Sadaļa:
Dižmāksla
1981.-82. gadā iztulkoju no krievu valodas. (ils)
1
Un sākumā, kad pasauli vēl neredzēja,
Kad nekustīgs bij' arī laiks,
Visur tik miglas vāli bezgalīgi,
Un šajā miglā slēpās Manito:
Viņš iesākuma nezinošs, viņš mūžīgs, visvarens,
It visur viņš, šis lielais Manito.
Viņš zemi radīja un debesis,
Viņš sauli radīja un mēnesi, un zvaigznes,
Viņš iemācīja mēnesi, ir sauli
Pa ceļu pareizu tiem doties,
Bet zvaigznes - debess milzu armiju -
Viņš spieda draugu saimē kustēties.
Un taisnīgi bij' tajos laikos ļaudis,
Tie labos garus klausīja un cieņā cēla.
Un labie gari palīdzēja tiem.
Kā tiklīdz badu juta cilvēki,
Tiem deva ēdienu šie labie gari,
Kā tikko bērnus iegribēja cilvēki,
Tiem deva sievas labo garu pulks,
Un bija katram saprāts gaišs,
Un labas medības, un bagāts paēdiens,
It mierīgs miegs, it patīkamas domas.
Bet ļoti ļauns un ļoti viltīgs,
Viens varens burvis ieradās šaj' zemē.
Sev līdz viņš atnesa gan strīdus, nelaimes,
Gan negaisus un nesa slimības,
Un pirmo reiz viņš nāvi atnesa uz zemi,
Un viss tas bija ļoti senos laikos -
Pirms lieliem plūdiem bija tas.
2
Taj's laikos ieradās uz zemes
Milzu Pūķis, varens, baisms
Un visus ļaudis zemē dzīvojošos
Viņš ļaunais ienīda jo stipri.
Bet tos, kas nepatika Pūķim šim,
Viņš vajāja un nežēlīgi trieca -
Pār viņu galvām tikai nelaimes,
Tiem zuda mitekļi un beidzās ēdamais.
Un nelaimīgos dzenāja, tiem mājas nerodot,
Kā sausas lapas dzenā vējš.
Tad izmisušie ļaudis,
Bez pajumtes un badā palikušie,
Tie centās cīnīties ar briesmām,
Bet bija satriekti un atkāpās
Un Pūķis sadusmots par viņu uzbrukumu,
Ciet-sirdīgu un šausmu darbu izdomāja -
Uz zemes dzīvi nīcināt viņš iedomāja.
Bij' ļaunais Pūķis varens, ļoti liels -
Viņš dzīvā lokā zemi aptvēra,
Un rīkli izplēta no debesīm līdz zemei
No tās tad ūdens straumes cēlās;
Dārdot, vāroties no rīkles drakonam
Tad gāzās nikni ūdens kritumi,
Tad gāzās nāvējošas straumes,
It visu nīcinot tās savā ceļā.
Uz ziemeļiem, uz dienvidiem, uz rītiem, vakariem,
Uz visām zemes malām satriektām.
Un ātri viļņi aiznesās
Kā satrakoti bizoni,
Tie nesās, visus šķēršļus noslaukot,
Gan laužot kraujas, kokus izgāžot,
Un ļaužu mājas plūdos iedzenot.
3
Taj’s gados varens Manobozo dzīvoja,
Ko citi par Nanabušu sauca,
Un bija Nanabušs tik ļoti gudrs, labs,
Bij’ ļaužu vectēvs, vectēvs dzīvniekiem.
Viņš ieraudzīja, ļaunās straumes virzās,
It visu ceļā nāvējot un nesot,
Un radīja tad bruņrupuci Nanabušs
Tik stipru, milzīgu kā salu.
Un gāja vēstneši starp cilvēkiem,
Ka radīta ir sala peldoša –
Uz kuras glābties plūdos iespējams.
