Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums, oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastes indiāņu pasakā cilvēks, kurš apmaldījies mežā, satiek brīnumskaistu sievieti-lāceni un apprec viņu, ņemot par sievu. Viņa dzemdē viņam divus lācēnus-dēlus un ģimene dzīvo draudzīgi, kamēr viņa cilts mednieki nenogalina viņa lāceni-sievu migā, lai glābtu savu cilts biedru no gūsta.

Tuvo Austrumu pasakās līgava-vilkatis bieži izdara līgavainim vērtīgus pakalpojumus. Vienā vecā arābu pasakā sultāna dēls apsolīja bruņrupucim ņemt to par sievu. „Mans dēls, to taču nav iespējams izdarīt! – satraukumā iesaucās sultāns-tēvs. – Šis bruņurupucis nav no mūsu ciemata, viņa nav no mūsu dzimuma un nepieder mūsu ticībai – kā tu sāksi ar viņu dzīvot?” Vecākie brāļi neatnāca uz kāzām, bet viņu sievas atteicās klāt jaunlaulātajiem gultu. Taču jaunais cilvēks pavadīja ar bruņurupuci kāzu nakti un vēl daudzas naktis pēc tās. Rītos viņš izskatījās apmierināts un ciema tenkotājām par to bija daudz ko runāt. Sultāns saslima un pienāca laiks izvēlēties to, kas stāsies viņa vietā, mantojot troni. Viņš nolēma izvēlēties dēlu, kurš ir vislaimīgākais laulībā, un izdomāja sievām veselu rindu ar grūtiem pārbaudījumiem, kuros, pateicoties savai gudrībai, spriest spējai – un nelielai burvestības daļai – uzvarēja bruņurupuciene. Pasakas beigās viņa, nometusi bruņas, pārvērtās par jaunu skaistuli un troni ieguva viņas vīrs.

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums, oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

1. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Starp japāņu gariem jokai, kas var būt gan dēmoni-slepkavas, gan apburoši jokdari, arī ir daudz vilkaču. Tanuki – jautrs un smieklīgs vilkatis-jenots, daudzos attēlos viņam ir tādas milzīgas testikulas, ka viņam nākas pārmest tās pār pleciem. Toties midzina ir bīstams gars. Dzīvnieka veidolā viņš ir kāmis, taču var pieņemt arī bezsejaina spoka izskatu, lai baidītu mirstīgos. Bakeneko ir vilkatis-kaķis, inugami – gars-suns. Taču paši slavenākie g jokai gari ir kicune, lapsas-vilkači. Kicune ir pazīstami ar to, ka var pārvērsties skaistos (abu dzimumu) mirstīgajos, apbur cilvēkus un dažreiz pat apprecas ar viņiem. Vairums pasakās kicune ir ļauns gars, kas spējīgs cilvēku novest līdz ārprātam, vai pat pazudināt pavisam, taču kicune, dzenko („labās lapsas”) – ir saprātīgi un gudri radījumi, bieži mīl sacerēt dzejoļus un mīl zinātni, no tādiem sanāk uzticami laulātie draugi un labi vecāki.

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums; oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

Sākums.

Kurš no mums nav iztēlojies, kā tas būtu - ieraudzīt pasauli ar zvēra acīm? Skriet pa mežu kā vilks, lidot virs kokiem ar kraukļa spārniem, draiskoties viļņos kā jūras lauva vai gulēt visu ziemu lāča alā? Uz šī katram bērnam piemītošā sapņa, padzīvot ar savvaļas zvēriem, pamata ir balstītas daudzas jaunajiem lasītājiem domātās grāmatas - no Redjarda Kiplinga "Džungļu grāmatas" līdz Morisa Sandaka "Tur, kur dzīvo briesmoņi". Taču pārvērsties par zvēru ir vēl vilinošāk. T. H. Vaits šo motīvu ir iepinis savā klasiskajā romānā "Bijušais un nākamais karalis". Tajā Merlins, jaunā Artūra audzinātājs, pārvērš viņu par āpsi, zivi, ūpi, skudru un citām radībām: dzīvojot viņu dzīves, jaunēklis apgūst jaunas iemaņas un kļūst gudrāks. Stāstījumu par to mēs neatradīsim klasiskajās Artūra cikla teiksmās, taču Vaits to nav radījis tukšā vietā. Viņš balstījās uz daudzām teiksmām, vēl daudz senākām par Artūra - leģendām par transformācijām, vilkatību un šamaņu iniciācijām.

