Sadaļa:
Atskaites
Pienāca laiks ikgadējam Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības pasākumam LatCon. Šogad tas otro reizi notika Rīgas Centrālās bibliotēkas viesmīlīgajās telpās un ir cerība, ka mūsu sarīkojuma klejojumu gadi ir beigušies un nākošgad, un pēc tam tas atkal varēs notikt tepat.
Saskaņā ar bibliotēkas darba grafiku pasākums tika sadalīts divās dienās: piektdienas (21. aprīļa) vakarā un sestdienā (22. aprīlī), kad varējām iespēt ko vairāk. Pirmajā vakarā tika nolasītas trīs lekcijas. Divas no tām izrādījās manējās. Pirmajā stāstīju par tādu fantastikas literatūras apakšžanru kā stīmpanks jeb, kā to latviskāk dēvē - par tvaika panku. Centos izstāstīt par tā saknēm un rašanos no pirmsākumiem līdz mūsu dienām, nobeidzot ar nozīmīgākiem mūsdienu darbiem. Stīmpanks ir fantastikas paveids, kas izmanto pieņēmumu, ka 19. gadsimtā attīstās tvaika mašīnu tehnoloģijas, bet iekšdedzes dzinēji un elektrība paliek neizzināti. Tas ļauj arī stīmpanku rakstīt kā postapokaliptisku fantastiku, vai vispār veidot alternatīvas pasaules šādu tehnoloģiju garā. Tomēr pamatā rakstnieki izvēlas attēlot Viktorijas laikmeta Britāniju vai pat tikai Londonu alternatīvās vēstures garā.
Otrā lekcija, ko mums lasīja RSU lektors Normunds Kozlovs, papildināja stāstu par stīmpanku ar specifiski zinātnisku apcerējumu, par to, kāpēc šāds žanrs ir radies. Kā jau jebkāds cits panks, stīmpanks ir protests pret esošo pasaules kārtību. Tas ir, pret to, ka cilvēki ir atrauti no tehnoloģijām, kļūstot par to vergiem. Ja tev kāds no gadžetiem salūzt, tu vairs nevari, kā iepriekšējos laikos, pats to salabot, lai atkal viss darbotos. Tev tas ir jānes uz darbnīcu vai jāpērk jauns. Stīmpanka pasaulē eksistē salabojamas lietas... un cilvēki, kas spēj tās salabot. Tie nav mūsdienu cilvēki, kuri vairs nespēj neko, ja kaut kas salūzt. Tas ir tieši tas, kas visvairāk valdzina, kopā ar to, ka lietas tādā pasaulē nav bezpersoniskas, kā tas ir pie mums. Priekšmeti, tērpi, kas savā ziņā ir arī mākslas darbi.
Trešo lekciju nolasīju atkal es, Ilmārs Bite no LFFB. Tā bija sen iecerēta lekcija par tādu amerikāņu stingrās zinātniskās fantastikas klasisko laiku autoru kā Hals Klements. Lai atgādinātu, ka mūsdienu fantāzijas uzplaukuma periodā eksistē arī stingra zinātniskā fantastika, ko regulāri uzskata par mirušu, taču katra jauna paaudze neaizmirst arī šādu fantastikas žanru.
Otrā diena iesākās ar sarunām par trīs dažādu, bet interesantu rakstnieču daiļradi. Pirmo sarunu ar rakstnieci Liliju Berzinsku vadīja bibliotēkas pārstāve Evita Hofmane. Lilija Berzinska vairāk pazīstama kā bērnu grāmatu un pasaku autore, turklāt pati arī ilustrē vismaz daļu no savām grāmatām. Raksta arī pieaugušajiem un saruna bija interesanta un dzīva, jo dzīvīgumu ienesa arī viņas bērni un klasika, ka, stāstot pasakas, saviem bērniem rezultātā var iznākt arī pa grāmatai.