Un sapulcējās dzīvi palikušie ļaudis
Uz stingrās salas Bruņurupuča,
Un sāka tie par glābiņu savu
Tā slavēt lielo Bruņu-rupuci,
To pielūdzot un upurus tam nesot,
Tad dodot svētu zvērestu,
Ka tad, kad niknie plūdi beigsies,
Kļūs labāki tie, arī taisnīgāki,
Ka visas ciltis, draudzīgas kā brāļi,
Sāks dzīvot saskaņā it stiprā,
Ka naidu aizmirsīs un asinsstrīdus;
Kaut beigtos tikai plūdi!
Lūk, arī straumes pieklusa,
Tās cietsirdīgās straumes nāvējošās,
Ko ļaunais Pūķis sūtīja uz zemi,
It visu dzīvi gribot nīcināt,
Tad ūdens kritās, zemāks kļuva,
Un zeme pacēlās un krasti žuva,
Mierīgi gulēja ezeri lielie,
Mierīgi tecēja upes platās,
Mierīgi zaļoja meži biezie,
Mierīgi gaismu deva debesis tīrās,
Atkal bij’ pasaule skaista un devīga,
Atkal bij’ priecīga, brīva,
Un izšķīrās cilvēku ciltis
Pa ceļiem jauniem, pa zemēm jaunām
Un izplatījās zvēri brīvie –
Vieni pa mežiem, pa klajumiem citi,
Un dzīve jauna uz zemes sākās.
Ar dzīvi rēķinus nespējis slēgt,
Kaut kur atkāpās nāvnesis Pūķis,
Aizgāja prom un vairāk nav bijis.
4
Beidzās šausmīgie plūdi –
Noklusa straumes, aizplūda ūdeņi,
Tiem, kas dzīvi, secen gāja pazušana.
Miers un klusums iestājās zemē,
Bet cilvēki daudzie – tie, kas no nāves
Glābās uz Bruņrupučsalas,
Atpakaļ netika vairs – palika
Tālajā ziemeļu krastā.
Tur dzīvoja viņi starp lediem un sniegu,
Mītot austajās, lielajās salās,
Ciešot no bada, tumsas un sala,
Ciešot no bailēm un kaitēm,
Nerodot spēkus uz dienvidiem doties.
Tur upes bij’ nekustīgas no sala,
Malā, kur mita šie ļaudis,
Kā zvērs ievainots kliedza tur puten’s,
Malā, kur mocījās ļaudis,
Tur lidojot, nosala putni,
Kur dzīvoja pusbadā ļaudis,
Mirdami viens pakaļ otram.
Un, cik neparasti bij’ dzirdēt
Vakaros aukstajos, melnajos
Sirmajo vecļaužu atmiņās
Par dienvidu zemēm, brīnišķām zemēm,
Par tālo, atstāto lielplūdu dienās
Brīvo, bagāto novadu dzīvpilno,
Kur siltās upes neaizsalst,
Pilnas zivju bariem garšīgiem,
Kur par smaržīgām un maigām pļavām
Klejo nebaidīt brieži,
Un, kur bizoņbari kuprainie
Skrien, tik skrien tie, zemi tricinot,
Pa zāļu pilniem līdzenumiem, nepārskatāmiem.
Un lūk, neizturot rūgto dzīvi
Šajās drūmās alās aukstajās,
Tie, kas drošāks bij’ un jauns
Ziemeļkrastus pameta –
Un tie, mazās grupās pulcēti,
Klaiņāt sāka tie kā mednieki.
Gāja viņi, jaunu dzīvi meklējot –
Vieni uz rītiem, otri uz vakariem,
Bet trešie tieši uz dienvidiem,
Sapņojot par siltām, zaļām zemēm.
Grūti bija viņu garie klejojumi,
Bet visgrūtāk – ceļš uz dienvidiem –
Ceļš caur džungļiem biezajiem,
Pār stāviem klinšu kalniem,
Pār straujām upju straumēm.