www.DELFI.lv | 05. marts 2014

Lai gan hipertrihoze jeb tā sauktais vilkaču sindroms ir ārkārtīgi reta parādība, Nepālā dzīvo vesela "vilkaču" ģimene – māte un viņas trīs bērni. Tiesa, nesen viņiem visiem veikta spalvu epilācija, tāpēc ģimene vairs nebiedē savus kaimiņus.

38 gadus vecā Devi Budatoki, viņas meitas Mandžura (14) un Mandira (7), kā arī dēlēns Niradžs (12) jau piedzimušas ar šo kaiti, lai gan hipertrihoze var tikt iegūta arī dzīves laikā.

www.DELFI.lv | 20. februāris 2014

Brazīlijas pilsētā Sangonsalu de Kampušā, kas atrodas Bahijas štatā valsts austrumos pie Atlantijas okeāna, klīst kāda radība ar vilka galvu, un viņa dēļ vietējās varas iestādes pat ieviesušas komandantstundu.

Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka tas ir vilkatis, un, lai gan pagaidām neviens no viņa nav cietis, cilvēki pret radību izturas ar ārkārtīgu piesardzību.

Diena.lv, Piektdiena, 6. maijs (2011)

Latvijas Nacionālajā operā (LNO) 3.jūnijā  pasaules pirmizrādi piedzīvos latviešu komponista Bruno Skultes (1905-1976) operas “Vilkaču mantiniece“  iestudējums, informēja LNO pārstāve Inga Vasiļjeva. Izrādi, veido diriģents Andrejs Jansons, režisore Ināra Slucka, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne; lomās iejutīsies Dana Bramane, Andris Ludvigs, Raimonds Bramanis, Inga Šļubovska, Gunta Davidčuka, Imants Erdmans, Rihards Mačanovskis, Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis u.c.

Ilustrētās pasaules vēstures 2010. gada decembra numurs.

(Es domāju, ja jau Livonija ir bijusi tāda vilkaču zeme, tagad tādu CV varētu Latvijai iztaisīt, ne sliktāk, kā Rumānija ar Drakulu taisa. Ils)

Viduslaikos un agrajos jaunajos laikos simtiem aizdomās turētu vilkaču veda tiesas priekšā un sadedzināja uz sārta. Lielākā daļa bija pasūdzēti netaisni. Tomēr starp notiesātajiem bija arī daži, kurus mūsdienās sauktu par sērijveida slepkavām.

Eiropa/15. – 17. gadsimts.

15. gs. sākumā kristīgā baznīca, pārdzīvojusi šķelšanos, cenšas īstenot baznīcas reformas. Baznīcas prestižs un ietekme strauji samazinās, 16. gs. reformācijas rezultātā rodas jauni kristietības virzieni, bet vienlaikus sabiedrībā pieaug ķecerība. Norisinās neskaitāmi tiesas procesi, kuros tūkstošiem raganu, burvju un vilkaču piespriež nāvessodu. Viņus sadedzina sārtā.

Vilkači kopā ar vampīriem un zombijiem veido kinoindustrijas iecienītāko nešķīsteņu trīsvienību

Kinodebija

Pirmo stāstu par vilkati Holivuda radīja 1935. gadā, uzņemot filmu „Londonas vilkači” (Werewolf of London). Skatītājiem Henrija Hala atveidotais vilkatis īpaši pie sirds negāja, jo filma ļoti atgādināja pirms pāris gadiem iznākušu versiju par zinātnieku, kas spēj pārvērsties par neizskaidrojamu mošķi – „Doktors Džekils un misters Haids”. Iespējams, ja nosaukumā nebūtu vārds „vilkatis”, skatītājiem liktos, ka pilnmēness laikā galvenais aktieris sastopas ar visai nopietnu liekā apmatojuma problēmu, nevis kļūst par vilku. Saprotams, ka tai laikā nevarēja būt ne runas par grandioziem specefektiem, tāpēc visu apmatojumu grimētajiem nācās lipināt ar savām rokām.