Pēc tam es sarunājos ar rakstnieci Lindu Nemieru, kura strādā fantāzijas žanrā, visvairāk rakstot tā sauktajā pilsētas fantāzijas apakšžanrā. Pēc rakstnieces Lauras Dreižes ģeogrāfiskās definīcijas fantāziju var iedalīt 4 apakšžanros: 1) darbība notiek pasaulē, kas nav saistīta ar tagadni ("Gredzenu pavēlnieks"); 2) eksistē mūsu pasaule un tai blakus fantāzijas zeme, kur var nokļūt caur kādu portālu ("Nārnijas hronikas"); 3) fantāzijas pasaule ir cieši savijusies ar mūsējo ("Harijs Poters"); 4) fantastiskās būtnes darbojas mūsdienu pasaulē. Tieši to arī sauc par pilsētas fantāziju un tieši te visvairāk darbojusies arī Linda Nemiera. Pagaidām viņas centrālais darbs ir "Kaķaces" cikls, kas iesākās ar romānu "Kaķa lāsts", kam sekoja divi citi romāni un ir iecerēti vēl divi. Darbība, kā citās minētā paveida grāmatās notiek Latvijā, kas vispār padara šos darbus īpaši interesantus un izklaidējošus. Romāna centrā ir reklāmas aģentūras darbiniece, kas atklāj, ka nav parasts cilvēks, bet ir vilkace, tikai nepārvēršas par vilceni, bet gan par kaķeni. Turklāt uzzina, ka Latvijā ir sava īsto vilkaču sabiedrība un raganas. Rakstnieces pirmais romāns "Vilcenes stāsts" un tā turpinājums vēsta par fantastisku pasauli, bet sarakstīts ir arī tā sauktais kriptoromāns, arī pilsētas fantāzija, taču bez pārdabiskām būtnēm, toties, ar kādu noslēpumu, ko vajag atklāt, kādu artefaktu, kas jāatrod. Kaut kas līdzīgs Dena Brauna romāniem. Arī literatūra, kāda mums trūkusi. Linda vēlas mūs izklaidēt ar saviem darbiem un - viņai tas arī izdodas.
Ar trešo rakstnieci sarunājās atkal Evita. Interesants cilvēks, orientāliste Ellena R. Landara, kura divus gadus nodzīvojusi Japānā, mācoties arī japāņu valodu un iepazinusies ar tās kultūru. Rakstnieces kontā ir zinātniskā fantastika - grāmata "Digitālo neaizmirstulīšu lauks". Sarunā, protams, daudz tika skata Japāna: dzīvesveids, animācija, mangas un tas, ka šie žanri nepavisam nav domāti tikai bērniem, bet tiek veidoti jebkuram vecumam un gaumei.
Tad sekoja īss pusdienu laiks, kas izvērtās garāks, jo nākamais sarunu biedrs aizkavējās. Tomēr viss noritēja kā nākas un biedrības pārstāvis Kaspars Bērziņš risināja sarunu ar mākslinieku un tagad arī rakstnieku Artūru Bērziņu, kuram nupat iznāca pirmā grāmata "Visuma vērpēji". Visai īpatnējs darbs ar tiešām savērptu sižetu. Tā kā šī saruna tika ierakstīta video, tad vairāk neko daudz neteikšu, varēs to noskatīties.
Kā pēdējā runāja rakstniece un, starp citu, iepriekšējā autora grāmatas redaktore Ieva Melgalve. Viņa bija izveidojusi pārskatu par pēdējos piecos gados Latvijā sarakstīto fantastiku, sagrupējot to pēc stila un žanriem. Rezultātā bija sanācis pētījums, kur kļuva skaidrs, kas latviešu fantastikā ir labs, kas - ne tik labs, kas par daudz un, kas varētu būt vairāk. Ievai likās, ka par daudz esot ceļojumi laikā, par maz pilsētu jeb urbānās fantastikas, maz stīmpanka (tikai zināmā Dreižes triloģija), arī no kosmiskās operas ir tikai viens darbs, šausmu žanrs arī nav tik plašs, lai gan šausmu elementi ir cita stila darbos, humora arī nav daudz. Sociālas ievirzes fantastikas arī varētu būt vairāk. Kas pavisam nav daudz vai nav nemaz: tā ir "cietā" zinātniskā fantastika, nav citu panku: dīzeļpanka, kiberpanka, biopanka utt. Nav romānu, kur būtu labi izstrādātu citplanētiešu tēlu un mākslīgais intelekts. Tā kā mums vēl ir kur augt un augt!
Tā pagāja šīs divas dienas. Žēl, ka tik ātri, atkal žēl, ka palika brīvas vietas. Taču tie, kuri neatnāca, paši arī vainīgi, jo palaida garām sarunas ar interesantiem cilvēkiem - dzīvajā.