Sadaļa:
LARPi
Tā nu tas sanāk, ka "treknie gadi" aiziet arvien tālāk pagātnē un sāku jau aizmirst, kā tas bija - paceļot pa pasauli, taču pēkšņi nāca uzaicinājums, piedalīties kādā larpā Lietuvā. Te būs manas piezīmes par ceļojumu, ko man lūdza uzrakstīt. Tamlīdzīgos pasākumos nekad nebiju piedalījies un ne tik sen pat tādu vārdu kā "larps" nezināju. Tāpēc nostrādāja ziņkārība. Protams, ka savu gadu dēļ ietilpu tā saucamajā "krogus komandā". Tēma solījās būt Viduslaikiem līdzīga pasaule ar maģiju un klasiskiem tēliem, ko var atrast arī Tolkina pasaulē, ar piedevu - tumšajiem elfiem, bet bez hobitiem.
Komandā mēs pavisam bijām trīs: es - ils, mausns un jauna meitene Alise. Izbraucām ceturtdien, ar Viļņas autobusu. Brauciens bija lepns, divstāvu autobuss, sēdējām otrajā stāva, bija pat pavadone, lai gan ceļojums nebija tik garš, kādas četras stundas, tāpēc īpašas papildus ekstras neprasījām.
Jā, aizmirsu pateikt, ka pasākums, uz kuru braucām, saucās BALTIC FEST 2015 un lepojās, ka būs lielākā lomu spēle Baltijā. Ceļā pa Latviju, nekādu īpašu piedzīvojumu nebija - ierastā Bauskas šoseja, kur pamatīgāks remonts jau gāja uz beigām, tāpēc autobuss ripoja tīri raiti, kaut gan kādu laiku to kavēja ne visai ātra kravas mašīna. Bauskā apstāšanās autoostā nebija paredzēta, tāpēc no autobusa tā arī neizkāpām, bet kājas izlocīt arī vēl nevajadzēja. Nepagāja ilgs laiks, un tuvojāmies robežai. Visai pamesta izskata robežpunkts, kur pārbaudīja tikai "fūres", mēs lepni pabraucām garām un turpinājās jau ceļš pa Lietuvas zemi - līdzenu un gludu kā galds - tas pats Zemgales līdzenuma turpinājums un arī vēsturiski - zemgaļu zemes.
Biju jau aizmirsis, jo ceļoju pēdējo reizi pa šo zemi vēl senāk par 8 gadiem, taču tad atģidu, ceļi labi, bet apkārt nekas nav īsti mainījies - sakopti lauki un vecas lauku mājiņas, likās, ka pat no pirmskara laikiem. Tā arī līdz Viļņai acīs nedūrās Latvijas skati - veseli savrupmāju ciemati, viena māja dižāka par otru. Var jau būt, ka Lietuvā tādi rajoni ir, tikai citur?
Pirmā pietura ar izkāpšanu, gan tikai piecas minūtes, sanāca Panevēžā. Tā kā praktiski redzējām tikai autoostas teritoriju, kas likās nemainījusies no padomju laikiem. Tūlīt pat braucām tālāk, un drīz vien arī daba sāka mainīties. Ja brauciena sākumā mēs priecājāmies par saulainu laiku, tad Panevēžā jau smidzināja lietus un tālāk likās, ka būs vēl trakāk. Taču, par laimi prognozes nepiepildījās, izrādījās, ka Traķos bija pamatīgi lijis, bet, kad ieradāmies mēs, jau atkal bija saule un lietus tā īsti arī neuzradās.
Laikam mēs no Žemaitijas iebraucām Augštaitijā, jo pēkšņi ainava kļuva jautrāka, bet ceļš ainaviskāks. taču joprojām ar mazām lauku mājiņām. Toties iebraukšana Viļņā bija gandrīz šoks, brauciens, no kalna lejā un priekšā paveras daudzstāvu biroju vai viesnīcu jaunbūves viena lepnāka par otru, pat Rīga par tādu centru vēl nevar lepoties. Ātri izbraucām tām garām un kādu laiku līkumojām pa vecās Viļņas ielām, līdz iebraucām atkal ne īpaši jaunā autoostā, ko gan, kopā ar Viļņu, pat īsti nepaguvām ieraudzīt, jo pamanījām, ka piebraucis autobuss uz Traķiem un cilvēki jau kāpj iekšā. Tā kā paķērām mūsu mantas un devāmies, nu jau uz visdrīzāk pagājušā gadsimtā būvētu vietējo autobusu ar tīri vietēju publiku. Līdz Traķiem nebija tālu un te mēs jau sēžam vai satraukti staigājam pa Traķu autoostu, gaidot, kad mums atbrauks pakaļ sarunātais auto. Gaidām stundu, divas: kaut kāda nesaprašanās, nevar atrast cilvēku, kas mums atbrauks pakaļ. Es apstaigāju apkārtni, ezeri skaisti, pukojos, ka varētu kājām uz slaveno pili aiziet un vēl atpakaļ tikt. Galu galā, mums pakaļ atbrauc, manā debetā vairāki skaisti ezeru foto un Traķu pils bildes no reklāmas staba, kur cenas vēl litos palikušas. Un viens, nofotografēts cekuldūkuris. Tātad arī pie viņiem tādi ir!
