Sadaļa:
Tulkojumi
1967. gadā padomju žurnāls "Inostrannaja ļiteratura", liekas, vienīgais žurnāls PSRS, kas bija veltīts ārzemju literatūrai, bija iztaujājis pasaules rakstniekus-fantastus, uzdodot augstāk minēto jautājumu. Te būs rakstnieku - klasiķu un mūsdienās jau mazpazīstamu - atbildes. Varot ieraudzīt arī to, kā pēdējā pusgadsimtā ir mainījušās cilvēku domas par to. 2. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.
Jordans Vilčevs (Bulgārija)
Mūsdienu civilizācija velta savas pūles galvenokārt, lai attīstītu tehniku. Zinātniskās fantastikas žanrs literatūrā radās tāpēc, lai palīdzētu cilvēcei iedomāties tās galvu reibinošās virsotnes, ko tā sasniegs tehnikas jomā. Radusies mierīgā, apcerošā laikmetā, zinātniski-fantastiskā literatūra sevī nesa cilvēka lepnuma un augstas pašcieņas jūtas. Tagad, kad tehnika ir sasniegusi neredzētus augstumus, zinātniskās fantastikas žanrs ir jau zaudējis savas galvenās iezīmes - lepnumu un pašcieņu. Cilvēce uztraucas par tehnikas attīstības vētraino stihiju. Tehnika iekaro cilvēku un pakļauj viņu saviem likumiem, vilina apokaliptiskos ceļos, atņem visas jūtas un tradicionālās vērtības.
Zinātniski-fantastiskais žanrs dod man iespēju rakstīt par nākotnes cilvēku, kurš dzīvo supertehnikas vidē un cenšas atkal atrast sevi kā pasaules valdnieku.
A. Strugackis, B. Strugackis (PSRS)
Acīmredzot katrs literators cenšas nodot lasītājiem savas domas un jūtas par problēmām, kas viņu interesē, tā, lai lasītāji ne tikai uztvertu šīs problēmas, kā svarīgas un aktuālas, taču arī paši lai "saslimst" ar autora interesi. Pēc mūsu viedokļa, katrs konkrēts literatūras un mākslas darbs noteikti ir ar divām pusēm: racionālo un emocionālo. Garīgās barības patērētājam (lasītājam, skatītājam, klausītājam) ir jāuztver abas puses, citādi nevar teikt, ka autors ir savu uzdevumu izpildījis. Fantastikai, ja paskatīsimies uz tās labākajiem paraugiem, piemīt īpaša spēja, piespiest lasītāju domāt un just.
Kā racionāla literatūra, fantastika sekmīgi ieved domājošu lasītāju pašu vispārīgāko, pašu mūsdienīgāko, pašu dziļāko problēmu lokā, riņķī un apkārt tādās lietās, kas nav citu daiļliteratūras žanru redzeslokā: kāda ir cilvēka vieta Visumā, kāda ir saprāta būtība un iespējas, kādas ir cilvēces sociālās un bioloģiskās perspektīvas un tā tālāk. Mūsu laikā literatūras uzdevums, kā mums liekas, neaprobežojas tikai ar tipiska cilvēka izpēti tipiskā vidē. Literatūrai ir jāmēģina pētīt tipiskas sabiedrības, tas ir praktiski - jāapskata visu saišu daudzveidību starp cilvēkiem, kolektīviem un viņa radīto, otro dabu. Mūsdienu pasaule ir tik sarežģīta, saišu ir tik daudz un tās ir samudžinātas, ka šo savu uzdevumu literatūra var atrisināt tikai kaut kādu sociālu vispārinājumu ceļā, būvējot socioloģiskus modeļus, ja nepieciešams, vienkāršojot, taču saglabājot raksturīgās tendences un likumsakarības. Protams, šo modeļu svarīgākie elementi joprojām ir tipiski cilvēki, taču darbojošies apstākļos, kas tipizēti ne pēc konkrētām līnijām, bet pēc tendenču līnijām. (Tā Velss "Laika mašīnā" tipizē viņa laika kapitālistisko pasauli ne konkrētās līnijās, kā to darīja Zolā, Gorkijs, Dreizers, taču pa to laiku kapitālismam piemītošām galveno tendenču līnijām).
