Kādreiz Latvijā bija laiks, kad gada beigās bērniem dāvanas nesa Sala Tētis, bet viņam palīgos nāca Sniegbaltīte un arī Jaunais gads jauna puišeļa izskatā. Tā nebija tā Sniegbaltīte no pasakas par viņu un septiņiem rūķīšiem, tā bija no krievu pasakas par Sala Tēti un viņa meitu, kura gribēja dzīvot pie cilvēkiem, taču noturējās tikai līdz Jāņiem, kad bija jālec pāri ugunskuram - lēca un... izkusa. Par Ziemassvētku vecīti mēs jaunībā dzirdējām tikai no vecāku nostāstiem. Tagad viss ir pavisam otrādi. Mums ir gan pašiem savs Ziemassvētku vecītis, kuru diemžēl arī daudzi nepazīst, un daudzie Santa Klausi. Taču tas ir pavisam cits stāsts, kas saistās ar tagadējās Turcijas teritorijā reiz dzīvojušo Svēto Nikolaju, kurš nesa nabadzīgajiem bērniem dāvanas.

Vikingi mūsu dienās galvenokārt saistās ar varonīgiem jūrasbraucējiem, kuri, neskaitot visādus, citādus varoņdarbus, pat esot pirmie atklājuši Ameriku. Taču tie bija pavisam mežonīgi laiki. Par to Sergejs Bogačevs rakstā no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 8. numura. Teksts - 18+.

Asiņainais ērglis ir leģendārs nāves sods vikingu laikos, tas notika tā: sodītā mugurā atcirta ribas no mugurkaula, izpleta uz abām pusēm kā spārnus un izvilka laukā plaušas. Tā bija ātra nāve no traumatiskā šoka vai pneimotoraksa (gaisa sakrāšanās pleiras joslā)...

Aka un rāpuļi.

Pats pazīstamākais apraksts par šo šausmīgo sodu sastās ar norvēģu vikingu Ragnaru Lodbroku ar iesauku Matainais Dibens (varonim bija arī cita, labskanīgāka iesauka - Ādas Bikses).

14.novembris 2015  

Nedēļās, kad vēl nesasalušo zemi apstaigā rēni miglas vāli, īstais brīdis veļu laika pārdomām. Uz sarunu par veļu laiku aicinām folkloristi Līgu Kalniņu, kura jau gadiem ar folkloras kopu “Savieši” godina veļus laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, un psiholoģi Sarmīti Strautmani.

Raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2015. gada 15. numura, autors Viktors Bumagins.

Šodien laikam visi ir saklausījušies par noslēpumainajiem monstriem, kas dzīvo Brosno ezeros (http://paranormal-blog.ru/brosnenskoe-chudovishhe/), kas atrodas Tveras apgabalā, un Labinkiras ezerā Jakutijā (http://www.iksinfo.ru/stati/monstri/item/463-chert-ozera-labynkyr.html). Taču tikai ar tiem Krievijas Federācijas ezeros un ūdenskrātuvēs dzīvojošo, noslēpumaino radību saraksts nebeidzas.

Aizliegtā ezera iemītnieks.

Čukotkā ir dīvains ezers Elgigitgins, kas jau no seniem laikiem vietējo iedzīvotāju vidū tiek uzskatīts par aizliegtu vietu. Pat šamaņi reti uzdrošinās pienākt tam klāt. Par ezeru klīst daudzas leģendas. Ka vienreiz tur noķēra šausmīgu zivi, tās skriemeļi esot bijuši gandrīz cilvēka augumā. Ka pie paša ūdens ir dzīvojis ˚˚milzīgu rīkli, ko čukči sauc par Kalilgu. Ka virs Elgigitgina dažreiz iedegas noslēpumainas, ziemeļu mirāžas un cilvēki, kuri pagadās to tuvumā, bez pēdām pazūd.

1.

Mūsdienu mežoņi. Sentinelieši ir Indijai piederošo Andamānu salu ieziemieši, kas dzīvo Ziemeļsentinelas salā un neielaižas nekādos kontaktos ar apkārtējo pasauli. Jebkurš svešais, kam nelaimējas nokļūt uz viņu salas, tiek nogalināts vai izjūt vardarbību pret sevi. Cilts pēdējos 60 000 gadus faktiski dzīvo akmens laikmetā, nodarbojas ar medībām, zveju un vākšanu, nepazīstot lauksaimniecību un uguns iegūšanas metodes. Īndijas varas iestādes ir noteikušas ap salu 3 jūdžu lieguma zonu, tāpēc minētās salinieku fotogrāfijas ir uzņemtas no liela attāluma. Nav nekāds brīnums, neviens negrib piedzīvot divu malu zvejnieku likteni, kas tikuši nogalināti, vai doties bīstamos lidojumos zemu lidojošā lidmašīnā, baidoties no mestiem šķēpiem vai bultām.

