Sadaļa:
Lekcijas
Lekcija nolasīta LatCon 2017 ietvaros 21.04.2017.
Tālajos padomju laikos no visa plašā Rietumu fantastikas spektra mūsu izdevēji visvairāk mīlēja zinātnisko fantastiku. Ne jau tā, ka citi fantastikas veidi viņiem neeksistēja - tieši otrādi, ideoloģisku apsvērumu dēļ it kā priekšplānā vajadzētu likt sociālo fantastiku, kas vēsta par buržuāziskās sabiedrības kataklizmām un kapitālisma krīzi. Tāda veida literatūras Rietumos un pat Savienotajās Valstīs bija pietiekoši daudz.
Vēl vairāk, sākot ar 1930. gadu beigām tieši amerikāņu "zinātniskās beletristikas" (tā burtiski var tulkot terminu "science fiction") dabaszinātņu sastāvdaļa pakāpeniski sāk atiet otrajā plānā. Lasītājus, bet kopā ar viņiem autorus-fantastus pārstāj interesēt zinātnei līdzīgas prognozes un apraksti tehnikas brīnumiem, kam būtu jāparādās pēc kādiem simts gadiem. Pat monumentālā, trakā zinātnieka figūra, kas bija ienesusi nenovērtējamu devumu "amerikāņu spārnotā sapņa" literatūras attīstībā, pakāpeniski tika atbīdīta otrā plānā.
Taču tieši šajā periodā amerikāņu fantastikas debess jumā, kur zvaigžņu skaits auga neiedomājami straujāk, nekā pirms pusgadsimta - zvaigžņu skaits amerikāņu karogā, parādījās jauns vārds: Hals Klements.
Viņa pirmais zinātniski-fantastiskais stāsts "Pierādījums" ("Proof") tika publicēts žurnālā "Astounding Science Fiction" 1942. gadā. Šajos gados "Astounding" bija amerikāņu fantastikas Meka, bet tās galvenais redaktors Džons Kempbels tēloja vai nu pravieša, vai orākula, vai paša Dieva lomu. Tā vai citādi, taču vairums autoru, kuriem gadījās publicēties pie Kempbela, trīsdesmito gadu beigās - četrdesmito gadu sākumā, bija lemts kļūt uz ilgiem gadiem par klasiķiem.
No šī likteņa neizbēga arī Klements. Lai gan klasiķis viņš izrādījās visai dīvains. Jaunā autora īstais vārds bija Harijs Klements Stabss. Viņš piedzima 1922. gada 30. maijā, Sommervilas pilsētā, Masačusetas štatā. Jau pirms kara viņš nolēma iet pa stingro zinātnieka taku. Pietiek pateikt, ka Hārvarda Universitāti Kembridžā (ne jau kādā nomalē!) viņš pabeidza uzreiz ar trīs diplomiem - astronoma, ķīmiķa un pedagoga. Vēlāk nākamais rakstnieks aizstāv veselas divas disertācijas: pedagoģijā, Bostonas Universitātē un ķīmijā - Simmonsa koledžā.
Karš Savienotajām Valstīm sākās stipri vēlāk nekā Vecās Pasaules valstīm - pašā 1941. gada beigās. Tūlīt pat pēc universitātes beigšanas "jauno speciālistu" iesauc armijā. Pabeidzis lidotāju skolu, viņš dien kā bumbvedēja pilots. Atšķirībā jau no tolaik slavenā Hainlaina, viņa nākamais kolēģis rakstniecībā pirms kara nebija oficieris un negatavojās militārai karjerai, taču kļūt par profesionālu karavīru nācās kļūt tieši viņam. Pēc kara beigām Stabss kādu laiku turpina dienēt kara aviācijā, bet tad pasniedz ķīmiju Kara akadēmijā Miltonā, savā dzimtajā Masačusetas štatā. Bez visa cita, viņš strādāja par īpašā norīkojuma instruktoru Ņumeksikas kara bāzē un tiek atvaļināts rezervē apakšpulkveža pakāpē.
