Sadaļa:
Dižmāksla
Patiešām, bija rudens. Pagalmu klāja no kokiem nokritušās lapas. Diena nebija īsti saulaina, bet arī lietus nelija. Tāds vidus rudenim, kad vēl nav jāsaģērbjas siltāk, lai spētu izbaudīt āra gaisu. Mājās bija tikai jaunākais brālis un kāds svešinieks, kuram vecākais brālis bija pārdevis savu veco metāla garāžu, ko vairs nelietoja. Vīrietis jau labu laiku centās to izjaukt, bet skrūves, kas saistīja garāžas atsevišķos posmus, bija sarūsējušas un atskrūvējās ar grūtībām. Laiks gāja, jaunākais brālis snaikstījās pa pagalmu, lai vajadzīgā brīdī varētu kaut kur palīdzēt. Vecākais brālis ar sievu bija aizgājuši pie kādiem paziņām, kaut ko svinēt. Jaunākais tad atkal saprata, ka pārnāks viņi jau jūtamā ķirsī un tad tā "svinēšana" ievilksies vismaz uz kādu nedēļu. Notikumi gāja savu gaitu un tad iejaucās liktenis. Svešajam vīrietim bija vajadzība piezvanīt. Te man jāpasaka, ka notikumi risinājās laikā, kad mobilos telefonus savos sapņos varbūt redzēja tikai rakstnieki-fantasti. Telefons mājās bija, tikai - vecākā brāļa dzīvoklī. Jaunākais paņēma zināmā vietā nolikto dzīvokļa atslēgu un ielaida svešo, lai zvana. Diemžēl tikai pasakās jaunākais dēls - muļķītis - izrādās tas gudrākais, jaunākā dēla galvā iešāvās ideja, ka viņš nevēlas, lai svešais vīrietis redz, kur tiek glabāta dzīvokļa atslēga. Kad telefona saruna bija beigusies, viņš aizslēdza durvis un atslēgu ielika kabatā.
Laiks gāja, pamazām satumsa, darbs pie garāžas nojaukšanas tuvojās beigām. Beidzot arī pārradās mājās vecākie mājas iemītnieki. Jaunākais brālis tūlīt pat gāja pretī vecākajam un atdeva viņam dzīvokļa atslēgu, paskaidrojot, kāpēc tā ir pie viņa. Saprotama lieta, vecākais negāja vis slēgt durvis, bet devās skatīties, kā norit darbi. Kādu laiku parunājuši, abi ar sievu devās uz dzīvokli. Dabiski, ja būtu skaidrā prātā, atcerētos, ka atslēga ir pie viņiem. Dabiski, ka tā zināmajā vietā neatradās. Dabiski, ka sekoja nikns jautājums jaunākajam brālim:
-Kur ir mana dzīvokļa atslēga?
-Es to tev jau atdevu! - atbildēja jaunākais brālis.
-Neko tu man neesi devis! Kas tā par ākstīšanos? Tūlīt atdod atslēgu!
Jaunākajam brālim iešāvās prātā doma, ka vecākais varbūt to nejauši ir nometis zemē. Izmisīgi pārlūkojis pagalmu, viņš uzskrēja pie sevis, lai paķertu baterijas lampiņu. Ārā jau bija tumsa un neko daudz starp kritušajām lapām nevarēja saskatīt. Taču izmisīgi izpētījis visas vietas, kur nupat staigājis vecākais brālis ar sievu, viņš neko neatrada.
Vecākais sāka kliegt: -Ja tu tūlīt neatdosi man atslēgu, es tevi nositīšu!
Situācija kļuva draudīga, garāžas jaunais īpašnieks steidzās labāk prom, sapratis, ka garāžu labāk paņemt citā dienā.
Neklausījies jaunākā brāļa vārdos, vecākais turpināja draudēt un nolēma, ka nāksies uzlauzt durvis, tāpēc gāja pie ielas gala kaimiņa, sava drauga, lai tas paņem kādus instrumentus un dodas palīgā.
Jaunākais brālis uzgāja savā dzīvoklī un nesaprata, kas tagad notiks. Apakšā bija jau atnācis kaimiņš un ķimerējās ap durvīm. Vecākais brālis atkal kliedza jaunākajam:
-Ja tu tūlīt neatdosi manu atslēgu es tevi nositīšu!
Jaunākais aiz izmisuma nezināja, ko darīt. Tad nokrita uz ceļiem un sāka lūgt Dievu! "Ja man jāmirst, vai nevaru tepat uz vietas! Paņem mani pie sevis! Vai palīdzi man - atrast kādu izeju no tā visa!"
Apakšā kaimiņš lauza durvis, bet vecākais brālis kliedz arvien skaļāk:
-Ja tu tūlīt nenāksi lejā un neatdosi man atslēgu - es tevi nositīšu! NOSITĪŠU!!!
Jaunākais brālis padevās liktenim un kāpa lejā, nezinot, kas viņu gaida. Uz kāpnēm viņš vēl reiz pateica, ka atslēgu jau ir atdevis vecākajam brālim. Vecākais kaut kā instinktīvi iebāza roku kabatā un - izvilka nelaimīgo atslēgu... Ieraudzīja un izskatījās apjucis un pārsteigts:
-Tu man to nupat kabatā iebāzi!
Lai gan saprata, kā to būtu iespējams izdarīt, ja starp brāļiem bija kādu divu metru atstarpe. Kaimiņš arī to atgādināja. Viss bija atrisinājies minūtes laikā.
Jaunākajam brālim sirds vēl sitās kā traka, taču viņš jau saprata, ka atkal ir izvairījies no nāves. Atvieglojumā nopūties, viņš kāpa augšā pie sevis, pateikdamies, kas to lai zina, kam: Dievam, sargeņģelim, augstākajam saprātam vai liktenim. Aiz loga jau bija sabiezējusi akla tumsa, līdz baltajiem Ziemassvētkiem vēl bija tālu, bet kāds mazs brīnums kādās skumju pilnās mājās bija noticis, dodot kādam cerību, ka būs vēl lemts dzīvot, uz brīdi ienesot nelielu gaišumu viņa sirdī.