31.maijs 2015  

Pirtniece un latviskās pasaulizjūtas kopēja Aelita Vilde-Batņa folkloras mantojumu jau daudzus gadus izjūt kā sirdspieredzē sakņotu dzīvesveidu. Pie senču zināšanām, ko viņa kopā ar vīru Juri Batņu ceļ godā Lielzemeņu pirtī, pieder arī bērna pirmie mūža godi – gaidības, pirtīža un krustabas. Šajā nedalāmajā trīsvienībā Aelitai īpaši tuvs ir pirtīžas rituāls jeb bērna likteņa lemšanas diena. Viņa vadījusi pirtīžu jau vairāk nekā septiņdesmit jaundzimušajiem.

Jehovas liecinieku viedoklis. No grāmatas "Ko patiesībā māca Bībele".

Viena no situācijām, kurās viltus reliģija var aptraipīt cilvēku, ir populāri svētki.

Populāri reliģiski un laicīgi svētki, ko mūsdienās svin daudzviet pasaulē, nav balstīti uz Bībeli. Kāda tad ir šo svētku izcelsme? Iegriežoties bibliotēkā, jūs uzziņu literatūrā varat sameklēt daudz interesantas informācijas par svētkiem, ko pieņemts svinēt sabiedrībā. Lūk, daži piemēri.

Lieldienas. Šo svētku pirmsākumi meklējami pagāniskā reliģijā. Lai gan daudzi domā, ka Lieldienās tiek pieminēta Jēzus augšāmcelšana, šo svētku ieražas nav kristīgas. Piemēram, par populāro Lieldienu zaķi Rīgā izdotajā Herdera vārdnīcā "Simboli" ir rakstīts: "Priekštats par Lieldienu zaķi, kas dēl olas, akcentē auglības simboliku".

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Kādi svētie, tādas arī baznīcas, un man nav šaubu, ka pasaules neprātīgākā baznīca atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca – tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses… Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu sevi.

Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus Popol Vuh varoņdvīņus. Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi – arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.

31.decembris 2014  

Lai sasniegtu fizisku un garīgu mieru, viegluma un tīrības sajūtu, var izlīdzēties ar dūmiem. Nē, ne tiem, pie kuriem daža laba tiek pīppauzē. Bet tiem, ko gaisā izkūpina smaržīgs kadiķis vai lavandas ziedi.

Kvēpināšanai labāk izvēlies dabīgos materiālus. Taču kvēpini ar mēru un līdz ar ļaunajiem gariem no mājas neizkvēpini savus tuviniekus. Atsakies no aromātiem, kuri traucē apkārtējiem, īpaši, bērniem.

29.novembris 2014  

Slīpais krusts, ugunskrusts, lietuvēna krusts, pīlādžzars, kadiķoga – lakoniskās latviešu aizsargzīmes iedarbojas uz mūsu zemapziņu, domām, vidi un notikumiem, jo dzīvojam simbolu pasaulē, kas ir daļa no mums un dzīves. Latviešu kultūrzīmes ir ietilpīgas, vēl neizpētītas informācijas un spēcīgas enerģijas izpausmes forma, kas mūs saista ar dabu, pasauli, Visumu un aizved atpakaļ pie mums pašiem.

Seno kultūrzīmju meklējumi aizved uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur tiekamies ar etnogrāfi, muzeja Krājuma nodaļas vadītāju, grāmatu „Gadatirgi Latvijā, Latviešu raksta zīmes, Latviešu ornamenti” un bērniem paredzētā izdevuma „Iepazīsti latviešu ornamentus!” autori Dainu Kraukli. Vecā klēts, kurā glabājas daudzu gadu garumā uzkrātās muzeja vērtības, smaržo pēc senatnes – koka, vilnas segām, varbūt salmiem. Grīdas dēļi daudzbalsīgi stāsta, ka reiz bijuši stalti koki, kuru galotnes šūpojušās vējā, bet zaros ligzdojuši putni.

13.decembris 2014  

Kad pāri rudenīgajiem klajumiem veļas lieli, balti miglas vāli, viņsaules vārti ir vaļā. Ir klāt gada klusākais un svētākais brīdis – veļu laiks, dievaines, zemlikas, dvēseļu dienas, ķauķu laiks. Veļi, vecajie, velēnieši, ēni, māžekļi, manikļi, iļģi, pauri – tie ir tikai daži vārdi, kādos dēvēja senču garus. Kas viņi ir?