Vienlaikus zinātnieks un virsnieks turpina rakstīt - ar savu īsto vārdu un ar pseidonīmu Džordžs Ričards - zinātniskus rakstus, bet ar pseidonīmu "Hals Klements" - zinātnisko fantastiku. 1946. gadā parādās viņa stāsts "Aukstā fronte" ("Cold Front"), kur planētas meteoroloģija ir saistīta ar neparastām zvaigznes īpašībām, ap kuru tā griežas. 1949. gadā Kempbela "Astounding" publicē divdesmit septiņus gadus vecā autora pirmo romānu "Adata" ("The Needle"). 
Pēc to laiku tradīcijas, autors nolēma padarīt savu pirmo lielo darbu par "asa sižeta" romānu. Rezultātā sanāk savdabīgs "detektīvs ar citplanētiešu iebrukumu": jaunais, galvenais romāna varonis pēkšņi saskaras ar to, ka uz Zemes parādās citplanētiešu parazīti - "apziņas nolaupītāji", kas ieviešas viņa tēva prātā. Nevar teikt, ka amerikāņu fantastikai tajos laikos tēma bija visai oriģināla - atceramies Hainlaina "Leļļu meistarus" vai Džeka Fineja "Dvēseļu nolaupītāju iebrukums". Tāpēc autors nolemj izskaistināt romānu ar maksimāli samudžinātu intrigu. Jauneklis uzzina, ka viņa tēvā ieviesies parazīts ir citplanētiešu noziedznieks, kuram dzenas pakaļ citplanētiešu policists - cits tās pašas "dvēseļu nolaupītāju" rases pārstāvis, tikai "pozitīvais". Galu galā, nodibinot sakarus ar šo tiesībsargājošo orgānu pārstāvi, galvenais varonis palīdz noķert noziedznieku un tādā veidā izglābj savu tēvu. Pēc gada romāns iznāk kā atsevišķa grāmata, bet 1957. gadā to izdod atkārtoti ar nosaukumu "No ārējā kosmosa" ("From Outer Space"). 
Neskatoties uz to, ka kritika uzskata šo debiju par ne visai veiksmīgu, jau tur parādās viena no galvenajām Klementa daiļrades līnijām - tiek pētīts process, kā tiek nodibināts kontakts ar "citiem", svešām rasēm un kultūrām. Kempbels un viņa "Astounding" amerikāņu ZF iedveš jaunu tendenci - kaisli uz sociālo modelēšanu, tajā pašā laikā Stabss-Klements visvairāk interesējās par dabaszinātņu eksperimentiem.
Vairums viņa darbu svarīgākais sižeta elements ir citplanētieši, kuri ir piemērojušies eksistēšanai ārkārtēji neparastā un eksotiskā ārpasaulē (tālāk šo tradīciju attīstīja Klementa sekotāji - konkrēti, Roberts L. Forvards).
Tajā pašā laikā Klements neatraida kontaktu starp civilizācijām no spēka pozīcijām, tas ir, militāru - taču viņš to uzskata par neinteresantu. Apbrīnojami, bet fakts - žilbinošā militārā karjera praktiski neatsaucas uz Klementa darbiem. Vairums no tiem tādā vai citādā mērā ir veltīta saprašanās meklēšanai starp saprātīgām būtnēm, turklāt cita saprāta pārstāvji autora skatījumā vienmēr ir labvēlīgi noskaņoti un gatavi palīdzēt. Klementa varoņi atšķirībā no Hainlaina varoņiem nekad necenšas žvadzināt ieročus, pat, ja tiem tas ir - vēl viens pierādījums tēzei par to, ka visvairāk sveras uz militārisma pusi tieši civilisti, kuri nekad nav ostījuši pulveri.
