Jautājumā par ksenomorfu bioloģiju.

Romana Fišmana raksts no žurnāla "Popuļarnaja mehaņika", 2017. gada maija numura.

Mūsu XXV gadsimts, kad cilvēce aktīvi apgūst Galaktikas plašumus, tiek salīdzināts ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Atkal cilvēces pionieri rīko savas ekspedīcijas, pirmie transporti savieno tālo zvaigžņu sistēmu "kontinentus", zinātnieki iepazīstas ar jauniem atklājumiem. Kā toreiz, aculiecinieku ziņojumi bieži skan kā tīri pārspīlējumi, vai vispār faktos nesaistīta spriešana.

Pie tādas spriešanas ir jāpieskaita arī daudzās liecības par ksenomorfiem (Internecivus raptus), ārkārtīgi neparastiem un bīstamiem dzīvniekiem no Tīkla Dzetas sistēmas. Kopā nesaistīti dati pamatā ir iegūti no notikumu izmeklēšanas sakarā ar kravas kuģu "Nostromo" (2124. gads, filma "Svešais") un "Auriga" (2434. gads, "Svešais 4: Atdzimšana") likteni, kā arī no notikumiem uz planetoīda Aherons (2183. gads, "Svešie") un uz planētas cietuma Faiorina-161 (2184. gads, "Svešais 3"). Turklāt kontaktu ar ksenomorfiem izolētais raksturs un spēcīgais stress, ko pārdzīvojuši pētnieki, padara iegūtās ziņas ļoti subjektīvas, ne neitrālas.

Georgija Kelina raksts no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1977. gada 2. numura.

Pēc tam, kad mūsu ēras 1000. gadā nenotika garīdznieku pareģotais pasaules gals, Eiropas civilizācija sāka, ja tā varētu teikt, pakāpeniski atgriezties pie dzīves, interesēties par apkārtējo pasauli un dabu. Apmēram šajā laikā sāk arvien lielāku popularitāti iegūt bestiāriji - stāsti par dzīvniekiem. Var tikai brīnīties, cik daudz muļķību satur šīs grāmatas, kurām bija lemts kļūt par zinātniskās zooloģijas priekšvēstnesēm. Tur, piemēram, tika stāstīts, ka krokodili raud par saviem upuriem, ka skrejošs lauva ar savu astes galu aizslauka savas pēdas, ka balodis, tiklīdz ir izšķīlušies viņa mazuļi, uzspļauj uz viņiem, la pasargātu no ļaunas acs. Nenodarbojoties ar pētījumiem paši, bestiāriju autori lētticīgi pārstāstīja antīko autoru muļķības, kaut arī tām netrūka drūmu asprātību. Tā viens no autoriem rakstīja, ka mērkaķi slēpj savu spēju runāt, jo baidās, ka tad viņus piespiedīs strādāt. Citi sajūsminājās par Ēģiptes varžu gudrību. Tās, ieraudzījušas Nīlas čūsku, nokož niedres stiebru un šķērsām saspiež to ar žokļiem. Ūdens čūskai jādodas prom neēdušai: tā taču nevar tik plati atvērt muti, lai tajā ietilptu varde kopā ar niedri. Trešais aitors visā nopietnībā pierāda, ka tad, kad slimam lauvam nekas nenes atvieglojumu, tad viņam vienīgās zāles ir - apēst mērkaķi. Vispār lauvām bestiārijā nav paveicies. Kad viņam neveicas ar medībām, viņš, bada dzīts, nākot uz mauritāniešu mājām, lai tur kaut ko nočieptu, taču namsaimniecēm nav nekādu grūtību viņu patriekt no mājām. Pietiek tikai nokaunināt lauvu, sakot viņam: "Tu kā nožēlojams istabas šunelis, gaidi, ka tevi pabaros!" "Tā runā sieviete, - raksta viens no autoriem, - bet lauva ir satriekts pašā sirdī un, degot no kauna, klusi iet projām, nokāris galvu, jo ir satriekts par viņas patiesajiem vārdiem".

