Sadaļa:
Tulkojumi
Pēdējos gados bieži var dzirdēt runas, ka īstenībā mūsu Austrumu kaimiņš ir mums draudzīga valsts, galvenais nevajag to tracināt, un tad viss būs labi. Visi, kas pie mums un Rietumos runā par Krievijas agresivitāti, melo. Māna tautu, saasina atmosfēru un tā tālāk.
Tajā pašā laikā dzirdami arī visai naivi viedokļi, ka reiz tur esošais režīms kritīs un atkal pie varas nokļūs demokrāti. Un atkal viss būs labi. Vēsture rāda, lai kāda partija gūtu virsroku, tai ir vajadzīgi spēcīgi līderi. Pašreizējā Krievijas vara, vai nu diskreditē opozīcijas līderus, vai vienkārši tos nogalina. Opozīcija ir sašķelta, jo to pārstāv gan demokrāti, gan radikālkomunisti.
Tāpēc man likās svētīgi patulkot Krievijas oficiālo viedokli jautājumā: ko tā uzskata par saviem ienaidniekiem? Te palīdz izdevums "Russkaja semjorka. Istorija", 2017. gada 5. numurs. Par autoru tiek uzskatīts pats izdevums. Tikpat skaidrs ir tas, ka pierādīt var jebko, jāizvēlas tikai piemērotus avotus. Tā arī notiek šajā rakstā. Mans secinājums ir tāds, kāds tas bijis vienmēr: Krievijas draugi būs valstis, kas līdīs uz vēdera tās priekšā. Ja kāds vēlas Krieviju mainīt, dabūs pa purnu. Viņa tev neļaus mainīt vislabāko valsti pasaulē. Visa pamatā, protams, ir Lielais Maskavas mīts: apkārtējā pasaule dzīvo, sapņo, no rīta ceļas ar sapni, vakarā iet gulēt, lai sapņotu - kā iznīcināt Krieviju! Tātad domājiet paši, kur te ir patiesība, kur meli, kur puspatiesība!
Ņemiet vērā galveno! Visi, kas iebilst pret to, ko dara Krievija, automātiski kļūst par Krievijas ienaidniekiem. Te nav runa par demokrātisku sabiedrību, kur var pastāvēt viedokļu plurālisms. Krievijai Krievijas viedoklis ir VIENĪGAIS PAREIZAIS. Normālas attiecības ar šādu valsti principā nav iespējamas.
Krievijai pretinieki ir bijuši un būs vienmēr. Ar dažām valstīm mums ir izdevies izveidot dialogu, taču ir vesela valstu rinda, ar kurām Krievijai draudzība nebūs nekad.
NATO.
Pati lielākā Krievijas vaina ārpasaules priekšā ir tās ģeogrāfiskais stāvoklis, ko apskauž daudzas lielvalstis. To lieliski apzinājās angļu ģeogrāfs, Slepenās padomes loceklis Džons Makinders, kas 1904. gadā lika priekšā terminu "Hārtlenda" (heart - sirds, land - zeme). Tieši tā brits apzīmēja Eirāzijas kontinenta centru, kas praktiski sakrita ar Krievijas Impērijas robežām.
"Kas kontrolē Austrumeiropu, tas komandē Hārtlendu. Kas kontrolē Hārtlendu, tas komandē Pasaules salu (Eirāziju un Āfriku). Kas kontrolē Pasaules salu, tas komandē pasauli," - Tā Makinders salika ģeopolitiskos akcentus. Vēlāk darbā "Apaļais galds un miera sasniegšana" (1943) Makinders skaidri iezīmēja nākotni, kur neizbēgami sadursies Hārtlendas un Ziemeļatlantiskās pasaules intereses.
Šodien uz planētas valda divi ģeopolitiskie centri - jūras (ASV, Lielbritānija) un kontinentālais (Krievija). Taču sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Krievija ir saistošais posms starp rietumu un austrumu civilizācijām, kas padara to par planētas galveno ģeopolitisko asi. Tieši šīs svarīgākais stratēģiskais stāvoklis arī rada neatrisināmu antagonismu starp Krieviju un Rietumiem.
Militāro zinātņu doktors Konstantīns Sivkovs atzīmē, ka šī konflikta kodols ir "globālais rūpniecisks-izejvielu disbalanss, kas sastāv no tā, ka lielākais rūpnieciskais potenciāls koncentrēts ASV, Eiropas valstīs un Japānā, tajā laikā, kad galvenie enerģētiskie un izejvielu resursi atrodas Krievijā". Lai novērstu izveidojušos disbalansu arī tika radīta tāda militāri-politiska organizācija kā NATO.
