Jaunības elki. Džoja Adamsone.

Ir cilvēki, kas ar savu darbību var mainīt cilvēku pasaules uztveri. 1960. - 1970. gados no jauna cilvēka, kam daba un dzīvnieki īstenībā bija vienaldzīgi. Grāmatas par to, ka daba ir jāsargā un cilvēks bez dzīvās dabas klātbūtnes vairs nebūs cilvēks, iemācīja vismaz necensties pārvērst to par miskasti, kā to dara vairums cilvēku. Visvairāk manus uzskatus šajā ziņā mainīja Bernhards Gržimeks, Džeralds Darels un citi dabas pētnieki un sargātāji.

Protams, ka to vidū ir arī Frederika Viktorija Gesnere, kura pasaulei 20. gadsimta vidū plaši pazīstama kļuva ar vārdu Džoja Adamsone. Eiropiete, kas no visas sirds iemīlēja Āfriku, sāka dzīvot tur un visus spēkus ar savu tā laika vīru veltīja dabas aizsardzībai. Visplašāko atpazīstamību viņa guva ar savu darbu mājās turētu savvaļas dzīvnieku "iedzīvināšanu" atpakaļ savvaļā. Viņas slavenākās "audzēknes" šajā ziņā bija lauvene Elsa un gepardiene Pipa. Diemžēl, reizēm mīlestība nogalina. Turklāt, nevis īstie zvēri, bet baismīgākais nezvērs uz pasaules - cilvēks. Tā aizgāja bojā Džoja un arī viņas vīrs. Reizēm liekas, ka cīņa par dabas aizsardzību ir bezcerīga, tajā nav iespējama galīga uzvara un galvenās cilvēku masas dabas iznīcināšanā apstāsies tikai tad, kad pāri būs palikuši tikai tie dzīvnieki, kas pārtiek no cilvēku atkritumiem. Taču, tas nenozīmē, ka šai cīņai ir jāatmet ar roku. Ja nebūtu šādu cilvēku, tad Zeme jau sen būtu pārvērtusies absolūtā miskastē. Tagad tā tāda paliks tikai kaut kad nākotnē un šādu nākotni tomēr iespējams vismaz.attālināt.
Džoja Adamsone ir dzimusi 1910. gada 20. janvārī, mirusi 1980. gada 3. janvārī. Tāpēc laikam būtu īstais laiks viņu vēlreiz atcerēties. Viņa bija ne tikai dabas draugs un cīnītāja par to, viņa bija arī talantīga māksliniece. Tāpēc pievienotajos attēlos, kas ņemti no viņas grāmatas "Savvaļas aicinājums" 1984. gada čehu izdevuma ir ne tikai viņas, viņas vīra, Elsas un Pipas foto, bet arī viņas Āfrikas dabas un āfrikāņu kolorītās gleznas.