5
Un apbalvoja tos par draudzību un godu
Lielais debessvaldnieks – Manito;
Viņš palīdzēja drosmīgajiem klejotājiem,
Tiem spēku sūtīja, tiem veiksmi sūtīja,
Tiem ceļu rādīja uz dienvidpusi,
Pie auglīgā un zaļām zemēm ceļu.
Un savu tie virsaišu vadīti,
Svēto pīpju sargu
Un apburto rotu glabātāju
Plikgalvja Ērgļa un Jautrā Vilka vadīti
Arvien tālāk un tālāk tie gāja
Pa drosmes un cerību taku,
Arvien tālāk un tālāk tie gāja
No mežoņu, ziemeļu krasta
Uz dienvidu pusi – caur džungļiem biezajiem,
Pār stāviem klinšu kalniem,
Pār straujām upju straumēm.
Daudzi no jaunajiem, drosmīgiem
Gāja bojā gan mežos, gan nepārejamās slīkšņās,
Daudzi badīgos viļņos slīka,
Daudzi drūmās aizās savas gaitas beidza,
Bet palikušie tuk tālāk un tālāk
Gāja caur džungļiem, straumēm un kalniem
Pa drosmes un cerību taku.
Bet lūk – viņi pārgāja kalnus,
Pār pēdējo klinšu grēdu
Un uz divām ciltīm dalījās,
Tie, kas virsaiti savu
Par Plikgalvi Ērgli sauca, uz rietumiem griezās
Un drīz smilšainā krastā tie nāca,
Lielās jūras saulainā krastā.
Bija karsta un laipna šī jūra.
Tur šalca koku biezbiezas audzes,
Un nebij’ piekrastes smiltīs
Pat cilvēka pēdas nospiedums bass,
Te apmesties nolēma viņi –
Blakus plašajai, laipnajai jūrai,
Kur zivju ir daudz, ir ēdami gliemji,
Kur siltajās smiltīs ir rupuču olas,
Kur mīlīga saule un ēnainas birzis.
Bet tie, kas virsaiti savu
Par Jautro Vilku sauca, uz austrumiem gāja
Un caur krācēm vieglajās kanoe
Nolaidās tieši pie Lielajiem Ezeriem.
Te apmesties nolēma viņi –
Starp ezeriem, priedāju mežiem,
Kur daudz zivis ir caurteku ūdeņos,
Kur daudz medījumu ir varenos biezokņos,
Kur aiz augstas priežu sienas
Plešas stepju zaļās jūras
Un, kur kupraino bizoņu bari
Skrien, skrien, tricinot zemi,
Pa zāļu pilniem klajumiem nepārskatāmiem.
6
Bet tie, kas palika alās aukstajās,
Mežonīgajā ziemeļu krastā,
Vairāk arvien tie strīdēties sāka.
Niknumā viens otru vainojot, -
Pildoties naidā un niknumā,
Sašķēlās klanos karojošos,
Sāka zākāt tie svētnīcas svešās
Un apvainot pavardus svešos,
Un sāka vien biežāk sniegi sārtoties
Karstajām asinīm niknumā izlietām
Brāļu karā paceltām rokām,
Bija jau tā barga un rūgta
Dzīve ziemeļu krastā –
Tagad tā kļuva jau galīgi smaga.
„Aiziesim projām!... Iesim no šejienes!
Iesim – citādi nāve mūs skars!” –
Tā, griežoties pie virsaišiem cienīgiem,
Lielās padomes vietā pulcēti,
Kliedza ļaudis jau izmisušie.
Viņu mājas bij’ laupītas,
Viņu svētnīcas postītas,
Izmocītas dvēseles un cerības grautas.
Tad no vecajiem gudrākie –
Skaistais Bebrs un Sirmais Putns
Meklēt austrumos brīnumu salu
Saviem cilts biedriem lika.
