категория
Очерки о путешествиях
Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.
Kādi svētie, tādas arī baznīcas, un man nav šaubu, ka pasaules neprātīgākā baznīca atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca – tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses… Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu sevi.
Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus Popol Vuh varoņdvīņus. Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi – arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.
Gidi visā nopietnībā apgalvo, ka neviens apmeklētājs te nekad neesot ne tikai gājis bojā, bet pat guvis vērā ņemamus miesas bojājumus. Neesot ne nošļucis no gluma akmeņa un klusi noslīcis, citu nepamanīts, ne straumes aizrauta melnajās tālēs, kas te stiepjas, neviena neizzinātas, kilometrus tālu, ne novēlies no slīdīgajiem akmeņu pakāpieniem un izšķaidījis pakausi, ne paspēris dažus soļus sānis un ievēlies kādā nepamanītā dažus desmitus metru dziļā klinšu plaisā, ne aizsoļojis pa citu ceļu un uz dažām dienām glīti nomaldījies. Pat kārtīgu, skaistu, atklātu lūzumu neesot bijis, bet puni, atsitoties pret vietumis ellīgi zemajiem griestiem, un pa kādai izmežģītai potītei – tas, protams, neskaitās, nieki vien.
It kā visuzinošais internets par šo tēmu klusē, tā kā atliek vien noticēt, ka šāds debesu brīnums iespējams. Lai gan vismaz man, kurš nav ne pārāk tusnīgs, ne īskājains, ne aizdusains vai rokaskājasvāktnespējīgs, šeit pavadītajās stundās gadā reizes piecas sešas, kad straume ņem un izsit pamatu no pēdu apakšas vai pēkšņi uz mirkli pazaudēju līdzsvaru kādā īpaši šaubīgā kāpienā – knapi, knapi noturos, un ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens nepasargās un nepaglābs, jo nav ne stiprinājumu, ne drošības auklu un karabīņu, ne, protams, kādu apakšā paklātu dūnu spilvenu. Kā jau tam īstā ellē jābūt.
Par unikālo un seno armēņu tautas vēsturi, mākslu, literatūru, mūziku un citām kultūras vērtībām ir sarakstīti sējumu sējumi. Atspoguļot to visu žurnālā nedz var, nedz vajag, tāpēc Patiesā Dzīve ielūkosies šodienas Armēnijas cilvēkos, attiecībās, sadzīvē un paražās.