Sadaļa:
Tulkojumi
1967. gadā padomju žurnāls "Inostrannaja ļiteratura", liekas, vienīgais žurnāls PSRS, kas bija veltīts ārzemju literatūrai, bija iztaujājis pasaules rakstniekus-fantastus, uzdodot augstāk minēto jautājumu. Te būs rakstnieku - klasiķu un mūsdienās jau mazpazīstamu - atbildes. Varot ieraudzīt arī to, kā pēdējā pusgadsimtā ir mainījušās cilvēku domas par to.
Aizeks Azimovs (ASV)
Es labprāt pacentīšos paskaidrot, kāpēc esmu izvēlējies zinātnisko fantastiku par savu galveno nodarbošanos literatūrā.
1. Vispirms jāsaka, ka jau ļoti agrīnā vecumā bez kaut kāda dziļāka iemesla es ar lielu baudu uzņēmu sevī zinātniski-fantastiskus stāstus. Par zinātniskās fantastikas "piekritēju" es kļuvu deviņu gadu vecumā. Kļūstot vecākam, man neizbēgami bija jākļūst par rakstītāju un tā arī notika: savu pirmo honorāru par fantastisku stāstu es saņēmu, esot astoņpadsmit gadu jauns.
2. Tajā laikā, kad man palika 18 gadi, es jau sapratu, ka zinātniskā fantastika ir brīva no jebkādiem tabu. Tā kā fantastika vēsta par nākotni, citām pasaulēm un varbūt pat par citām domāšanas sistēmām, tajā var būt pilnīgi iespējamas tādas domu kustības, kas mums, šajā pasaulē un šajā laikmetā dzīvojošiem, ir svešas (var būt pat, ne tik svešas, cik neierastas). Tas nozīmē, ka zinātniskā fantastika ir brīvāka par jebkuru citu literatūras žanru.
3. Nezinu, kā tas ir noticis, taču visi, ar kuriem es iepazinos, pateicoties savam darbam fantastikas jomā, bija apbrīnojami mīļi, draudzīgi cilvēki; tas attiecas ne tikai uz lasītājiem, taču arī uz maniem kolēģiem-fantastiem un pat uz izdevējiem. Ar ko to var izskaidrot? Acīmredzot mīlēt zinātnisko fantastiku, nozīmē arī tā vai citādi rūpēties par cilvēces nākotni; kaut kādā veidā tas nozīmē arī mīlēt visus cilvēkus un novēlēt viņiem laimi tajos tālajos laikos, kad mēs paši jau sen savu ceļu būsim beiguši. Es to nezināju, kad sāku rakstīt, taču četrdesmit darba gadi zinātniskajā fantastikā atvēra man uz to acis, un es esmu laimīgs, ka bez ilgām pārdomām pirms četrdesmit gadiem izdarīju tieši tādu izvēli.
Pols Andersons (ASV)
Baidos, ka es nespēšu nosaukt konkrētus iemeslus, kas pamudināja mani kļūt par rakstnieku-fantastu, neatceros, ka es kādreiz nolēmu par tādu būt. Es aizstāvēju diplomu fizikā un nolēmu veltīt sevi zinātnei. Es vienmēr ar baudu lasīju zinātnisko fantastiku un izklaides pēc sacerēju fantastiskus stāstus, taču ļoti izbrīnījos, ka tos nodrukāja. Tikai ar laiku man atklājās, ka literatūra ir mans īstais aicinājums.
No tā laika es esmu sarakstījis jau daudz, gan fantastikas žanrā, gan reālos žanros. Var jau pajautāt: "Kāpēc cilvēks raksta tik daudz fantastikas darbus?" Protams, fantastikas žanra iespējas nav bezgalīgas - tajā, piemēram, ir ļoti grūti izteikt cilvēka svarīgākās emocijas, kaut vai tāpēc nevajag rakstīt tikai fantastiku.
Taču, no otras puses, fantastikai ir arī savas lielas priekšrocības. Tā var sniegt lasītājam priekšstatu par neaptveramā Visuma skaistumu un uzbudinošo noslēpumainību. Tā ir spējīga dot cilvēcisku nozīmi interesantām prāta spēlēm, tādām kā, piemēram, kādas Zemei nelīdzīgas planētas detalizētam raksturojumam. Ar literatūras paņēmieniem radot tīši vienkāršotas sociālas situācijas, tā var izteikt autora sapratni par kādu sociālu mehānismu, un varbūt dot lasītājam vienu-divas jaunas idejas.
Beidzot, zinātniskā fantastika, kas uzstājas par zinātnes un tehnikas kalponi, dod zināmu labumu sabiedrībai. Protams, tiešs pedagoģisks efekts no, pat visrūpīgāk uzrakstīta stāsta ir ļoti niecīgs; fantastika - tā nav faktu izklāsta metode. Taču tā var dot plašām publikas masām zināmu sapratni par zinātni un tehniku, kā brīnišķīgu cilvēces darbības sfēru. Vismaz ASV daudzi zinātnieki un inženieri atzīst, ka zinātniskā fantastika – pirmā - izsaukusi viņos interesi par tām jomām, kas vēlāk kļuva par visas viņu dzīves darbu.