Raksti no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1988. gada 12. numura.

Jūras Čūskas sejas.

Autors Aleksandrs Potapovs.

BRIESMONIS VĀRDĀ BRUŅURUPUCIS.

„Es pamanīju milzīgu, melnu priekšmetu uz ūdens virsmas – tas likās dzīvs. Jā, tas bija nezināms radījums! Kad tas devās uz mūsu pusi, mēs abi piecēlāmies, lai labāk to saskatītu. Mūs pārņēma šaubas: briesmonis, kas lēnām kustējās uz laivas pusi, atgādināja aizvēsturisku laiku elles radījumu. Mēs stāvējām kā sastinguši un skatījāmies, kā tas tuvojas mums. Šo lopu mēs vērojām vairāk par stundu un nesapratām, kas tas tāds. Es esmu pārliecināts, ka runa var būt tikai par trešās pakāpes brālēnu kādam aizvēsturiskam briesmonim”.

Citplanētu radījumu izskats fantastu, zinātnieku un mākslinieku acīm.

Rakstnieka-fantasta Mihaila Puhova raksts no žurnāla „Tehnika - molodeži", 1982. gada 10. numura.

Daudzi fantastikas mīļotāji noteikti novērtēs volgogradieša G. Meļņikova iztēli, kurš radījis mikroskopisku zirneklīti frinu (stāsts "Vilka bedre" šajā pašā žurnāla numurā). Daba viņam ir devusi pārsteidzošu spēju: tas it kā "sapresē telpu", kas palīdz viņam medīt daudz lielākus dzīvniekus, kas daudzreiz lielāki par viņu pašu.

Atklāti sakot, pašmāju fantastika reti lutina mūs ar tādiem "izgudrojumiem". Viņi aprobežojas tikai ar pamatā labi aprobētu "mazo džentlmeņa komplektu": pirmatnējiem rāpuļiem, gigantiskiem kukaiņiem, lidojošām dēlēm un runājošiem suņiem. Jo vairāk žēl, ka "bioloģiskai fantastikai" ir senas un slavenas tradīcijas.

Neminēsim nezināmos kentauru, himēru, grifu, harpiju, ciklopu un daudzo, skaitā milzīgo pasaku briesmoņu radītājus. Pievērsīsimies tikai vienam no zinātniski-fantastiskā žanra radītājiem - Herbertam Velsam.

Tauriņcilvēks.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā prese sacēla troksni par dīvainu radību, kas tika nosaukta par "Cilvēku-kodi" jeb angliski "Mothman". Kriptīdu, kas faktiski bija pilsētas leģenda. To it kā vairākas reizes redzēja Pointplezantā (Rietumvirdžīnijā) 1960. gados. Pirmā publikācija avīzē par to parādījās 1966. gada 16. novembrī ar virsrakstu "Pāris redzēja putnu... vai radījumu... vai kaut ko cilvēka lielumā".

"Cilvēks-kode" kļuva plaši pāzīstams pēc Greja Bārkera pētījumiem 1970. gadā un Džona Kila grāmatas publicēšanas 1975. gadā. Romāns kļuva par bāzi filmai "Cilvēks-kode" ar Ričardu Gīru galvenajā lomā.

Kādus noslēpumus ķērpji slēpj no cilvēkiem.

Andreja Povetkina raksts no žurnāla "Kot Šredingera", 2017. gada 1.-2. numura.

Ķērpis nav atsevišķs organisms, bet ir sēnes un aļģes simbioze. Šo faktu zinātne aizstāv pusotru gadsimtu, šo dogmu pazīst visi, kas ir mācījušies bioloģiju skolā. Taču jaunākie pētījumi rāda, ka viss var būt vēl sarežģītāk.

Tie ir visur.

