Sadaļa:
Atskaites
2014. gada 11. martā notika Satori.lv apaļā galda saruna Satori telpās Ģertrūdes ielā 42-5 plkst. 17:00! Šajā sarunā tika pieaicināts arī Ilmārs Bite (ils), kas šeit iepazīstina ar apspriežamajiem jautājumiem un savām tēzēm par tiem.
Ķermeņa nāve latviešu kultūrā.
Vai latviešu kultūrā ir īpaša attieksme pret nāvi un pēcnāvi?
-Noteikti! Pirmkārt, latviešiem bija likteņa dieviete Laima - mūža licējiņa. Otrkārt, pazemes dievības Veļu māte, Zemes māte, kas sagaida mirušos, kad tos apglabā zemes klēpī. Ispējams, ka pirms kristietības periodā, latvieši, tāpat kaimiņu tautas mirušos arī sadedzinājuši. Bēru laikā bija pieņemts pieminēt mirušo ar labu vārdu un bērēm bija jābūt priecīgām, bija labi jāēd, jādzied par mirušo, ja tās tādas nebija - mirušais varētu nākt atpakaļ. Nāve senlatviešiem nebija skelets ar izkapti, bet skaists putniņš, kas ar savu dziedāšanu iemidzina mirēju. Var gandrīz droši teikt, ka latviešiem ir bijis veļu kults. Mirušie senči tādā veidā kļuva par savas ģints dievībām, kas bija jābaro, jāpielabina, lai aizstāvētu savējos. Veļu laiks bija oktobris, kad veļi nāca uz mājām un tie bija jāpacienā. Bija arī ļauni veļi, piemēram, lietuvēns - nogalināta bērna dvēsele, kas atriebās dzīvajiem, vai vadātājs - nogalināta cilvēka dvēsele. Latviešu pazemes valstībā dzīvoja arī velni, taču tā nebija tā pazemes valstība kurā nonāca labu cilvēku dvēseles.
Piknika vieta bija fascinējoša. Rīgas galējā robeža, Vakarbuļļi, kur Buļļupe ietek Lielupē, kura savukārt ietek Rīgas jūras līci. Buļļupe kā robeža starp Rīgu un Vārnukrogu, Lielupe – atdala Rīgu no Jūrmalas, līcis – galējā robeža starp Rīgu, Latviju un pārējo pasauli.