"Un kas pie tā ir vairāk vainīgi – "latviešu fašisti", "krievu okupanti" vai varbūt tās politiskās elites abās pusēs, kuras savas vārgās leģitimitātes dēļ nepārtraukti flirtē ar ekstrēmismu?"
/Ivars Ījabs, Rīgas Laiks/

Nesen novēroju, ka jo vecāks es kļūstu, jo vairāk manī palielinās tolerances līmenis. Liekas, ka nav vairs svarīgi, ka kādā sarežģītā jautājumā cilvēkam ir viedoklis, kas atšķiras no manējā, man prieks par to vien, ka cilvēki domā, argumentē savu pozīciju, prot izteikties - tad var norisināties civilizēta diskusija, kas pati par sevi ir pozitīva norise jebkurā demokrātiskā sabiedrībā. 

Galvenais, ka cilvēki domā. Uzsvars uz domā. Diemžēl...ne vienmēr.

Lasīt talāk...

Man patīk smēķēt uz balkona – daudz vairāk īstu cilvēku, nekā televīzijā, kuru jau vairāk kā gadu neesmu skatījes, ja neskaita kādu Rīgas „Dinamo” spēli piesmēķētā bārā, un patiesāki stāsti, nekā piedāvā prese – ko man dažreiz sanāk lasīt, izbaudot savus tramvaja braucienus. Aizvakar redzēju, kā meitenīte, tā ap gadiem četrpadsmit, tērpusies mētelī un kaut kādās treniņbiksēs vilka pa mūsu pagalma vēl nenokusušo sniegu tādu mazu melnu sunīti. Viņš, protams, pretojās, tomēr izvēles nebija – šis ietiepīgais, žurkveidīgais radījums ik pa laikam apstājās, un no malas raugoties, to bija patiešām žēl – ziniet, nav patīkami redzēt asfikcijas procesus, pat uz dzīvniekiem. Acīmredzot, meitenei nebija īpašas vēlmes iet pastaigāties ar savu mīļdzīvnieku, tomēr, ja reiz vecāki liek, un saka, ka (vārda pēc, sauksim meiteni šādi) Lienītei būs iet ārā ar suni, un ne kā savādāk, tad tam sunim būs čurāt uz puskusušā sniegavīra pašā pagalma vidū, un nekur citur. Es uz to visu skatos un domāju par formālismu, par legālā un ētiskā attiecībām, par to, vai meitenes pienākums pret vecākiem ir pārāks par suņa pašsajūtu (Kanta filosofijas ietvaros) – man šķiet, ka risinājums šai problēmai ir, ka meitenei vajadzētu vest ārā suni, bet tā, lai viņš nemēģinātu sevi nožņaugt kaklasiksnā, bet es vēl neesmu par to īsti drošs.

Lasīt talāk...

Mans apsveikums, kā parasti, ir gana garš, nav jauks, nesatur smaidiņus un tiek izsūtīts visiem draugiem uzreiz. Un nē, es izvēlējos savu ārzemnieku eseju netulkot. Tā, esam ar ikdienišķo daļu tikuši galā, ķeramies klāt interesantajam. Milzīgs paldies par palīdzēšanu Elīnai Brasliņai, kura paņēma manu ideju/tekstiņu un pārvērta lieliskā komiksā.

Ziemassvētki ir tās dīvainās gada dienas, kuras mani kaitina. Es saņemu smaidiņiem pārpilnus apsveikumus, „runā” sadaļa ir pilna ar visādu drazu, un mani apsveic ļaudis, kuriem visu iepriekšējo gadu ir bijis pilnīgi vienalga vai es pūstu kādā grāvī, vai nē.

Lasīt talāk...

Nepretendēju uz lielu un absolūtu precizitāti, un izlabojiet mani tur, kur es kļūdos, bet cik es zinu, lietas nav kārtībā. Konkrēti, lietas nav kārtībā ļoti stulbos veidos. Un konkrēti, šādos (kuri ir acīmredzami, ja pielieto nedaudz racionalitātes):

Kāds ir soda mērs par nodokļu nemaksāšanu? Naudassods vai cietumsods. Par kādiem resursiem valsts ceļ un uztur cietumus? Par nodokļu maksātāju naudu. 

Lasīt talāk...