Pēc daudziem gadiem, jau kļuvis plaši pazīstams, Hals Klements atgriežas pie sava pirmā romāna tēmas, uzrakstot tam turpinājumu - sikvelu - "Caur adatas aci" ("Through the Eye of a Needle", 1978), kur stāstīts, kā pusaudzis vislabāk tiek galā ar sarežģītām ētiskām problēmām. 
Kādu laiku Klements turpināja rakstīt pārsvarā "fantastiku tīneidžeriem", kas apmēram atbilst kādreiz pašmāju formulējumam "bērniem un jauniešiem". 
1953. gadā viņš publicē romānu "Ledus pasaule" ("Iceworld"), bet 1956. gadā iznāk grāmata "Reindžerpuikas kosmosā" ("Ranger Boys in Space"), kaut kur līdzīga Azimova seriālam par Lakiju Stāru un stāsta par pusaudžu neparastajiem piedzīvojumiem lielajos kosmosa ceļos. Te pat, ar nelielu spiešanu var ievietot īso stāstu "Saules plankums" ("Sun Spot", 1960), kur stāstīts par kosmiskā kuģa apkalpes piedzīvojumiem, kurš cieš avāriju netālu no Saules.
Taču īsta slava Halam Klementam atnāk tikai pateicoties romānam "Ekspedīcija "Gravitācija" ("Mission of Gravity"), kas bija publicēts žurnāla "Astounding Science Fiction" četros numuros - no 1953. gada aprīļa līdz jūlijam. 
Sākumā Kempbels ļoti negribēja publicēt romānu "ar turpinājumiem", taču pēc tam padevās, viņu sajūsmināja autora neparastais izpildījums un ārkārtīgi rūpīgais darbs - kā pielikums tekstam romānu papildināja Klementa sarakstīts, īpašs raksts "Pasaule-vilciņš" ("Whirligig World"), kas tika publicēts jūnija numurā un vēlāk daudzreiz tika pārpublicēts. Tur romāna autors sīki apraksta fiziskās īpatnības planētai, uz kuras notiek romāna darbība, un pastāsta par to, kā konsultējās pie Aizeka Azimova un citiem speciālistiem, izdomājot savu dīvaino, bet no fizikas viedokļa ideāli izveidoto pasauli.
Planētas ekoloģiju, ko radījusi Klementa iztēle, pilnībā nosaka uz tās valdošā, briesmīgā gravitācija. 
Tomēr arī tādos apstākļos var eksistēt dzīvība, vēl vairāk, saprāts un civilizācija - kaut arī pēc Zemes mērauklas visai atpalikusi. Taču planētas saprātīgie aborigēni var ne vien saprast nelaimē nokļuvušu cilvēku, bet arī viņam palīdzēt. Līdzīgs milzu posmkājim, jūras kuģa kapteinis, mesklinīts Barlennans ir spiests veikt, salīdzinājumā ar savas tautas sasniegumiem, izcilu ceļojumu, lai nogādātu Zemes cilvēku, kura kosmiskā zonde ir cietusi avāriju, uz vajadzīgo vietu uz planētas ekvatora. Mesklina ir apbrīnojama pasaule: tā griežas ļoti ātri un ir saspiesta griešanās ass virzienā, tāpēc ceļojot uz ekvatora pusi gravitācija strauji samazinās. Ja polāros apgabalos tā ir ap 700g, tad ekvatora rajonā tā ir tikai 3g. Te cilvēks var justies "gandrīz kā mājās", bet vietējie aborigēni, izbrīnot "ziemeļnieku" Barlennanu, plaši izmanto planējošus, bezmotora lidaparātus.
Jau 1954. gadā "Ekspedīcija "Gravitācija" iznāk atsevišķā grāmatā, izdevniecībā "Doubleday", kas specializējās zinātniskās fantastikas izdošanā. Grāmatas variantā romāns iznāk saīsināta variantā (tieši šo variantu 1972. gadā lieliski pārtulko brāļi Strugacki un tas kļūst pazīstams padomju lasītājiem). 
