XV gadsimts dāvāja pasaulei pārsteidzošu piemēru, cik viegli vīrišķību var pārsaukt par viltus labvēlību, spēku - par cietsirdību un par to, cik ātri varoni var pārvērst briesmonī. Šī šausmīgā pārvērtība notika ar Valahijas kņazu Vladu Drakulu.

Jekaterinas Kravcovas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 24. numura.

Neatkarības ķīlnieks.

Iesauku, ar ko viņu pazīst visa pasaule, Vlads III Cepešs mantoja no tēva - Vlada II Basaraba, kas tieši viņa dzimšanas gadā iestājās Pūķa (Drakona - Drakulas) bruņinieku ordenī, ko 1408. gadā dibināja Ungārijas karalis Sigismunds I Luksemburgs, lai aizsargātos no ienaidniekiem. No XV gadsimta sākuma Osmaņu impērija nežēlīgi postīja Valahijas zemes. Osmaņi saņēma meslus naudā un pārtikā, taču pats galvenais - aizdzina gūstā mazus zēnus, lai padarītu tos par janičāriem. Valahijas kņazs negribēja tādu likteni savu padoto bērniem, taču citas izejas viņam nebija. Vēl vairāk, kādā reizē kā padevības zīmi viņam nācās sūtīt uz turku sultāna galmu arī divus paša dēlus.

Valahijas nepadevības gadījumā bērniem draudēja nāve, tā kā Vladam II nācās rīkoties saprātīgi, bet apmaiņā puisēniem vajadzēja iegūt labu izglītību un iedvest domas par Turcijas varenību. Osmaņu Portas valsts mašīna pakļāva arī daudz spēcīgākus par Valahijas zēniem. Taču mazajam Vladam izdevās izturēt, pie viena viņš iemācījās turku kara mākslu, māku domāt stratēģiski un visdažādākos paņēmienus, kā sodīt noziedzniekus. Pēdējo māku turki bija apguvuši perfekti: sodīto mocības varēja ilgt diennaktis, nāvi viņi sagaidīja kā atpestīšanu. īpaši populāra pie osmaņiem bija uzsēdināšana uz mieta, taču ar ne mazāku baudu viņi dedzināja, kāra, vārīja verdošā ūdenī, dzīviem novilka ādu, cirta galvas un locekļus. lai audzinātu kareivīgumu puisēnus spieda vērot sodīšanu un, iespējams, tieši tad Vlads iemantoja lielo cietsirdību, pat lielāku, nekā bija pieņemts tajos laikos.

https://www.youtube.com/watch?v=IQzUce52j84

Mērsijas Braunas vampīrisma incidents, kas norisinājās 1892. gadā, bija viens no labāk dokumentētajiem notikumiem ar līķu ekshumāciju, lai veiktu rituālus pret vampīrisma izpausmēm. Tas bija daļa no plašākas vampīru panikas Jaunanglijā, 19. gadsimtā.

Rodailendā, Ekseterā nāvējoša tuberkuloze bija skārusi Džordža un Mērijas Braunas ģimeni. Kaimiņus, kas protams, baidījās un žēloja nelaimīgo ģimeni, tas kā par brīnumu neskāra. Taču Braunu ģimene divdesmit gadus cieta no tās, tuberkuloze, ko tajos laikos sauca par diloni, bija ļoti nāvējoša. Pirmā, kura nomira no šīs slimības bija māte Mērija, nomirst arī viņas vecākā meita Mērija Olīva. Pēc diviem gadiem, 1890. gadā saslimst arī dēls Edvīns.

1.

Atrasta 250 miljonus gadu veca mikroshēma

DELFI Izklaide | 28. novembris 2014

Foto: Publicitātes foto

Krievijas zinātnieku vidū satraukumu izraisījis kāds ļoti neparasts atradums – Krasnodaras apgabalā atrasts akmens ar mikroshēmu, kas, pēc speciālistu aplēsēm, ir 250 miljonus gadu veca.

Atklājums gan izdarīts aptuveni pirms gada, taču plašākai sabiedrībai par to paziņots vien šonedēļ.