„Tumšās naktīs bālā mēness gaismā dīķmalās un nomaļos purvos raganas velēja savus zīda audeklus,” grāmatā „Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas” raksta Sandis Laime.

Amerikāņu senators, republikānis no Oklahomas Džeimss Inhofs (80) ir visvairāk zināmais globālās sasilšanas noliedzējs valstī. Viņš paziņojis, ka klimatu uz Zemes kontrolē nevis Homo sapiens, bet gan Dievs, tāpēc solījies darīt visu iespējamo, lai nepieļautu kaitīgo izmešu samazināšanas plānus, ko kaļ valstis, lai nepieļautu ikgadējo vidējās temperatūras celšanos uz Zemes. Senators uzskata, ka klimata pārmaiņas nav nekas vairāk kā meli, tāpēc ir ļoti priecīgs, ka valstīm līdz šim nav izdevies galīgi vienoties par izmešiem.

Viņš ir pārliecināts, ka visi cilvēki, kas regulāri sanāk, lai pārrunātu šīs tēmas, tiek apmānīti.

Kuri tad ir tie, kas nodarbojas aršo apmānīšanu? Pēc Inhofa domām - Holivudas liberāļi un ekstrēmi ekologi. Kurš tad tieši no Holivudas? Bārbra Streizande, senators atbild.

Tas tiešām ir pārsteigums: vai senators patiesi tic, ka Streizande ir virzošais spēks cīņā pret it kā neesošo globālo sasilšanu.

12.oktobris 2014  

Paslēpies koku ielokā un neviena netraucēts, Kandavas–Kuldīgas ceļa malā dieva mierā dus Čāpuļu svētkalns – seno kuršu lūgšanu vieta, kurā darbojas smalkas fizikālas likumsakarības. Čāpuļu lūgšanu kalns atrodas Zemes garozas tektoniskās plātnes lūzuma vietā. Tas no vienas vietas ir zibeņu sasperts. Vietējie stāsta, ka šajā vietā laika apstākļi vienmēr ir mazliet jocīgi, bet senču elkdievības joprojām sargā kalnu.

Tiekšanās pēc dievišķā un vēlme piedalīties lielajās Visuma norisēs rosināja senos cilvēkus meklēt dabā vietas ar visspēcīgāko enerģētiku, lai rīkotu tajās sevis un pasaules sakārtošanas rituālus.

Neēdis nav karotājs, strādātājs un dzīvotājs – šo seno patiesību zinām mēs visi, un ikviens to droši vien ir pārbaudījis uz savas ādas. Bet cik lielu uzmanību mēs pievēršam traukiem, no kuriem ēdam? Tiem ir nozīme, tā apgalvo gan fei šui, gan latviskās gudrības.

Bez vēdersāpēm

Ar nazi nedrīkst maisīt šķidrumus, piemēram, tēju, kafiju, jo tad piemetas vēdergraizes

Saudzējiet eņģeļus

Nažus nedrīkst likt ar asmeni uz augšu un atstāt uz galda, jo tad eņģeļi, svētību nesot, sagriež kājas un vairs nenāk.

20.augusts 2014

Pateicoties astroloģijas popularitātei, ierasts domāt, ka dzimšanas diena, stunda un vieta ir tā, kas nosaka cilvēka likteni. Taču, neņemot vērā horoskopus, sava teikšana ir arī zinātniekiem. Proti, aizvien vairāk pētījumu apliecina, ka pēc dzimšanas mēneša ļoti lielā mērā var prognozēt dzīves galvenās līnijas.

Katrs bērns ir saulstariņš saviem vecākiem, bet bērnam saules stari var būt bīstams apstāklis gan pirms viņa dzimšanas, gan piedzimstot. Vislielākā un nelabvēlīgākā sakarība šajā ziņā ir atklāta vasaras bērniem.

Jau sen bija zināms, ka bieži vien lielu ķērkšanas traci sarīkot spējīgās vārnas patiesībā ir ne tikai vieni no saprātīgākajiem un gudrākajiem putniem, bet pat vispār vieni no attīstītākajiem dzīvniekiem. Žurnāls “Planētas Noslēpumi” piedāvā dažas jaunākās atziņas par pārsteidzošajām vārnu īpašībām un spējām.