Un lūk, ko lielās padomes vietā
Šie abi vecajie gudrie
Ļaudīm izmisumā pārņemtiem teica:
„Ir austrumos brīnumu sala –
Par čūsku salu to sauc,
No seniem laikiem taj’ dzīvo
Čūsku pielūdzēju savādā cilts,
Bet sala ir brīnišķa, auglīga:
Tur laipna saule ir ziemā un vasarā,
Tur nemēdz būt varenu salu,
Ne sniegotu vēju, ne gargaru nakšu.
Tur siltās upes neaizsalst,
To krastos zaļo birzis,
Bet birzīs daudz ir laba medījuma,
Bet upēs daudz ir zivju garšīgu.
Un laimīgi tie, kuru drosmīgiem senčiem,
Kā balvu par skaidrību, drosmi
Debesu valdnieks – lielais Manito –
Ir ceļu rādījis uz brīnumu salu.
Bet, ja arī mēs drosmīgi būsim,
Draudzīgi būsim un taisnīgi būsim,
Mēs arī nokļūt tur spēsim –
Mēs iegūsim brīnumu salu!”
Un, sēžot lielās padomes vietā,
Pat baidoties mirkšķināt acis un aizturēt elpu,
Ļaudis uztraukti klausījos viņos.
7
Jau rītā pulcējās cilvēki visi,
Visa cilts – no maza līdz lielam –
Ledainās piekrastes kraujās,
Kur sākas jūra, par Cieto saukta,
Atnāca brālībai neticošie,
Atnāca viens otru ienīstošie,
Atnāca ciešanās izmocītie,
Slimībās, badā, bailēs un niknumā,
Atnāca, lai tālajam ceļam ļautos,
Pārdrošam ceļam – meklējot laimi
Pār milzīgo jūru Cieto.
Pie citiem krastiem nezināmiem.
Ar sievām un bērniem ieradās,
Ar večiem, ar māju suņiem,
Ar lokiem, šķēpiem un cirvjiem,
Ar visu nabaga mantību savu.
Atnāca un milzīgā pūlī šausmīgā,
Sastingušā trauksmē un gaidās,
Gar kailo krastu izvietojās.
Kāds bija gan bēdīgs un šausmīgs apveids
Šiem cilvēkiem, taisnību aizmirsušiem,
Šiem cilvēkiem, brālību nodevušiem,
Šiem cilvēkiem, laimi zaudējušiem!
Un klaiņoja to skati
Pilni neticības un baiļu.
Bija kalsnas un melnas to sejas,
It kā apogļotas virs uguns,
Ķermeņi kroplīgi un kaulaini,
It kā zvēri apgrauzuši tos būtu,
Bet no skrandām nožēlojamām, satrupējušām
Kā skeletiem vīdēja ribas.
Visdrausmīgākās gan acis to bija, -
Vāras kā oglītes zem pelniem,
Ar kāru cerību spīdēja tās,
Mirgoja no zvērīgās nepacietības,
Kā vilkiem, gataviem saplēst
Gandrīz kā sadzītu medījumu.
Bet lūk, ugunskurs uz svētā akmens
Dziest izdegot un dūmi augsti
No upurim atnestā brieža
Sajaucās ar zemajiem mākoņiem,
Pabeidza ar debesīm sarunu svēto
Skaistais Bebrs un Sirmais Putns
Un deva zīmi, lai ceļā dotos.
Un devās cilts, saviem vadoņiem sekojot,
Sāka kustēties pārceļotāju pūļi
Ar bērniem un sievām, ar večiem,
Ar visu nabaga mantību savu –
Devās ceļā pa jūru Cieto,
Pa neparasto, kā akmens stingušo,
Slideno ūdeni – nedrošo ūdeni,
Gatavu salūzt mirklī jebkurā.
Un šausmīgi kļūst reizēm ļaudīm –
Tie zina: zem ledus segas
Melna ūdeņu dzelme slēpjas.