Daudz pamatīgākais, sākotnējais teksts atkal dienas gaismu ierauga tikai 1978. gadā - ar dažiem papildinājumiem un vienu jaunu nodaļu. Taču vēl pirms tam romāns kļūst par pamatu sērijai, ko daudzi kritiķi uzskata par centrālo Klementa daiļradē. 
Bez romāna "Ekspedīcija "Gravitācija" tajā ietilpst romāns "Tuvu kritiskajam" ("Close to Critical"), kas publicēts 1958. gadā, tajā pašā žurnālā "Astounding", taču atsevišķā izdevumā iznāk tikai pēc sešiem gadiem, un romāns "Zvaigžņu gaisma" ("Star Light"), ko izdod izdevniecība "Ballantine Books" 1971. gadā. 
Trešais romāns ir tiešs pirmā turpinājums, tajā pašā laikā, arī daži otrās grāmatas personāži figurē trešajā. Konkrēti Eliss ("Izijs") Ričs no romāna "Tuvu kritiskajam", kurš ir par ceturtdaļgadsimtu novecojušais "Izijs" Hofmans no "Zvaigžņu gaismas".
Tomēr tieši "Ekspedīcija "Gravitācija" kļuva par jūtamu pagrieziena punktu pasaules zinātniskās fantastikas vēsturē, bet gravitācija - par iemīļotu tēmu "stingrajiem", zinātniskajiem fantastiem, starp kuriem kritiķi draudzīgi nosauc Lariju Nivenu (kas pazīstams pašmāju lasītājiem ar romāniem "Integrālie koki" un "Pasaule-gredzens") 
un Robertu Forvardu-jaunāko (neparastas formas un gravitācijas apdzīvotās planētas diloģijā "Pūķa ola" un "Zvaigžņutrīce!", un romānā "Spāres lidojums"). 
Starp citu, Klementa zinātniskā fantāzija iespaidoja ne tikai rakstnieka tautiešus. 1974. gadā Lielbritānijā tika publicēts tajā laikā sāmērā jauna (trīsdesmit gadi) un tajā laikā maz zināma angļu rakstnieka-fantasta Kristofera Prista romāns "Apgāztā pasaule" (krievu tulkojums izdevniecībā "Mir", 1985), kur darbība notiek uz planētas virsmas, kas ir vēl dīvaināka, kā Klementa Mesklina. 
Tai ir hiperboloīda jeb milzīga vilciņa-atspoles forma, bet gravitācija kopā ar telpas un laika īpašībām mainās no tā, cik tālu varoņi aiziet no savas mītnes - gigantiskas pilsētas uz riteņiem.
Pat uz kopējā „stingri zinātniskās” fantastikas (Hard Science fiction) fona Klementa darbi vienmēr izcēlās ar citu pasauļu sarežģītību un „bekgraunda” neparastumu, kas tika attēlots maksimāli smalki, bet galvenais – nevainojami no zinātnes viedokļa. Tieši šie pilnīgi izstrādātie un ticamie apraksti ir - autora katra darba kodols. 
Klements neizceļas kā stilists, taču viņa eksotiskie apraksti, koši, precīzi un visai tēlaini, vienkārši nevar nepievērst uzmanību. Autora bagātā fantāzija nav vērsta uz cilvēku, bet – uz ārējo, stingro fizikas likumu pasauli, Klements ļoti virtuozi modelē to sekas. Visi viņa darbi tādā vai citādā veidā ir veltītas ekstremālām situācijām un ekstremālām pasaulēm – turklāt pirmās, kā likums, ir otro tiešas sekas. Klementa grāmatu personāži nespīd ar psiholoģisku dziļumu, viņi ir pietiekami sekundāri un caurejoši – autors velta saviem varoņiem otršķirīgu uzmanību. Var teikt, ka Klementa romānu galvenais personāžs, tā sacīt, ir nevis cilvēks, pat ne citplanētietis, kas dzīvo savā pasaulē, bet tieši neparastā pasaule vai situācija, kas radīta pēc fizikas likumiem, kas pazīstami mums no skolas mācību grāmatām. Faktiski visi Klementa romāni ir prāta eksperiments, kur autora fantāzija tikai rada apstākļus, lai minētais likums darbotos. Cilvēki te ir tikai līdzeklis, lai uz skatuves parādītos galvenais personāžs – Viņas Augstība Zinātniskā loģika.
