Sadaļa:
Tulkojumi
Pēdējos gados, ejot plašumā Sīrijas karam, dažādos rakstos parādās ziņas, par iespējamu Alavitu valsti, ja Sīrija sabruks, vai arī ziņas par to, ka tur valdošais diktators, Asads ir alavits. Domāju, ka būtu interesanti saprast, kas tad viņi tādi ir, tieši reizē pagadījās Marijas Rižikas raksts no izdevuma "Zagadki istoriji", 2016. gada 15. numura.
Alavitisms izplatījās Tuvajos Austrumos IX gadsimtā. Par to maz kas ir zināms, tāpēc ka tā apoloģēti rūpīgi slēpj informāciju par savu kultu. tomēr ir zināms, ka pēc skaita alaviti, kas ir tuvi musulmaņiem, sastāda apmēram 6 līdz 10% no visiem iedzīvotājiem, arī tagadējā prezidenta Bašara al-Asada dzimta ir šīs reliģijas piekritēji...
Daudzi reliģijas pētnieki uzskata alavitus par islāma šiītu sektu. kaut arī jautājums par to, pie kā pieskaitīt minēto mācību, joprojām ir atklāts. Viena vienkārša iemesla dēļ - alaviti savā reliģijā ir pārņēmuši ne tikai islāma dogmas: alavitismā skaidri redzamas kristietības un pirmsislāma ticējumu iezīmes, kas ir lielisks iemesls sunnītu un šiītu negatīvai attieksmei pret šo islāma "novirzienu". Pat liberālāk noskaņotajiem musulmaņiem ir divejāda attieksme pret alavitiem.
Ali sekotāji.
Mācības nosaukums nāk no pravieša Muhameda brālēna un znota Ali ibn Abu Taliba.
Alavitisma centrs atrodas Sīrijā, tā sekotāji ir atrodami arī Libānā un Turcijā (pārsvarā), taču precīzs alavitu skaits pēdējā, minētā valstī nav zināms, jo viņi tur tiek vajāti no 1826. gada. Alaviti ir zināmi arī ar nosaukumu nusairīti - pēc minētās mācības dibinātāja Muhameda ibn Nusaira vārda, kurš dzīvoja IX gadsimtā.
Ibn Nusairs bija 11. šiītu imama Hasana al-Askari sekotājs, bet pats sevi uzskatīja par viņa vēstnesi, tas ir iemesls tam, ka daudzi cilvēki uzskata alavitismu par islāma atzaru. Pēc viņa nāves 883. gadā mācība attīstījās un un kļuva populāra. Hamdanīdu dinastijas laikā alavitiem bija milzīga ietekme Alepo, taču, krītot šiītu valdīšanai, viņus sāk vajāt tāpat, kā citus dažādus šiītu novirzienus. Viņus vajāja krustneši, mameluki, osmāņu iekarotāji, un to visu pavadīja savstarpējie kari.
Kādu laiku pat eksistēja Alavitu valsts. Tā tika radīta 1920. gada septembrī un bija zem Francijas mandāta, šī iemesla dēļ valsts gubernatori bija francūži. Valsts galvaspilsēta bija Latakijas osta, dienvidos tā robežojās ar Libānu. Alaviti izlaida paši savas pastmarkas, viņiem bija savs karogs: balts ar sarkaniem stūriem un vidū saules attēls. 1936. gadā šo apgabalu pievienoja Sīrijai. Savas eksistences laikā dotā veidojuma nosaukums mainījās: sākumā to sauca par "Alavitu apgabalu", pēc tam par "Alavitu valsti", bet pēdējos sešus gadus to sauca par "Sandžaku Latakiju".
Visi prezidenta vīri.
Šajā brīdī alaviti dominē Sīrijas politiskajā sistēmā. Šī dominēšana sākās 1971. gadā, kad Hafezs al-Asads tika ievēlēts par Sīrijas prezidentu. Tagadējais prezidents Bašars al-Asads ir Hafeza dēls un arī alavits, kas izsauc Sīrijas sunnītu un citu musulmaņu valstu neapmierinātību. Tomēr pēdējā laikā notiek alavitu un šiītu tuvināšanās: viņi pilnībā ievēro Ramadanu, lielu uzmanību pievērš musulmaņu tradīcijām un svinībām.
Tā iemesla dēļ, ka alaviti ļoti rūpīgi slēpj savas mācības dogmas no citiem, ap viņiem vienmēr virpuļo dažādas baumas. Pat tagad ļoti grūti saprast, kas ir patiesība, kas - meli. dažas ziņas ir pretrunā viena ar otru. Lielākā informācijas daļa, kas šodien zināma par alavitiem, nāk no francūžiem Alavitu valsts eksistēšanas laikā.
