Antona Muhina raksts no žurnāla "Diletant" 2017. gada maija numura.

Desmitiem gadu Ļeva Trocka loma sarkano uzvarā Pilsoņu karā tika noklusēta vai izkropļota.

[Leibs (Ļevs) Bronšteins ir dzimis 26. 10. 1879. bagāta ebreju zemesīpašnieka ģimenē, Hersonas Janovkas ciemā. Kļūst par revolucionāru. 1902. gadā ar viltotiem dokumentiem bēg no izsūtījuma Irkutskā, pasē uz labu laimi tiek ierakstīts uzvārds "Trockis", kas vēlāk kļūst par viņa pseidonīmu. Vislielākie nopelni Sarkanās Armijas radīšanā, ko veic ar terora metodēm. 1925. zaudē partijas cīņu ar Staļinu. 1929. gadā tiek izsūtīts no PSRS. Dzīvi beidz citā trimdā, Meksikā, kad 20.08. 1940. NKVD aģents Ramons Merkaders viņu piebeidz ar ledus cirtni. Viņa kapa vieta pie Mehiko joprojām ir visu pasaules trockistu svētvieta - no cita raksta tajā pašā žurnālā.]

Svētdienās iznākošais raidījums "Kinoceļotāju klubs" padomju cilvēkam, kurš citas valstis redzēja, labi, ja tikai uz globusa, bija īsts "logs uz pasauli". Jo vairāk, Senkevičs mācēja informāciju pasniegt tā, ka teleskatītājs gandrīz juta uz vaigiem okeāna sāļās šļakatas vai karstās tuksneša smiltis. Taču viņš nebija pionieris, tikai gaitā pārtvēra "Kluba" karogu.

Raksts no izdevuma specizdevuma "Taini SSSR", autore Jeļena Fontankina. Paplašināts ar papildus informāciju.

Pie zilā ekrāna pirmsākumiem.

Pirmo reizi pārraide gāja gaisā 1960. gada 18. martā. Tad to sauca par „Kinoceļojumu klubu”. Taču tad radās iebildumi – „ceļojumi nevarot pulcēties klubā”, tāpēc raidījumu 1973. gadā nosauca par „Kinoceļotāju klubu” (pēc tam kādu laiku nosaukums bija „Ceļotāju klubs”, taču drīz iepriekšējo nosaukumu atjaunoja). Tās vadītājs bija rakstnieks, kinorežisors un ceļotājs Vladimirs Šneiderovs (1900-1973). Programmas ideja bija ļoti vienkārša – tālās zemēs pabijušo cilvēku stāsti par tās vai citas valsts tikumiem un sadzīvi.

Kas ir grūtākais? Bezsvara stāvoklis? Atrautība no Zemes, no ģimenes? Avārijas situācijas? Nē. Pats grūtākais, tāpat, kā uz Zemes - runāt patiesību! (Kosmonauts Georgijs Grečko.)

Tāpēc fragments no viņa autobigrāfiskās grāmatas "34. kosmonauts. No skala līdz atnācējiem", kur viņš maksimāli patiesi stāsta par piedzīvoto uz Zemes un kosmosā. Fragmentā par pašu bīstamāko, kas sagaida cilvēku s kosmosā.

Nolaišanās no orbītas.

Tomēr pats bīstamākais kosmiskajā lidojumā ir nolaišanās. Pēdējie elles loki. Jāsāk ar to, ka tad, kad tu ieslēdz nolaišanās programmu, ja dzinējs nesāks darboties, tad tu uz Zemi vairs neatgriezīsies. Nolēkt no kosmiskā kuģa nevar. Dzinējs ieslēdzas - paldies, Dievam, jau ir kļuvis vieglāk. Taču tālāk tam ir jānostrādā paredzētais laiks, tāpēc, ja tas nostrādās pavisam nedaudz, tad tu nolaidīsies uz Zemi, bet tikai pēc nedēļas, kad tev jau gaisa nebūs, nekas nebūs. Dzinējam ir jāizstrādā viss impulss.