Kā vēsta Krievijas mediji, akmenī redzama iekausēta ārkārtīgi sarežģīta mikroshēma, kas mūsdienu zinātnei nav pazīstama. Lai gan atradums pētīts jau gadu, tā izcelsme joprojām ir noslēpums.

1.

Lohnesa monstrs manīts citā Lielbritānijas ezerā

DELFI Izklaide | 11. septembris 2014

Kādam fotogrāfam izdevies uzņemt kadrus, kuros redzams radījums, kas ļoti atgādina Skotijas ezerā Nohnesā mītošo leģendāro monstru Nesiju.

Jaunais briesmonis, kas līdzīgs pirms 200 miljoniem gadu dzīvojušajam pleziozauram, trešdien, 10. septembrī, nofotografēts Vindermēras ezerā Anglijā.

Bildes uzņemtas ar Autographer hands-free digitālo kameru, ko autors atstājis ezera malā, lai automātiskā time-lapse režīmā iemūžinātu krāšņās krāsu rotaļas un varbūt kādu ezerā mītošo zosi.

DELFI Izklaide | 14. maijs 2014 Daudzu gadsimtu gaitā cilvēki baidījušies no vampīriem, un tagad zinātnieki atrod aizvien jaunus pierādījumus, kādi drošības līdzekļi savulaik tika pielietoti, lai šīs mītiskās būtnes nesagādātu problēmas arī pēc nāves.

Šonedēļ kāda asinssūcēja kaps atrasts Polijas ziemeļrietumu pilsētā Kameņ-Pomorskā, un, kā vēsta vietējie mediji, kapa vietai ir visas vampīra apbedīšanas pazīmes. Tas atrasts, veicot izrakumus netālu no kapsētas, kas atrodas blakus baznīcai.

1.

01.04.2014 Mūsdienu kosmiskās nozares sasniegumi. Šī gada pirmajā kvartālā kosmosā tika palaistas 14 nesējraķetes. Visvairāk no Krievijas - 5. Otrajā vietā ASV - 4. Trešajā vietā kompānija Arianespace ar diviem startiem. Indija, Japāna un Ķīna veikušas pa vienam startam. Rezultātā orbītā ap Zemi ir ievadīti 57 pavadoņi. Otrajā kvartālā Krievija plāno 9 kosmiskos startus. Ukraiņu sakaru pavadoņa "Libidj" ("Gulbis") atlikts, jo pavadoņa izmēģinājumi noritēja Eipatorijā, Krimā - Nacionālajā kosmisko līdzekļu izpētes centrā, kas tagad ir evakuēts uz neokupēto valsts daļu.

1.

Fiksēts savāds notikums uz Marsa Apollo, ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris Blakus Marsa izpētes pašgājēja robotam «Opportunity», kas jau vairāk nekā mēnesi nav izkustējies no vietas, pēkšņi uzradies dīvains melnbalts akmens - šim atradumam uzmanību pievērsis Krievijas blogeris Vitālijs Jegorovs. «Opportunity» uz Marsa atrodas jau gandrīz desmit gadus - kopš 2004.gada 24.janvāra. Pašlaik robots atrodas blakus Indevora krāterim, kur «gaida Marsa ziemas beigas». Kopš novembra tas nav izkustējies no vietas.

Priekšvārdi grāmatai "The Vampire Archives". Iepriekšējo lasiet šeit.

Otto Penclers. Ievads. Lai asinis līst!

Gandrīz viss, ko jūs, kā jums liekas ziniet par vampīriem, ir patiesība. Vai arī nav. Mēģinājumi apjaust vampīru mītu līdzinās mēģinājumam saprast, kas ir Dievs. Viss ir atkarīgs no atsevišķa cilvēka kultūras, laikmeta un pat iztēles un lētticības — vai ticības — tipa.