Netici Holivudas filmām – vilkači nedzīvo kaut kur Anglijas tīreļos vai Rumānijas kalnos, bet gan tepat mums blakus! Pēdējo pāris gadsimtu laikā gan viņu skaits ir gājis mazumā, taču bija laiki, kad vilkaču Latvijā bija pilni krūmi.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

Nobeigums.

Modernā zinātne [un māksla] par vilkačiem.

Daudzus gadsimtus zinātnieki strīdas par to, vai vilkači patiešām ir bijuši. Vairums speciālistu pieļauj, ka iespējamas psihiskas atkāpes, kuru rezultātā cilvēki uzskata sevi par mežonīgiem zvēriem un tā arī rīkojas, taču fiziskas pārvērtības nenotiek.

Citi pētnieki, to vidū arī Krievijā pazīstamais parapsihologs Nikolajs Čudinovs uzskata, ka vienlaikus ar mūsu fizisko pasauli eksistē arī astrālā pasaule. Likantropijas fenomens rodas, kad cilvēks pāriet no vienas pasaules otrā ar sekojošu transmutāciju. Tādā veidā cilvēks-burvis ar īpaša maģiska rituāla palīdzību, pēc savas gribas, ar nodomu iziet caur astrālā plāna sienu un pārvēršas jau mūsu fiziskajā pasaulē par kaut kādu dzīvnieku vai būtni. Attiecībā uz pirmā tipa vilkati – cilvēku, kas cieš no retas slimības – var teikt, ka šai kaitei ir karmiska daba. Tā var notikt ar cilvēku, kas, piemēram, savā iepriekšējā dzīvē ir nodarbojies ar melno maģiju, par ko saņem no augšas sodu, kļūstot par sava veida mocekli šajā dzīvē.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

3. turpinājums.

Vilkaču teorija.

Kas ir vilkacis?

Daudzi cilvēki laiku pa laikam izjūt diezgan savādas vēlmes: iekost pāri darītājam, pagulēt zālē, pasēdēt kokā vai pat pamēģināt jēlu gaļu. Vairākumam ar to tas arī beidzas.

Taču tie, kas iepazinušies ar vilkatību tuvāk, sākumā uztver visu ar viņiem notiekošo, kā “aicinājumu no augšas”. Un, attiecīgi, sāk maldīties, cenšoties noteikt, cik viņos ir no zvēra, atrodot tā atsevišķas īpašības sevī. Zvērs ir personība ar izteiktu individualitāti un ilgi tādu rakņāšanos sevī necietīs. Viņš noteikti mēģinās kontaktēties ar cilvēka saprātu, kas, savukārt, draud cilvēkam ar nervu sabrukumu, īpaši, ja cilvēks ir pieradis visu apskatīt no “veselā saprāta” pozīcijām.

Citi cilvēki, tie, kas nebaidās pārmaiņu, savādāk uztver savas instinktīvās vēlmes, ir jūtīgāki un daļēji pat atbalsta tās. Ar laiku viņi apzinās, ka viņu izturēšanās atgādina kaut kādu dzīvnieku. Cilvēks rūpīgāk ieskatās sevī un ar laiku saprot, tieši kādam zvēram viņš līdzinās. Un te uzpeld pašnoteikšanās problēma, ar kuru visi saskārušies tiek galā atkarībā no tā, cik daudz masu kultūra ir paspējusi viņiem “izskalot smadzenes”. Lielākā daļa cilvēku, kas speciāli nav interesējušies par šo tēmu, uzskata, ka vilkacis – tas ir vilks, iespējams – arī lācis. Nu, vai vēl kāds spēcīgs un bīstams plēsoņa. Taču īstenībā “iekšējais zvērs” var būt jebkas: ezis, zaķis, sliņķis, sesks. Un cilvēks, kas ir atklājis sevī zaķi, var mēģināt pievest to ierastākam variantam, nemaz nedomājot par to, ka pat parastam zaķim ir vairākas priekšrocības cilvēka priekšā. Sekas var būt ļoti smagas, iespējama pat pašnāvība, tāpēc ka cilvēka zvēra daba necietīs mēģinājumus to izmainīt, vēl vairāk – nomainīt vai iznīcināt.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

Senās leģendas un ticējumi par vilkačiem.