Džeimss Blišs (ASV)
Manā gadījumā svarīgākais un vienīgais faktors ir jāmeklē tajā miglainajā apgabalā, ko sauc par "personīgo izvēli"; sākot no bērnības un apmēram līdz 23 gadiem, man vienkārši galvā neienāca, ka varētu rakstīt kaut ko citu, izņemot fantastiku. Vēlākos gados es - man tagad ir 45 gadi - gan sarakstīju daudz arī citos žanros un formās - no poēzijas līdz vēsturiskajiem romāniem. Un tomēr zinātniskā fantastika man joprojām ir burvības pilna.
Acīmredzot viens no iemesliem tam, ka interese neatslābst, ir tas, ka zinātniskā fantastikā ļauj aprakstīt cilvēka priekšā stāvošās problēmas un viņa pārdzīvojumus, tā teik, tīrā veidā; savos labākajos paraugos zinātniskā fantastika ir galējo situāciju literatūra, turklāt situācijas neizvirza ne sabiedrība, ne vēsture, bet pats autors, kas vadās pēc savu varoņu izteiksmīgākas raksturošanas, nemēģinot sevi nekādi iegrožot, ja neskaita zinātnes iespēju robežas; pat zinātniskās ticamības princips te nav obligāts.
Neatkarīgi no savas estētiskās vērtības zinātniskā fantastika var izpildīt arī sociālu funkciju. Tās tēma vispirms ir zinātnes un tehnikas iedarbība uz cilvēka ikdienas dzīvi; par šo iedarbību gandrīz nemaz netiek runāts citos mūsdienu literatūras žanros. Pašreiz pasaules tehniskais progress iet tādos tempos, ka to var nosaukt par eksponenciālu (amerikāņu sociologs D. Praiss ir aprēķinājis, ka zinātniskās literatūras apjoms un cilvēku skaits, kas nodarbināti ar zinātni, palielinās divas reizes katrus 10-15 gadus, D. Praiss šo parādību sauc par eksponenciālu jeb piepildītu, zinātnes attīstību), taču humanitārās zinātnes un māksla parasti necenšas apzināt šo faktu, vienkārši aizver uz to acis. Tāpēc šo jautājumu ir svarīgi uzdot zinātniskai fantastikai, jo tā dod priekšstatu par sabiedrības raksturu, kurā viņš dzīvo.
Man tomēr liekas, ka šie apsvērumi - ir tikai apkopojums kaut kam daudz dziļākam, var teikt, ka patiesais iemesls manai aizrautībai ar fantastiku slēpjas psiholoģijas jomā, kurā es saprotu tikpat maz, kā jebkurš cits cilvēks.
Fricis Leibers (ASV)
Es rakstu zinātnisko fantastiku tāpēc, ka tā dod bezgalīgu plašumu manai iztēlei un varenu grūdienu manām jūtām; turklāt fantastiku diezgan viegli drukā.
Sākumā es rakstīju stāstus, kur valdīja pārdabiskas un pretdabiskas šausmas. Pēc tam es aizrāvos ar zinātnisko fantastiku tāpēc, ka mūsu laikmetā tā ir galvenā fantastiskās literatūras forma un vēl tāpēc. ka tāpat kā Herberts Velss, Henriks Ibsens un tādi filozofi kā Bertrans Rasels, es uzskatu, ka zinātniskā pasaules uztvere spēlēs lielu lomu, lai atrisinātu problēmas, kas stāv pasaules priekšā. Jaunībā mani spēcīgi ietekmēja tādi rakstnieki kā Edgars Po, Hovards Loukrafts, Artūrs Meikens, Leonīds Andrejevs un citi, vēlāk es pievienoju tiem Olafu Stepldonu un Karelu Čapeku. No rakstniekiem, kuri nepieder fantastu un zinātnisko fantastu skaitam (te es iekļauju arī Ibsenu un Velsu), vairāk par citiem mani ir iespaidojis Šekspīrs (viņa lugu izrādēs piedalījās mani vecāki un kādu laiku arī es pats), Osvalds Špenglers, Dostojevskis, Čehovs, Viktors Igo, Žils Romēns, Roberts Greivs, Naidžels Bolčins, Jakobs Vasermans, Bernards Šovs, itāļu dramaturgs Pirandello, Karls Jungs, Zigmunds Freids, Alfrēds Adlers, Č. P. Snovs un Džeks Londons.
