Skumja filma par pirmo kontaktu ar citplanētiešiem. Stāsts par to, kā uz Zemes 12 vietās nolaižas citplanētiešu kuģi, kas - kā vēlāk izrādās - ir atveduši Zemes cilvēkiem dāvanu. Tikmēr cilvēki dažādās pasaules valstīs mēģina nodibināt ar viņiem kontaktu, jo noteiktās stundās kuģos atveras lūka un cilvēkiem ir iespēja ienākt, lai caur caurspīdīgu vairogu komunicēties ar atnācējiem - baismīga izskata, galvkājiem līdzīgām būtnēm, kas tomēr neizrāda agresiju. Stāsta centrā - augstskolas pasniedzēja - valodniece, kā izrādās, ar īpašām spējām apveltīta sieviete ar traģisku likteni. ASV varas iestādes atceras viņas nopelnus valsts labā, tāpēc aicina viņu palīdzēt atšifrēt citplanētiešu runu, vēlāk - arī rakstību, kas absolūti nelīdzinās visām Zemes valodām. Tikmēr Zemeslodes cilvēkos briest bailes par citplanētiešu nezināmajiem nodomiem un atsevišķas valstis jau plāno uzbrukt svešo kuģiem.

Lasīt talāk...

Man nekad nav paticis, ka, tulkojot daiļliteratūru, tulkotāji izmaina varoņu vārdus, it kā ar domu, padarīt tos saprotamākus pašmāju lasītājam, kaut arī biežāk efekts drīzāk ir komisks vai arī pazūd autora doma, kāpēc viņš ir tieši šādu vārdu izvēlējies. Piemēru ir daudz, arī vēsturē. Kaut vai atceramies, ka pirmskara "Robinsona Kruzo" izdevumā latviešu valodā varoni sauc - Robinsons Krūziņš.

No pēdējo laiku tulkojumiem visvairāk nav "paveicies" Džoannas Roulingas un Džona R. R. Tolkina varoņiem. No pēdējā sacerējumiem hobits Frodo Baginss kādā krievu izdevumā bija kļuvis par Frodo Torbinsu, bet latviešu izdevumā - par Frodo Tuntaku.

Lasīt talāk...

Vakar biju uz "Zvaigžņu kariem: Spēks mostas". Cerības attaisnoja, jo bija klasiskās triloģijas garā un pietiekošu laiku veltīja arī varoņu attiecībām. Protams, bija daudzas ainas, kad viss šķīda pa gaisu. Atrisinājās arī Luka Skaivokera mīkla - viņš Tumsas pusē nebija pārgājis, zem ļaundara maskas slēpās cits. Tāpat notikumi šajos 30 gados risinājās savādāk, nekā paplašinātajā Visumā, ko var norakstīt kā paralēlo Visumu pretstatā klasikai. Mēs uzzinām, ka Impērija ir sagrauta, taču Spēka Ļaunā puse - nē.

Lasīt talāk...

Ir cilvēki, kas ar savu darbību var mainīt cilvēku pasaules uztveri. 1960. - 1970. gados no jauna cilvēka, kam daba un dzīvnieki īstenībā bija vienaldzīgi. Grāmatas par to, ka daba ir jāsargā un cilvēks bez dzīvās dabas klātbūtnes vairs nebūs cilvēks, iemācīja vismaz necensties pārvērst to par miskasti, kā to dara vairums cilvēku. Visvairāk manus uzskatus šajā ziņā mainīja Bernhards Gržimeks, Džeralds Darels un citi dabas pētnieki un sargātāji.

Lasīt talāk...

Kādā mazā ciemā pie Baltijas jūras pirms daudziem, daudziem gadiem vētras laikā piestāja neparasts kuģītis. Tajā bija 7 rūķīši, kuri katrs izskatījās savādāki un katram bija savi uzdevumi un pienākumi. Rūķīšu smaidošās acis sastapās ar Ziemupes iedzīvotāju izbrīnītajiem skatieniem. Rūķīši ļoti vēlējās zināt, vai šeit dzīvo Ziemassvētku vecītis. Bet Ziemupieši bija dzirdējuši tikai par Ziemassvētku vecīti, kas dzīvo tālu Ziemeļos. Tā nu rūķīši, nesaņēmuši atbildi, sakāpa kuģī un devās atkal jūrā. Nostāsti par mazajiem rūķīšiem un Ziemassvētku vecīša meklējumiem ir dzīvi vēl šodien. Līdz kādā saulainā dienā Ziemupi pāršalca patiesi brīnišķīga ziņa, ka šeit uz dzīvi tiešām ir apmeties Ziemassvētku vecītis. Mazie rūķīši ātri sadzirdēja šo ziņu un atkal piestāja Baltijas jūras krastā. Un tagad viņi kopā ar Ziemassvētku vecīti un vēl citiem rūķīšiem par savām mājām sauc Ziemupi.

Lasīt talāk...

