Sadaļa:
Tulkojumi
Laikam labāk par šo cilvēku pateikt nevar. Džons Ronalds Rūels Tolkins nevis vienkārši sarakstīja interesantu grāmatu ar atmiņā paliekošiem personāžiem, viņš radīja absolūti jaunu Visumu, jaunu pasauli, kur vienādi labi jūtas pusaudži un profesori, mājsaimnieces un augstdzimušas lēdijas, lingvisti un kodolfiziķi...
Oksanas Volkovas raksts no izdevuma "Stupeņi orakula", 2017. gada 4. numura.
Pa Viduszemi, par ko rakstīja Tolkins triloģijā "Gredzenu pavēlnieks" ir izveidoti virtuāli tūrisma maršruti, izdoti atlanti, kartes, ceļveži. Zinātnieku tantes un onkuļi ir aizstāvējuši disertācijas par visneparastākām tēmām, kas atrastas tās pašas Viduszemes apslēptajās takās. Lingvisti buras elfu valodas gramatikas, sintakses un īpašvārdu pareizrakstības analīzēs. Šo pētījumu rezultāts ir izdevums „Ievads elfu un citu Viduszemes rietumu apgabalu valodās”. No 1970. gada vārds „hobits” ir iekļauts Oksfordas angļu valodas vārdnīcā. Pēc Tolkina grāmatām darbus raksta strukturālisti, kulturologi, antropologi, politologi. Dānijas karalienes Margrēta II „Gredzenu pavēlnieka” iespaidā pievērsās kristietībai. Simtiem tūkstošiem pusaudžu visā pasaulē aizrautīgi sākuši spēlēt Hobitos, elfos, orkos un citos ģeniālās grāmatas personāžos.
Tā saplūda pasaule, ko izdomājis cilvēks, ar pasauli, ko izdomājis Dievs. Kā tad Tolkinm izdevās no vārda radīt pasauli, kas kļuva par realitāti? Kāpēc tieši viņa vārds izauga par īstu visumu?
Sveiciens Tev, eņģeli.
Viss notika tā. Reiz Tolkins šķirstīja anglosakšu reliģiozo poēmu krājumu un viņa skatiens aizķērās pie rindas: „Sveiciens Tev, gaišo eņģeli Earendel, kas sūtīts Vidējo zemju ļaudīm”. Ar jums arī kas tāds var notikt: piemēram, jūs lasāt avīzi, taču tikai viena frāze jūs pa īstam aizķer. Un jūs jau bez pārtraukuma par to domājat, pat sākat kaut ko darīt. Lūk, arī ar Tolkinu notika kas līdzīgs, tikai ar daudz lielāka mēroga sekām. Saprotama lieta: tomēr viņš bija Oksfordas Universitātes profesors. Un specializējās tieši anglosakšu literatūrā, senislandiešu valodā un seno skandināvu mitoloģijā. Kaut arī – „specializējies” – tas ir pārāk garlaicīgs, amorfs vārds. Patiesāk būtu teikt: viņš dzīvoja ar mītiem, lingvistiku un literatūru. Pateicoties viņam, veselas studentu paaudzes sāka redzēt aiz anglosakšu poēmām ne vien vienkārši tekstus lasīšanai un analīzei, bet veselas pasaules, kas apbūra un nekad vairs neatlaida...
Īstenībā kādreiz ar Tolkinu notika tieši tas pats: skolā literatūras skolotājs visai klasei nolasīja priekšā Čosera „Kenterberijas stāstus” vecangļu valodā. To skanējums trāpīja Džonam tieši sirdī: viņa acu priekšā notika atdzimšana – mirusī valoda atdzīvojās pati un atsauca dzīvē sen pagājušu laikmetu, atgriezties kur jau likās neiespējami. No tā laika senās valodas Tolkinam kļuva par atslēgām uz pagājušo dzīvi, par laika mašīnas aizdedzi: velsiešu, gotu, senangļu, sennorvēģu, latīņu, grieķu... Saprotams, ka Tolkinam nebija vajadzīga rokasgrāmata „Kur iet mācīties”. Viņa izvēle bija acīmredzama: protams, uz Oksfordu, studēt lingvistiku, protams, studēt Viduslaiku angļu literatūru...
Reiz dzīvoja hobits.
Studiju gadu laikā (Tolkins pabeidza Oksfordu 1914. gadā ar izcilību), pēc tam pasniedzēja amatā universitātē viņš pārlasīja veselus grāmatu kalnus deviņās valodās. Taču nezin kāpēc tikai pēc rindiņas „Sveiciens Tev, Earendel” Tolkins sajuta dīvainas trīsas, it kā kaut kas sakustējās viņā, mostoties no miega. Vēlāk Džons rakstīja: „Tas bija kaut kas attāls, svešs un brīnišķīgs, tas bija tālu aiz tiem vārdiem, ko es centos apgūt...” Pagaidām Tolkina roka pastiepās uz tīras papīra lapas pusi, uz kuras viņš uzrakstīja vienu, vienīgu frāzi: „Reiz alā zem kalna dzīvoja hobits”. Kas tas par hobitu un kāpēc viņš dzīvoja alā, Tolkinam nebija nekāda saprašana. Taču viņš it kā atvēra durvis un pagaidām vēl neredzamu valsti bez vārda – un no turienes viens pēc otra sāka iznākt laukā pārsteidzoši radījumi: burvji, hobiti, rūķi, goblini, elfi un pat pūķi... Protams, visa šī tik dažādā publika ilgi nepalika uz sliekšņa. Atceraties, kā brīnījās mūsu Aleksandrs Sergejevičs Puškins: „Iedomājieties tikai, ko izstrādāja mana Tatjana – ņēma un apprecējās!” Personāžs izrāvās no autora varas un sāka dzīvot pats savu dzīvi. Ar Tolkina varoņiem notika tieši tas pats. Sākumā viņi ar komfortu izvietojās uz Tolkina rokraksta lapaspusēm. Pēc tam ieguva pirmos, sajūsminātos klausītājus: rakstnieka trīs dēlus un meitu. Un beidzot, devās staigāt pa pasauli. Tikai pēc ceturtdaļgadsimta žurnāls „Daily Telegraph” konstatēja neapšaubāmu faktu: „Vairums no Tolkina pielūdzējiem ir no augstpieraino sugas, taču ne tikai viņi viņu mīl. Viņam raksta arī mājsaimnieces no Vinipegas un raķetnieki no Vumeras, un estrādes zvaigznes no Lasvegasas. Ģimenes tēvi apspriež triloģiju Londonas pabos. Vācija, Spānija, Portugāle, Polija, Japāna, Izraēla, Zviedrija, Holande, Dānija lasa viņu dzimtajās valodās...”
