazāko no mazbērniem Jegorušku, un man uz minūti likās, ka esmu atgriezies mājās.
Pēkšņi tētis pacēla mazuli rokās un, nobučojis uz pierītes, iesvieda ūdenī. Tālāk no krasta.
Es gandrīz metos ūdenī, dabiskas vēlēšanās dzīts, lai glābtu mazuli. Taču, pirms es kaut ko spēju izdarīt, es pamanīju: tētis ar mammu turpina laimīgi smieties, kas liecināja par viņu galēju cinismu, vai par to, ka mazulim nekas nedraud. Smējās arī nejaušie garāmgājēji, kas bija apstājušies pie dīķa. Smējās arī mazulis, kurš jocīgi kūļājās ar roķelēm un kājelēm, un negāja dibenā.
Tad es sapratu, ka šeit bērnus māca peldēt ātrāk, kā viņi iemācās staigāt. Tādus jocīgos es zināju arī uz Zemes. Kad es to sapratu, tad nedaudz nomierinājos. Taču ne uz ilgu laiku. Pagāja vēl dažas sekundes un mazuļa rociņas, pēc visa spriežot, nogura, smaids pazuda no viņa sejiņas, un klusi iepīkstējies, viņš nogrima.
Tikai apļi virs ūdens...
Es izdarīju to, ko manā vietā darītu katrs kārtīgs cilvēks. Es ielēcu no betona bortiņa ūdenī un ieniru. Galu galā, dīķis bija liels, bet pārbiedētie vecāki laikam neattapsies tik ātri.
Ūdens bija zaļgans, taču visai tīrs. Šūpojās ūdenszāles, un tumšām ēnām man garām peldēja zivis. Dīķis izrādījās nedziļš – divi – trīs metri; dibenā bērnu neredzēja. Es uz brīdi izniru, lai ieelpotu gaisu, un paspēju ieraudzīt sabiedētās cilvēku sejas, kuri bija sapulcējušies ap dīķi. Slapjais kostīms vilka mani dibenā, un te es sapratu, ka pavisam esmu zaudējis bijušo sportisko formu, un, ja nepeldēšu uz krastu, glābt nāksies mani.
Es izniru un ieraudzīju, kā smaidīgais tētis izņem no ūdens savu smaidošo bērniņu. Ar pēdējo elpu es izrāpos no ūdens, tuvāk krūmiem un tālāk no laimīgajiem vecākiem. Taču tur uz soliņa sēdēja Maša.
-Kas ar jums notika? – viņa klusi jautāja. – Vai jūs tā peldaties?
Jautājumā skanēja žēls mēģinājums cienīt manas dzimtenes dīvainās parašas, kur veci cilvēki parasti nirst ūdenī drēbēs un ar kurpēm kājās.
-Jā, - es caur zobiem teicu. – Mums ir tāda paraša.
-Tāda!? Vai jums nav auksti?
-Ko jūs, - es mēģināju pasmaidīt, - ļoti silti.
-Vai jūs kaut kur ejat? – Maša jautāja, cenšoties neskatīties uz mani. Es arī viņas vietā censtos neskatīties uz vecu vīru, no kura līst ūdens un karājas aļģes.
-Es eju dzert kafiju, - es sacīju. – Uz kafejnīcu „Āfrika”.
-Taču vai labāk jums nebūtu...
-Sākumā apžūt?
-Ja tā pieņemts pie jums.
-Nē, pie mums ir pieņemts pastaigāties mitros kostīmos, - es atbildēju. – Taču tomēr mēs atgriezīsimies viesnīcā un pacentīsimies tajā iekļūt no sētas puses, tāpēc ka mūsu paradums var pie jums likties dīvains.
-Nē, ko jūs! – Maša iesaucās, ne visai patiesi, taču tūlīt veda mani uz viesnīcu cauri aizmugures pagalmam.
Es padevīgi sekoju meitenei, cenšoties nepievērst uzmanību garāmgājējiem. Pa ceļam es nedaudz apžuvu, bet numurā, prātojot par parašu atšķirībām, pārģērbos vakara svinīgajā kostīmā ar lielu olimpisko ģerboni, kas bija uzšūts uz augšējās kabatas. Es nebiju domājis te staigāt parādes tērpā, taču mana bagāža bija ierobežota. Labi, ka vismaz mazulis nenoslīka.
