Gigantiskās jūras čūskas vēsturiskās hronikās parādās apmēram 13. gadsimtā, taču atšķirībā, piemēram, no Krakena joprojām tiek uzskatītas par izdomu. [Tas, ka eksistē milzu kalmāri, ir pierādīts, lai gan tiem līdz teiksmu Krakenam ir visai tālu - t.p.] Zviedru garīdznieks Olafs Lielais (1490-1557) savā darbā "Ziemeļu tautu vēsture" tā apraksta jūras čūsku:

"Peldot garām Norvēģijai ar mērķi tirgoties vai zvejot, visi jūrnieki stāsta par lielo jūras čūsku 200 pēdu garumā un 20 - platumā. Viņa dzīvo alās pie Bergenas, zog mājlopus vai lec jūrā, ķerot turienes radījumus. No tās kakla nokarājas gari mati, zvīņas ir melnas, bet acis sarkanas. Viņš uzbrūk kuģiem, izstiepjoties no ūdens visā augumā, un rij cilvēkus veselus".

Jaunākos laikos pati zināmākā tikšanās ar jūras čūsku notika gandrīz pirms 150 gadiem. 1848. gada augusta dienā britu kuģa "Dedals" apkalpe, kas devās uz Svētās Helēnas salu, novēroja divdesmit metru garu reptili ar iespaidīgu matu krēpēm uz kakla. Diez vai tā bija masu halucinācija, tāpēc Londonas "Times" uzreiz pasludināja to sensacionālā rakstā par "gadsimta atradumu". No tā laika jūras čūskas redzēja ne reizi vien, taču neviens ticams pierādījums par viņu eksistenci tā arī iegūts, netika.

Raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2015. gada 15. numura, autors Viktors Bumagins.

Šodien laikam visi ir saklausījušies par noslēpumainajiem monstriem, kas dzīvo Brosno ezeros (http://paranormal-blog.ru/brosnenskoe-chudovishhe/), kas atrodas Tveras apgabalā, un Labinkiras ezerā Jakutijā (http://www.iksinfo.ru/stati/monstri/item/463-chert-ozera-labynkyr.html). Taču tikai ar tiem Krievijas Federācijas ezeros un ūdenskrātuvēs dzīvojošo, noslēpumaino radību saraksts nebeidzas.

Aizliegtā ezera iemītnieks.

Čukotkā ir dīvains ezers Elgigitgins, kas jau no seniem laikiem vietējo iedzīvotāju vidū tiek uzskatīts par aizliegtu vietu. Pat šamaņi reti uzdrošinās pienākt tam klāt. Par ezeru klīst daudzas leģendas. Ka vienreiz tur noķēra šausmīgu zivi, tās skriemeļi esot bijuši gandrīz cilvēka augumā. Ka pie paša ūdens ir dzīvojis ˚˚milzīgu rīkli, ko čukči sauc par Kalilgu. Ka virs Elgigitgina dažreiz iedegas noslēpumainas, ziemeļu mirāžas un cilvēki, kuri pagadās to tuvumā, bez pēdām pazūd.

www.DELFI.lv | 10. februāris 2014

Viens no prominentākajiem Lohnesa ezera briesmoņa pētniekiem Garijs Kempbels paziņojis, ka Nesija pēdējā laikā nav redzēta tik sen, ka, visticamāk, viņa ir smagi saslimusi vai pat nomirusi.

Intervijā ziņu aģentūrai BBC Kempbels izteicies, ka tik ilgs Nesijas klusēšanas periods nav bijis kopš 1933. gada - proti, brīža, kad Nesija pirmo reizi tika nofotografēta.

Kempbels pēdējo 17 gadu laikā reģistrējis visus gadījumus, kad kāds cilvēks redzējis Lohnesa briesmoni, kā arī studējis pēdējo 1500 gadu arhīvus, meklējot leģendārā briesmoņa pieminēšanas reizes.

(Ils šo enciklopediju, iesūtot, bija dalījis 2-ās daļās. Man, liekot iekšā, nācies to sadalīt vairākās. Attēli, kā arī lappušu skaits kombinācijā sanak lielāks, neka sistēma spētu "sagremot" un sanāktu kā sanāktu. Mausns)

Vienradži.

001 – vienradzis – populārākais, ja neskaita pūķus, mitoloģiskais tēls.

DELFI Izklaide, 09. februāris 2012 

Foto: Kadrs no video

Milzīgs, čūskveidīgs jūras radījums nofilmēts peldam kādas ledainas Īslandes upes ūdeņos. Video neilgā laikā kļuvis par īstu interneta sensāciju, radot jaunus minējumu par Nesijas tēmu.

Tulkojums no http://lah.ru/text/sklyarov/drakon-titul.htm

 Iepriekšējo lasiet šeit.