Vārnām piemīt apzināti žesti

Izrādās, lai pievērstu sugas brāļu uzmanību, vārnas demonstrē žestus, kas cilvēka izpratnē jēdzieniski atbilst “paskaties šurp” vai “pievērsies man”. Vēloties pievērst uzmanību, vārna citai demonstrē savā knābī nelielus priekšmetus. Parasti tie ir čiekuriņi, akmeņi, zariņi un vilna, proti, to, ko viegli atrast sev tiešā tuvumā. Tādas darbības parasti izraisa “uzrunātā” putna pagriešanos uz signalizētāja pusi, kam seko atbilstoša savstarpējas mijiedarbības izpausme. Lielāko tiesu šie vārnu žesti vērsti uz pretēja dzimuma sugas brāļiem, sak, lai pārliecinātos, ka tie tās pirmās patiešām pamanījuši.

Par unikālo un seno armēņu tautas vēsturi, mākslu, literatūru, mūziku un citām kultūras vērtībām ir sarakstīti sējumu sējumi. Atspoguļot to visu žurnālā nedz var, nedz vajag, tāpēc Patiesā Dzīve ielūkosies šodienas Armēnijas cilvēkos, attiecībās, sadzīvē un paražās.

Retai tautai ir tik sena un bagātīga vēsture, kuras sākums meklējams tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Armēņu valodā runājošas ciltis apdzīvojušas Armēnijas kalnieni vismaz kopš 2000.gada pirms mūsu ēras, ja ne agrāk. Interesanti (tūlīt atskanēs neticības pilni izsaucieni), ka sākotnējais armēņa genotips bijis gaišmatis vai šatens ar zilām acīm. Melnais elementsmatos un acīs, kas izceļas ar noturīgumu, esot pāri gājušo karu un sirojumu rezultāts. Visdrosmīgāko versiju par armēņu tautas saknēm paudis 5.gadsimta vēsturnieks Movsess Korenaci, kurš uzskatīja, ka pirmais armēnis bijis Noasa mazmazdēls Haiks. Tāpat Korenaci bija pārliecināts, ka Ēdenes dārzs atradies Armēnijā.

DELFI Izklaide | 14. maijs 2014 Daudzu gadsimtu gaitā cilvēki baidījušies no vampīriem, un tagad zinātnieki atrod aizvien jaunus pierādījumus, kādi drošības līdzekļi savulaik tika pielietoti, lai šīs mītiskās būtnes nesagādātu problēmas arī pēc nāves.

Šonedēļ kāda asinssūcēja kaps atrasts Polijas ziemeļrietumu pilsētā Kameņ-Pomorskā, un, kā vēsta vietējie mediji, kapa vietai ir visas vampīra apbedīšanas pazīmes. Tas atrasts, veicot izrakumus netālu no kapsētas, kas atrodas blakus baznīcai.

2014. gada 20. aprīlis Atzīmējot Lieldienas, esam raduši daudz šūpoties un sisties ar krāsotām olām. Prominenta figūra Lieldienu svinībās pasaulē ir arī Lieldienu zaķis. Taču nebūt ne visur Lieldienas svin vienādi, turklāt dažas no pasaulē piekoptajām tradīcijām mums varētu šķist pat diezgan eksotiskas. Esam raduši olas krāsot dažnedažādās krāsās. Reizēm pat šķiet - jo raibāk, jo labāk. Pilnīgs pretstats ir grieķi, kuri olas krāso tikai vienā krāsā – sarkanā. Tas simbolizē Jēzus Kristus asinis. Ja daudzās valstīs pieņemts krāsotās olas paslēpt, lai bērni pēc tam tās meklētu, Vācijā pēc olām jāraugās nevis uz zemes, bet kokos! Vāciešiem ir paraža Lieldienu koku izgreznot ar tukšām, bet krāšņi krāsotām olām, līdzīgi kā Ziemassvētku eglīti ar rotājumiem. Nav retums, ka viena koka izrotāšanā izmantotas simtiem vai pat tūkstošiem olu. Savukārt, Šveices francūži ar pavasara ziediem un krāsotām olām rotā akas, lai godinātu ūdeni, bez kā dzīvība un dabas atmošanās pavasarī nebūtu iespējama.

Kristiešu pielūgtais seno semītu teiksmu un leģendu kompilējums jeb Bībele pauž, ka viņu dievs radījis gan debesis, gan zemi, gan visu dzīvo uz tās, ieskaitot cilvēku, turklāt to pēdējo paveicot no kaut kādiem zemes pīšļiem. Krietni vien gaišākā seno grieķu mitoloģija Radītāja lomā saskatīja pašu Zemi dievietes Gejas veidolā. Mazāzijā viņu dēvēja par Astarti, Ēģiptē – par Izīdu. Citās vietās visā pasaulē – citos vārdos. Un šī māte-zeme radusies no bezgalīgā Haosa, kas, pirmkārt, jau izklausās krietni vien sakarīgāk, otrkārt, būtībā ir mūsdienās pieņemtā teorija par Visuma rašanos Lielā Sprādziena rezultātā...