Katrs no mums ir sadūries ar ķērpjiem. Viņi aug visur un aizņem līdz 8% no planētas teritorijas (tas ir vairāk par Krieviju). Daži dzīvo Antarktīdas kalnos, stoiski izturot ziemas puteņus un 60 grādu salu. Citi kā paklājs klāj tuksnešus, kur gadā nokrīt mazāk par 100 mm nokrišņu gadā, bet uz akmeņiem var cept olas.

10 interesanti fakti par mamutiem.

1. Mamuti ir izmiruši snuķaiņu kārtas ziloņu dzimtas ģints zīdītāji. Pirmie mamuti parādījās Āfrikā aptuveni pirms 5 miljoniem gadu. Aptuveni pirms diviem miljoniem gadu mamuti sāka virzīties uz ziemeļiem, kā rezultātā tie izplatījās pa visu Eirāziju. Kopumā mamuti ir dzīvojuši viso kontinentos izņemot Austrāliju un Dienvidameriku.

Publicēts: 22.12.2016

Iespējams, ka ziemeļbrieži ne tikai palīdz Ziemassvētku vecītim nogādāt dāvanas ikvienam bērnam uz pasaules, bet piedalās arī klimata pārmaiņu regulēšanā, ēdot krūmus vasaras mēnešos un tādejādi samazinot to augstumu, sastopamību un lapu daudzumu, kas savukārt palielina reģiona albedo, kā rezultātā lielāks apjoms Saules enerģijas tiek atstarots atpakaļ kosmosā. Tikai viens bet... pašu ziemeļbriežu skaits ir diezgan dramatiski samazinājies, pateicoties tām pašām klimata pārmaiņām.

Pētījumā (http://iopscience.iop.org/article/10.1088/1748-9326/aa5128), kurā piedalījās Zviedrijas, Beļģijas un Lielbritānijas zinātnieki, ir izdevies noskaidrot, ka ziemeļbrieži, kas apēd krūmus, palielina albedo reģionālā līmenī. Šī varētu būt viena no metodēm, ar kuras palīdzību mazināt klimata pārmaiņas Arktiskajā tundrā, kur ganās gan savvaļas, gan mājas ziemeļbrieži.

No izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 46. numura, Irinas Šlionskas raksta fragments.

Kāda mūsu planēta bija pašā sākumā? Kā uz tās parādījās dzīvība? Līdz nesenam laika zinātnieki par stabilu uzskatīja "laika pārbaudi izturējušas" teorijas par to, kā tad uz Zemes radās dzīvie organismi. Taču pēdējā laikā ir radušās jaunas hipotēzes, kas visu apgriež kājām gaisā.

Vai ledaina lode?

Tiek uzskatīts, ka agrīnā Zeme bija sakarsēta: konkrēti, ūdens temperatūra okeānos sasniedza 85 grādus. Taču, analizējot Dienvidāfrikas iežus, kas veidojās Arheja periodā pirms 3,5 miljoniem gadu, izrādījās, ka attālajā periodā mūsu planētu, tieši otrādi, varēja klāt ledus, pateicoties kam arī radās dzīvība.

Martens de Vits no Nelsona Mandelas Universitātes Portelizabetes pilsētā (Dienvidāfrikā) un viņa kolēģi pētīja Grinstouna Joslas iežus, kas bija veidojušies 20 līdz 30 platuma grādos. Skābekļa izotopu balanss šo iežu iekšienē parādīja, ka iežu veidošanās laikā okeānus klāja ledus. Tas ir pretrunā ar iepriekšējiem pētījumiem, pēc kuriem Arheja periodā temperatūra ir bijusi daudz augstāka. Zinātnieki nosprieda, ka iepriekšējiem pētniekiem rokās bija nonākuši citi ieži, tie bijuši pakļauti hidrotermālo ūdeņu iespaidam (zināms, ka okeānu dibenā izverd karstie avoti).

Olivjē Laskāra raksts no izdevuma "Junij Erudit", 2016. gada 12. numura.