Hals Klements visai ātri izstrādā sižeta komponēšanas standarta shēmu, tās pamati jau tika ielikti „Ekspedīcijā „Gravitācija”: galvenais personāžs, kā likums, Zemes cilvēks, nokļūst ārkārtīgi neparastā citas planētas vidē, kur viņam rodas dažādas problēmas (avārija, tehnika atsakās strādāt vai rodas jebkura cita ārštata situācija). Šīs problēmas varonis var atrisināt arī pats, taču visbiežāk viņš izmanto dažādu aborigēnu palīdzību – tie ir ļoti neparasti pēc skata un dzīves vietas, taču, kā likums, ir draudzīgi. 
Pēc šādas shēmas tiek būvēta jau agrāk minētā „Ledus pasaule” un „Uguns cikls” („Cycle of Fire”, 1957), kā arī vairums stāstu, kas iekļauti krājumos „Kosmosa iemītnieki” („Natives of Space”, 1965) un „Sīkums” („Small Changes”, 1969). 
Pēdējais no krājumiem tajā pašā gadā piedzīvo otro izdevumu ar nosaukumu „Kosmiskā pletne” („Space Lash”).
Acīmredzot tieši tad Hals Klements nokļūst padomju izdevēju redzes laukā. Apbrīnojami, bet fakts, tajā pašā laikā angļu-amerikāņu fantastikā notiekošo „vektoru maiņu” – „Jauno vilni” padomju kritika praktiski nepamana – kaut arī, ja vēlētos, te varētu saskatīt gan progresīvu noskaņu, pat antiburžuāzisku patosu. Taču tās izdevniecības, almanahi un žurnāli, kam pēc štata vajadzēja iepazīstināt padomju lasītājus ar ārzemju fantastikas jaunumiem, cītīgi, kaut arī mazām porcijām, turpināja publicēt „konservatorus” – līdz pat Andersonam un Hainlainam. Kaut arī praktiski visi „Kempbela paaudzes” zinātniskie fantasti bija tipiski amarikāņi – izņemot varbūt Azimovu, kurš vienmēr jutās vairāk kosmopolīts un „Zemes cilvēks” („Humora pieliekamajā” viņš stāsta par to, kā bija vīlies, kad ieraudzīja uz savas, Izraēlā izdotās grāmatas vārdu „Aizeks”, nevis „Īzaks”). 
Uz šī fona Klements patiešām bija atradums: viņa fantastika pilnīgi atbilda pie mums tolaik propagandētajam stingra zinātniskuma kritērijam, turklāt autors ne vienu reizi netika pieķerts ne militārismā, ne anti-padomismā. Starp citu, tas vēlreiz pierāda to, ka oficiālo literāro gaumi tolaik noteica estētika, nevis ideoloģija – bet padomju laiku oficiālā estētika bija visai konservatīva. Dominējošais stils padomju glezniecībā bija episkais klasicisms, literatūrā tas transformējās tā sauktajā „sociālistiskajā reālismā”, tajā pašā laikā saglabājot praktiski visu tradicionālo noteikumu un metožu krājumu. Taču, ja „parastās literatūras” rāmjos pozitīvā partorga konflikts ar negatīvo ceha priekšnieku ideāli iekļāvās Moljēra vai Lope de Vegas lugu stilā, tad fantastikai, kas bija izrāvusies no „tuvā mērķa teorijas” rāmjiem, slēpās zināmas grūtības. Šāda veida literatūra vienmēr sliecās uz konkurējošā žanra – romantisma – pusi. 