Braucam gar Galvenā ezera rietumkrastu un tad - griežamies grunts ceļā - mežā iekšā. Klāt arī galamērķis. Paugurains apvidus: jaukts egļu un lapu koku mežs, kas mijas ar meža pļaviņām un jaunaudzēm. Visur, kur vien ejam, ja nav mežs, tad ciņotas pļavas. Aug avenes, melleņu nav. Mašīna tālāk netiek. Ņemam mantas un rāpjamies stāvā paugurā, kur ieraugām pirmo larpa celtni, kas saglabājusies no pagājušā gada, kad te notika Troņu spēles. Tāpēc improvizētā pilī ieraugām tikpat improvizētu tūkstoš zobenu troni. Sāk atkal līņāt. Jādodas atkal tālāk, cauri nelielam biezoknim un tad pa ieietu taku pēc brīža nonākam pie krogus telts, kas veidota visai liela un pamatīga. Pāri pretī ir larpa meistaru telts un vēl viena, kur vēlāk iekārtojas ieroču remonta meistars. Sākumā nolemjam, ka varam celt teltis blakus krogam, kad tās jau uzslietas, pēkšņi izrādās, ka nevaram viss. Dalībnieku teltis jāuzstāda tālajā pļavā, kā vēlāk izrādās, aiz kapu lauciņa, kur vēlāk savas stundas pavada "nogalinātie", lai vēlāk atdzimtu kā jauni tēli. Ceļš ir patāls un iet arī cauri brikšņiem. Tā kā teltis tiek nestas nesaliktas, tas ir liktenīgi manu ceļa biedreņu teltij. Ielūzt viens no stieņiem, taču kaut kā jau izdodas to uzstādīt. Man problēmas iet secen, vienīgi vēlāk konstatēju, ka esmu telti uzstādījis uz ieslīpas vietas, tāpēc guļot visu laiku kaut kur ripoju. Vakaru pavadām krogā, lai pagatavotu ko ēdamu un pasēdētu pie ugunskura, ko neizdodas īpaši ātri iekurt, jo lietus dēļ viss vēl slapjš.
Piektdienas rīt ataust saulains. Kamēr viss vēl nav sācies, klīstu apkārt, un fotografēju vietējo pļavu un mežu puķes. Tāda pašas jau kā pie mums: usnes, dadži, pīpenes, nārbuļi, zeltgalvītes, jānīši, mauragas un krustaines, pēterenes un kāds panīcis cigoriņš. Āboliņš, lucerna un vēl citas, ko nepazīstu tik labi. Rīts sākas ar darbiem krogā, jāvāra ūdens, jo nāks cilvēki un vēlēsies kādu siltu dzērienu. Pamazām tiešām rosība sākas. Meistari sāk pierakstīt dalībniekus, pārbaudot, vai viņi ģērbušies saskaņā ar spēli un vai viņu ieroči ir pietiekami droši, lai pa īstam kādu nesavainotu. Jo vairāk sarodas dalībnieki, jo vairāk redzams, cik ļoti nopietni vairums ir gatavojušies. Ja kroga virtuves daļā, aiz letes nerēgotos tīri mūsdienīgas mantas, tad iespaids, ka esi nokļuvis Viduslaikos, būtu pavisam nopietns. Izmantoju iespēju fotografēt dalībniekus: dzirdu, ka spēles laikā fotografēt nevarēs. Vēlāk gan izrādās, ka no tālienes var, runa ir par to, lai nerastos tāda absurda lieta, ka daži dalībnieki cīnās, bet pārējie stāv apkārt, pavērsuši pret viņiem savus mobilos un filmē. Galvenais jāievēro, lai pašam, kad es ārpus kroga, ap galvu apsieta balta lente, kas nozīmē, ka esi ārpus spēles, citādi vēl kāds tevi ņems un "nogalinās", tad nu sēdi kapos, kamēr tavas biedrenes raujas ar darbiem par trim. Te atlaižu nav. Maksimāli reāli.