Roberts Žanovičs Avotins (Avotiņš? Pēc krievu uzvārdu skaidrojuma Avotins ir latviska uzvārda krieviskojums), kurš 30 gadus bija krievu žurnāla "Tehnika-molodeži", almanaha "Fantastika" mākslinieks uc., un daudz zīmējis arī fantastiku, pēc visa spriežot, vismaz daļēji ir ar latvisku izcelsmi. Viņa meistarība pakāpeniski aug, līdz sasniedz šādu līmeni, ko var redzēt šajā attēlā:

http://zhurnalko.net/images/5/6/56ef7494e1f1d56a7c2b/page0001.jpg

Lūk, ko par mākslinieku saka viens no slavenākajiem fantastiskās literatūras klasiķiem.

„Mans romāns „Paradīzes strūklakas” ir tulkots daudzās valodās, - teica Artūrs Klārks, kurš 1982. gadā viesojās žurnālā „Tehnika – molodeži”. - Daudzi no šiem izdevumiem ir ilustrēti. Taču visvairāk man iekrita dvēselē Roberta Avotina ilustrācijas, kas publicētas jūsu žurnālā. Tās man likās visprecīzākās un ticamākās".

Holandiešu māksliniece Margrieta van Brēvorta (Margriet van Breevoort) ir ieguvusi popularitāti ar savām dīvainajām skulptūrām. Par to var pārliecināties viņa mājas lapā: https://margrietvanbreevoort.nl/work.html

Taču īpašu popularitāti interneta vidē ir ieguvusi viņas figūra Homunculus Loxodontus. Fotošopā tā klejo pa tūkstošiem foto. Īpaši populārs šis radījums ir arī Krievijā, kur to nokristījuši vārdā "Žduns", nosacīti to varētu iztulkot kā "Gaidulis". Tas ir, būtne, kas kaut ko gaida. Vispār jau ļoti precīzi.

Tēls izrādījies tik zīmīgs, ka pat slavenā krievu keramikas firma no Gžeļas ir sākusi izlaist "Žduna" figūriņas. Šeit varonis ir nosaukts par "Gždunu". http://www.vecherka.ee/798005/gzhdun-gzhel-vypustila-keramicheskogo-zhduna

Ričards Deivids Bahs lielāku pazīstamību ir ieguvis kā filozofiski-ezotērisku līdzību: „Kaija vārdā Džonatans Livingstons”, „Ilūzijas jeb Mesijas, kurš negribēja būt Mesija, piedzīvojumi” autors. Par romantismu un kaismi uz lidošanu, kas pilda šīs grāmatas, bijušo lidotāju Ričardu Bahu bieži salīdzina ar Sentekziperī. [Te ir viņa domu graudi.]

Kamēr jūs savā dzīvē neesat atbrīvojuši vietu jums tikpat svarīgam cilvēkam, kāds jūs esat sev pats, jūs vienmēr meklēsiet un zaudēsiet.

Sliktas lietas nav pats sliktākais, kas ar jums var notikt. Nekas – tā ir pati sliktākā lieta, kas ar jums var notikt.

Ja jūsu laime ir atkarīga no kāda cita rīcības, tad es domāju, ka jums ir problēmas.

Lai dzīvotu brīvi un laimīgi, jums ir jāziedo garlaicība. Ne vienmēr tas ir vieglākais upuris.

“Pēc ģeoloģiskām liecībām var secināt, ka Zemes un Saules sistēmas veidošanās notikusi aptuveni pirms 4,6 miljardiem gadu. Tie ir ļoti seni notikumi, un ir ļoti maz pierādījumu no tā laika.. Toties ir atklāti līdzīgi procesi pie dažādām zvaigznēm, kur novēroti planētu veidošanās procesi dažādās stadijās.. Tā ka drīzāk esmu attālinājies no idejas, ka pasauli radījis Dievs.”