Bezdibenīgas, postošas dzīles,
Mirklis – un salūzīs ledi,
Badīgā rīklē atpletīsies ledi
Un - apglabās pārdošos ceļiniekus.
Bet atcerējās cilvēki, ko apsolīja tiem
Debesu valdnieks – lielais Manito,
Atcerējās cilvēki par svinīgo zvērestu,
Iziešanas dienā izsacīto, -
Atkal taisnīgi būt centās,
Atkal saliedēti būt centās,
Centās ne reizi ceļā neatcerēties
Par bijušām vainām, ķildām un strīdiem,
Un slepkavībām cietsirdīgām.
Un palīdzēja tiem lielais Manito,
Deva tiem spēku, veiksmi deva,
Un nelūza zem tiem ledi,
Un gāja vien tālāk pārceļotāji,
Gāja uz austrumiem – laimi meklējot,
Gāja, lai no mūžīgā sniega krasta
Pārceltos uz ziedošo krastu –
Uz bagāto Čūsku salu,
Un pēc mokošiem gadu desmitiem,
Pilniem izmisuma, baiļu, ļaunuma,
Pirmoreiz šajās sirdīs nomelnojušās,
Pirmoreiz šajās acīs izbalējušās
Cerība no jauna iedegās.
8
Bet ar katru dienu grūtāk bija
Ļaudīm soļot pāri jūrai Cietajai.
Pieauga saltums, svilpoja vēji
Virs ledainā, nepārskatāmā klaida.
Putenis darīja aklus, no kājām gāza –
Kur nebija slēpties no tā,
Sals dūra kā ar nazi zem ribām –
Ar ko lai cīnās pret to.
Jau beidzās līdzņemtie krājumi,
Un daudzus bads nežēlīgs mocīja,
Jau ceļā kļuva apavi diluši,
Un daudzi kājām basām gāja,
Jau spēkus pazaudēja sievas
Tā bērnus pusmirušus uz sevis stiepjot,
Jau vīri soļoja ar pūlēm,
Liecoties zem nastām nepanesamām,
Pusbalsī lāstus murminot.
Jau pagājušas dienas trīsdesmit
Šajā grūtajā ceļā, un trīsdesmit ir pirmā,
Kad ļaudis pārņem izmisums.
Nelaime! Ir aizmirsuši nabaga ļaudis
Par savām labām, izlolotām cerībām!
Nelaime! Ir aizmirsuši nabaga ļaudis
Par virsaišu gudriem padomiem!
Un no noguruma, žēlabām un bailēm,
No ciešanām mokošā gaitā,
No jauna dvēselēs izmocītajās
Ķildas un ienaids ir modušies.
Nelaime! Ir aizmirsuši cietsirdīgie ļaudis
Par draudzības zvērestu – svēto zvērestu.
Atcerējās atkal šie trulie ļaudis
Par senajām vainām, ķildām un strīdiem,
Un veltīgi gudrākie no virsaišiem
Skaistais Bebrs un Sirmais Putns
Centās savas ciltsļaudis - trakgalvjus
Ar prāta runām nomierināt, -
Viss bija veltīgi! No salta ļaunuma
It kā patiesi prātu zaudējuši cilvēki –
Sāka kliegt, viens otru apvainot,
Niknumā lamāt viens otru,
Un sārtojās aukstie ledi
Ar karstām asinīm, izlietām niknumā
Ar brāļu slepkavniecisko roku.
Bet tāpēc pēc īsas, nesaudzīgas cīņas
Atpakaļ uz atstātajiem krastiem,
Uz rietumiem, pa līdzenumiem ledainiem
Trīs ceturtdaļas cilts pagriezās –
Tie, kas aizmirsa svēto zvērestu,
Tie, kas brālības likumus noliedza,
Tie, kas ienaida un niknuma trauksmē
Nolēma briesmīgu ļaundarību veikt –
Uz cilts brāļiem pacēla roku!