Dalībnieki saņem arī savas pases, kur sarakstīts, kas dotais tēls ir, kādas spējas viņam piemīt un kā tas var tās izmantot. Vēl katrs dabū simbolisku naudu, ko var izmantot dažādām vajadzībām, piemēram, no burvjiem var ko nopirkt, var izlietot krogā par pārtiku un kādu dzērienu. Dzērieni, kas iepirkti (spēles laikā alkohols aizliegts!), aizstāj grādīgos. Dalībnieku vidū plaši tiek izmantota arī tāda lieta, kā naudas, dzēriena vai ēdamā iegūšana, palīdzot kādos darbos krogā. Biežāk ir ko darīt visiem: jāgādā malka, jāmazgā trauki un katls.
Dalībnieki sarodas arvien vairāk. cilvēki, burvji, rūķi, elfi, kurus var pazīt pēc ausīm. daži izturas vēsi, citi jau "dzīvo" tēlā. Man, protams, vislabāk patīk elfi, taču tad, graujošs notikums. Ierodas orku komanda. Tas ir kronis visam, perfektākus orkus (filmas neatceramies!) pat grūti iedomāties.
Klāt ir arī spēles atklāšanas laiks, meistars kāpj uz galda un sāk stāstīt, kas te gaidāms un kāds ir galvenais scenārijs. Pa visu mežu ir izkliedētas dažādas mītnes: valdniekam, cilvēkiem, rūķiem, orkiem, elfiem un tā tālāk. Dalībnieki slēdz līgumus, tirgojas iet karā, lai iegūtu pretinieka karogu vai kādu artefaktu, tiek rīkoti turnīri. Vispār, kūsā Viduslaiki. Mēs gan krogā galvenokārt gatavojam ēdienu: makaronus ar gaļu pusdienās, griķus ar gaļu vakariņās un kur tad vēl dzērienu gatavošana, kad beidzas kvass (kas tēlo alu), jāvāra tēja un kafija. Teritorijā ir iekārtotas arī tualetes, vispār arī kā atrakcija, izrakta bedre ar pārliktu kārti, vai arī bez tās, pa turku modei. Viduslaiki... kaut kā jau iztikām, un bedrē arī laikam neviens neievēlās. Kā vēlāk izrādījās, laikam vienīgā nelaime, kas atgadījās, divus dalībniekus sakoda ērces, kur gan paši vainīgi, ja ar plikiem stilbiem pa mežu skraida. Sīkas skrambas un zilumus neskaitīsim. Krišana un gāšanās tādā spēlē ir neizbēgama. Taču palaimējās iztikt bez lielākām traumām, spēli apkalpoja arī mediķi. Ja kas...
Kā jau tas gadās, scenārijs parasti aiziet šķērsām un šoreiz notika tāds trakums, kāds vispār nekad neesot pieredzēts. To pat iedomāties nevarēja, un citi teica, ka tā nemaz nedrīkstot darīt... Orki ar elfiem noslēdza savienību pret pārējiem un pat rīkoja elfa un orka kāzas. Ilgi gan tas nevilkās, jo cīņu laikā visus orkus, izņemot vienu, apsita un dalībniekiem nācās pārvērsties ne tik kolorītos tēlos.
Laiku pa laikam spēlē parādījās dažādi mošķi, kas cītīgi bruka virsū pārējiem dalībniekiem, cenšoties tos aizraidīt uz kapiem, bet arī paši galu galā dabūja trūkties, kad aktīvākā un skaistākā elfu princese nolaupīja mirušo karaļa kroni pēc pārgalvīgas bēgšanas ar laupījumu pāri malkas grēdai ar pamatīgu gāšanos, taču grēdā iegāzās arī "karalis", tāpēc kroni neatguva. Labi gan, ka viss beidzās tikai ar skrambām. Tā nu kaujās un atpūtā pienāca vakars. Tā kā daudzi notikumi grozījās ap krogu kā vienu spēles centriem, tad iespaidu gūzma bija - ka tik turies. Un centos arī notikumus tā nemanāmāk pafotografēt. Klusuma brīžos pameklējot arī citu tēlu apmetnes.
Jāsaka, ka nogurums palīdzēja aizmigt teltī, kur grīda jau pēc pirmās nakts bija paguvusi sablietēties un guļammaisā vairs tik ērti nebija. Tomēr jāsaka, ka nācās arī pamosties vairākas reizes, kad biju nedaudz atsedzies, bet naktis siltas nebija.