(No sarunas ar LU Astronomijas institūta zinātnieku

Ilgoni Vilku radio Fit FM; žurnālā ”Republika.lv.” nr.10(55), marts, 2007)

I.Belogrīva intervija ar PSRS divkāršo varoni kosmonautu Georgiju Grečko, Krievijas TV pārraides “Šī fantastiskā pasaule” vadītāju un goda viesi VII starptautiskajā literārajā konferencē fantastikas jautājumos “Roscon – 2007” Maskavā no 22.- 25.martam.

Grečko (Георгий Михайлович Гречко; 1931. 25. maijā - 2017. 8. aprīlī) trīs reizes lidojis kosmosā (1975., 1977., 1985.), kur pavadījis kopā 134 diennaktis, 20 stundas un apmēram 33 minūtes. Vienu reizi izgājis atklātā kosmosā. Kosmonautu vienībā ieskaitīts 1968. gada maijā, kosmonautu grupā, kas gatavojās lidojumam uz Mēnesi. Tomēr pēc tam, kad amerikāņi bija sekmīgi nosēdušies uz tā, padomju programma tika izbeigta. Kosmonautu vienībā Grečko bija līdz 1986. gadam, 13 gadus viņš bija vecākais cilvēks pasaulē, kurš pabijis kosmosā (54 gadu vecumā). http://www.rbc.ru/society/08/04/2017/58e8adef9a7947d2d1030eef

Georgijs Grečko jaunībā seko savam mērķim un vēlas piedalīties raķešu būvē, tāpēc izvēlas studēt amatu, kas viņu galu galā aizved līdz Koroļova konstruktoru birojam. Grečko aprēķina raķešu lidojuma trajektorijas slavenajai padomju nesējraķetei „Semjorkai” jeb R-7. Pirmo pavadoņu un „luņņiku” sekmīgie starti ir arī viņa nopelns. Tas ir aizrautīgu cilvēku laiks, viņi dzīvo tādos apstākļos, kā mūsu laikos dzīvo „bomži”, taču tas viņiem nav galvenais. Trajektorijas rēķināja arī ar Lielo Elektronisko skaitļojamo mašīnu (LESM), valstī tāda bija viena – uz izķeršanu. Stingri limitētas minūtes. Tāpēc inženieri tur pavadīja visas diennaktis, ja nu kādam aprēķini apstājas un var iegūt papildus minūtes. Mašīna vienmēr pārkarst, tāpēc pie tās stāv ventilators un logi vaļā, arī ziemā. Cilvēkiem salst, taču naktī atrodas izeja – koridorā ir tepiķi. Naktis viņi pārguļ, ietinušies tajos.

26.novembris 2016  

Ar sevi iepazīstinot, Anita Lasmane saka: ragana, reģe, praktizējoša ezoteriķe. Gan savā darbībā, gan dzīvē viņa sevi apzinās aizvien stiprāku. Viņa uzskata, ka tā ir alga par nevairīšanos skatīties vērīgāk un redzēt vairāk, par iemācīšanos nosaukt vārdā to, kas ārpus acīm ieraugāmā.

"Ikvienam ir tiesības uz saviem tarakāniem. Diez vai vajadzētu tērēt enerģiju, cenšoties tos izdzenāt," saka Anita.

12.novembris 2016  

Zilākalna Marta, iepazinusies ar Jāni, teikusi: par dotajām spējām jāpadomā nopietni. Vecie dziednieki aiziet, jaunajiem jānāk vietā. Un tā Jānis Vanags jau trīsdesmit gadus dara, ko var. Un var dziednieks daudz.

Parasti pieņemts, ja runājam par autobraucējiem, tad runājam par vīriešiem. Ir protams, izņēmumi, arī Latvijā, taču īsts autosporta cienītājs droši vien varētu nosaukt desmitiem autobraucēju-vīriešu, starp kuriem nebūtu neviena sieviete. Tomēr tādas ir un starrp viņām pati pirmā - feancūziete Kamilla di Gasa (Madame Camille du Gast). 1901. gadā, 27.-29. jūnijā, pirmajā, starptautiskajā autorallijā Parīze - Berlīne ar trases garumu 1105 km tika reģistrēta arī sieviete, tieši minētā Kamilla. Interesanti, ka viņa 120 konkurentu vidū ieņēma 33. vietu. Pirms tam viņa jau bija pabijusi aerostata pilota lomā un lēkusi ar izpletni.