Ģeniālu izeju atrada Ivans Antonovičs Jefremovs, kurš pirmo reizi pašmāju fantastikā ieviesa antīko laiku estētiku. Tādā veidā viņš uzreiz nošāva divus zaķus – no vienas puses, klasicisms atgriezās pie saviem pirmsākumiem, grieķu drāmām un traģēdijām. No otras puses, pati seno grieķu mitoloģiskā apziņa paredzēja vienādu dalību vēstījumā parastiem cilvēkiem un pārdabiskiem spēkiem, dodot savdabīgu „indulģenci” fantastiskumam. Taču galvenais, pateicoties tam, fantastika spēja izrauties no dabaszinātņu ciešajām važām un ieguva iespēju pētīt, ne tikai pasaules fiziskos pamatus, bet arī tā smalkākos aspektus, no sociāliem līdz filozofiskiem un estētiskiem. Par pētījumu objektu kļuva pat pati pasaules telpas struktūra, kas pati par sevi varēja aizvest autoru tālu prom no ortodoksālā marksisma, kas no jauna bija iztulkots PSKP CK Ideoloģiskās nodaļas pēdējā instrukcijā...
Mēs gan nedaudz esam novirzījušies no mūsu tēmas... Tātad, 1970. gadā sērijā „Aizrobežu fantastika”, izdevniecībā „Mir” iznāk krājums „Uguns cikls”, tā pamatā bija Klementa stāsts ar tādu pašu nosaukumu. Pēc diviem gadiem tajā pašā sērijā parādās jau autora grāmata „Ekspedīcija „Gravitācija”, kur bez titula romāna tika iekļauts arī romāns „Tuvu kritiskajam”. 
[Tajos pašos gados Klementu tulko arī latviešu valodā un sērijā „Fantastikas pasaulē” izdod viņa darbus „Uguns cikls” un „Tuvu kritiskajam” vienā sējumā – ils] Visdrīzāk, ja 1970. gadu sākumā Klementam būtu vēl vairāki, publicēšanai cienīgi, lielāki darbi, viņam būtu iespēja kļūt par tikpat svarīgu personu pašmāju izdevēju vidū, kādi toreiz bija Klārks, Saimaks un Azimovs.
Diemžēl, atšķirībā no savu kolēģu lielākās daļas, Hals Klements nebija visai auglīgs – viņa spalvai pieder ne vairāk kā ducis romānu un stāstu krājumu.
1967. gadā iznāk viņa romāns „Okeāns virsotnē” („Ocean on Top”), kas veltīts „zemūdens cilvēces” radīšanai, tā būtu bioloģiski spējīga dzīvot zem ūdens jūras dzīlēs un apgūtu zemūdens resursus.
1970. gadā tūlīt pēc triumfālās Ārmstronga un Oldrina izsēšanās uz Mēness, Klements publicē dokumentālu grāmatu „Pirmais lidojums uz Mēnesi” („First Flights to the Moon”). Pēc tam seko visai ilgs pārtraukums, un tikai 1979. gadā dienas gaismu ierauga krājums „Labākais no Hola Klementa” („The Best of Hal Clement”), ko sastādījis Lesters del Rejs. 
Ar šo mirkli autora ievilkusies klusēšana tiek pārtraukta. Nākošajā 1980. gadā iznāk romāns „Fiksētais slāpeklis” („The Nitrogen Fix”), kas veltīts tā laika modernai tēmai – Zemes ozona kārtas sabrukumam. 
1987. gadā Klements publicē uzreiz divas grāmatas – krājumu, kur ir sižetiski savā starpā ir saistīti stāsts „Intuīts” („Intuit”) un romāns „Klusā upe” („Still River”), bet 1993. gadā parādās grāmata „Aizeka pasaule: Izraktenis” („Isaac’s Universe: Fossil”), kas sižetiski ir saistīta ar Aizeka Azimova darbiem.
