Sadaļa:
Atskaites
No Krāslavas mūsu ceļš ved tālāk uz Aglonu, bet pa ceļam piestājam aplūkot Velnezeru jeb Čertoku, vienu no noslēpumainākajām Latvijas dabas ūdenstilpnēm. Šeit arī viss ir sakopts, iekārtots piebraucamais ceļš un dēļu celiņi apmeklētājiem, informējoši stendi un skatu laukumiņš. Ezers nav liels, bet atšķirīgs no citiem ezeriem, gandrīz loka formā ar asu, neaizaugušu krasta līniju. Nekādu bijīgo sajūtu man tas neizraisa. Varbūt pie vainas ir fakts, ka ezers kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ļaužu ka biezs, daudz ģimenes ar bērniem, skan līksmas čalas, notiek aktīva fotogrāfēšanās. Iespējams, ka laikā, kad par ezeru zināja galvenokārt vietējie iedzīvotāji un nebija iekārtota nekāda tūrisma infrastruktūra, vientulīgs Velnezera apciemojums izraisītu citas izjūtas. 
Aglonas bazilikas arhitektonisko, reliģisko un vispārējo kultūrvēsturisko lomas nozīmību nav vajadzības īpaši uzsvērt. Atšķībā no daudziem citiem dievnamiem, ko esmu apmeklējis, Aglonas bazilika atšķiras ar gaišo auru. Balta tā ir no ārpuses un patīkami gaiša iekšpusē. Nav drūmās puskrēslas un smagnējības, kas piedzīvota citās baznīcās. Izstaigājam visu baziliku, kurp vien ļauts iekļūt. Iespējams noiet gar pašu altāri un aplūkot tiešā tuvumā. Baznīcas sienās mūžīgā mierā atdusas arī kardināls Julijans Vaivods. Viņa grāmatu "Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī" 90. gadu sākumā lasīju ar lielu interesi. Piejam arī pie svētavota, kur daudzie apmeklētāji piepildīja līdzpaņemtās pudeles ar avota ūdeni. 
Dodamies pie Lietuvas karaļa Mindauga pieminekļa. Piemineklis atklāts 2015. gada 20. septembrī. Pastāv leģenda, ka ievērojamais Lietuvas valstvīrs apglabāts zem Aglonas bazilikas, kur 13. gadsimtā bijis kapulauks. Tas noticis pēc tam, kad Mindaugs gājis bojā sazvērestības rezultātā. Mūsu dienās ir grūti to pierādīt, bet lai arī kā būtu ar vēstures peripetijām, piemineklis Mindaugam un viņa sievai Martai, kas pēc dažām ziņām esot bijusi latgaliete, uzstādīts Aglonā kā simbols latviešu un lietuviešu tautu radniecībai un vienībai, bet mazais puisēns ir cerības zīme mūsu tautu un zemju nākotnei. Pieminekļa priekšā īsu runu šajā sakarībā teica Imants Belogrīvs.
Pēc Aglonas bazilikas kompleksa iegriežamies turpat netālu esošajā Kristus Karaļa kalnā. Pretrunīgi vērtēts projekts, kas savulaik izpelnījies kardināla Jāņa Pujata dusmas, veidots kā starpkonfesionāla kristiešu svētvieta. Vizuāli tas ir skulpturālu, koka figūru parks, kas attēlo dažādus Bībeles tēlus un notikumus. Paveikts liels darbs, sakopta vide, daudz tūristu. Manām acīm daudzās figūras un tēmu atspoguļojums brīžiem šķita bērnišķīgi naivs un smaidu izsaucošs, bet iespaids kopumā paliek pozitīvs.
Aglonas apmeklējuma noslēgumā iegriežamies Maizes muzejā, kur gan mums nekāda lielā ekskursija nenotiek, jo tādi pasākumi jāpiesaka laikus. Vietējā veikaliņā beidzot iegādājos izslavētās šmakovkas blašķītes. Blakus esošajā Cirīša ezerā nopeldamies un kratmalā ieturam lauka pusdienas.
Lai arī mūsu ceļojuma otrā diena jau labā gabalā, pirms mājupceļa nolemjam apmeklēt Viļānu baznīcu. Tās pilnais nosaukums ir Viļānu Svētā Erceņģeļa Romas katoļu baznīca, kas apvienota ar bernardiešu ordeņa klosteri. Baznīcā iekšā diemžēl netiekam, jo ir jau diezgan vēls. Toties iekļūstam pazemes ejās zem baznīcas, kur gar sienām nelielās ainiņās secīgi attēlots Kristus krusta ceļš. Pārvietošanās pagrabā garāka auguma cilvēkam ir apgrūtinoša, griestu velves ir ļoti zemu. Baznīcu ieskauj brīnišķīgs parks un rožu dārzs ar fantastiskām bronzas skulptūrām un ciļņiem. Ir arī atsevišķs Rožukroņa dārzs, kas iesvētīts tikai 2011. gadā. Pati Viļānu pilsētiņa pievakarē pavisam klusa. Rodas mazliet spocīga sajūta. Iela tīra un kārtīga, glīti bruģēti gājēju celiņi, bet ļaudis nemana. Tas atsauc atmiņā Krāslavas iedzīvotājas teikto par sakopto, bet arvien vairāk ļaužu atstāto vidi. 