2. turpinājums.

Vilkači japāņu leģendās.

Uzlecošās saules zemes leģendas stāsta par gudrajiem, bet jokainajiem večiem saru (mērkaķiem); skaistulēm curu (dzērvēm) – uzmanīgiem klausītājiem un labiem padomdevējiem; par pretīgām žurkām nedzumi – dzimušiem spiegiem un pasūtījuma slepkavām; par skaistulēm bez dvēseles kumo (zirnekļiem), kas ievilina vīriešus savos tīklos un aprij tos. Taču paši galvenie japāņu vilkaču leģendu varoņi ir jenotsuns tanuki, lapsa kicune un kaķis neko. Japāņu mītos viņi ieņem diametrāli pretējas pozīcijas dēmonu pasaulē.

Labvēlīgie, jautrie tanuki ir mazi augumā un bailīgi, tāpēc nereti tie kļūst par izjokošanu un kuriozu atgadījumu upuriem. Bez tam, viņiem ir milzīgs maģisks spēks, taču to viņi cenšas neizmantot cilvēkiem par sliktu: izprovocēt tanuki uz atriebību var tikai, ļoti stipri sadusmojot to.

Galvenais sižets stāstos par tanuki ir samaksa ar labu par labu, kaut arī ne pašā godīgākajā veidā. Visbiežāk nepiesardzīgais tanuki nonāk lamatās, no kurām to atbrīvo nabadzīgs, bet godīgs cilvēks – ubags, nespēcīgs vecis. Pateicībā par glābšanu, tanuki pārvēršas par kādu vērtīgu mantu, ko glābējs pārdod tirgū. Pēc tam tanuki atkal pārvēršas par sevi un aizbēg no jaunā īpašnieka. Tā viņu pārdod vairākas reizes, līdz glābējs nav kļuvis bagāts. Attaisnojumam gan var teikt, ka tanuki katliņu var pārdot tikai mantkārīgiem bagātniekiem un ierēdņiem, kurus arī apkrāpt nemaz nav grēks.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

Senās leģendas un ticējumi par vilkačiem.  

1. turpinājums.

Ževodanas zvērs.

Aculiecinieki apraksta Ževodanas zvēru kā plēsoņu, kas līdzīgs vilkam, taču tik lielu kā govs. Viņam bija ļoti platas krūtis, gara, lokana aste ar otiņu galā, ka lauvam, izstiepts purns, kā dzinējsunim, mazas, asas ausis un lieli, no rīkles ārā izlīduši ilkņi. Krāsa zvēram bija dzeltenīgi-ruda, taču pa muguru gāja plata, tumšas vilnas josla.

Uzbruka zvērs visai netipiski tādam plēsonim, viņš tēmēja uz galvu, saplosīja seju, nevis centās, kā vairums plēsīgo zvēru, pārkost kaklu. Zvērs notrieca upuri no kājām ar vienu, pēkšņu lēcienu, dažreiz atraujot tam galvu. Ja zvēram vajadzēja skriet, tad skrēja tas ļoti ātri, taču ne lēcieniem, bet vienmērīgā riksī.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

 Senās leģendas un ticējumi par vilkačiem.

Pašas pirmās leģendas par vilkačiem.

Vilkatis ir viens no galvenajiem senāko māņticību varoņiem visām pasaules tautām. Vilkači, tāpat kā vampīri, raganas, nāras, spoki un magi eksistē pasakās un leģendās jau tūkstošiem gadu.