Kā emocionālai literatūrai, fantastikai piemīt īpašība ar maksimālu spēku iedarboties uz lasītāju iztēli. Fantastiskā elementa ievešana, pat, ja fantastiskais darbs traktē klasisku literatūras problēmu, saasina un koncentrē autora, tātad, arī lasītāja emocijas. Fantastiskais elements kalpo kā tāds kā katalizators, kura klātbūtnē lasītāja reakcija uz izlasīto notiek īpaši vētraini. (Tā romānā "Neredzamais cilvēks" Velss koncentrē naidu un nicinājumu pret buržuāzisko mietpilsonību ar tādu spēku, ka, pēc mūsu domām, spēcīgāk tas viņam nekad nav izdevies viņa antimietpilsoniskajos, reālistiskajos darbos).
Domu dziļums un plašums, saasināta emocionalitāte - tās ir fantastikas īpašības, kas apzinātas, piesaistīja lielākos rakstniekus visā literatūras vēsturē. Šīs īpašības savu iespēju un spēju robežās arī mēs cenšamies izmantot savā daiļradē.
Kšištofs Boruņs (Polija)
Neapšaubāmi, to faktoru vidū, kas noteica manu, rakstnieka, radošo "apgabalu", var atrast arī sajūsmu par zinātniski-tehniskajiem sasniegumiem, atskaņas no pusaudža vēlmes sapņot un kārdinājums no neierobežotām iespējām, ko atklāj fantastika iztēles spēlei un daļēji - ilgām pēc lieliem piedzīvojumiem, kas nav sveša katram cilvēkam.
Šajā atbildē gan ir tikai daļa no patiesības, jo tas viss neizskaidro galveno: kāpēc mana zinātniskā fantasta daiļrade attīstās stingri noteiktā virzienā, dažreiz pat apzināti atsakoties no aizraujoša sižeta.
Grūti un neērti runāt par paša daiļrades specifiku: tamlīdzīgi izteicieni vienmēr ir visai subjektīvi. Taču domāju, ka neizkropļošu patiesību, sakot, ka fantastika man nav mērķis, bet tikai līdzeklis, kā sasniegt mērķi, ne būtība, bet mākslinieciskās izteiksmes forma. Arvien pieaugošā dzīves perspektīvu daudzveidība dod milzu iespējas, lai uzstādītu filozofiskas, sabiedriskas un psiholoģiskas problēmas, kas uztrauc mūsdienu mākslu, - tieši uz tām es gribu vērst visu savu uzmanību. Nākotnes cilvēka fantastiskais apveids un dīvainas kosmiskās civilizācijas - tās ir tikai dekorācijas, uz kuru fona var reljefi attēlot problēmas, kas nemaz nav atrautas no zemes un mūsu laika.
Ne jau velti pēdējos gados zinātniski-fantastiskā literatūra arvien jaušamāk pārslēdz savu interesi no tehnikas uz cilvēku. Sprādzienveidīga zinātnes un tehnikas attīstība uzstāda cilvēcei jaunas, līdz šim nezināmas problēmas, ne tikai politiskas un ekonomiskas, bet arī sabiedriskas, psiholoģiskas, morālas. Cilvēka filozofiskajai koncepcijai ir noteicošā loma sociālistiskās un kapitālistiskās sistēmas ideoloģiskajā cīņā. Nākotne te nesaraujami saistīta ar šodienu, un problēmas, ko risina sociālistisko valstu mūsdienu literatūra, vienādā mērā attiecas arī uz zinātnisko fantastiku.
Es nedomāju, ka fantastikas loma jāreducē uz izklaidējošu, popularizējošu vai moralizējoši-didaktisku funkciju, kaut arī lielā mērā tā šīs funkcijas arī izpilda. Nevajag arī uzskatīt, ka nākotnes pasaules attēlošana literārā darbā, ir rakstnieka mēģinājums pareģot nākotni, neskatoties uz to, ka fantastiskā literatūra var pildīt svarīgu uzdevumu - noteikt mērķi, uz ko mums tiekties, un briesmas, kas var mums draudēt, ejot uz šo mērķi. Briesmas bieži slēpjas šodienā, un ātra to atklāšana atvieglo sekmīgu pretdarbību. Taču, man ir viedoklis, ka tā ir zinātniskās fantastikas sekundāra loma - daudz labāk to spēs izdarīt pati zinātne.