Zinātniskā fantastika māca drosmīgāk, dziļāk, asāk redzēt un uztvert dažādu parādību: lielu un mazu, materiālu un garīgu, sen zināmu un tikko parādījušos, neapstrīdamu un gandrīz neiespējamu - galējās attīstības robežas. Iztēle te tiek izmantota tā, kā to, pēc manām domām, būtu jāizmanto - lai apjaustu visas iespējamās un iedomājamās sekas tai vai citai cilvēka darbībai, ir jāizpēta visas "laika plūsmas" un "Visuma varianti", kādus vien var iedomāties. Iztēlei nav ne viena aizliegta apgabala, lai cik nepievilcīgs jeb no pirmā skata bezjēdzīgs tas arī neliktos. Zinātniskā fantastika palīdz izpētīt visu pasauli, vēl vairāk - visu Visumu. Tā dod mums iespēju atbrīvoties no nacionāliem un ideoloģiskiem ierobežojumiem. Tā saasina interesei par visām zinātnēm un visām zinību jomām, par visiem cilvēkiem un visām saprātīgām būtnēm, lai ar tās nav "cilvēki", par visu, kam, ja arī nav saprāta, tad vismaz tie ir spējīgi just. Jā, zinātniskā fantastika nepazīst robežas!
Deimons Naits (ASV)
Es neriskēšu teikt, ka es izvēlējos zinātnisko fantastiku; drīzāk tā izvēlējās mani. Es sāku ar to nodarboties 1939. gadā, tāpēc ka daudzus gadus pirms tam es jau biju kļuvis par tās vergu; tā apbūra un aizrāva mani pilnībā, ko nevarētu teikt par jebkuru citu literatūru.
Pirmo reizi es izlasīju zinātniski-fantastisko žurnālu 1933. gadā. Tas bija "Apbrīnojamo stāstu" augusta numurs. Hugo Gernsbeks to bija dibinājis 1926. gadā. Visi nākošie, būtiskie manas dzīves notikumi bija šī notikuma sekas; es bieži esmu domājis, par ko gan es kļūtu, ja nebūtu šī žurnāla. Es sāku sarakstīties ar citiem zinātniskās fantastikas entuziastiem, pametu dzimto Oregonu, kad man palika astoņpadsmit un ar saviem jaunajiem draugiem noīrēju dzīvokli Ņujorkā. Viens no šiem draugiem, Frederiks Pols. atrada man pirmo darbu - redaktora asistents - izdevniecībā "Grāmatas visiem". Pēc tam es iepazinos ar Džeimsu Blišu, kas iekārtoja mani kā referentu Skota Meredita literatūras aģentūrā. Abos gadījumos es aizgāju prom no darba apmēram pēc gada, taču tieši tad es apguvu gandrīz visu, kas man bija zināms par rakstnieka darbu. No tā laika, ja neskaita divus-trīs sīkus izņēmumus, es pelnīju dzīvei tikai ar darbu, kas tādā vai citādā veidā bija saistīts ar zinātnisko fantastiku; arī, noliekot pie malas tikpat sīkus izņēmumus, es nekad neesmu rakstījis neko citu, kā tikai zinātnisko fantastiku.
Man liekas, ka ir cilvēki, kuri jau no dzimšanas nav spējīgi apmierināties ar pasauli, kurā viņi ir nonākuši. Zinātniskā fantastika apbūra mani ar savām citu pasauļu ainām, kas bija labāk attīstītas, daudzveidīgākas un aizraujošākas, kā šī pasaule. Ar laiku zinātniskās fantastikas burvestība pret mani vairs nebija tik spēcīga, es to vairs neuztvēru pilnībā, kļuvu izvēlīgāks un uz daudzām lietām skatījos kritiski. Tagad es meklēju fantastu grāmatās tās kvalitātes, kas sākumā man absolūti neko nenozīmēja: pamatotas ekstrapolācijas, izstrādātus raksturus, noslīpētu stilu un daudz ko citu.
Tagad, kad man jau ir pāri četrdesmit, es atrodu zinātniskajā fantastikā jaunas kvalitātes: tā vilina mani kā filozofijas un mākslas dzinējspēks, kā tā izteikšana, ko savādāk nekādi nevarētu pateikt un uzrakstīt.
Zinātniskā fantastika ir revolucionāra māksla tajā ziņā, ka tā māca lasītāju izturēties skeptiski pret visām dogmām: politiskām, reliģiozām un pat zinātniskām. Tā glabā un izmanto cilvēka spējas neapstāties izziņā. Galvenais, tā ir literatūra, kas nepagriež muguru nākotnei.
Mūsdienu pasaule līdzinās ekspresim, kas lido uz priekšu, tajā nav mašīnista un visi pasažieri sēž pretēji braukšanas virzienam. Laikam vienīgi fantasti ir tie, kuri jau gandrīz gadsimtu skatās nevis atpakaļ, bet uz priekšu.
Mēs neesam pareģi un nevaram precīzi noteikt nākotni. Taču mēs vismaz spējam pateikt: "Varianti ir šādi. Izvēlieties".