Kaut varētu nokļūt tādā valstī.
„Vai tiešām viss ir tik vienkārši?” – lasītājs jautās. Gan jā, gan nē. Galatejai bija vajadzīgs Pigmalions. Tatjanai – Puškins. Hobits pieprasīja Tolkinu. Un tas bija absolūti precīzs trāpījums. Džons agri palika bārenis un visu bērnību pavadīja ar grāmatu rokā: „Bagātību salu” es izlasīju pilnīgi vienaldzīgi. Ar indiāņiem lietas bija labākas: stāstos par viņiem bija loki, bultas un dīvainas valodas, senas parašas, bet galvenais – meži. Taču daudz labāk man patika Merlina un Artūra zeme, bet vislabāk – pūķu uzveicēja Sigurda no Velsungu dzimtas nezināmie Ziemeļi. Nokļūt šādā zemē es vēlējos visvairāk pasaulē”.
Ja arī tāda zeme kādreiz ir eksistējusi sensenos laikos, tad bija vajadzīgs tikai mazumiņš: vajadzēja piemeklēt tai īsto atslēdziņu. Te no Tolkinam nebija līdzinieku. Un viņš izdomāja elfu valodu.
Izdomāja vai atcerējās? Ir viedoklis, ka fantāzija – nav nekāds žanrs, bet spējas atmodināt pirmatnējo atmiņu, atdzīvināt īstos vārdus un jēgu. Pasaules un civilizācijas taču „nenomirst pavisam”, bet turpina eksistēt kaut kādās citās dimensijās, laiku pa laika parādoties caur rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku daiļradi. Ja tas ir tā, tad Tolkinam, kuru pamatoti sauc par fantāzijas žanra radītāju, neko pat nevajadzēja darīt. Viņš tikai iebāza atslēgu atslēgas caurumā, pagrieza to, atvēra durvis un,,, atgrieza mūs Viduszemē – valstī, kas eksistēja aizlaikos, laikmetā, kad cilvēki draudzējās ar dieviem un elfiem. Tāpēc mums ir tik tuvi visi Tolkina personāži, jo viņi izsauc mums iepriekš piedzīvotā sajūtu: visu to mēs kādreiz jau esam ne tikai redzējuši, bet arī pilnā mērā izdzīvojuši un izjutuši. Lasītājs, atverot „Gredzenu pavēlnieku”, pats to nenojaušot, sāk šķirstīt vecu albumu ar fotogrāfijām. Un tad jau visi sen pagājušo dienu notikumi ataust atmiņā, atdzīvojas acu priekšā: mēs saprotam elfu valodu un nolaižamies kopā ar rūķiem viņu miteklī. Izdomātā pasaule izrādās reāla. Tāpēc arī Tolkina fanu klubi eksistē visā pasaulē, hobitu lomu spēles savāc tūkstošiem dalībnieku, bet tādi avatāri kā Gendalfs vai Bilbo Baginss sociālajos tīklos par cilvēku runā daudz vairāk par viņa reālo vārdu un uzvārdu...
Es - hobits.
Starp citu, ja pats Tolkins šodien nolemtu izveidot kontu, tad visdrīzāk viņš sevi sauktu par Frodo. „Pēc savas būtības es esmu - hobits. Es mīlu dārzus, kokus, mašīnu neizkropļotu lauku ainavu,, smēķēju pīpi, dievinu vienkāršu, sātīgu ēdienu... Man ļoti garšo sēnes, mans humors nav pārgudrs, es agri liekos gulēt un ceļos vēlu. Un maz ceļoju”. Tieši tā, kāpēc kaut kur ir jāceļo cilvēkam, kurš var pārvietoties uz jebkuru planētas punktu jebkurā no laikmetiem, neizkustoties ne no vietas? Kas sapratis, ka pasaule ir tāda, kādu tu to redzi, vai precīzāk, vēlies redzēt? Tā pasauli redz tikai pareģi un dzejnieki. Tā tiek veidoti mīti un zintis. Tā no vārda rodas nemirstīgi Visumi.
P. S. 1961. gadā Nobeļa komiteja paziņoja, ka „Gredzenu pavēlnieku” „nekādā ziņā nevar saukt par augstas klases prozu”, tāpēc izbrāķēja Džona R. R. Tolkina daiļradi, atdodot prēmiju cita literātam. Izbrāķēja un pareizi darīja: tā nav nekāda daiļliteratūra: tā ir vistīrākā, reālākā patiesība!