Man patīk smēķēt uz balkona – daudz vairāk īstu cilvēku, nekā televīzijā, kuru jau vairāk kā gadu neesmu skatījes, ja neskaita kādu Rīgas „Dinamo” spēli piesmēķētā bārā, un patiesāki stāsti, nekā piedāvā prese – ko man dažreiz sanāk lasīt, izbaudot savus tramvaja braucienus. Aizvakar redzēju, kā meitenīte, tā ap gadiem četrpadsmit, tērpusies mētelī un kaut kādās treniņbiksēs vilka pa mūsu pagalma vēl nenokusušo sniegu tādu mazu melnu sunīti. Viņš, protams, pretojās, tomēr izvēles nebija – šis ietiepīgais, žurkveidīgais radījums ik pa laikam apstājās, un no malas raugoties, to bija patiešām žēl – ziniet, nav patīkami redzēt asfikcijas procesus, pat uz dzīvniekiem. Acīmredzot, meitenei nebija īpašas vēlmes iet pastaigāties ar savu mīļdzīvnieku, tomēr, ja reiz vecāki liek, un saka, ka (vārda pēc, sauksim meiteni šādi) Lienītei būs iet ārā ar suni, un ne kā savādāk, tad tam sunim būs čurāt uz puskusušā sniegavīra pašā pagalma vidū, un nekur citur. Es uz to visu skatos un domāju par formālismu, par legālā un ētiskā attiecībām, par to, vai meitenes pienākums pret vecākiem ir pārāks par suņa pašsajūtu (Kanta filosofijas ietvaros) – man šķiet, ka risinājums šai problēmai ir, ka meitenei vajadzētu vest ārā suni, bet tā, lai viņš nemēģinātu sevi nožņaugt kaklasiksnā, bet es vēl neesmu par to īsti drošs.
Mans apsveikums, kā parasti, ir gana garš, nav jauks, nesatur smaidiņus un tiek izsūtīts visiem draugiem uzreiz. Un nē, es izvēlējos savu ārzemnieku eseju netulkot. Tā, esam ar ikdienišķo daļu tikuši galā, ķeramies klāt interesantajam. Milzīgs paldies par palīdzēšanu Elīnai Brasliņai, kura paņēma manu ideju/tekstiņu un pārvērta lieliskā komiksā.
Ziemassvētki ir tās dīvainās gada dienas, kuras mani kaitina. Es saņemu smaidiņiem pārpilnus apsveikumus, „runā” sadaļa ir pilna ar visādu drazu, un mani apsveic ļaudis, kuriem visu iepriekšējo gadu ir bijis pilnīgi vienalga vai es pūstu kādā grāvī, vai nē.
Novembra svētku laikā neviļus rodas pārdomas par to, kāpēc tagadējo laiku Latvijas liktenis ir tāds, kāds tas ir, un, kāds tas varēja būt.
Kāpēc stāvoklis Latvijā ir tāds, bet ne savādāks? Visi jau saka, ka esam bedrē ar krīzi vislielākā un pat pasaules eksperti atzīst, ka pārdzīvojam to vissmagāk par citiem. Kāpēc tik daudz latviešu vairs netic šīs valsts nākotnei, neko šajos gados nav darījuši, lai stāvokli mainītu, bet tikai atmetuši ar roku, bez protestiem par to, ko šeit valdošās partijas ir nodarījušas, un dodas meklēt laimi citur.
Jātzīst, zviedzu kā zIrgs. Scēna 2:24 arī ir uzjautrinoša. Starpcitu - vai ir vēl kāds klips par līdzīgu tēmu?
Jācer, ka biedrs Rejs kurš šogad nosvinēja 90 gadi, uztvēra šo klipu kā komplimentu. Njā, slava, tāda lūk tā ir.
Te viņš skatās šo video (ir aizdomas, ka feiks):
Te ir arī vārdi:
Steve called me up and said: "Wanna hang out tonight? We could see an indie film or just grab a bite." I said: "Oh, Steve, you're cute, but a movie's not what I need. No offence, but I'd rather stay home and read."
Fuck Me, Ray Bradbury The greatest Sci-Fi writer in history Oh Fuck Me, Ray Bradbury
Pienācis nu tas brīdis, kad tam teijāterim bija jāliek gals un jāņem Neo aiz krāgas, ko tiesībsargājošās instances manīgi izdarīja, lai varētu sev tādu lielāku ķeksīti atskaites lapā ielikt. Tas nekas, ka pārējie n-tie desmiti vai simti lietu tā ari paliks neatklātas, jo šis ķeksis atsvērs visu. Nu bet labi, ne par to ir stāsts...
Stāsts ir par pašu Neo, "apbižoto" Nagles kundzi un visu šo piāru.
Jā, pagājušajā savā rakstā par šo tēmu es izteicu domu, ka tāds Neo nevar eksistēt. Vienkārši nevar, jo ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību to noķertu vienā mierā. Un, kā mēs uzzinam šodien, pēc Neo (nu jau skaidrs - Poikana kunga) aizturēšanas, sakotnēji viņš savām darbībām izmantoja savu mājas datoru un līdz ar to IP adreses noteikšana jau nu nekādas grūtības nesagādāja. Un, protams, ka noteica, tikai paturēja kādā mapītē ar virsrakstu - X-partijas piars.
Novembra svētku laikā neviļus rodas pārdomas par to, kāpēc tagadējo laiku Latvijas liktenis ir tāds, kāds tas ir, un, kāds tas varēja būt.