Kādam amerikāņu zinātniekam galvā radās neprātīgs plāns: viņš nolēma no vistas embrijiem izaudzēt... dinozaurus! Nākamie briesmoņi pat ieguva nosaukumu čikenozauri. Mēs tos varētu saukt par vistuzauriem vai cāļuzauriem.

Ja nebūtu zila debess virs galvas, tad rastos iespaids, ka tu atrodies uz Mēness. Neviena dzīva būtne tev apkārt! Priekšā, pie horizonta, Klinšu kalni dur savas smailes mākoņos. Starp kalniem un mani dzelten-pelēk-brīnas zemes, akmeņu un smilšu kilometri. Nekādu pēdu no augu valsts, kails tuksnesis. Runā, ka šeit kādreiz klaiņo grizli lāči. Labi vēl, ka tos var pamanīt no tālienes!

Vismaz kaut kādu acis priecējošu daudzveidību ienes maigie, seno upju gultņu liekumi, tās ir izžuvušas pirms miljoniem gadu. Tagad Egmauntina kalna rajonā arī dienā ūdeni ar uguni nesameklēsi! Šis Montanas štata rajons Savienoto Valstu ziemeļaustrumos ir īsta Eldorado izmirušo dzīvnieku meklētājiem. Aizvēsturisko rāpuļu atlieku te ir milzīgi daudz! Pa divdesmit gabaliem uz katru kvadrātmetru! Ne velti šis apvidus ir ieguvis nosaukumu Egmauntina, ko varētu tulkot kā „Olu kalns”, tieši šeit pirmo reizi Rietumu puslodē tika atrastas dinozauru olas (līdz tam tās atrada tikai Mongolijā).

Valērija Nikolajeva raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 46. numura.

Mūsdienu zinātne arvien biežāk pārliecinās par to, ka pasaules tautu mīti un leģendas ir atbalsis reāliem senatnes notikumiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem NASA publicēja attēlus, kas izdarīti no kosmosa. Tajos skaidri redzams, Indostānas pussalu un Šrilankas salu savieno smilšainu sēkļu un koraļļu salu ķēdīte. Vietējie iedzīvotāji un daudzi zinātnieki uzskata, ka tā ir mākslīga būve, tilta paliekas, kas būvēts sensenos laikos.

Pa Ādama ceļu.

Lai cik dīvaini arī nebūtu, no Indijas uz Šrilankas salu var aiziet kājām - pa jūru kā pa sauszemi. To ar savu piemēru pierādīja krievu kinorežisors Aleksandrs Volkovs, kurš 2009. gadā uzņēma dokumentālo filmu "Rāmas tilts". Lieta tāda, ka starp Indostānas dienvidaustrumu krastu un Šrilankas ziemeļrietumu krastu ir dīvains un ģeoloģiski neizskaidrojams jūras dibena pacēlums. Tas dala Polka šaurumu uz pusēm [Pareizāk sakot, aiz pacēluma šaurumam ir cits nosaukums - t.p.], atšķeļot Bengālijas līča duļķainos, pelēkos ūdeņus no Mannaras līča tīrajiem smaragdzaļajiem ūdeņiem. Seklo ūdeņu joslas platums ir no pusotra līdz četriem kilometriem, garums - apmēram piecdesmit. Tā lokveidīgi izliecas no Indijas Pambanas (Ramešvaras) salas līdz Šrilankas Mannaras salai. Joslas abās pusēs šauruma dziļums ir 15-20 metri, bet pa smilšu sēkļiem, kas savieno 18 saliņas, var staigāt kaut kur līdz jostas vietai, kaut kur līdz ceļiem ūdenī. Šajā ceļā ir tikai viens nopietns šķērslis - Pambasas caurteka starp Ramešvaras salu un Ramnadas ragu. te ir ļoti spēcīga straume, kas var aiznest drosminieku atklātā jūrā. Taču pieredzējušam peldētājam pārpeldēt Pambasu ir pilnīgi pa spēkam. 