Atgriežoties mazliet pie vēstures par to, ar ko man sākās aizraušanās ar fantastiku, vispār esmu nedaudz pārlēcis vienam posmam. Jo pēc tam, kad apetīte bija, bet grāmatas latviešu valodā iznāca reti, bet krievu valodā nevarēja dabūt (par tiem tirdziņiem mežā es vēl nezināju), pirms krievu grāmatu perioda man kādu laiku bija poļu grāmatu periods. Aiz fantastikas bada un izmisuma es kaut kā ielauzījos lasīt poliski, ar vārdnīcu, protams. Poļu valodā iznāca ļoti daudz grāmatu sēriju, galvenokārt poļu autoru darbi, bet izdeva arī tulkotus ārzemju autorus, arī Rietumu autorus. īsts fantastikas bums. Par tām grāmatu sērijām vēlāk, bet vienā reizē, ticis iekšā kārtējā poļu grāmatu nedēļā (rindas bija baigākās un pat milicija kārtību uzraudzīja, citādi veikalu riņķī apgāztu), vēl veikalā "Globuss", kas toreiz atradās tajā pašā kvartālā, bet Operas pusē, kur tagad drēbju veikali, bija vācu un čehoslovāku grāmatu nedēļas (varbūt dekādes - vairs īsti neatceros) - tad tur pārdeva tādus deficītus, ka tik turies. Ikdienišķā veikalu pelēcība ar sociālistisko reālismu. Kuru tas interesēja... Bet atgriezīsimies pie poļiem.

Lasīt talāk...

Tuvojas Latvijas valstij nozīmīgi datumi un, vairāk nekā parasti, tautai ir vērts paskatīties uz sevi. Vakar izlasīju "LA" Egīla Līcīša pārdomas par Preses departamentu un latviešiem, fragmentu nevaru nenocitēt!

"...Latvijas valstis valstiskumam tepat valsts iekšienē netrūkst naidnieku, kurus derētu pieskatīt. Līdz ar to jaunais nodibinājums jāstutē nevis uz māla kājām, kā nevarīga preses politikas orgdaļa, bet jāapbruņo vismaz ar sēņu nazīti indīgu mušmiru izgriešanai. Mums ir ielaista slimība, ka zināmus laikrakstus piepēdo pretējās ideoloģiskās frontes karotāji, un viņi kurā katrā laikā šķērso sarkanās līnijas, ko citās valstīs nekautrējās vērtēt kā melus un naida kurināšanu, kamēr demokrātiskā Latvijā uz noziedzībām pret valsti noskatās kā no panorāmas rata un ar likumu aizliedzamas lietas kā "vārda brīvību" un "viedokļu plurālismu". Te izrakstās pikantās vircēs par valsts dalīšanu un autonomijas piešķiršanu Latgalei. Te brīv kara noziedzniekus, kuru vaina pierādīta tiesā, uzdot par varoņiem. Te iet vaļā vēstures viltošana un tiesības apgalvot, ka 1940. gadā Latvijā notika darbaļaužu sociālistiskā revolūcija, ir svēti saglabājamas. Latviešus drīkst zaimot par fašistiem, viņu politiskās partijas saukā par naciķiem, un to neievieto juridiskā kategorijā "nacionālā naida kurināšana". Aizskaroši gan ir, bet gan latvieši pacietīs...

Lasīt talāk...

Mazs ekskurss pagātnē par to, kā radās mana mīlestība uz fantastiku.
Protams, sākās viss ar pasakām. Pirmā pasaku grāmata, ko man uzdāvināja, bija „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, ko es jau sešu gadu vecumā cītīgi lasīju. Bet no stāstītajām pasakām vislabāk patika „Sarkangalvīte un vilks”, bija baigi, bet beigās visi palika dzīvi, izņemot vilku. Tad iesākās dzīvnieku pasaku periods. Tās patika vislabāk. Pēc tam pieaugot, dabiski, ka brīnumu pasakas. Lielais „Latviešu tautas pasaku” sējums. „Zelta ota”, bet visvairāk patika vēlāk iznākušās „Igauņu tautas pasakas” un vēlāk iepazītie populārie literāro pasaku varoņi. Arī multfilmās. Grāmata, kuru lasot es smējos tā, ka vecākiem likās, ka ar mani nav labi, bija „Barankin, esi cilvēks!” Vēlāk vislielāko iespaidu atstāja „Smaragda pilsētas burvis” un tā turpinājums. Pati pirmā saskarsme ar zinātnisko fantastiku man laikam saistās ar Jefremova romānu „Andromēdas miglājs”, kura sākumu izlasīju žurnālā „Zvaigzne”, diemžēl pie turpinājuma netiku, jo nākošā gadā vecāki žurnālu nebija pasūtījuši. Izdevās antikvariātā nopirkt grāmatu, ko esmu lasījis kādas 15 reizes.

Lasīt talāk...

Atkal kāds atradums vecos papīros uzjundīja atmiņas par veciem notikumiem 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. sākumā.

Lasīt talāk...

Nejauši atcerējos, jau visai sen lasīju kādu rakstu par kārtējo mēģinājumu iztēloties, kāds varētu būt sengrieķu eposa "Odiseja" galvenā varoņa mājupceļš no Trojas kara, jo vecais Homērs viņam liek piedzībot milzums lietu daudzu gadu garumā, lai gan īstenībā jūras ceļš no Trojas līdz Odiseja dzimtajām vietām nav nemaz tik garš. Neviļus rodas domas par to, ka Odisejs ir veicis gandrīz pasaules apceļojumu, kamēr nokļuvis mājās.

Lasīt talāk...