Es uzskatu, ka fantastiskās literatūras vērtības mērs, neskatoties uz ārēju atrautību no dzīves, ir tās patiesā saistība ar mūsdienām. Tas, ka tā vēsta par mūsdienu cilvēka bažām un cerībām ar fantastisku tēlu valodu, ka tā cenšas parādīt viņa vietu un lomu mūsu pasaulē notiekošo pārmaiņu procesā caur nākotnes prizmu un dažreiz arī - greizo spoguli, nedrīkst samazināt tās vērtību. Runājot citiem vārdiem - varbūt pateicoties tam, mēs dziļāk un plašāk spējam paskatīties un mūsu šodienas lielajām un mazajām problēmām, un mums vieglāk būs tās atrisināt.
Jans Veiss (Čehoslovākija)
Domāju, ka mana daiļrade ne visai atbilst tam, ko šodien sauc par zinātniski-fantastisko literatūru, tāpēc ka manās grāmatās jau no paša sākuma fantastikas elementi bija spēcīgā pārsvarā pār zinātniskajiem. Es centos caur fantastikas prizmu parādīt pasauli tādu, kādu to redzēju, bet šodien es cenšos ar tās palīdzību parādīt cilvēkiem nākotnes pasauli, ko diemžēl pats neieraudzīšu.
Kāpēc es savus darbus ietērpju fantastiskā formā? Domāju, ka katram cilvēkam - ne tikai rakstniekam - ir noteikti īpašas intensitātes periodi, kas atstāj visstiprāko iespaidu uz visu nākamo dzīvi. Man par vislielāko izbrīnu, par tādu periodu nekļuva Pirmais pasaules karš, ko es izstaigāju kā karavīrs, biju gūstā Krievijā. Tomēr tas atstāja jūtamas pēdas manā daiļradē. Mani visvairāk iespaidoja bērnība dzimtajos Karkonošos, kalnu ieskautos, kā pasaku pasaulē, starp labiem un nelabiem, taču vienmēr savdabīgiem cilvēkiem un cilvēciņiem. No šejienes aug manas fantāzijas saknes. Tieši pateicoties cilvēkiem no manas bērnības valsts - bieži groteskām, dīvainām, smieklīgām un bargām figūrām, kādus tos redzēja ziņkārīga zēna acis, - es uz visiem laikiem ieguvu interesi par dažādiem, cilvēciskiem dīvaiņiem.
Cilvēku vaibsti, kas bērnībā ir iekarojuši manu iztēli, izpaužas visos manos literārajos tēlos - tajā skaitā arī tajos, ko es redzu nākotnē, mūsu mazbērnu zemē. Es vienmēr esmu baidījies padarīt tos pārāk reālus un tāpēc esmu licis tos pašās negaidītākajās situācijās.
Tas arī ir manas fantastikas avots.
Ginters Krupkats (VDR)
Atbildot uz Jūsu jautājumu, kāpēc es kā rakstnieks devu priekšroku zinātniskās fantastikas žanram, es gribētu teikt sekojošo.
Jau jaunībā es aizrāvos ar dabaszinātnēm, tehniku un sapņiem par to, lai cilvēces nākotne būtu labāka, nekā manas jaunības laiku tagadne.
Tādas grāmatas kā Bellamī "Pēc simts gadiem", Alekseja Tolstoja marsiešu romāns "Aelita", Žila Verna "Ceļojums uz Mēnesi" un vācu strādnieka-astronoma Bruno H. Birgela darbi spārnoja manu fantāziju un noteica galīgo manu meklējumu virzienu. Pateicis "sveiki!" savam iepriekšējam darbam, es ķēros klāt spalvai. Man nācās noiet garu un grūtu ceļu, pirms es kļuvu par rakstnieku-fantastu. Taču es nešaubīgi gāju pa šo ceļu, iedvesmots parādīt cilvēkiem tās lielās, iedvesmojošās perspektīvas, kas - par spīti visām robežām - atklāj mums humānisma un darba brālības pasaule.
Tajā ir zinātniski-fantastiskās literatūras dziļa jēga un mērķis; soļot uz priekšu, attēlot sev nākotni, stāvot ar abām kājām uz labās, vecās zemes. Fantāzija nezina robežas. Pasaule ir bezgalīga savā daudzveidībā, taču tā ir izzināma.
