Elfi ir vismazāk degradētās būtnes no visiem feiri jeb fejām, viņi dzīvo ļoti ilgi, ilgāk par citiem radījumiem, pat tūkstoš gadu. Viņi ir arī paši gudrākie un zinošākie. Taču arī tas ir regress. Elfi, kā visas pārējās būtnes (fejas, rūķi uc.), kādreiz bija eņģeļi, taču, kad viņus padzina no Debesīm uz Zemi, viņi kļuva mirstīgi, jo pazaudēja dievišķību. Tas ir regress, salīdzinot ar mērkaķu evolūciju par primātiem, cilvēkpērtiķiem un beidzot par cilvēkiem.

Par pagātnes brīnišķīgām fejām un vareniem burvjiem ir sarakstītas daudzas grāmatas un stāstītas milzums leģendu. Vēstījumi par lielā Merlina piedzīvojumiem un gudrā Gendalfa gaitām nezaudē popularitāti pat mūsu progresīvajā nanotehnoloģiju laikā. Taču nevajag domāt, ka sacerējumi par pagātnes magiem un burvjiem - ir tikai aizraujoša beletristika. Daudzi seno leģendu varoņi ir atstājuši savas pēdas reālās vēstures lapaspusēs.

Jeļenas Ļakinas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 50. numura.

Lamatas neuzticīgiem bruņiniekiem.

Kā piemērs var kalpot eposa par karali Artūru varones, burves Morganas liktenis. Ķeltu sāgās viņa ir leģendārā valdnieka māsa.

Jeļenas Muromcevas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 21. numura.

Šie radījumi ar asām asīm, apveltīti ar gudrību un burvju spēku, gadsimtiem ilgi bija iemīļoti seno sāgu un teiksmu personāži, bet mūsu dienās ir kļuvuši par populāriem fantāzijas personāžiem. Taču, ja tic dažiem vēstures faktiem un mūsdienu liecībām, šī leģendārā tauta var būt reāla.

Spārnotie mazulīši.

Eiropas leģendas attēlo elfus kā mazus cilvēciņus, ne garākus par 80 centimetriem ar caurspīdīgiem spārniņiem, apveltītus ar maģisku spēku. Britu elfi dzīvo pazemes mītnēs zem seniem pauguriem. Lielāko daļu no sava laika viņi pavada dziedot un dejojot. Leģendas stāsta, ka gaišās mēness naktīs spārnotie sīkaliņi iznāk zemes virspusē un dejo līdz pašai rītausmai, pēc tam uz laukiem un tīrumiem zālē parādoties raksturīgas zīmes. Jāsaka, ka Lielbritānijā noslēpumainos apļus uz lauka bieži sauc par „elfu pēdām”.

Ja tic senām teiksmām, mazulīši nav nemaz tik nekaitīgi. Kaut arī viņi ienes savas „korektīvas” cilvēku dzīvē ne jau aiz ļauna prāta, bet galvenokārt sava draiskā rakstura dēļ. Tā mazie draiskuļi zog nekārtīgiem saimniekiem maizi un pienu, sliktiem ganiem burtiski no deguna priekšas aizdzen lopus, bet cilvēkam, kurš ar nepiesardzīgu vārdu elfus ir apvainojis, samudžina matus tādā murskulī, ko pēc tam izķemmēt praktiski nav iespējams. Dažreiz satrakojušies mazuļi var nozagt arī zīdaini, apmainot to ar sačokurotu kropli vai koka pagali. Taču aizsargāt mazuli no nozagšanas ir visai vienkārši – vajag tikai iesist dzelzs nagliņu šūpuļa kājā.

Cilvēkam neko labu nesola arī nejauša tikšanās ar mazo tautiņu. Labākajā gadījumā mazās radības iesaistīs nejaušo paziņu savās dejās un piespiedīs viņu lēkāt līdzi līdz rītam, bet sliktākajā – iemānīs neveiksminieku savā mītnē, kur viņš „ciemosies” vairākus gadsimtus.