24.novembris 2016  

"Šis līdzeklis nedarbojas” – tamlīdzīgam uzrakstam turpmāk būs jābūt norādītam uz homeopātijas preparātiem Amerikā gadījumā, ja nav nekādu zinātnisku pierādījumu par uzlējuma, tinktūras vai drapīšu efektu, uzlabojot to lietotāja veselību. To paredz jauns ASV Federālās tirdzniecības nolēmums. Līdzīgs solis sperts arī Lielbritānijā.

Homeopātiskie līdzekļi šobrīd ir zāļu statusā. ASV un Lielbritānijā lietošanas efektu lūgts pierādīt, un tas var draudēt ar to, ka ražotājam nāksies uz iepakojuma norādīt "Šis līdzeklis reāli nedarbojas", proti, ja zāles palīdzējušas, tad tas ir placebo efekts, nevis ārstēšana.

Igora Ņikitina raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 44. numura.

Zinātnieki katru gadu atklāj jaunus organismus, kas mīt uz mūsu planētas. Dažus no šiem organismiem, maigi sakot, var saukt par dīvainiem, ja ne - unikāliem.

No zemledus dzīlēm.

Sāksim ar pašu vienkāršāko atradumu, kas tomēr grūti devās rokā pašmāju [krievu -t.p.] zinātniekiem. 2012. gada 5. februārī krievu polārpētnieki un dziļurbēji izlauzās caur gandrīz četrus kilometrus biezajiem lediem, līdz antarktiskā ezera Vostok ūdeņiem. Tur viņi atklāja līdz šim nezināmu baktēriju, kas ieguva nosaukumu "w123-10". Par sensāciju kļuva fakts, ka baktērijai ir ģenētiska struktūra, kas tikai par 86% sakrīt ar agrāk zināmu organismu struktūru. Iespējams, ka ierindas lasītājam, šis lielums neko neizteiks, taču ģenētiķi to uzskata par unikālu.

http://mir24.tv/news/Science/15149858

Starojums kā pārtika.

Vācu firmas, kas nodarbojās ar savvaļas dzīvnieku piegādāšanu zoodārziem, pārstāvis Hanss Šomburgs, atgriezies no kārtējā brauciena uz Āfriku 1912. gadā, pastāstīja apbrīnojamu stāstu. Viņam palaimējās ieraudzīt dīvainu dzīvnieku - pa pusei ziloni - pa pusei pūķi - pa pusei degunradzi, ko aborigēni sauca par mokele-mbembe, kas tulkojumā nozīmē "upes apstādinošais".

Gaļinas Beliševas raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2016. gada 19. numura.

Pirmās tikšanās.

Pirmo reizi par noslēpumaino dzīvnieku tika runāts dabas vēstures grāmatā, kas izdota 1776. gadā Francūzis Pruajārs aprakstīja mokele-mbembe kā ziloņa, nīlzirga un lauvas hibrīdu ar žirafes kaklu un lielas čūskas asti. Pats Pruajārs briesmoni nebija saticis, toties bija redzējis viņa pēdas 92 cm diametrā.

Pagājušā gadsimta sākumā par mokele-mbembe rakstīja Kārlis Hāgenbeks, tās pašas firmas vadītājs, kurš tirgoja savvaļas dzīvniekus zoodārziem. Viņš to raksturoja kā amfībiju, kas dzīvo Bangveulu ezerā. Pēc aborigēnu liecībām, mokele-mbembe ēda nīlzirgus, bet naktī izlīda krastā. Hāgenbeks pat nosūtīja ekspedīciju, lai meklētu nezināmo zvēru, taču tā neatrada ne tikai zvēru, bet arī pašu ezeru.

Ļubovas Djakovas raksts no izdevuma "Stupeņi", 2016. gada 16. numura.