1904. gadā viņa kļust par vienīgo sievieti Francijas Automobiļu kluba biedri. Viņa ir arī Francijas dzīvnieku aizsardzības biedrības 'Société protectrice des animaux' prezidente.

Vladimira Petrova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 33. numura.

Pārliecinātais revolucionārs, profesionāls cīnītājs ar cara režīmu, Proletkulta teorētiķis, boļševiku partijas CK loceklis, vēlāk nerimstošs Ļeņina pretinieks, kurš laikabiedrus pārsteidza ar zināšanu un talanta dziļumu - Aleksandrs Bogdanovs.

Marsiešu noslēpumi.

Filozofs, ārsts, dabaspētnieks, ekonomists un politologs, poliglots un tulkotājs, rakstnieks-fantasts, ko laikabiedri sauca par ģeniālu pareģi. Taču par savas dzīves galveno lietu zinātnieks uzskatīja pasaulē pirmā Asins pārliešanas institūta radīšanu.

Aleksandrs Aleksandrovičs Maļinovskis (vairāk pazīstams pēc sava partijas pseidonīma - Bogdanovs) piedzima 1873. gada 10. (22.) augustā, Sokolkas ciemā, Grodņas guberņā, fizikas skolotāja ģimenē. Ar zelta medaļu pabeidza klasisko ģimnāziju, pēc tam iestājās Maskavas universitātes Fizikas-matemātikas fakultātē, kur aizrāvās ar revolucionārām idejām un kļuva par pārliecinātu carisma pretinieku.

Saskaņā ar ekspertu datiem, persona, kura 2015. gada jūnijā apmeklēja Itāliju (tika iegūti matu un sviedrutauku paraugi no pirkstu nospiedumiem), - nav Vladimira Putina meitu ģenētiskais tēvs.

Putina meitu ģenētiskā materiāla paraugi bija iegūti jau agrāk, kad viņas devās ārzemju braucienos.

Arī Krievijas līdera agrāk iegūtie ģenētiskie materiāli (2007.-2008.) - nesakrīt ar tagadējiem paraugiem, respektīvi, Vladimira Putina lomu publikā tēlo nenoskaidrota persona.

14.maijs 2016  

Lūcijas Valteres vārds oficiāli reģistrētos dziednieku sarakstos nav izlasāms. Ziņas par Lūcijtanti, Valtermammu jeb dievvārdu Lūciju izkļuvušas pasaulē vienkāršākajā un senākajā informācijas izplatīšanās veidā – no mutes mutē. Un tā teju jau astoņdesmit gadu, jo dziedniece, kura spēju palīdzēt cilvēkiem atskārtusi pusaudzes vecumā, marta sākumā svinēja savu deviņdesmit piekto dzimšanas dienu.

XV gadsimts dāvāja pasaulei pārsteidzošu piemēru, cik viegli vīrišķību var pārsaukt par viltus labvēlību, spēku - par cietsirdību un par to, cik ātri varoni var pārvērst briesmonī. Šī šausmīgā pārvērtība notika ar Valahijas kņazu Vladu Drakulu.

Jekaterinas Kravcovas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 24. numura.

Neatkarības ķīlnieks.

Iesauku, ar ko viņu pazīst visa pasaule, Vlads III Cepešs mantoja no tēva - Vlada II Basaraba, kas tieši viņa dzimšanas gadā iestājās Pūķa (Drakona - Drakulas) bruņinieku ordenī, ko 1408. gadā dibināja Ungārijas karalis Sigismunds I Luksemburgs, lai aizsargātos no ienaidniekiem. No XV gadsimta sākuma Osmaņu impērija nežēlīgi postīja Valahijas zemes. Osmaņi saņēma meslus naudā un pārtikā, taču pats galvenais - aizdzina gūstā mazus zēnus, lai padarītu tos par janičāriem. Valahijas kņazs negribēja tādu likteni savu padoto bērniem, taču citas izejas viņam nebija. Vēl vairāk, kādā reizē kā padevības zīmi viņam nācās sūtīt uz turku sultāna galmu arī divus paša dēlus.