Iepriekšēji lasiet šeit

Darba vadītāji: Kultūras vēstures skolotāja Ilze Putniņa; LU docents Juris Vīksna.09.03.2004.Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, 11.e klase

7.1 Dzīvesvieta

Šī ir neliela elfu populācija, kuru dzīvesvietu ir diezgan viegli noteikt, proti, Lapzeme, kas ir arī salavecīša māju zeme. Vienīgi uz Ziemassvētkiem tie palīdz salavecītim iznēsāt dāvanas, līdz ar to, mazliet paceļo apkārt pa pasauli.

7.2 Izskats

Ļoti īsi un apaļīgi radījumi. Ausis nav tik izteikti smailas, deguni biežāk lieli, apaļi.

Nēsā zaļas un sarkanas drēbes, zaļi sarkani svītrotas zeķes, vestītes un noteikti sarkanas cepurītes ar smailiem galiem. Mēdz nēsāt bārdas, kuras parasti ir sirmas.

7.3 Attieksme un izturēšanās

Ļoti darbīgi un čakli, draudzīgi savā starpā, labi saprotas ar dzīvniekiem, ziemeļbriežiem. Cilvēkiem rādās tikpat nelabprāt, kā visi pārējie elfi, taču pienākumi tiem liek daudz biežāk iegriezties cilvēku mītnēs, tādēļ par viņiem ir diezgan skaidra nojausma daudz plašākai cilvēku daļai.

Anotācija

Darba mērķis ir atklāt dažādo elfu rasu evolūciju ar filoģenētisko koku metodēm. Tāda veida metodes elfu evolūcijas atklāšanai līdz šim nav tikušas izmantotas. Elfu rases vispār ir maz pētītas saistībā viena ar otru, tās biežāk tikušas pētītas katra par sevi, neievērojot visu elfu attīstību. Tiek mēģināts atrast vienotu visu elfu senci, kāds arī līdz šim nav nedz meklēts, nedz arī atklāts nejauši.

Darbā vispirms tiek apskatītas elfu rases katra atsevišķi, lai varētu izveidot elfu īpašību tabulu, kuru varētu piemērot kādai no filoģenētisko koku metodēm.

Vecajai lapai apkopojis Mārtiņš.

Labāka par elfiem tak nekā nav

Gandrīz visi elfi:

1.  Literatūra.

Tā, kā literatūra ir ievērojami senāks mākslas žanrs, nekā kino vai spēles, tad sāksim tieši ar to.

Uzreiz jāatzīmē, ka pirmsākumi mūsdienu literatūrā sastopamajiem elfiem ir meklējami dažādu tautu pasakās, kur gan ar vārdu elf, alf, elv un citiem līdzīgiem skaņu sakopojumiem bieži vien tiek apzīmētas pavisam atšķirīgas lietas, pārsvarā gadījumu - ne īpaši pozitīvas. Pie mitoloģiskajiem priekšstatiem par elfiem ilgi uzkavēties šoreiz nevēlos, jo tie jau paši par sevi ir atsevišķa priekšlasījuma vērti. Lai nu kā, bet uzreiz jāatzīst, ka pirmais literatūras avots, kas mūsdienu cilvēkos izraisīja nopietnu interesi par elfiem ir JRRT "The Hobbit". Tieši šeit pirmo reizi parādās tā elfu variācija, pie kuras mēs visi esam vairāk vai mazāk pieraduši, un kas ir veidojusi lielas daļas mūsdienu cilvēku priekšstatus par elfiem, kā par lieliskiem lokšāvējiem, veikliem dzejdariem un vispār būtnēm, kam labpatīkas pavadīt laiku jautrās dziesmās un kas neatsakās no laba vīna, bet ar zināmu neuzticību izturas pret rūķiem. Elfiem rakstūrīgas smailas ausis ar nedaudz pagarinātu augšējo daļu.