Otrās dienas rīts sākās ar pārsteigumu - pāri mūsu pļavai pārlidoja gaisa balons. Un iespējams, ka mūsu kroga kompānija bija vienīgiem kas to redzēja, jo mums jau vajadzēja celties ātrāk, lai kādu siltu dzērienu dabūtu spēles dalībnieki, kas devās uz krogu.
Spēlē bija paredzēti divi gājieni, kas beigās laikam tā īsti nenotika. Precīzi nepateikšu, jo darbs krogā paņēma daudz laika, un apkārt daudz neklaiņoju. Pirmais, bija jāatrod kāds noziedznieks, otrkārt, jāsameklē zemniekiem pazudusī cūka. Liela rotaļlieta. Zemnieki krogā ieradās ar visu cūku, tā arī nesapratu, vai pēc atrašanas, vai pirms tās. Mausns mēģināja cūku iegādāties, lai "pabarotu" dažus pārtapušos "kaujas trusīšus", puiši paši sevi tā dēvēja, taču nekas nesanāca. Laikam cūciņa bija pārāk mīlīga un pārāk gāja pie sirds pašiem zemniekiem.
Pa to laiku pie kroga norisinājās loka šāvēju turnīrs: elfi bija izaicinājuši pārējos. Bultām galā, protams, bija īpaši maisiņi, lai trāpot kādu nesavainotu. Pēc kāda laika notika arī bruņinieku turnīrs, ieradās kārtējie mošķi ...un meistari bija sagatavojuši lielo finālu, kas daudziem, ja atklāti - nepatika. Tumšie elfi jeb dro mežā cēla portālu, caur kuru pasaulē varētu ienākt vēl lielāks ļaunums, kas iznīcinātu visus palikušos dzīvos. Spēlētāji par katru cenu centās to apturēt, taču meistari neļāva viņiem nākt tuvumā. Rezultātā portālu uzcēla, Armagedons notika un spēle bija galā. Dzirdēju cilvēkus īgņojamies, ka tas nav taisnīgi, vajadzēja atļaut kauju pie portāla, lai censtos mošķus neielaist šajā pasaulē. Laikam jau rīkotāji gribēja spēli novest līdz iecerētam finālam tumšās fantāzijas garā? Ja tas, ko, no malas raugoties, sapratu, tā tiešām arī bija.
Spēles dalībnieki sāka izklīst. Bija gan paredzēta noslēguma ballīte krogā un mājup braukšana svētdien no rīta. Taču bija dažas problēmas, manas līdzbraucējas bija atbraukušas bez naudas. Man izrādījās nauda tikai uz kartes, bet Traķos biļete bija jāpērk pie vadītāja un man nebija ne jausmas vai turienes autoostā var biļeti līdz Viļņai ar karti nopirkt. Negribējās riskēt. Taču sanāca labi, divi puiši no Latvijas bija atbraukuši ar auto un taisījās braukt mājā sestdienas vakarā, viena vieta viņiem atradās, pārējo aizņēma mantas. Tika nolemts sūtīt uz mājām mani, abas dāmas cerēja uz autostopiem (beigās pat tie izrādījās nevajadzīgi, naudu viņām aizdeva rīkotājs). Tā nu es braucu un domāju. Ko darīšu, kad nakts vidū ieradīšos Rīgā, prasīt, lai mani aizved līdz mājām, puišiem, kas tāpat jau dzīvoja Ogrē, būtu par traku. Taču sanāca labi, pa ceļam viņiem nācās pirkt degvielu, es samaksāju ar karti un daļu no summas man atdeva skaidrā naudā. Tā nu es nonācu Rīgā un sapratu, ka nezinu, kāds nakts transports man der un kad tie iet. Tā kā mans mobilais ir bez interneta, arī uzzināt to nespēju. Gāju vienkārši uz taksometra pieturu un braucu ar to, noplēsa summiņu, bet tik un tā sanāca lētāk par ceļu ar autobusiem.
Tā nu tagad es zinu arī praktiski, kas ir larpi. Daudz jaunu iespaidu un atziņa, ka vēl to varu.
Kā nu tā dzīve iegriezīsies nākotnē, bet - varētu ko tādu arī atkārtot...
Par to rozā sivēnu runājot - vēlāk dzirdēju, ka lords "licis sadedzināt zemniekus, jo tie atļāvušies par daudz un sivēna īpašnieks neizlaidis sivēnu no rokām līdz pašām beigām". Žēl tēda iznākuma, bija mīlīgs sivens.