Valahijas nepadevības gadījumā bērniem draudēja nāve, tā kā Vladam II nācās rīkoties saprātīgi, bet apmaiņā puisēniem vajadzēja iegūt labu izglītību un iedvest domas par Turcijas varenību. Osmaņu Portas valsts mašīna pakļāva arī daudz spēcīgākus par Valahijas zēniem. Taču mazajam Vladam izdevās izturēt, pie viena viņš iemācījās turku kara mākslu, māku domāt stratēģiski un visdažādākos paņēmienus, kā sodīt noziedzniekus. Pēdējo māku turki bija apguvuši perfekti: sodīto mocības varēja ilgt diennaktis, nāvi viņi sagaidīja kā atpestīšanu. īpaši populāra pie osmaņiem bija uzsēdināšana uz mieta, taču ar ne mazāku baudu viņi dedzināja, kāra, vārīja verdošā ūdenī, dzīviem novilka ādu, cirta galvas un locekļus. lai audzinātu kareivīgumu puisēnus spieda vērot sodīšanu un, iespējams, tieši tad Vlads iemantoja lielo cietsirdību, pat lielāku, nekā bija pieņemts tajos laikos.

Vlada Strogova raksts no izdevuma "Stupeņi", 2016. gada 8. numura.

1961. gada 12. aprīļa diena sākās Uzmorjes un Smelovkas ciemu iemītniekiem tikpat ierasti, kā katra cita darba nedēļas diena. Nē, protams, viņi dzirdēja, ka tieši šodien, trešdienā, pasaulē pirmais cilvēks uzlidoja kosmosā. taču, kur kosmoss, bet Ševčenko kolhozs atradās tepat! Tomēr izrādījās, ka blakus...

Patlaban šķērsoju ekvatoru!

Šodien jau nevienam nav noslēpums, ka par to, ka pirmais cilvēka lidojums kosmosā būs sekmīgs šaubījās pat Koroļovs. Tāpēc pirms kosmiskā kuģa starta TASS nosūtīja trīs aizzīmogotas aploksnes ar trīs dažādiem tekstiem, ko apstiprināja CK. Atvērt nācās pirmo - ar svinīgu komunikē: "Urrā! Mēs esam kosmosā!" Divas citas tūlīt pat tika iznīcinātas pēc Gagarina piezemēšanās. Šodien ir zināms, ka otrajā aploksnē bija vēršanās pie citu valstu valdībām ar lūgumu palīdzēt meklējumos - gadījumā, ja "Vostok" nokristu citas valsts teritorijā vai iegāztos okeānā. Beidzot trešā aploksne saturēja paziņojumu par kosmonauta traģisko bojā eju...

Par laimi tik trakas lietas nenotika, bet arī bez piedzīvojumiem neiztika. Bremzēšanas sistēma nostrādāja kļūdaini. Tāpēc Gagarins piezemējās nevis Baikonuras kosmodroma rajonā, bet gandrīz 3000 kilometru uz rietumiem - Saratovas apgabalā, netālu no Engelsas pilsētas. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad viņš nosēdās uzraktā laukā starp Smelovkas un Uzmorjes ciemiem. Ar to ļoti uzbudinot vietējos iedzīvotājus.

Viņi bija pilnīgi negatavi šādam gadījumam. Kaut vai tāpēc, ka 10:55, kad Jurijs Aļeksejevičs jau vāca kopā savus oranžos izpletņus, radio - it kā reālā laika režīmā - vēl tikai raidīja: "kosmonauts virs Āfrikas ieslēdz bremzēšanas dzinēju iekārtu..." Taču no Āfrikas līdz Smelovkai pat pēc kosmiskiem mērogiem ceļš nav tuvs.