Maša padevīgi gaidīja mani vestibilā, salikusi rociņas uz celīšiem, kā nepaklausīga skolniece, kurai nāksies izskaidroties ar skolotāju.
-Vai pie jums bērnus agri māca peldēt? – es pajautāju, apsēžoties blakus.
-Peldēt? Jā, protams.
-Taču es neesmu redzējis peldētājus no Iligas mūsu sacensībās.
-Mēs tikai nesen esam pievienojušies olimpiskajai kustībai, - Maša teica.
-Jūs taču piedalījāties.
Maša nosarka, kas kopainā ar zaļajiem matiem deva dīvainu efektu, kas varētu iedzīt kapā daltoniķi.
-Es taču esmu vieglatlēte, - viņa sacīja. – Par vieglatlētiem mēs galvojām. Par peldētājiem ir ļoti grūti galvot. Vai jūs mani saprotat?
Es pagaidām nesapratu, taču katrā gadījumā iespaidīgi palocīju galvu.
-Taču saprotiet mani pareizi! – viņa iesaucās, un viņas balss pēkšņi iedrebējās. – Es pirmo reizi biju tik lielās atlases sacensībās. Kaut kas tāds ar mani vairs nekad neatkārtosies.
Es klanījos, kā rotaļlieta ar galvu uz atsperes, cerot, ka viņa pastāstīs, kas par lietu.
-Bet tagad sanāk, ka manas izturēšanās dēļ iligiešiem būs jāatsakās no piedalīšanās Galaktikas sacensībās. Ticiet man, tikai es viena pati esmu vainīga. Diskvalificējiet mani. Sodiet mani. Taču nesodiet veselu planētu. Viss tagad ir atkarīgs tikai no jums.
-Ziniet ko, - es domīgi teicu. – Pastāstiet man visu pēc kārtas. Viena lieta – pētīt dokumentus, cita – noklausīties pušu liecības. Tikai neko neslēpiet.
Maša dziļi nopūtās, it kā grasītos ienirt ūdenī, ar ko atgādināja man manu nesaprātīgo rīcību.
-Tātad, pēc tam, kad es kļuvu par Iligas čempioni divsimt metru skriešanā, mani nolēma sūtīt uz sektora atlases sacensībām Eleīdā. Ar mani kopā bija vēl viens jaunietis – lēcējs. Ar viņu viss gāja labi. Taču ar mani, paņēmu startu. Nedaudz aizsēdējos. Pašu mazumiņu. Vai zināt, kā tas notiek? Vai jūs pats nekad neesat skrējis?
-Es biju augstlēcējs. – es teicu. – Uz divi piecdesmit četri.
-Ai cik augsti! – Maša patiesi brīnījās, ar ko izpelnījās manas simpātijas. – Taču jūs tik un tā ziniet, kā ir tad, kad aizkavējies startā. Skrien un sevi nolādi. Es taču pirmos divus skrējienus uzvarēju. Tā nu skrienu, sevi lādot, un man ir liels kauns, ka uz mani tā cerēja, bet es neattaisnoju šīs cerības. Mēs ar citu meiteni atrāvāmies no pārējiem, taču viņa bija man priekšā metru, divus. Pusmetru es atspēlēju godīgi, bet pēc tam sevi nenoturēju. Es zināju tikai vienu: paliek divdesmit metri, septiņpadsmit... Un tad es flikēju.
-Ko jūs izdarījāt?
-Flik-nē-ju.
Un te Maša sāka gauži raudāt, es noglaudīju viņu pa zaļo galviņu un saku mierināt: „Nu nekas, nekas...”
--Kas tagad būs?.. – Maša murmināja. – Es nevaru viņiem acīs skatīties.
-Kas bija pēc tam?
-Pēc tam? Pēc tam visi tiesneši saskrēja un pieprasīja paskaidrojumus. Man, paši saprotat, bija kārdinājums pateikt, ka viņiem tas tikai rādījies, taču es pateicu patiesību. Tā, otra komanda tūlīt uzrakstīja protestu. Arī federācija. Viņiem ir pilnīga taisnība.
Maša izņēma kabatas lakatiņu un izšņauca degunu. Nez kāpēc visas sievietes Galaktikā, kad raud, tā vietā, lai noslaucītu acis, slauka degunu. No somiņas izkrita uz galda četras reizes salocīts papīra gabals.
-Lūk, - Maša sacīja, - te ir tas sasodītais protests. Viņi pat nesāka klausīties manus paskaidrojumus un solījumus.