Jaunajā NATO doktrīnā alianses galvenais ģeopolitiskais pretinieks ir - Krievija. Pārāk dažādi mums ir uzskati uz pasaules kārtību. Krievija ir ieinteresēta daudzpolārā pasaulē, tajā laikā Ziemeļatlantijas bloks mēģina izveidot vienpolāru pasauli, arvien tuvāk lavoties Hārtlendas robežām. Kas tad tālāk?
Uz šo jautājumu savā laikā ir atbildējis krievu ģeopolitiķis-emigrants Pjotrs Savickis: "Krievija-Eirāzija ir Vecās Pasaules centrs. Likvidē šo centru - visas tās pārējās daļas, visa šī kontinentālo nomaļu sistēma (Eiropa, Priekšāzija, Irāna, Indija, Ķīna, Japāna) pārvērtīsies par tādu kā izkaisītu atkritumu kaudzi". To arī grib panākt alianse. Novācot tādu stipru spēlētāju kā Krievija, tas sagatavo augsni, lai pakļautu Rietumiem novājināto Eirāziju. Jautājums par hipotētisko sadarbību starp Krieviju un NATO atkrīt pats no sevis.
[Interesanti būtu redzēt, kā Ķīna un Indija bez Krievijas sabirst nogulsnēs - t.p.]
EIROSAVIENĪBA.
Tagadējās attiecības starp Krieviju un Eirosavienību ir atklāti sliktas. Taču jau XIX gadsimta beigās krievu sociologs Nikolajs Daņiļevskis pamatoja fundamentālo atsvešinātību Eiropai no Krievijas. “Eiropa neatzīst mūs par savējiem, eiropieši redz Krievijā un slāvos ne tikai svešu, bet arī naidīgu sākotni,” – zinātnieks rakstīja.
Vecās Pasaules iedzīvotāju bailes ir iepītas ģenētiskajā atmiņā. Simtiem gadu viņi ir pavadījuši bailēs, gaidot kārtējo Austrumu klejotāju ordu iebrukumu, kas spētu sašķobīt tradicionālo eiropiešu kārtību. Pēdējā laikā Eiropa atrodas arvien tālāk no “barbariskās” Krievijas un arvien tuvāk “civilizētajai” Amerikai.
Mūsdienu Eiropa ir svarīga sastāvdaļa slavenajam “zelta miljardam”. Ar masu patēriņa kultūru piesūcināta, tā ir pārvērtusies par bezgribas valstu sadraudzību, ko pārpludinājuši bēgļu un darba migrantu pūļi. Eirosavienība ir neatņemama visu Ziemeļatlantisko projektu daļa, viens no to uzdevumiem ir radīt “sanitāro kordonu” starp Krieviju un Rietumiem. No ASV atkarīgā Eirosavienība arvien atklātāk demonstrē atklātu antikrievisku retoriku. Par to liecina arī Francijas pozīcija par “Mistrāliem”, un atteikšanās no konsolidētas cīņas pret starptautisko terorismu, Kijevas noziegumu pret Donbasa iedzīvotājiem pieļaušana, klusējot par tiem.
Savos darbos Pjotrs Savickis brīdināja Krieviju par bīstamību, veidot saites ar amerikāņu un eiropiešu kapitālu. Tāpēc, ka Eiropas “abstraktais universālisms” var saindēt ne tikai sociāli-ekonomiskos institūtus, bet arī visu krievu kultūru.
Vai Krievijai ir vajadzīga Eirosavienība tās pašreizējā veidā? Vladimirs Putins šajā sakarā ir atzīmējis, ka “bijušās attiecības” ar Eiropu un ASV vairs nekad nebūs.
VĀCIJA.
Bez šaubām uz vadošo lomu Eirosavienībā pretendē Vācija. Vēl nesen Maskava un Berlīne, neskatoties uz drūmo pagātni, veidoja uzticības pilnas attiecības. Tieši Vācija varēja kļūt par savdabīgu buferi, kas norobežo Krieviju no anglosakšu pasaules.
Vācijas pozīcija, kas virzīta uz tās politiskās varas un neatkarības pastiprināšanu, jūtami iezīmējās starp pasaules kariem. Vācijas centrālais stāvoklis Eiropā padarīja to par pretinieci jūras lielvalstīm – Anglijai, Francijai un ASV. Vācu socoilogs Karls Haushofers atzīmēja, ka “Lielvācijas” nākotne atradās ģeopoplitiskā pretnostatījumā Rietumiem, īpaši anglosakšu pasaulei, ar ko asociējās “Jūras spēks”.