«Tā vietā, lai būtu nezvērs, ko radījusi ārieša fantāzija, skatoties zibens zibšņos, kas apgaismoja alu, kurā viņš dzīvoja, kā to iedomājas daži mitologi, pūķis ir dzīvnieks, kas kādreiz ir dzīvojis, velkot sava ķermeņa gredzenus un izliekumus, un varbūt pat ir lidojis...» (Č. Gulds, «Mītiskie briesmoņi»).

«... es šaubos vienkāršos mītu rašanās iemeslos «no ārējās Dabas redzamo procesu vērošanas». Man liekas, ka vieglāk iedomāties, ka laiks ir nolīdzinājis līdz pilnīgai nepazīšanai šo stāstu sākuma formas par bieži atkārtojamām pasakām, nekā pieņemt, ka nekulturālajiem mežoņiem varētu piemist iztēles un poētiskās izdomas spēks, kas tālu pārspēj to, ar ko apveltītas mūsdienu izglītotākās tautas. Daudz vieglāk ir noticēt, ka šie brīnumainie stāsti par dieviem un pusdieviem, milžiem un punduriem, visdažādāko aprakstu pūķiem un briesmoņiem ir pārveidojumi, nekā noticēt, ka tie ir tikai izdoma.» (Turpat.)

Tulkojums no http://lah.ru/text/sklyarov/drakon-titul.htm

 Iepriekšējo lasiet šeit

Čūskas-Pūķa mitoloģiskajos tēlos pārsteidz, ne tikai reāla, dzīva prototipa neesamība mūsdienu faunā, bet pārsteidz arī daudzās raksturīgās iezīmes Čūskai-Pūķim ar sen izmirušajiem dinozauriem.

Vispirms, tīri ārēja līdzība: liels ķermenis ar čūskveidīgu izskatu, gara aste; zvīņaina āda vai segmentētas bruņas ar daudziem dzelkšņiem un izaugumiem; lieli žokļi ar asiem zobiem, varenas kājas ar nagiem; dažreiz plēvspārni. Viss tas ir mums pazīstams no plēsīgo dinozauru rekonstruētajiem tēliem.

Senākajās kultūrās Čūska-Pūķis tādā vai citādā veidā ir saistīts ar čūskām vai krokodiliem, vispārējā gadījumā — ar rāpuļiem. Taču dinozauri jau patiešām ir senie rāpuļi...

Līdzība ir arī «evolūcijas parametros». Tā, pēc senām kosmogonijām (kā jau minēts), cilvēkveidīgie dievi parādās vēlāk par Čūsku-Pūķi. Taču arī humanoīdi, vismaz Zemes vēsturē, radās daudz vēlāk par dinozauriem.

Pagaidām nobeigums no Kira Buličeva grāmatas.

Jūras čūskai - gigantiskajam jūras dzelmju iemītniekam - jūrnieki ir ticējuši vienmēr un tic arī tagad.

Ģeogrāfi un dzejnieki savos darbos no jūrnieku teiktā ir rakstījuši par jūras čūsku, kaut arī ne vienmēr tā tieši ir saukta. Jūrnieki lasīja vai klausījās par saviem piedzīvojumiem un uzskatīja, ka poētiskie krakena vai Scillas tēli ir atskaite par  patiesiem notikumiem un nešaubījās, ka no ‘jūras čūskas ir jāuzmanās.

8. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Šī mazzināmā briesmoņa nosaukums ir nosacīts. Tas balstās uz Viduslaiku autora Kretjēna de Truā garstāsta "Tristans un Izolde" vārdiem: "Īru zemē ieviesās čūska, kas iznīcināja un uzpostīja visu valsti."

Kas vēl ir teikts par čūsku?

Tā divreiz nedēļā parādās pie karaļa pils un bez žēlastības aprij visus, ko redz, „tā kā neviens aiz bailēm no čūskas vairs neizgāja ārpus pils vārtiem”. Protams, pēc pasakas likumiem, karalis pavēlēja izziņot, ka tam, kas pieveiks pūķi, viņš atdos visu, ko vien tas vēlēsies, bez tam vēl – pusi no karaļvalsts un savu meitu, brīnišķo Izoldi par sievu, „ja viņš vēlēsies to ņemt”.

7. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Lamija, kas piedzima Senajā Grieķijā, pēc tam veica visai garu ceļojumu pa kaimiņu valstīm. Nav saprotams, kāpēc tieši Lamija kļuva tik populāra pie kaimiņiem, varbūt tāpēc, ka pašas liktenis bija tik traģisks?

Lamija bija pasakaini skaista, pats Zevs iemīlējās viņā un piespieda pārgulēt ar sevi. Šī sakara rezultātā piedzima bērni, bet - cik to bija, nav zināms. Taču galvenais, ka Zeva sieva Hēra, pēc rakstura visai cietsirdīga dāma, ar nelielu nokavēšanos izjuta greizsirdību uz savu vīru un personīgi nogalināja visus Lamijas bērnus, palaižot baumas, ka bērni ir miruši dabīgā nāvē, jo māte par viņiem slikti rūpējusies.

6. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Lu ir Centrālāzijas tautu budistu mitoloģijas pūķis. Tas ir pazīstams Mongolijā, Tibetā, pie uiguriem, burjatiem un pie citām mazām tautām. Tā kā katrai no šīm tautām ir savas teiksmas par pūķiem, tad arī lu jeb lusi ir daudzveidīgi.

5. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Pat pašos īstākajos Viduslaikos rietumu, Eiropas pūķim ticēja vairums bērnu un tikai ļoti maz pieaugušo. Vieta tam atradās tikai pasakās, aiz kuru robežām tas nelikās pārliecinošs.

Pavisam citādi bija Ķīnā. Luns jeb pūķis bija būtne, kas ieņēma centrālo vietu ķīniešu mitoloģijā. Un neatkarīgi no tā, kādu reliģiju pārstāv ķīnietis, viņš godā pūķi, apbrīno viņu, tic viņam kā simbolam un nevis kā briesmonim.

4. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Drakons ir pati parastākā čūska, kas ir iemācījusies lidot. Ar to, kā saka mītu zinātāji, tas ir atrisinājis dilemmu par nemitīgo putnu un čūsku ienaidu. Tas ir savienojis sevī abas spalvaino un reptiļu īpašības. Ir radies jauns, cēls radījums, tāds kā austrumu pūķis luns. Lai gan dažreiz lidojošā čūska nez kāpēc sevī jūt tik daudz niknuma, ka tas ir lielāks, nekā tās sencim.

3. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Naga ir austrumu čūska. Par tās dzimteni visdrīzāk var uzskatīt Indiju, kur to attēlo, kā lielu rāpuli ar čūskas ķermeni un vienu vai vairākām cilvēka galvām.

Kā pienākas čūskām – ūdens un zemes bērniem, rāpojošām radībām – ir pastāvīgs naids ar putniem un to valdnieku Garudu. Nagas, savukārt, valda pār Pazemes pasauli, kur atrodas to galvaspilsēta. Naga nav vienkārša čūska, to ir Dzemdējusi dieva Kašjapas sieva, dieviete Kadru. No citas sievas Kašjapam Arī ir bērni – brīnumputni. Var teikt, ka abas māmiņas ir laidušas pasaulē daudzus vienādus bērnus, jo čūsku – nagu un brīnumputnu ir ļoti daudz, taču starp tiem valda mūžīgs naids, kā jau tas pienākas debess un pazemes valdniekiem.

2. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Zmejs Goriničs ir ļaundaris no krievu biļinām. Tāpat kā retāk pieminētais Zmejs Tugarins, Zmejs Goriničs visai jūtami nes sevī stepes ļaužu etniskās iezīmes. Tas ir pārspīlēts un galēji vispārināts pečeņega vai polovcieša tēls. Lai gan ir viedoklis, ka ar pūķiem biļinās saprot elkdievību, pret kuru spēkavīriem ir jācīnās. [Esmu lasījis arī, ka trīsgalvainais pūķis esot alegorija par ienaidnieku kolonnām, kas Izvēršas kaujai, sadaloties pa vienībām. – t.p.]

1. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Laikam Čūsku valdnieks ir pats senākais no briesmoņiem, ko ir izgudrojis cilvēks un kas ir aprakstīts prozā. Papiruss, kurā stāstīts par to nāk no Ēģiptes un ir tapis pirms apmēram 4000 gadiem. Ēģiptiešu Čūsku karalis ir visu senatnes čūsku un pūķu ciltstēvs un tajā pašā laikā nevar teikt, ka tas ir primitīvs vai slikti izdomāts.

Kāds Ēģiptes faraona “pavadonis” no Vidējo dinastiju laikiem atceras, kā ceļojis uz kuģa, kas bijis 120 delnu garš un 40 delnu plats. Tādu kuģi vadījuši 120 jūrnieki. Tie bijuši lieliski jūrnieki, tāpēc ka autors paziņo, ka “vai nu viņi skatījušies uz debesīm, vai arī uz zemi – viņu sirdis vienmēr ir bijušas drosmīgākas kā lauvām. Viņi paredzēja vētru, pirms tā sākās, bet negaisu, pirms pērkons sāka dārdēt.”

Fragmenti no Kira Buličeva grāmatas "Fantastiskais bestiarijs".

Šie senie, parasti lielu izmēru radījumi spēlē svarīgu lomu pasaules folklorā. Laikam nav nevienas tautas, kas tādā vai citādā veidā nav izteikušas savu attieksmi pret šiem rāpuļiem.

Protams, tie ir cēlušies no parastajām čūskām un ķirzakām, ko iztēle ir palielinājusi daudzas reizes. Dabiski, ka ne jau visas čūskas ir tik lielas kā mūsu mežos, karaliskā kobra sasniedz četru metru garumu, bet baiļu acīs tā var izaugt līdz pasakainiem izmēriem. Tropos ir pitoni un anakondas, kas jau tuvojas gigantiem. Lielie varāni, īpaši no Komodo salas, krokodili un citi reptīļi – lūk, materiālā bāze, lai radītu čūskas un pūķus.