Ķīnas Mūri cēla 1700 gadus, ar to saistās daudzas leģendas. Filmā ir stāstīta viena no tām. Vismaz tā saka pašā filmā. Tātad - notikumi risinās Viduslaikos, kad Ķīna Eiropai bija eksotiska, tāla zeme ar daudziem noslēpumiem. Viens no tiem - melnais pulveris, kura pagatavošanas noslēpumu, līdz ar citiem noslēpumiem, Ķīna sargā kā acuraugu. Uz turieni dodas it kā tirgotāju karavāna ar mērķi šo noslēpumu iegūt. Ceļš ir grūts: ceļa grūtības, mežonīgu cilšu uzbrukumi un noslēpums, kāpēc ir uzbūvēts Lielais Mūris. Rezultātā, līdz Ķīnai nokļūst tikai divi. Nokļūst tieši brīdī, kad beigušies kārtējā sešdesmitgade, kad Ķīnai no ziemeļiem brūk virsū retro-svešo bari. Tieši tāpēc arī ir uzcelts mūris. Abiem eiropiešiem nākas izvēlēties: palikt ķīniešu cietumā vai piedalīties mūra aizstāvēšanā. Vismaz uzreiz nogalināti viņi netiek. Figūras uz šaha lauciņa ir izvietotas.

Aleksandra Gaginska raksts no žurnāla "Mir fantastiki", 2017. gada janvāra numura.

Uz attālu kosmisko koloniju no Zemes dodas zvaigžņu šķirsts "Avalona". Tā kā pārlidojums ilgst 120 gadus, tad pašažieri pirms starta ir iegrimuši anabiozē. Viņus atmodinās, kad kuģis sasniegs mērķi. Taču notiek avārija, un uz kuģa agrāk nekā vajag atmostas divi: sākumā mehansiks Džims, pēc tam rakstniece Aurora. Laisties atpakaļ kriomiegā viņiem nesanāk, bet līdz mērķim lidot vēl ir 90 gadus. Varoņus gaida lēna, komfortabla nāve no vecuma dziļā kosmosā...

Kaut arī "Pasažieru" sižetā nav patiesi negaidītu pagriezienu, par šo filmu ir ļoti grūti pastāstīt, neradot kādu spoileri. Mēs, protams, pacentīsimies.

Aleksandra Gaginska sagatavots raksts no žurnāla "Mir fantastiki", 2017. gada janvāra numura.

"Atnācēji" [krievu tulkojumā "Atnākšana"- t.p.] ir cienījams papildinājums stingrās zinātniskās fantastikas jaunajam vilnim. Tā nav tik revolucionāra kā "Interstellar", nav tik ticama kā "Marsietis", tumēr tā atrodas vienā rindā ar tām. Taču, ja pat ekrāns būtu nosēts ar formulām, ko skaidrotu pats Stīvens Hokings, tas neglābtu lenti no dīvāna kritiķiem, kas mīt YouTube komentāros.

Daudzas no pretenzijām, ko izsaka filmai, ir pārsteidzoši smieklīgas. Pati biežākā - "kāpēc augsti attīstītie atnācēji nevarēja iepriekš iemācīties mūsu valodu?" Tāpēc, ka viņi ir no citas sistēmas! Tikai pasakās citplanētieši, iznākuši no šķīvīšiem, uzreiz saka 'Hellou!" tīrā angļu valodā. "Atnācēji" pieskaras problēmai, kas būs mūsu priekšā, tiekoties ar ārpuszemes saprātu: kā sazināties ar tiem, kas runā un pat domā savādāk nekā tu?

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.75/5

Manas pārdomas

Trīs durvis un trīs lozes jeb trīs (varētu debatēt arī, ka četri) cilvēki, kuriem, pašiem to neapzinoties, lemts ņemt dalību misijā, lielākā nekā pati dzīve vai viens indivīds!

Alina Borisova ir mūsdienu krievu fantāzijas žanra autore un šobrīd sarakstījusi piecas grāmatas, no kurām pēdējā pabeigta 2015.gada nogalē. Viena no tām 2017.gada sākumā plāno ieraudzīt dienasgaismu ar nosaukumu „Pilsēta bezdibeņa malā” („Город над бездной”), un vēl viena šobrīd tiek rakstīta - „Uguns karstums jūras plaukstās” („Жар огня в ладонях моря”). Vēl viņai internetā ir lasāmi daži stāsti, kas visi vairāk vai mazāk saistīti ar jau uzrakstīto grāmatu varoņiem. Šobrīd autore publicējas adresē https://prodaman.ru/Alina-Borisova , kurā arī es lasu viņas darbu turpinājumus.