Tas priekšstats par vampīriem, kas tagad ir vispārpieņemts mūsdienu Rietumu pasaulē ir izveidojies, pateicoties kanoniskajam, Brēma Stokera Viktorijas laika romānam «Drakula». Vairums lasītājiem un kinoskatītājiem vampīrs ir nemirstīga, asinis sūcoša būtne, kas apveltīta ar pārdabiskām spējām, var pārvērsties dažādos dzīvniekos, piemēram sikspārnī vai vilkā. Pa dienu tā guļ, kā likums, zārkā vai kapā, bet, iestājoties tumsā vai uzlecot mēnesim, tā dodas medībās, parasti kožot savus upurus kaklā un izdzerot to asinis. Kad viņš ir nomodā, ļaunu viņam nevar nodarīt, taču viņu var aizdzīt ar krucifiksu, svēto ūdeni vai ķiplokiem. Guļošu vampīru var nogalināt, caurdurot tā sirdi ar koka vai sudraba mietu un nocērtot viņam galvu.

Priekšvārdi grāmatai "The Vampire Archives". Iepriekšējo lasiet šeit.

Nils Geimans. Tā vai citādi, mēs saņemam tos vampīrus, kādus esam pelnījuši.

Vēl būdams bērns un vēlāk kā pusaudzis es kaislīgi aizrāvos ar vampīriem. Pirmais darbs par šo tēmu, ko man radās izdevība izlasīt, bija «Drakula» (to es atradu Kristofera Harisa mājās, starp viņa tēva grāmatām) un lasīju to ar grūtībām, kaut arī es biju visai gudrs astoņus gadus vecs bērns. Es gribēju vairāk. Es alku vampīrus, līdzīgus tiem, kas parādās grāmatas sākuma nodaļās, nevis garlaicīgos vampīru medniekus, kas raksta viens otram bezgalīgas vēstules. Es vēlējos redzēt, kā izaug ilkņi. Es alku pēc darbības.

Pirmā šausmu filma, ko es redzēju bija «Drakulas dēls» ar Lonu Čeiniju-jaunāko grāfa lomā, kas kala ļaundarīgus plānus stāvot alā pie purvaina līča. Es vēroju to, kā viņš pārvēršas sikspārnī un guļ zārkā, un biju apburts no viņa, neskatoties uz šausmām, ko viņš iedvesa. Agrāk es domāju, ka aizvērtas durvis ir droša aizsardzība pret briesmoņiem, bet Drakula ielavās caur durvju spraugu kā dūmi un tas mani sabiedēja. Izrādījās, ka durvis neglābj pat tad, kad tās ir aizslēgtas.

Priekšvārdi grāmatai "The Vampire Archives"

Kims Ņumens. Tātad, kāpēc vampīri?

Teorētiski, vēstījumi par vampīriem — vai tie būtu romāni, filmas, teleseriāli, stāsti, operas, dziesmas vai anekdotes — ir šausmu kultūras paveids. Ilgu laiku vampīrs bija tikai viens no pamatpersonāžiem vai viena no galvenajām tēmām šajā kultūrā, kuras tumsas panteonā kopā ar vilkaci (tā metamorfozes skar arī viņa pilsētas radinieku doktoru Džekilu), Frankenšteina briesmoni (ar plašu radu saimi, sākot no golema un beidzot ar kiborgiem), spokiem (kopā ar mājām, kurās spoki dzīvo), mūmiju, zombiju, slepkavu-maniaku un dažiem citiem katram no tiem ir savas pasugas un viņiem ir veltītas savas antoloģijas — ja nu vienīgi «Lielā kalpu-kupraiņu grāmata» vēl nav izdota un gaida, kad varēs parādīties uz veikalu plauktiem.

DELFI Izklaide | 22. marts 2013

Ārvalstu mediju uzmanību šonedēļ iekarojusi 29 gadus vecā Mišela (attēlā) no Kalifornijas, kura telekompānijas TLC realitātes šovā My Strange Addiction atzinusies, ka vairāk par visu pasaulē viņai garšo asinis – savā mūžā viņa izdzērusi jau aptuveni 4500 litrus asiņu.

Nodaļa no Aleksandra Dugina grāmatas “Konspiroloģija” (2005.) otrās daļas “Saules krusta karš”.