1919. gadā jau minētais Makinders norādīja uz to, ka iespējamā Vācijas un Krievijas savienība, tām pieslēdzoties Austrumeiropas valstīm, radīs ļoti varenu kontinentālu konfederāciju, kas būs spējīga izspiest no Eirāzijas teritorijas katru ģeopolitisko spēku. No tiem laikiem ir aiztecējis daudz ūdens. Vācijai kļuvis ērtāk izpildīt nevis Eiropas līdera lomu, bet gan kļūt par ASV vasali Eiropā. Franču nedēļas izdevuma Le Nouvel Observateur [no 2014. gada – L’Obs – t.p.] –apskatnieks Žans daniels atzīmēja, ka bijušajam tandemam “Parīze – Bonna” nāk ass “Berlīne – Vašingtona”.
2016. gada jūnijā Vācijas valdība atjaunoja “Baltās grāmatas” – valsts nacionālās drošības politikas rokasgrāmatas – redakciju. Atjaunotajā redakcijā Krievija Vācijai “vairs nav partneris, bet pretinieks”, kurš gatavs “ar spēku virzīt savas intereses”. [Interesanti, ko Krievija gribēja sagaidīt pēc Gruzijas, Krimas un Donbasa? – t/p/]
LIELBRITĀNIJA.
Amerikāņu vēsturnieks Alfrēds Mehens pasaules telpas struktūrā izdalīja īpašu zonu starp 30. un 40. paralēli. Šajā “konflikta zonā” neizbēgami sadursies “jūras impērijas”, kas kontrolē okeāna plašumus, un “sauszemes lielvalsts”, kas balstās uz Eirāzijas kontinentālā kodola, intereses. Mehens bija domājis Angliju un Krieviju. Pie līdzīga viedokļa pieturas arī pašmāju speciālisti. Tā darbu autors stratēģiskās ģeogrāfijas jomā Aleksejs Vandams uzskatīja, ka Krievijas un Britānijas sadursmes nosaka pasaules ainu. “Anglosakšu galvenais pretinieks ceļā uz pasaules pārvaldīšanu ir krievu tauta un galvenais to mērķis ir atspiest krievus no Klusā okeāna dziļāk Sibīrijā, izspiest Krieviju no Āzijas uz Ziemeļiem no zonas starp 30. un 40. ziemeļu platuma grādiem, - Vandams rakstīja. [Vandams ir Krievijas impērijas laika ģeopolitiķis, kā jūs paši saprotat – toreiz bija imperiālisma periods pasaules vēsturē. Šodien no impērijām pāri ir palikusi tikai viena pati Krievijā ar savu 19. gadsimta, 20. gadsimta sākuma domāšanu un morāli, kas par simts gadiem atpaliek no pārējās pasaules – t.p.]
XX gadsimtā, neskatoties uz sabiedroto līgumiem, Krievijas un Anglijas attiecības vienmēr ir palikušas saspringtas. [Ne jau briti brauc indēt ārvalstniekus Krievijā! – t.p.] Galīgi tās sabojājās aukstā kara laikā, kad Padomju Savienību un Lielbritāniju pārņēma spiegošanas epidēmija.
Jaunajā Lielbritānijas drošības stratēģijas redakcijā, kas pieņemta 2015. gadā Krievija ir iekļauta kā viens no galvenajiem draudiem. [Interesanti, kā savādāk par valsti, kas okupē kaimiņus? – t.p.] Uz “krievu draudiem”Londona reaģē dažādi. Piemēram, dod patvērumu personām, kuras atrodas meklēšanā Krievijas Federācijā, vai piedāvā izslēgt mūsu valsti no starptautisko maksājumu sistēmas.
ASV.
“Ierobežošanas” koncepcijas tēvs Nikolass Spikmens runāja par to, ka nevis Krievija, bet tieši ASV ieņem centrālo stāvokli pasaulē. Termonam “Hārtlenda” politologs pretstatīja jēdzienu “Romlenda”. Pēc Spikmena, tas ir loks, kas apņem Krieviju no rietumiem, dienvidiem un dienvidaustrumiem un ļauj vienlaikus sekmīgi kontrolēt jūras plašumus un bloķēt Eirāzijas kontinentālo varenību. Tas dod īpašas iespējas ietekmēt pasaules notikumu gaitu.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma ASV atklāti nostājās uz ģeopolitiskā ekspansionisma ceļa, realizējot pret Krieviju “atvērto durvju” doktrīnu. Pēc dažu pētnieku domām, mūsu valsts sagrautā ekonomika runā par sekmīgi veidoto amerikāņu politiku.
Šodien ekonomisko sviru iedarbība uz Krieviju nav efektīga, tāpēc ASV domā izmantot visus NATO resursus. “Vašingtona par 75% finansē NATO, - militārais eksperts Viktors Ļitovkins atzīmē. – Pilnīgi loģiski, ka jaunās doktrīnas autori apvienojuši vienā veselumā ASV un Ziemeļatlantiskās alianses hegemonijas politiku”.