Par viņas talanta cienītāju kļuvu gluži nejauši, kad pirmā no viņas sarakstītajām grāmatām bija vēl tikai pusē. Tā nu gandrīz sešus gadus ar milzīgu nepacietību gaidīju katru nākamo internetā izlikto grāmatas fragmentu. Neapšaubāmi, ka arī ar to pašu, kas jau uzrakstīts, viņa noteikti pelnījusi krietni lielāku popularitāti un atzīšanu, nekā saņēmusi šobrīd.

Bottom of Form

Lai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām. Džo Aberkrombija grāmata “Pusķēniņš” ir “Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā daļa, kuras latviskais tulkojums pavisam nesen nonācis pie lasītājiem Latvijā. 

Kad tiek nogalināti prinča Jārvi tēvs un brālis, jaunais puisis pats pret savu gribu kļūst par kādas mazas valstiņas ķēniņu. Drīzāk jau par pusķēniņu, jo Jārvi nekad nav vēlējies kļūt par ķēniņu, turklāt puisis ir kropls un vārgs, tāpēc gan viņš, gan valsts iedzīvotāji lieliski apzinās, ka no viņa nekāds izcilais vadonis neizveidosies. Tomēr jaunajam ķēniņam tā pat īsti nesanāk iesildīt troni, kad viņš jau piedzīvo pirmo nodevību, kuras rezultātā Jārvi attopas uz “Dienvidvēja” klāja, kur viņam jāpilda verga-airētāja pienākumi. Lai arī Jārvi tiek strauji nomests no saviem augstumiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), nokļūšana jaunajā vidē viņam kļūst par lielisku iespēju ne tikai norūdīties, bet arī rūpīgi izkalt atriebības plānus, kā arī iegūt dažus labus draugus un pāris jaunus ienaidniekus.

Dženifera Makmahone ir mūsdienu amerikāņu rakstniece. Dzimusi 1968. gadā Hārtfordā, Konektikutas štatā. Augusi vecmāmiņas mājā, priekšpilsētā. Bērnībā bijusi pārliecināta, ka mājas mansardā dzīvo spoks vārdā Vergīlijs. Izglītību ieguvusi Godarda koledžā, ko pabeidza 1991. gadā ar mākslas bakalaura diplomu. Gadu studējusi poēziju Vermontas koledžā. Savu pirmo stāstu ir sarakstījusi trešajā klasē. Debijas romānu "Promise Not to Tell" publicē izdevniecība "HarperCollins" 2007. gada aprīlī. Daudzu gadu laikā ir izmēģinājusi daudzas profesijas: bijusi krāsotāja, strādājusi fermā, bijusi vižāziste, picas piegādātāja, ir strādājusi bezpajumtnieku patversmē. No 2000. gada atstājusi darbu un pilnībā veltījusi sevi rakstniecībai. Viņas romāni ir saņēmuši balvas un kļuvuši par bestselleriem.

2004. gadā Dženiferai piedzimst meita Cella. Pašlaik rakstniece dzīvo vecā, Viktorijas laika mājā Montpiliērā, Vermontas štatā. Daži kaimiņi domā, ka viņas māja atgādina Adamsu ģimenes māju, kas autorei sagādā prieku.

24.novembris 2016  

"Šis līdzeklis nedarbojas” – tamlīdzīgam uzrakstam turpmāk būs jābūt norādītam uz homeopātijas preparātiem Amerikā gadījumā, ja nav nekādu zinātnisku pierādījumu par uzlējuma, tinktūras vai drapīšu efektu, uzlabojot to lietotāja veselību. To paredz jauns ASV Federālās tirdzniecības nolēmums. Līdzīgs solis sperts arī Lielbritānijā.

Homeopātiskie līdzekļi šobrīd ir zāļu statusā. ASV un Lielbritānijā lietošanas efektu lūgts pierādīt, un tas var draudēt ar to, ka ražotājam nāksies uz iepakojuma norādīt "Šis līdzeklis reāli nedarbojas", proti, ja zāles palīdzējušas, tad tas ir placebo efekts, nevis ārstēšana.

Novembris 17, 2016

Ir tādas grāmatas, kuras es mīļi mēdzu saukt par „fantāzijas ķieģeļiem”. Lai grāmata manā prātā iemantotu šādu dēvējumu, tai jāatbilst diviem kritērijiem. Pirmkārt, tai vizuāli jāatgādina kārtīgu ķieģeli, proti, tai jābūt ne mazāk kā 700 – 800 lappušu biezai. Otrkārt, tajā ir jāvalda maģiskai, līdz pēdējam sīkumam nostrādātai fantāzijas pasaulei (nereti ar viduslaiku elementiem).