Alaviti godina mēnesi, sauli (tas redzams pēc karoga), tas viss saistīts ar senajiem kultiem. Taču viņu mācības pamatā ir islāms ar dažiem kristietības elementiem. Piemēram, viņiem, kā pie kristiešiem, eksistē dievišķā Trīsvienība. Tā gan nesastāv no Tēva, Dēla un Svētā gara, bet no Ali, pravieša Muhameda un viena no viņa līdzgaitniekiem vārdā Salmans al-Farisi. Šajā trijotnē Ali ir Dievišķās Jēgas iemiesojums, tas ir, vienkārši sakot, Dievs, Muhameds ir viņa atspulgs, bet al-Farisi (pirmais ne-arābs, kurš pieņēma kristietību) ir it kā vārti pie Dieva. Alaviti ir stingri pārliecināti, ka viņu pravietis Muhameds ir teicis, ka: "Es esmu no Ali un Ali ir no manis", kas it kā apstiprina viņa znota un brālēna dievišķumu. Musulmaņi (gan sunnīti, gan šiīti) nekur neko tādu nemin, tāpēc varbūtība, ka musulmaņu pravietis ko tādu ir teicis, ir mazticama. Alaviti ir pārliecināti arī par to, ka Ali (tas ir, viņu Dievs) bija ne vien Muhameda, bet arī visu musulmaņu praviešu, kuri pirms viņa ir bijuši seši, ieskaitot Isu (Jēzu) un Musu (Mozu), būtība.
Jēzus viņiem ir lielā godā, tāpat kā virkne svēto un apustuļu. Nusairīti svin Ziemassvētkus, Lieldienas, svēta vakarēdienu ar maizi un vīnu (atšķirībā no musulmaņiem viņi to uzskata par "halal", tas ir, par atļautu ēdienu). Visvairāk alaviti neieredz Abu-Bakru, kurš kļuva par pirmo taisno kalifu pēc pravieša Muhameda nāves 632. gadā, jo pēc viņu domām, tāpat kā pēc šiītu domām, varu vajadzēja nodot kā mantojumu. Tāpat viņiem nav godā Aiša, Muhameda sieva, tāpēc ka viņa cīnījās pret Ali.
Ne paradīze, ne elle.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, alaviti tic reinkarnācijai, taču noliedz Pastardienu, paradīzi un elli. Pēc viņu domām, mēs atdzimstam septiņas reizes. Nepareizi ticīgie - musulmaņi, jūdi un kristieši - pēc nāves reinkarnējas dzīvniekos, bet īsts alavits atkal piedzimst savā vidē. Pēc septiņām reinkarnācijām dvēsele ieņem vietu starp zvaigznēm, kur valda Dievs Ali. Ja septiņu dzīvju laikā ir daudz grēkots, tad par sodu alavits piedzimst kā "neticīgais" un atkal pa dažādiem ceļiem iet pie tā, lai viņa dvēsele sasniegtu zvaigznes. Pēc alavitisma ticības Visums ir eksistējis vienmēr un eksistēs vienmēr. Cilvēki senos laikos ir bijuši planētas un zvaigznes.
Svētā grāmata viņiem ir Kitab al-Madžmu, kas tāpat kā Korāns sastāv no sūrām. To gan nav 114, bet tikai 16. Šī gramata ir pieejama tikai īpaši iesvētītajiem. Brīva piekļuve tai vienkārši nav. alaviti iedalās "neapgaismotajos" un "izvēlētajos". "Izvēlētie" ("hassa") var būt tikai tie, kuru vecāki ir bijuši alaviti. Par "hassu" var kļūt 18 gadu vecumā: imams tādam cilvēkam paziņo reliģijas noslēpumus un saņem klusēšanas zvērestu. Kopā ar zvērestu jaunais "hassa" izdzer vīna kausu un 500 reizes izrunā svēto vārdu "Amas" (šis vārds sastāv no Trīsvienības: Ali, Muhameds, Salmans vārdu pirmajiem burtiem).
Uz mošeju alaviti praktiski neiet, kaut arī viņi tās būvē. Pamatā lūgšanas viņi skaita mājās. Ienaidnieki uzskata, ka alaviti tomēr naktīs sapulcējas noteiktās vietās, un veic kaut kādus rituālus. Ramadanu viņi ievēro nevis mēnesi, bet tikai divas nedēļas, apmazgāšanās nav obligāta, bet namazu viņi veic nevis piecas reizes, bet tikai divas reizes dienā.
Daži avoti stāsta, ka alavitu sievietēm nav dvēseles, un tās netiek ielaistas dievkalpojumu vietās, kaut arī tas nav visai ticami. Jāņem vērā, ka eksistē dažādas alavitu kopienas un tāpēc ziņas par viņiem ir tik pretrunīgas un samudžinātas.
Vai tā ir sekta vai pilnvērtīga mācība - spriediet paši. katrā gadījumā alavitisms ir interesants ar dažām idejām, taču tā noslēpumainība nedaudz mulsina un, iespējams, atgrūž.
Trīsmiljonu lūgsna.
Pēc ANO datiem kopējais alavitu skaits pasaulē pārsniedz 3 miljonus cilvēku. Lielakā daļa alavitu koncentrējas Sīrijā - te to skaits sastāda minimums 1 miljons 350 tūkstoši cilvēku. Turcijā, galvenokārt Adanas, Mersinas un Hatajas provincēs dzīvo līdz 400 tūkstošiem alavitu. No 100 līdz 150 tūkstošiem cilvēku - alavitu - dzīvi Libānā. 10-12 tūkstoši pēc aptuveniem datiem varētu dzīvot Austrālijā - galvenokārt libāniešu emigrantu pēcnācēji. Golanas augstienē ir pilnīgi alavitu apdzīvots ciems Gadžara, kur dzīvo 2 tūkstoši cilvēku. nelielas alavitu grupas - līdz tūkstoš cilvēkiem - kompakti dzīvo Azerbaidžānā un Irānā.