Strīds par to, vai eksistē Dievs, ilgst ne vienu vien gadsimtu. Argumentus par un pret sniedz teologi, filozofi, matemātiķi, astronomi. Vēl Avicenna formulēja likumu, saskaņā ar kuru visu dzīvo ir radījis Dievs. "Ja ir pulkstenis, tad ir arī pulksteņmeistars", - britu filozofs Viljams Peilijs daudzināja XVIII gadsimtā. Viņam pievienojās citi zinātnieki: Visums ir sarežģīta, samudžināta konstrukcija - tādu nevarēja neradīt saprātīgs radītājs. Mūsu laikā diskusija par Dieva eksistenci nebeidzas un balsis, kas atbalsta Augstāko saprātu kļūst arvien vairāk.

400 lapaspuses.

Maz ir tādu zinātnieku, kurus mulsina perspektīva atdot zināšanu meklēšanai visu savu dzīvi. Zinātnieki ir cilvēki ar skeptisku prātu, viņiem ir svarīgi visu pārbaudīt, saskaitīt, izanalizēt, apdomāt. Jo lielāks brīnums, ka gan te, gan tur atskan zinātnieku balsis, sakot, ka Dievs eksistē. Kādam, lai šo faktu atzītu, paiet daži gadi, kādam - visa dzīve.

Fjodora Perfilova raksts no izdevuma "Taini Vseļennoj"2016. gada 6. numura.

Ja ūdenim ir atmiņa, ja tas dažādi reaģē uz negatīvām un pozitīvām domām un vārdiem, tad likumsakarīgi rodas jautājums: varbūt tas ir saprātīgs?! Ja nu pēkšņi mūsu Pasaules okeāns ir līdzīgs tam saprātīgajam okeānam, ko savā romānā "Solaris" aprakstīja slavenais fantasts Staņislavs Lems!

Tas saglabā mums Dzimtenes sajūtu.

Bioloģisko zinātņu doktors S. V. Zeņins kopā ar saviem kolēģiem ir atklājis ūdenī superstabilus klasterus - ūdens struktūrelementus. Šo sensacionālo atklājumu atzina zinātnes pasaule Otrajā Starptautiskajā simpozijā, kas norisinājās KZA Bioķīmiskās fizikas institūtā. Zinātnieks konstatēja, ka ūdens molekulas saķeras supermolekulās, kas sastāv no 57 ūdens molekulām, turklāt veido pareizas formas ģeometriski telpiskas figūras. Savukārt 16 supermolekulas apvienojas savā starpā vienā ūdens struktūrelementā - klasterī, kas sastāv no 912 molekulām.

Igora Ņikitina raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 25. numura.

Zinātnieki nebeidz strīdēties par to, vai uz mūsu planētas notiek globālā sasilšana? Ja tas ir tā, tad kā tā ietekmē mūsu planētu un, konkrēti, tās iedzīvotājus. Ilgu laiku cilvēkiem šie strīdi likās tīri teorētiski. Taču, liekas, ir klāt mirklis, kad jau mūsu paaudze spēs ar savu pieredzi pārliecināties ne tikai par globālās sasilšanas problēmu, bet arī personīgi pārliecināties par tās katastrofiskajām sekām.

Mirušās zonas.

Pētījumi rāda, ka pēdējo simts gadu laikā mūsu planētas temperatūra vidēji ir pacēlusies par vienu Celsija grādu. Ja tuvāko 50 gadu laikā temperatūra pacelsies vēl par 3-10 grādiem (kas ir visai reāli), tas novedīs pie globālas katastrofas. Ledāji izkusīs, Pasaules okeāna līmenis celsies un kontinentu piekrastes tiks appludinātas. Tās teritorijas, kas jau agrāk cieta no mitruma trūkuma - tuksneši un pustuksneši - vispār pārvērtīsies mirušās zonās, kur dzīvība kļūs praktiski neiespējama. Pārējās, neskartās teritorijas, pat ierēķinot no ledus atbrīvotās salas, nespēs uzņemt bēgļus no cietušajiem rajoniem, turklāt veirums valstu ekonomika būs nopietni traucēta. Sāksies haoss, tā rezultātā Zemes iedzīvotāju skaits saruks kā minimums trīs reizes.