Herberts V. Franke (VFR)
Utopijas žanrs mums dod iespēju radīt nākotnes pasaules modeli. Turklāt mani kā naturālistu, vispirms interesē tās izmaiņas visās dzīves sfērās, ko noteiks tehnika, kibernētika, psiholoģija utt. Es uzskatu fantastiku nevis kā pareģošanu, bet kā labvēlīgu un nelabvēlīgu iespēju attēlošanu, par kurām jāpadomā. No lēmumiem, ko pieņemam šodien ir atkarīgs tas, kas sagaida mūs rīt. Pagātne mūs tikai māca, bet nākotni mēs vēl varam ietekmēt; tāpēc nākotne mums ir daudz interesantāka par pagātni, bet utopiskais romāns ir interesantāks par vēsturisko.
Personīgi es turos pie tāda viedokļa, ka zinātne ne tikai dod tehniskus līdzekļus, lai tiktu vaļā no nabadzības uz zemes, bet arī radīs pamatu tādām domāšanas veidam, kas paredz savstarpējo sapratni un toleranci.
Lielie uzdevumi, ko mums liek priekšā nākotne, atbildība, kas gulstas uz katru, kuram pieder zinātniski-tehniski līdzekļi, prasa pievērst uzmanību arvien vairāk cilvēkiem, kuri ar to visu ir saistīti. Ceļu uz to atklāj utopiskā literatūra - science fiction - vai kā runā pie jums, zinātniski-fantastiskā literatūra. Pa tādu ceļu vispirms būtu jādodas rakstniekiem, kuriem ir pamatīgas zināšanas un plašs redzesloks, kas ietver sevī sapratni par to, kā notiek attīstība.
Pjērs Buls (Francija)
Es noteikti neesmu tas, kurš var teikt, ka dodu priekšroku zinātniskais fantastikai. Es patiešām esmu šajā žanrā sarakstījis dažas noveles un vienu romānu "Pērtiķu planēta", taču kopumā, tā ir tikai neliela daļa no visas manas daiļrades.
Tomēr man liekas, ka nedrīkst nenovērtēt šo žanru (tāpat kā visus pārējos). Patiesību sakot, es neesmu priviliģētu literatūras žanru piekritējs. Bez šaubām, zinātniskā fantastika slēpj sevī daudz jaunu iespēju un bagātu augsni iztēlei, taču tikai ar noteikumu, ja to neapskata kā izolētu, atsevišķu virzienu no literatūras kopējās straumes, citādi darbus, ko ieskaitīs zinātniskās fantastikas žanrā piemeklēs policijas romānu un spiegu romānu bēdīgais liktenis, viņi zaudēs kaut kādu māksliniecisko vērtību un kļūs garlaicīgi un neinteresanti.
Františeks Begouneks (Čehoslovākija)
Zinātniskās fantastikas žanru es izvēlējos šādu iemeslu dēļ:
- Mana zinātniskā specialitāte ir jonizētā starojums radioaktivitātes un dozimetrijas nozare.
- Žila Verna fantastiskie romāni bija mana pati mīļākā lasāmviela manas jaunības laikā. Viņš uzbūvēja ceļu, pa kuru es pēc tam centos iet.
Radu Nors (Rumānija)
Kāpēc es izvēlējos zinātniskās fantastikas žanru? Grūts jautājums. Es strādāju šajā nozarē gandrīz divdesmit gadus, no tā vecuma, kad cilvēks atrodas romantisku tāļu, neparastu atklājumu, piedzīvojumu ietekmē.
Man vienmēr ir patikušas grāmatas par piedzīvojumiem – aizrautība, kas palikusi vēl joprojām, - man ir ļoti žēl, ka manas bērnības laikos šādus darbus varēja atrast tikai pie antikvāriem. Es esmu pārliecināts, ka miljoniem jauniešu – manas valsts iedzīvotāju – jūt tieši to pašu. Zinātnes vētrainā attīstība mūsu laikmetā mudina piedzīvojumiem dot jaunu jēgu, meklēt jaunas problēmas, kas saistītas ar Zemes dabas un citu pasauļu iekarošanu.
Iespējams, man gribējās arī citiem dot spēcīgu pārliecību par cilvēka spēku viņa aizrautībā, pakļaujot jauno, viņa gara skaistumā.
Es vienmēr esmu bijis optimists.
Jo vairāk es domāju, jo stiprāk pārliecinos, ka izšķirošo lomu, izvēloties zinātniski-fantastisko žanru, spēlēja mans optimisms, ko es cenšos iemiesot lasītāju sirdīs.