Tad sadusmojās uz nikno cilti
Debesu valdnieks – lielais Manito,
Uz šiem nodevējiem sadusmojās,
Kas lēmuši bij’ griezties atpakaļ, -
Viņš lika mosties jūrai Cietajai,
Un modās tā, un iedunējās,
Un sāka ledi pēkšņi plaisāt.
Zem tiem, kas pagriezās uz rietumiem
Šai dienā šausmīgā un nežēlīgā
Tā noslīka trīs ceturtdaļas cilts –
Tie, kas svēto zvērestu bij’ aizmirsuši,
Tie, kas brālības likumu bij’ nodevuši,
Bet pārējie visi tālāk uz austrumiem
Gāja, turot pēdējo cerību klāt,
Gāja aiz virsaišiem pārbaudītiem:
Skaistā Bebra un Sirmā Putna,
Gāja neaizmirsuši zvērestu svēto,
Gāja brālības likumus paturējuši.
Gāja četrdesmit dienas caur salu un puteni,
Pa Cietās jūras līdzenumu balto,
Un tikai četrdesmit pirmajā rītā,
Kā bija gudro pareģots,
Ļaudis zaļo zemi ieraudzīja,
Izgāja tie Krāšņo Priežu Krastā,
Šajā ziedošā novadā dzīvot tie sāka.
Tā sodīja cilvēkus necienīgos
Debesu vadonis – lielais Manito:
Tos ledainās dzīlēs nogremdēja.
Tā apdāvāja cilvēkus cienīgos,
Pār Cietajo jūru iet palīdzot,
Uz krastu auglīgu izvedot tos.
Bet kā uz brīnumaino Čūsku salu
To mazmazbērni drosmīgie pārcēlās,
Par to tiek dziesmās citās izdziedāts.
9
Nomira abi virsaiši slavenie –
Skaistais Bebrs un Sirmais Putns,
Un karavīrs, saukts Ūdrs Sarkanais
Par virsaiti tika,
Bet pēc viņa Mednieks Ar Lielo Pieri,
Kas iemācīja ļaudis slazdus likt,
Par virsaiti tika,
Bet pēc viņa Vienmēr Nesteidzīgais,
Ļaudis iemācījušais, kā graudus sēt,
Kā tos samalt un plāceņus taisīt,
Par virsaiti tika.
Bet pēc viņa Ar Cirvi pie Jostas
Par virsaiti tika.
Bet pēc viņa Trīs Lāčus Pieveikušais
Par virsaiti tika.
Bet pēc viņa Tālē Skatošais
Par virsaiti tika.
Jūru vēroja Tālē Skatošais:
Katru rītu no piekrastes radzēm
Skatījās, skatījās atklātā jūrā.
It kā nezināmu gaidot tikšanos.
Un lūk, reiz pavasara rītā
Tālumā, mākonīt’s ievērots tika.
Šis mākonīt’s auga un auga
Līdz pārvērtās kuģī ar burām, -
Piestāja krastā kuģis liels
Un svešinieku simts tad izkāpa krastā.
Bija tie apģērbā neparastā,
Tumšām sejām un bārdām bālām,
Bija daudziem acis līdzīgas
Ziliem ledus gabaliem.
Un garas vāles no dzelzs
Stingri turēja tie rokās.
Miermīlīgi izturējās atnācēji,
Ar virsaiti dāvanām mijās,
Bet sāka medīt, uz izrādījās,
Ka garajās vālēs no dzelzs
Bij’ paslēpta burvju liesma
Un no tāluma galinošs pērkons.
„Saki, Manito, mūsu debesu valdniek:
Kas vajadzīgs šiem nācējiem dīvainiem
Mūsu piekrastes zemēs?
Saki, Manito, mūsu debesu valdniek:
Ko sola svešnieku nākšana mums,
Labu vai sliktu tie nesuši ir?”