07.maijs 2016  

Dzīvības spēks un dziedinošā enerģija nav ekskluzīva prece, kas jāpērk par bargu naudu, tā ir pieejama katram, saka ārsts, pasniedzējs, cigun skolotājs Igors Kudrjavcevs. Jau vairāk nekā divdesmit gadu viņš praktizē un māca seno ķīniešu atveseļošanās mākslu cigun.

Varbūt enerģijas mums nav tieši tāpēc, ka to izlietojam nevajadzīgām aktivitātēm, iesaka aizdomāties dakteris Kudrjavcevs.

Bottom of Form

15.februāris 2015  

Laika zīmju vērotāja Viļa Bukša vārds medijos parādās bieži. Pēc senču ticējumiem un norisēm dabā viņš pareģo, vai ziema būs sniegota, kad sāksies pavasaris un vai vasara lutinās ar sauli. Zīmes dabā viņš pieraksta un salīdzina jau 40 gadu. Laika vīra tēliem bagātīgie stāstījumi ir krietni vien populārāki par sausajām meteorologu prognozēm. Un nav jau tik svarīgi, cik tie precīzi, galvenais, ka iedvesmo.

Tatjanas Guļinas raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 4. numura.

Kā tikai laikabiedri nav saukuši šo sievieti: "pirātu karaliene", "īru briesmone", "Rokflitas ragana". Visus šos skaļos "titulus" saņēma īru pirātu vadone Greisa O'Mellija...

Īstais pirātes vārds bija Graine. Taču jau no agras jaunības viņai tika dota iesauka Granuala, kas nozīmēja "Plikgalve Graine"...

Kļuva "plikgalve" 13 gadu vecumā.

Nē, nekādas problēmas ar matiem viņa nepiedzīvoja. Par "plikgalvi" viņa kļuva trīspadsmit gadu vecumā, kad lūdzās, lai viņu vīri paņem līdzi jūrā. Viņai atbildēja, ka sievietes uz kuģa ir slikta zīme. Tad viņa paņēma šķēres un nogrieza savus matus: "Viss, tagad es esmu vīrietis!" Tēvs sāka smieties un paņēma meitiņu līdzi kuģojumā...

Pirātes tēvs bija Īrijas rietumos mītošā O'Melliju klana vadonis. Visi klana locekļi bija slaveni kā jūrasbraucēji. Vieni mazās laiviņās zvejoja piekrastē, citi lielos kuģos piegādāja uz Angliju un Skotiju īru preces: lopus, ādu, vilnu.

Bobs Egltons ir ilustrators, mākslinieks, kurš strādā zinātniskās fantastikas, fantāzijas un šausmu literatūras žanrā. No 1994. gada viņš astoņas reizes ir saņēmis Hugo prēmiju kā gada labākais profesionālais mākslinieks. Egltons dzimis 1960. gada 13. septembrī, ir arī citu prēmiju laureāts.

Egltona gleznas un zīmējumi aptver plašas tēmas: zinātnisko fantastiku, fantāziju, šausmas. Viņš zīmē kosmiskos kuģus, svešās pasaules un to iedzīvotājus, pūķus, vampīrus un citas fantastiskas radības. Savu ierosmi, nodarboties ar mākslu, viņš guva no tēva, kurš rosināja viņa interesi par grāmatām, gāja ar viņu uz muzejiem, tajā skaitā - Kosmonautikas un aeronautikas - atbalstot viņa karjeras izvēli. Tomēr mākslas koledžu viņš nepabeidza, jo uzskatīja, ka tā nav domāta viņam. Redzētie NASA kosmosa kuģu maketi viņu, vēl bērnu, pievīla. Viņš bija iedomājies, ka redzēs kaut ko tādu, kā piemēram, divdesmito un trīsdesmito gadu fantastikas mākslinieku darbos. No tā tur nebija nekā. Tāpēc savus kosmiskos kuģus viņš zīmēja pēc saviem ieskatiem, kā ļoti organiskus objektus.