Vampīru tēma no zināma laika ir kļuvusi ļoti populāra literatūrā, teātrī un kino. Kādreizējā Austrumeiropas folkloras un lauku teiksmu sastāvdaļa, sākot ar romantisma laikmetu ieņem stabilu vietu gotiskajā romānā, kopā ar Drakulu un Frankenšteinu kļūstot gandrīz vai par klasisku mūsdienu masu kultūras sižetu. Vampīrfilmu skaits praktiski ir kļuvis vienāds ar detektīvu, trilleru, vesternu un mīlas romānu skaitu. Mīlestības un nozieguma tēmas ir ārkārtīgi populāras pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ — bailes un dzimuminstikts ir galvenie cilvēka instinkti, tāpēc interese pret tiem neatslābst. Taču kāds sakars ar to ir vampīriem? Šie eksotiskie radījumi no Viduslaiku leģendām un izolēto dekadentu-romantiķu slimīgā interese uz melno folkloru nekādi neierakstās tajās aktuālajās tēmās, kas masveidā uztrauc mietpilsoņus visā pasaulē... Pamēģināsim saprast šo jautājumu un noskaidrot iemeslus tik dīvainajai parādībai kā «vampiromānija».

Mītisko radījumu attēli no "Pilnās mitoloģisko būtņu  enciklopēdijas", ko sastādījis D. Dž. Konvejs_2.daļa. Iepriekšējo lasiet šeit.

Satīri un fauni.

011 – satīrs – sengrieķu mitoloģijā – savvaļas dabas gars.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

22.janvāris 2012

Bāla āda, liesmojošs skatiens zem drūmi sarauktām uzacīm un grūti kontrolējamas vēlmes. Tāds ir 21. gadsimta ideālais vampīrs. Līdz ar „Krēslas” sāgas vispasaules māniju valdzinošie asinssūcēji atkal parādījušies arī TV ekrānos. Kasjauns.lv lūko, kādas bijušas vampīru gaitas izklaides industrijā.

Slavenāko vampīru TOP 9

Mītiskie asinssūcēji

No aizvēsturiskiem laikiem daudzu tautu folklorā sastopami nostāsti par dēmoniem – asinssūcējiem, vampīriem un tamlīdzīgiem neradījumiem. Viņu izskats variējas no cilvēkam līdzīgiem līdz uzpūstiem līķiem, bet leģendām kopīgais ir nemirstība, neremdināmas alkas pēc dzīvu būtņu asinīm un tas, cik grūti no dzīvajiem miroņiem tikt vaļā – tiem jānocērt galva un caur sirdi jāizdur apses vai pīlādža miets. Vampīru atvairīšanai noder arī ķiploki, svētīts ūdens un krucifiksi. Zinātnieki vampīru mīta parādīšanos saista ar cilvēku vēlmi izskaidrot pārvērtības, kas ar ķermeni notiek pēc nāves, tam sabrūkot.  Jo īpaši biedējošas un izteiksmīgas leģendas par vampīriem ir Balkānu tautām. Kad šie nostāsti 18. gs. beigās nokļuva Rietumeiropā, par spīti apgaismības laikmetam izcēlās masu histērijas, kuru laikā tika postītas kapsētas un miroņiem nocirstas galvas. Tomēr bailes arī fascinē, un vampīri kļuva par ne viena vien literāra darba varoņiem. Tā 19. gs. radās vampīra-aristokrāta tēls, kura pazīstamākais iemiesojums, protams, ir grāfs Drakula. 

Fragments no Džeja Stīvensona grāmatas par vampīriem.

Cilvēku saistība ar vampīriem ir izsekojama visos līmeņos. Daudzi no mums dreb bailēs, redzot vampīrus kino vai televīzijas ekrānos, vai arī lasot grāmatas par viņiem. Daudzi cilvēki paši uzskata sevi par vampīriem, tērpjas viņu drēbēs un pavada laiku naktsklubos kopā ar citiem nakts bērniem, vai arī piemēro vampīriskās īpašības interneta čatos, ļaujot vaļu savām tumšajām un oriģinālajām fantāzijām. Bet daži cilvēki - kā likums,  psihiski slimie vai noziedznieki - imitē vampīrus. Par laimi, tādi gadījumi nav daudzi.

Priekšvārdi no Džeja Stīvensona grāmatas "Vampīri", saīsināts tulkojums.