Vilkatis jau pieminēts Romas dibināšanas laiku leģendās. No tiem baidījās arī Senajā Grieķijā. Sengrieķu leģenda par vilkaču rašanos vēsta, ka galvenais dievs Zevs pirmo reizi pārvērta cilvēku par vilku, kad sadusmojās uz Arkādijas tirānu – valdnieku Likaonu. Šis bezdievis, lai pasmietos par Zevu, pasniedza viņam ēdienu, kas bija gatavots no cilvēku gaļas, pagatavojis cepeti no paša nogalinātā, septiņus gadus vecā dēla ķermeņa. Un tad Zevs pērkondimdošā balsī teica: “No šī brīža tu uz mūžīgiem laikiem pārvērtīsies vilkā. Būsi vilks starp vilkiem. Tas būs tavs sods. Nāve tev būtu pārāk mazs sods!”

Tādi esam. Brīvinieks Agris Dzenis.

Feminists un brīvnieks – tā īsi var raksturot vēsturnieki Agri Dzeni, kurš dzīvo Kandavā un nodarbojas ar vilkačošanu. Agris Dzenis pēc izglītības un aicinājuma ir vēsturnieks, agrāk nopietni aizrāvies ar melnu grāmatu pētniecību un maģijas studijām, un interese par vēsturi un okultismu viņu it aizvedusi pie pirmatnējās pasaules uztveres – vilkačošanas. Mācības, kas būtiski atšķiras no vispārpieņemtajiem mītiem par šausminošiem vilkačiem

Pateicoties magam Linardam Auziņam, kurš šā gada janvārī Patiesajā Dzīvē demonstrēja savā rīcībā esošo maģijas rokasgrāmatu – Mozus sesto un septīto grāmatu, es satiekos ar vēsturnieku Agri Dzeni. Viņa uzskats: mags Auziņš ir krietni pārspīlējis ar melnās grāmatas ietekmi. Tā gan esot tiesa – izsenis melnās grāmatas ir bijušas ļoti populāras daudzviet Eiropā, arī Latvijā, tomēr to maģiskā varenība ir pārvērtēta. Arī Agra Dzeņa rīcībā ir divu melno grāmatu kopijas – viena rakstīta vācu un senebreju valodā, otra – latviešu, kur pirmā nodēvēta par Mozus sesto un septīto grāmatu, otrā – par Mozus septīto grāmatu.

Žurnāls Patiesā Dzīve Nr. 5, 2010. gads 

Daudzas viduslaiku leģendas vēsta par cilvēkiem – vilkačiem. Domāju, ka tur ir daļa patiesības. Normandijā un Bretaņā līdz pat šai dienai tic, ka cilvēks var pārvērsties par vilku. Vai par šādiem gadījumiem ir dzirdēts?

Lilita Viļķenē

Vilkačiem, vilkcilvēkiem, kadariem jeb likantropiem ir ļoti sena vēsture. Jau Senajā Grieķijā uzskatīja, ka cilvēks var pārvērsties par vilku pilnmēness ietekmē. Tas pats var notikt, ja iekož cits vilkatis vai hāds uzliek lāstu. 16. gadsimtā daudzviet Eiropā plosījās dīvaina slimība, kad saslimušie uzskatīja sevi par vilkiem, uzbruka cilvēkiem un dzīvniekiem, plosīja tos ar zobiem, gaudoja, murgoja un bēga mežā. Šos vilkačus vajāja un rīdīja ar suņiem. Pret šo slimību nelīdzēja ne amuleti, ne ķiploki, ne krusti.

Raksts no krievu žurnāla "Fiļm" 2010. gada janvāra/februāra numura. Autors nav minēts.

 Pats populārākais kinomonstrs bez šaubām ir vampīrs? Pēdējos gados tie ir kļuvuši par romantisma un seksualitātes etalonu. Taču pēdējā laikā tiem uz papēžiem sāk mīt vilki-vilkači. Jaunajā "Krēslas" sērijā skaistuli-vampīru Edvardu ir pabīdījis malā vilks-vilkacis Džeikobs. Tajā pat laikā tuvojas klasiskās šausmu filmas "Cilvēks-vilks" rimeiks, kurā vilkatis-likantrops kļūs par galveno tēlu.