Es paņēmu protestu, cenšoties slēpt mani pārņēmušo prieku. Atvēru to, it kā vēlreiz gribētu novērtēt apvainojumu smagumu. Protests bija laimīga iespēja saprast, par ko ir runa. Es jau biju pārāk tālu aizgājis savā viszinībā, lai jautātu, ko nozīmē vārds „flikēt”?
„... Dažus metrus pirms finiša, - protestā bija rakstīts pirms sīka nevienam vajadzīgu apstākļu apraksta par to, kā sportisti no Iligas ieradās uz sacensībām, kāda bija sacensību kārtība, līdz pat norādītam vēja ātrumam un virzienam, un skatītāju skaitam stadionā, - Iligas pārstāve jūtot, ka nespēs panākt savu pretinieci godīgā veidā, nolidoja vairākus metrus pa gaisu, pārvērtusies par kaut ko līdzīgu putnam ar spārniem, tā formu un krāsu noskaidrot neizdevās. Pēc finiša līnijas šķērsošanu sportiste atkal nolaidās uz zemes un aizskrēja savā dabiskā veidā vēl dažus metrus, pirms apstājās...”
Tālāk sekoja visādi tukši vārdi. Es sēdēju, pārlasīju šīs minētās protesta frāzes un tik un tā neko nesapratu.
No stupora mani izveda Olimpiskās komitejas priekšsēdētāja parādīšanās.
-Nu kā, parunājāt? – viņš pajautāja, attēlojot slēptu prieku. – Cerams, jūs sapratāt, ka atgadījums ar viņu ir tikai bēdīga nesaprašanās?
-Jā, - es teicu, salokot protestu un noslēpjot to kabatā. – Jā.
Un tad, varbūt tāpēc, ka pārpūlējos vai arī negaidītā pelde iedarbojās man uz nerviem, es zaudēju kontroli pār sevi un, nolamājot pēdējiem vārdiem Splešu, atzinos, ka līdz sarunai ar Mašu es vispār neko nezināju par lietas būtību un rezultātā pusi no dienas esmu iztērējis pilnīgi veltīgi...
Mans negaidītais izvirdums kaut kā nomierināja kolēģi un piespieda manī – stingrā un šausmīgā revizorā - saredzēt cilvēku, kurš pakļauts vājībām. Un tāpēc viņš teica:
-Atļaujiet, mans dārgais, pastāstīt jums visu pēc kārtas. Galaktikā ir ļoti daudz planētu, jūs taču nevarat zināt to visu īpatnības.
-Nevaru, - es piekritu. – Uz vienas planētas flikē, uz otras...
-Jums ir pilnīga taisnība. Jo evolūcija uz Iligas norisinājās daudz sarežģītākos apstākļos, kā, piemēram, uz zemes. Plēsoņas vajāja mūsu attālos senčus gaisā, uz sauszemes un ūdenī. Tie bija ātri un nežēlīgi. Taču daba pažēloja mūsu senčus, apveltījot ar spējām, kas piemīt arī daudzām citām, neagresīvām mūsu planētas būtnēm. Glābjoties no ļauniem ienaidniekiem, upuri – un mūsu senči arī bija starp tiem – var mainīt ķermeņa formu, atkarībā no vides, kur tie nokļūst. Iedomājaties, ka jums pakaļ dzenas svamss. Tas ir baigs skats. Labi vēl, ka tagad svamsi ir izmiruši. Lūk, svamss panāk jūs uz lauka. Tad vislielākajā nervu un fiziskā sasprindzinājuma brīdī jūsu organisma struktūra mainās, un jūs uzlidojiet gaisā kā putna veidolā.
-Saprotu, - es teicu, kaut arī nebiju pārliecināts, ka saprotu.
-Atcerieties krustojumā jūs teicāt, ka putni uz jūsu planētas var traucēt transportam. Mēs nezinājām, vai tas ir joks, vai nav. Jo nekāda putna tur nebija. Vienkārši, kaut kāds skolnieks tik tikko nepakļuva zem mašīnas. Pēdējā mirklī viņš paspēja izvairīties un uzlidoja gaisā...
-Jā, - es atcerējos putnu, kas pacēlās mašīnu priekšā.
-Nu lūk, es turpināšu stāstu, - teica mans kolēģis. – Glābjoties no svamsiem, mūsu senči pacēlās gaisā. Taču kas viņus tur gaidīja?
-Proviski, - Maša pateica priekšā.