Maksima Sirotkina raksts no izdevuma "Taini Vseļennoj" 2016. gada 6. numura.

Milzīgas, saules izdedzinātas platības, praktiski bez ūdens, ko sauc par tuksnešiem, eksistē uz Zemes jau daudzus tūkstošus gadu. Tās diezin vai kādreiz izzudīs no mūsu planētas sejas, tieši otrādi tuksnešiem ir tendence nepārtraukti paplašināties.

Tie ir visos kontinentos.

Tuksnešus var atrast katrā kontinentā, izņemot Antarktīdu, taču nav izslēgta, ka arī uz tās ir bijuši īsti tuksneši, taču tagad tos slēpj ledus bruņas. [Stingri ņemot, pēc Vikipēdijas datiem, pati Antarktīda ir tuksnesis, jo, vidēji ņemot, Antarktīda ir vissausākais kontinents - ūdens tur pārsvarā ir tikai ledus un sniega veidā. Tieši tāpat Arktika ir otrs lielākais tuksnesis, tikai nedaudz platībā atpaliekot no Antarktīdas - 13 726 937 km2 pret 13 829 430 km2 - t. p.] Kopsummā tuksneši aizņem ap 20 miljonus kvadrātkilometru platību no Zemes virsmas. [Neņemot vērā polāros tuksnešus - t.p.] Vienā Āzijā ir veseli 22 tuksneši, to vidū arī Karakums Turkmenistānā, kas pazīstams saldumu mīlētājiem pēc tāda paša nosaukuma konfektēm. Tuksneši nav obligāti vienīgi tikai smilšu kāpas - barhāni, tie var būt arī akmens, smilšu akmens un akmens-mālzemes tuksneši.

Vitālija Golubeva raksts no izdevuma 'Taini Vseļennoj" 2016. gada 6. numura.

Līdz šim nav noķerts neviens šī noslēpumainā radījuma eksemplārs, kaut arī Mongolijas iedzīvotāji ir pilnīgi pārliecināti, ka tas ir reāls. Nāvējošo tārpu no Gobi tuksneša meklā jau vairākus gadu desmitus, taču - bez rezultātiem. Kriptozoologi nezaudē cerības kādreiz noķert ši "desas luņķi", kas nogalina savus upurus vai nu ar indes strūklu, vai arī ar milzīgas jaudas elektrisko lādiņu.

No attāluma nogalinošais.

Stāstā "Olgojs-horhojs" pazīstamais zinātnieks un rakstnieks Ivans Jefremovs ir devis šādu noslēpumainā un nenotveramā Gobi tuksneša radījuma aprakstu: "...dzīvniekam nevarēja manīt ne kājas, pat ne muti vai acis: pēdējās gan varēja būt nepamanāmas no attāluma. Visvairāk dzīvnieks līdzinājās apmēram metru garam desas gabalam. Abi gali bija strupi un saprast, kur tam ir galva, kur aste, nebija iespējams. Liels un resns tārps, nezināms tuksneša iemītnieks, locījās violetajās smiltīs. Bija kaut kas pretīgs un tajā pašā laikā bezpalīdzīgs tā neveiklajās, palēninātajās kustībās".

TVNET, 2014. gada 20. jūnijā

Tiranozaura skelets. Foto: Reuters/ScanPix

Meklējot atbildi uz jautājumu, vai kādreiz pār pasauli valdījušie dinozauri bija siltasiņu radības kā putni un zīdītāji vai tomēr aukstasiņu dzīvnieki kā zivis, abinieki un rāpuļi, zinātnieki secinājuši - dinozauri, kurus iznīcināja asteroīdu lietus pirms 65 miljoniem gadu, īsti neatbilda nevienam no šiem dzīvnieku tipiem.