Grāmatu portāls Goodreads daļu šo grāmatu visdrīzāk pieklājīgi nosauktu, piemēram, par augsto fantāziju vai episko fantāziju. Taču ideja nemainās – manā grāmatu cienītājas sirdī īpaša vieta atvēlēta šādām biezām grāmatām, kurās varoņi gluži izdomātā pasaulē, ietinušies apmetņos bēg no ļaunajiem (vai pat tvarsta tos), praktizē vai apjūsmo maģiju un ir ne tikai „izredzētie”, bet šo „izredzētību” ir arī nopelnījuši, darbojoties ar asu prātu un veiklību.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Pateicoties Spoku nakts apmeklējumam! (:

Vērtējums: 3.75/5

Manas pārdomas

Jau pirms pirmā stāsta lasīšanas gatavojos, ka nu tādi klasiski šausmīgi un līdz kaulam biedējoši stāsti diez vai gaidāmi, un centos tādējādi savas ekspetācijas/gaidas nesakāpināt. Kopumā 20 stāsti + Bārbalas ievadvārdi pašā sākumā.

November 10, 2016

Tikai pirms nepilna gada  izdevniecības piedāvājums izlasīt „Sarkano sacelšanos” nedaudz pirms tulkojuma izdošanas aizsāka manu apsēstību ar šo triloģiju. Izšķirošais moments joprojām spilgti palicis man atmiņā – rudens vakara saule, esmu vilcienā ceļā uz mājām, atveru grāmatas e-versiju telefonā… un knapi attopos jau savā gala stacijā. Īsti nezinādama, ko gaidīt no satura, es biju ierauta un apburta jau ar pirmajām nodaļām, un tās pārspēja jebko, uz ko būtu varējusi cerēt.

“Zelta dēls” jau gaidīju turēdama īkšķus un nepacietīgi skatoties kalendārā, un nu beidzot arī latviski ir lasāma “Rīta zvaigzne”. Astoņu mēnešu gaidīšana ir bijusi tā vērta, jo Pīrss Brauns triloģiju nobeidz godam un caurcaurēm savā stilā. Lai gan revolūcija ir dažu soļu attālumā, tie ir gana lieli un smagi.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www. Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Sers Artūrs Čārlzs Klārks un The City and the Stars neliek vilties, tik kompleksa un daudzslāņaina, ka grūti sakarīgi ietērpt vārdos; tā kā saturieties! :D Šeit visticamāk saprotamāk. :D Pievienojiet klāt vēl sniegoti ziemīgo laiku un pastaigas, un rezultāts ir vienkārši super! Visticamāk tieši tas, kā arī laba ierunātājā, lika atcerēties par Ilium by Dan Simmons, kas arī ir vienlīdz labs. (:

Par šo grāmatu es uzzināju lasot fantastikai veltītu žurnālu. Tīri vai jābrīnās, cik daudz labu grāmatu es sava mūža laikā esmu palaidis garām. Vismaz tā man šķita izlasot recenziju. Jau sen esmu nolēmis izlasīt vismaz tās, par kurām man izdodas uzzināt, pasūtīju gan šo, gan nākamo sērijā. To, cik lēni tagad strādā bookdepository, zina visi. Un tā nu sanāca, ka brīdī, kad es beidzot grāmatas saņēmu, es jau biju kļuvis pavisam cits cilvēks, un viņu nemaz tik ļoti lasīt negribēju. (Ir tāda teorija, ka cilvēks, pērkot grāmatu, uz to neskatās, ka vajadzēs izlasīt, bet gan es gribētu būt cilvēks, kurš viņu ir izlasījis. Pēc kāda laika šis dvēseles stāvoklis pāriet, un tu attopies ar veselu grāmatu plauktu, kuras it kā ir, bet lasīt negribas.) Šai nācās gaidīt pāris mēnešu.

3.August, 2016

Nosaukums: Kad būs uzvarēts laiks. Autors: autoru kolektīvs Izdevniecība: Zinātne Gads: 1969 LPP: 254 Sērija: Fantastikas pasaulē

Par grāmatu-

Padomju rakstnieku zinātniski fantastisko stāstu krājums, kurā ir apkopoti astoņi stāsti.

Bija doma ņemt citu Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu, bet šis krājums kaut kā atradās kaudzītes virspusē. Laikam dikti tam gribējās, lai es to izlasu vispirms.

2016. gada 25. augusts

Pēdējā vēlēšanās, tāpat kā viss Andžeja Sapkovska darbu cikls, neapšaubāmi ir domāta pieaugušajiem. Tāpēc nevajag nolaist metaforiskos spārnus, domājot, ka tā ir pasaciņa bērniem.

Par spīti fantāzijas žanra arvien straujākajiem apgriezieniem pēdējo desmit, divpadsmit gadu literārajā ainavā, no svešvalodām (izņemot angļu valodu) tulkoto šī žanra darbu skaits Latvijā joprojām īsti neļauj ieraudzīt fantāzijas popularitāti un daudzkrāsainību visā krāšņumā.