-Pareizi, proviski, - mans kolēģis piekrita. – Plivinot savus milzīgos, melnos, plēvspārnus, proviski atvēra savus melnos knābjus, lai mūs aprītu. Ko atlika darīt mūsu senčiem? Viņi izdarīja vienīgo lēmumu – ienira ūdenī, pārvēršoties par zivīm. Pēc reti attīstītas smadzeņu sistēmas pavēles ķermeņa bioloģiskā struktūra atkal izmainījās...
-Viss skaidrs, - es sacīju, cenšoties nesmaidīt. – Šī īpašība ir jums no dzimšanas?
-Kā jums lai saka... Pakāpeniski, ar civilizācijas attīstību, šīs spējas sāka atmirt. Taču mēs tās ieaudzinām bērniem mākslīgi, tāpēc ka tās ir derīgas. Jūs varat redzēt mūsu pilsētā ainas, kas iebraucējiem nesaprotamas vai biedējošas. Jūs varat redzēt, kā mazus bērnus met no jumta vai iekšā ūdenī... Ja nenostiprina bērna spējas agrā bērnībā, viņš var izaugt par neattīstītu kropli...
-Kropli, tas ir...
-Jā, kropli, kurš nemāk pārvērsties, kad vajag, vai nu par putnu, vai par zivi. Atvainojiet, godājamais Kim Petrov, taču šie vārdi neattiecas uz mūsu viesiem. Mēs saprotam, ka evolūcija pie jums ir gājusi citu ceļu.
-Žēl gan! – es sajūsmināts iesaucos.
Manās atmiņās atausa aina pie dīķa, tik ierasta viņu pasaulē, bet mani tā samulsinājusi. Mana rīcība apkārtējiem droši vien likās kā muļķības kalngals. Nav brīnums, ka mazuļa vecāki pasteidzās izvilkt bērnu no ūdens, lai muļķa vectētiņš nenodarītu viņam sāpes, satverot aiz spuras vai žaunām.
-Taču, - te mana sarunu biedra balsī atskanēja traģiskas notis, - sportists, kurš vēlas piedalītie Galaktikā ierastos sporta veidos, dod zvērestu, ka aizmirsīs savas spējas. Vēl vairāk, mēs cerējām, ka Olimpiskā komiteja neuzzinās par mūsu... Tam nebija tā... sāktos runas...
-Jā, nevajadzēja tā notikt, - es piekritu.
-Taču tagad, pēc šī īsā ievada, es gribu uzaicināt jūs uz īpaši sarīkotām vieglatlētikas sacensībām jūsu atbraukšanai par godu. Jūs savām acīm varēsiet pārliecināsieties, ka arī bez flikēšanas mēs sasniedzam lieliskus rezultātus...
Es piecēlos un sekoju maniem viesmīlīgajiem saimniekiem.
Pie iebrauktuves viesnīcā apstājās autobuss. Pasažieri jau iekāpa tājā un durvīm tūlīt pat vajadzēja vērties ciet, kad aiz manas muguras atskanēja skriešanas troksnis. Kaut kāds vecāks cilvēks ar diviem čemodāniem rokās traucās caur vestibilu, turot zobos zilu papīriņu, laikam, biļeti. Es pagāju malā. Ieraudzījis, ka autobuss atiet, cilvēks palēcās, pārvērtās pelēkā putnā, paķēra ar nagiem čemodānus, un neizlaižot no knābja biļeti, vienā acumirklī aizlidoja līdz autobusam un iespiedās iekšā, atspiedis ar čemodāniem durvis.
-Nu re, redziet, - mans kolēģis visai nosodoši sacīja. – Dažreiz tas palīdz, taču... ne visur.
Nenovēršot acis no autobusa, kas attālinājās, es pajautāju:
-Vai zem zemes jūsu senči nav mēģinājuši slēpties?
-Tas ir atavisms! – Maša sašuta. – Tur taču ir netīrs.
-Tādas spējas sastopamas ģeologiem, - viņu pielaboja mans kolēģis. – Tad kādas ir mūsu perspektīvas olimpiskajā kustībā?
-Es vēl nezinu, - es teicu.
Bet pats jau domāju par bezgalīgajām komitejas sēdēm, kur man nāksies pielauzt ietiepīgo federāciju un svinīgi zvērēt iligiešu vārdā, ka viņi pārvarēs instinktus par labu godīgai, sportiskai cīņai.