Vampīri aicina mūs atstāt mūsu - cilvēku - pasauli. Konceptuālā līmenī viņi sagrauj barjeras starp cilvēkiem un necilvēkiem, starp dzīvajiem un mirušajiem, rezultātā, šīs fundamentālās rakstura iezīmes zaudē jebkādu jēgu. Emocionālā līmenī tās dzēš atšķirības starp bailēm un iekāri, šausmām un kaisli. Viņi baida mūs un mēs baidāmies no viņiem, un... tāpēc mēs viņus mīlam!

Tajā pašā laikā vampīri iemieso vienas no pašām dziļākajām un delikātākajām jūtām, kuras mēs izjūtam, vēršoties pret citiem cilvēkiem. Viņi simbolizē un iemieso sāpes, ko viens cilvēks nodara otram, citiem vārdiem sakot, sāpes, ko vienam partnerim, kā parazīts viņu izmantojot, nodara otrs, ko mēs bieži novērojam cilvēku savstarpējās attiecībās – attiecībās starp mīļotajiem vai ģimenes locekļiem, starp draugiem vai ienaidniekiem, kā arī starp valdniekiem un viņiem padotajiem. Un viņi dod mums cerības – un draud – ar izmaiņām. Viņi varētu mūs izmainīt uz visiem laikiem.

Foto: Quantrell D. Colbert/The CW

Mēs jau rakstījām, ko “The Vampire Diaries” (“Vampīra dienasgrāmatas”) fani var sagaidīt notiekam Deimona-Elenas-Stefana trijstūrī pēc seriāla atgriešanās no brīvdienām. Īsā versija par viņiem ir šāda: Deimons un Elena kļūst tuvāki, kamēr Stefans paliek aizvien labāks.

Tomēr viena no seriāla fanu mīļākajām lietām ir arī tas, ka arī citu personāžu stāsti tiek bagātīgi attīstīti. Kas tad gaidāms viņiem?

Andreja Zilberšteina raksts no žurnāla ''Mir fantastiki'' 2011. gada aprīļa numura. Žurnāla vērtējums grāmatai – 9 no 10 punktiem.

Krievu valodā iznākusi pirmā daļa antoloģijai, kuras apakšvirsraksts ir “Vispilnīgākais vampīru stāstu krājums, kāds jebkad ir ticis izdots''. Sastādītājs tiešām ir paveicis milzu darbu , lai demonstrētu visas vampīrisma šķautnes, kas pārstāvētas literatūrā. Pats agrākais darbs antoloģijā ir datēts ar 1813. gadu, pats jaunākais ar 2001. gadu. Pārstāvēta gan proza, gan poēzija, bet žanru daudzveidība ļauj bez jebkāda pārspīlējuma nosaukt šo izlasi par unikālu.

Fragments no V.V Deružinska "Vampīru grāmatas".  III daļas "Iepriekšējā izmeklēšana" 5. punkts. Parādības medicīniskā aina.

1781. gadā sava laika neapstrīdamā autoritāte Žerārs van Svitens ar viņam piemītošo aplombu dod savu brīnumaino izskaidrojumu vampīrismam: vampīri ir parasti izžuvuši miroņi. Bet tā kā viņi ir izžuvuši un viņos nav novērotas sadalīšanās pēdas, tad viņus – sava neparastā izskata dēļ – arī uzskata par vampīriem.

Svitens pat nosauc skaitli: “uz katriem trīsdesmit līķiem gadās viens, kas nesadalās, bet izžūst”. Turklāt autors atstāj nomaļus – kā pārspīlējumu – izmeklēšanas komisiju ziņojumus par to, ka līķos ir liels asins daudzums, nav līķu plankumu utt. Žerāra van Svitena ziņojums pilnīgi apmierināja un nomierināja Austrijas imperatrisi, viņa galmu, apgaismotājus un augstāko garīdzniecību, un visi noticēja pasakai par izžuvušajiem miroņiem.

28.feb 2011, mango.lv

Pagājušajā nedēļā Berlīnē atrasta leģendārā aktiera Maksa Šreka (attēlā) kapa vieta, kas kopš aktiera nāves 1936. gadā visu šo laiku tika uzskatīta par nezināmu un pat mīklainu, vēsta Vācijas ziņu resurss The Local.