Piemēram, vācu valodā tapusī fantāzija lielākajai daļai lasošās publikas, domājams, asociēsies pirmām kārtām ar bērnu rakstnieku Mihaela Endes un Kornēlijas Funkes grāmatām, krievu – tikai ar daļēji (divas grāmatas no piecām) latviski pārtulkoto Sergeja Lukjaņenko ciklu Nakts sardze, zviedru – ar Sāras Elfgrēnas un Matsa Strandberga jauniešu triloģiju Aplis.

Man nekad nav paticis, ka, tulkojot daiļliteratūru, tulkotāji izmaina varoņu vārdus, it kā ar domu, padarīt tos saprotamākus pašmāju lasītājam, kaut arī biežāk efekts drīzāk ir komisks vai arī pazūd autora doma, kāpēc viņš ir tieši šādu vārdu izvēlējies. Piemēru ir daudz, arī vēsturē. Kaut vai atceramies, ka pirmskara "Robinsona Kruzo" izdevumā latviešu valodā varoni sauc - Robinsons Krūziņš.

No pēdējo laiku tulkojumiem visvairāk nav "paveicies" Džoannas Roulingas un Džona R. R. Tolkina varoņiem. No pēdējā sacerējumiem hobits Frodo Baginss kādā krievu izdevumā bija kļuvis par Frodo Torbinsu, bet latviešu izdevumā - par Frodo Tuntaku.

LETA

Ceturtdiena, 2015. gada 17. decembris

Kinokritiķi jauno zinātniskās fantastikas filmu «Star Wars: The Force Awakens» («Zvaigžņu kari: Spēks mostas») atzinuši par «triumfu» un «kino klasikas nosaukuma cienīgu».

Foto: Sputnik/Scanpix

2015. gada 21. decembris

Tu nevari pateikt, ka Anne Hetaveja nav seksīga tikai tāpēc, ka viņa ir uzvilkusi neglītu kleitu. Tas nebūtu pareizi, un tam ir tiešs sakars jauno “Zvaigžņu karu” filmu.

[TĀLĀKAJĀ TEKSTĀ IR IESPĒJAMI FILMAS SPOILERI. TĀ SŪKĀ UN REIZĒ NESŪKĀ]

Ir skaidrs, ka “Star Wars” ir ģeniāls produkts, ko sabojāt būtu grūti, taču nekritiskā sajūsmā es neesmu. Iespējams, pie vainas ir apstāklis, ka kino apmeklējumam es izlēmu noskaņoties ar domu, ka dodos pieredzēt labāko, ko vien pasaules kino industrija spēj piedāvāt, un mājupceļā noteikti izmēģināšu ar acu skatienu izkustināt kādu akmeni un attālināti iedot jebalā kādam urļikam stacijas tunelī.

Taču šajā filmā džedaju stāsts tika atstāts trešajā plānā, priekšroku dodot ģimeniskiem prikoliem un mīlestībai. Gan viens, gan otrs tādā ziņā var izēst dirsu.

No storm trooperiem dezertējis čuvaks vienas filmas laikā paspēj mainīt savas domas trīs reizes, iemīlēties, nomirt, bet tad beigās tomēr, iespējams, nenomirt, jo viņu kāds mīl.

Vakar biju uz "Zvaigžņu kariem: Spēks mostas". Cerības attaisnoja, jo bija klasiskās triloģijas garā un pietiekošu laiku veltīja arī varoņu attiecībām. Protams, bija daudzas ainas, kad viss šķīda pa gaisu. Atrisinājās arī Luka Skaivokera mīkla - viņš Tumsas pusē nebija pārgājis, zem ļaundara maskas slēpās cits. Tāpat notikumi šajos 30 gados risinājās savādāk, nekā paplašinātajā Visumā, ko var norakstīt kā paralēlo Visumu pretstatā klasikai. Mēs uzzinām, ka Impērija ir sagrauta, taču Spēka Ļaunā puse - nē.

Pēc katastrofas ar nosaukumu Lielā sadalīšanās Zemes daļas nokļūst dažādos laikmetos. Meitenīte Sofija no XIX gadsimta beigu Bostonas, lielā kartogrāfa Šadraka Ellija brāļameita, meklē savu nolaupīto tēvoci, pa ceļam atklājot sevī unikālas spējas...

Kartogrāfa grāmata.

S. I. Grouvs, kā kādreiz Dž. Roulinga, pārbaudot izrādās sieviete - turklāt, praktiski Sofijas vecākā māsa. rakstnieces vecāki ir dzimuši dažādās valstīs, tāpēc - pareizāk rakstot - Grouva no bēnības bija radusi mētāties pa pasauli, aizrāvās ar kartēm, un rezultātā kļuva par profesionālu vēsturnieku. Kaut gan, pēc autores atzīšanās, Sofija esot iznākusi krietni mazāk dezorientēta un sevī pārliecinātāka, kā viņa pati ir bijusi četrpadsmit gadu vecumā.