Praktiski visi redzamākie Krievijas analītiķi ir pārliecināti, ka Štati nekad neapstāsies. Neskatoties ne uz ko, tie ies uz iecerēto mērķi – “reorganizēt starptautiskās attiecības visa Eirāzijā” ar maksimālu Krievijas novājināšanu. Ievērojamais poļu izcelsmes amerikāņu politologs Zbigņevs Bžezinskis uzstājoties par godu viņam piešķirtajam “Ļvovas goda pilsoņa” nosaukumam 1999. gadā sacīja: “Jaunā pasaules kārtība tiek radīta pret Krieviju, Krievijai dēļ un uz Krievijas atliekām”.
POLIJA.
Polijas un Krievijas savstarpējo attiecību vēsturē ir bijuši pārāk daudz neērtu momentu. Abām valstīm ir par ko apvainot vienai otru. Vēl vairāk, rusofobiskie Varšavas izgājieni nedod iemeslu normalizēt attiecības. Izcilais poļu politiķis Juzefs Pilsudskis kādreiz izpauda dziļu vēlēšanos: “Mans sapnis ir aiziet līdz maskavai un uz Kremļa sienas uzrakstīt “Runāt krievu valodā ir aizliegts”. No tiem laikiem maz kas ir mainījies.
BALTIJA.
2016. gada aprīlī Latvijas “komisija padomju okupācijas zaudējumu novērtēšanai” publicēja darba rezultātus – zaudējumi, ko nodarījusi Latvijas ekonomikai PSRS okupācija, esot 185 miljardi eiro. Tā vēl nebūtu visa bēda. Ar valstīm, kur sistemātiski tiek apspiests krievvalodīgais mazākums, kur tiek reabilitēts nacisms, Krievijai nevar būt nekādas kopīgas nākotnes.
TURCIJA.
Ar Turciju Krieviju saista gara un asiņaina karu vēsture. Jā, tagad mūsu valstis ir iemācījušās nogludināt asos pretrunu stūrus, taču ar stabilām attiecībām abas mūsu valstis lepoties nevar. Savstarpēju saprašanos mums neiegūt arī par “Krimas” un “Sīrijas” jautājumu. KF Ārlietu ministrijas Diplomātiskās akadēmijas Starptautisko attiecību katedras vadītājs Boriss Šmeļovs atzīmē, ka Turcija, kā arī ASV un kolektīvie Rietumi vienmēr būs mūsu ģeopolitiskie pretinieki.
UKRAINA.
Ar valsti, kurā ir vislielākais pretkrieviem noskaņoto iedzīvotāju procents, vienmēr ir bijis apgrūtināts dialogs. Tagad ir pievienojušās arī teritoriālās problēmas. 2014. gada 15. aprīlī Ukrainas parlaments pieņēma likumu, kas atzīst Krimas teritoriju par uz laiku okupētu Ukrainas teritoriju. 2015. gada 27. janvārī Augstākā rada pieņēma lēmumu, kur Krievijas darbība Krimā un Donbasā tiek kvalificēta kā agresija pret Ukrainu, bet 2015. gada septembrī apstiprinātā Ukrainas jaunā militārā doktrīna paredz, ka Krievijas Federācija ir tās militārais pretinieks.
JAPĀNA.
Starp Krieviju un Japānu vēl līdz šim nav noslēgts miera līgums. Galvenais iemesls – japāņu puses teritoriālās pretenzijas uz daļu no Kuriļu grēdas, kas pēc Otrā pasaules kara rezultātiem kļuva par PSRS sastāvdaļu. Nav nejauši, ka līdz pat 1991. gadam Japānu neapmeklēja neviens no padomju līderiem. Pēc Padomju Savienības sagraušanas Japānai parādījās cerība dabūt salas atpakaļ, taču šodien ir skaidrs, ka neskaitot kopēju ar Krieviju saimniecisko darbību Kuriļu salās, Uzlecošās saules zemei nav uz ko vairāk pretendēt. Tāpēc nav ko gaidīt arī redzamā nākotnē draudzīgākas attiecības starp mūsu valstīm.
[Kā mēs redzam, sliktās attiecībās ar Krieviju vainīgas ir tikai otrās valstis. Tas pilnībā atbilst Krievijas politikai: mēs esam pasaules naba, mēs varam darīt, ko gribam, ja jūs neiebilstat, jūs esat mūsu draugi, ja iebilstat – ienaidnieki. Protams, es to visu tulkoju, ne jau tāpēc, lai pārliecinātu par kaut ko Maskavas propagandas aptaurētos. Tas nav iespējams. Tas tika darīt tikai, lai parādītu, kas ir Krievija: valsts, ne cilvēki. Normāli cilvēki jebkurā valstī vēlas mieru, diemžēl daudzās valstīs normāli cilvēki ir mazākumā, kas ļauj šo valstu līderiem sēt naidu visa pasaulē – t.p.]