Atšķirībā no daudziem citiem amerikāņu autoriem, Hols Klements gandrīz nekad nav strādājis ar līdzautoriem. Vienīgais piemērs viņa sadarbībai ar citu fantastu ir romāns „Planēta, ko aplaupīt” („Planet for Plunder”), kas uzrakstīts 1957. gadā kopā ar Semu Mervinu-jaunāko. Grāmata kļūst par kārtējo demonstrāciju tam, kā Klements māk paskatīties uz pasauli no „necilvēciska” redzes viedokļa. 
Īstenībā, sākumā tas bija Klementa solo darbs, Sems Mervins publikācijai žurnālā „Satellite Magazine” tikai uzrakstīja darbam otru sižeta līniju – kas tika dota no cilvēka redzes viedokļa.
Starp citu, neskatoties uz savu autoritāti un popularitāti lasītāju vidū, Hols Klements tā arī ne reizi nesaņēma nevienu no prestižajām amerikāņu fantastikas prēmijām – ne „Hugo”, ne „Nebulu”, ne kaut ko mazāku. Toties, pie kritiķiem viņš bija cieņā: 1982. gadā Donalds M. Haslers publicēja biogrāfisku darbu „Hols Klements”, bet 1989. gadā iznāca Gordona Bensona-jaunākā grāmata „Hols Klements, zinātnieks un viņa misija: darba bibliogrāfija” („Hal Clement, Scientist with Mission: A Working Bibliography”). 
Daudzi no mūsdienu amerikāņu kritiķiem uzskata, ka tieši pateicoties Klementam 1950. gados fantastikas mīļotāju vidū atkal atdzima interese par tā saucamo „Extrapolative Hard Science Fiction” – zinātnisko fantastiku, kas pēta Visuma īpašības ar stingru fizikas likumu palīdzību. Tāpēc pēc pamatīgās amerikāņu „Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas” radītāju Džona Kluta un Petera Nikolsa domām, „nevajag bārt Klementu par sižetu rutīnu un caurejošiem personāžiem. Viņš ir „prāta piedzīvojumu”, nevis ķermeņa un psiholoģijas, fizisko likumu, nevis dzīva cilvēka apdziedātājs”... 
[Tomēr rakstnieks ir ticis novērtēts. 1996. gada Vispasaules konventā Klements iegūst 50 gadu Retro-Hugo balvu par stāstu „Uncommon Sense” (1945). 1994. gadā viņa romāna „Ekspedīcija „Gravitācija” tulkojums spāņu valodā iegūst Spānijas ZF Asociācijas balvu, kā labākais tulkotais darbs un tas ir nominēts arī 50 gadu Retro-Hugo balvai 2004. gadā. 1998. gadā viņa vārdu ieraksta Fantastikas Slavas zālē (kopā ar Frederiku Polu viņš ir 5.-6. persona, kas iekļuvusi Slavas zālē vēl dzīvam esot). 1999. gadā Hals Klements iegūst Lielmeistara titulu. Iespējams, viņš raksta samērā maz tāpēc, ka uzskata, ka rakstīšana viņam ir izklaide, nevis darbs. Toties viņš ir biežs viesis zinātniskās fantastikas konventos, īpaši ASV Austrumos.
No 1992. gada Pasaules konventā tiek pasniegta Hala Klementa balva par labāko fantastikas darbu bērniem un jaunatnei, jo viņas augstskolas pasniedzēja darbs bija saistīts ar YA – jaunajiem pieaugušajiem. Klementa vārdu saista ar termina „simbiots” izgudrošanu. 
Klements mirst 81 gada vecumā Miltonas hospitālī, Masačusetā, diabēta komplikāciju dēļ 2003. gada 29. oktobrī.]
Pamatā izmantots Vladislava Gončarova priekšvārds izdevumam "Visuma iemītnieki" (2004). [Izlabojot dažas rakstītāja kļūdas un papildinot to – ils]