Mūsu dienu klasifikācijā formāli par Lielo balvu sacensībām tiek uzskatītas spēcīgāko sacīkšu auto sacensības, kur trase kopgarums ir lielāks par 300 km jeb 190 jūdzes. Tomēr to ieviesa tikai sākoties 1. formulas sacīkstēm. Vienīgais izņēmums ir Monako Lielās balvas izcīņa, kur trases garums ir tikai 260,286 km. Pirms tam distanču garumi bija visdažādākie. Par pirmajām oficiālajām Lielās balvas sacīkstēm uzskata Francijas Lielo balvu 1906. gada 26. - 27. jūnijā. Dažos angļu valodas avotos par pirmo Lielo balvu uzskata 1901. gada sacīkstes - Pau Grand Prix. Taču sacīkstes sauca Circuit du Sud-Ouest. Te trasē pa pilsētas ielām startēja trīs dažādu automašīnu klases. Par Lielo balvu sauca pašas balvas, nevis sacīkstes.

Cilvēki vienmēr ir vēlējušies pacelties debesīs. Par to stāsta daudzas teiksmas un leģendas no visdažādākajām Zemeslodes malām. Vispirms viņi iemācījās būvēt lidaparātus, kas ir vieglāki par gaisu - gaisa balonus. Te būs augstuma rekordlidojumu saraksts no Vikipēdijas angļu valodā. Tā kā nepārzinu tik labi pilotu vārdus un uzvārdus pārveidot latviskā rakstībā, tad arī pārējo netulkoju. Sākumā ir lidojuma datums, augstums SI sistēmā un pēdās, pilotu vārdi un balona tips, kā arī papildus informācija. Sarakstu papildināju ar krievu pilotu vārdiem, jo angļu avotā tie netika doti.

1783-08-15: 24 m (79 ft); Jean-François Pilâtre de Rozier of France, made the first ascent in a hot-air balloon.

1783-10-19: 81 m (266 ft); Jean-François Pilâtre de Rozier, in Paris.

Futbola kaislības skar ne tikai sprta veidu, ko kādreiz saca arī par "kājbumbu" (latviskais nosaukums gan neiegājās, līdzīgi, kā tas bija ar "rokasbumbu", kaut arī šis nosaukums noturējās vēl manā jaunībā, oficiāli nolēma, ka šo sporta veidu jāsauc starptautiskā terminā par "handbolu"). Ar ko tikai nav spēlēta bumba: ar velosipēdiem (https://www.youtube.com/watch?v=FCe2-QrCeOs), motocikliem, zirgiem, ziloņiem ( https://www.youtube.com/watch?v=XbQekLMK52M ) un jakiem!

Laiku pa laikam uzplaukst interese arī par autobolu. Turklāt vēsturiski ir zināmi visdažādākie šīs spēles varianti. Nerunāsim par autopolo - ir arī tāda spēle, kur zirgu vietā tiek lietoti auto. Piemēram, šis 1961. gada kinofragments stāsta par spēli, kur automašīnām tiek noņemtas durvis un braucēji bumbu vada ar roku: http://www.britishpathe.com/video/autoball

Mēs esam pieraduši, ka futbolā parasti iesit maz vārtu, īpaši, ja pretinieces ir līdzvērtīgas, taču reizēm gadās visādi "brīnumi", kad vārti birst kā pupas. Protams, ka rakstā tiks apskatīti rezultāti, kas skar profesionālo un augstāku amatieru futbolu, jo šeit par to ir statistika. Informācija par spēlēm ņemta no Vikipēdijas, tāpēc iespējamas arī kļūdas.

Vislielākais vārtu birums vienas spēles laikā.

Futbola mačs «Adema» — «Stade Olympique de L’Emyrne» ir rekordists vārtu gūšanas skaita ziņā, vienas spēles laikā, tāpēc ir nonācis Ginesa rekordu grāmatā. Tas norisinājās 2002. gada 31. oktobrī starp divām Madagaskaras komandām: AS "Adema"un"Stade Olympique de L’Emyrne" (SOE). Mačā tika gūti par 113 vārtiem vairāk, kā iepriekšējā rezultatīva rekorda spēlē, kas 1885. gada 12. septembrī beidzās ar rezultātu 36:0. "Arbroath" ar tādu rezultātu pārspēja "Bon Accord". Tā līdz šim bija lielākā uzvara profesionālajā futbolā.

Foto: Reuters/Scanpix

Pirmais britu astronauts Tims Pīks kļūs par pirmo cilvēku, kurš noskrējis maratonu kosmosā, kad nākamā gada aprīlī virtuāli piedalīsies Londonas maratonā, atrodoties starptautiskajā kosmosa stacijā, vēsta portāls "insidethegames.biz".

34 gadus vecais astronauts skriešanai izmantos trenažieri, pie kura bezsvara stāvokļa dēļ tiks piesiets pie tā ar īpašu jostu sistēmu. Londonas maratona trasi viņš redzēs augstas izšķirtspējas video translācijā savā planšetdatorā.

1.

Mūsdienu mežoņi. Sentinelieši ir Indijai piederošo Andamānu salu ieziemieši, kas dzīvo Ziemeļsentinelas salā un neielaižas nekādos kontaktos ar apkārtējo pasauli. Jebkurš svešais, kam nelaimējas nokļūt uz viņu salas, tiek nogalināts vai izjūt vardarbību pret sevi. Cilts pēdējos 60 000 gadus faktiski dzīvo akmens laikmetā, nodarbojas ar medībām, zveju un vākšanu, nepazīstot lauksaimniecību un uguns iegūšanas metodes. Īndijas varas iestādes ir noteikušas ap salu 3 jūdžu lieguma zonu, tāpēc minētās salinieku fotogrāfijas ir uzņemtas no liela attāluma. Nav nekāds brīnums, neviens negrib piedzīvot divu malu zvejnieku likteni, kas tikuši nogalināti, vai doties bīstamos lidojumos zemu lidojošā lidmašīnā, baidoties no mestiem šķēpiem vai bultām.

Minētā traģēdija pēc hokeja mača Sokoļņikos - masveida drūzmēšanās ar cilvēku upuriem - notika Sokoļņiku sporta pilī, Maskavā pēc draudzības spēles starp PSRS junioru izlasi un Kanādas junioru komandu 1975. gada 10. martā.

Drūzmā bojā gāja 21 cilvēks, no tiem 13 bija jaunāki par 16 gadiem, 25 cilvēki ieguva traumas.

1975. gada sākumā kanādiešu jaunatnes hokeja komanda "Berry Cup" no Ontario provinces atbrauca uz Padomju Savienību, lai spēlētu ar padomju junioriem vecumā līdz 17 gadiem. Pavisam bija ieplānoti 5 mači: pa divām spēlēm ar PSRS jaunatnes izlasi, divas ar Maskavas "Spartaku" un viena ar komandu "Kriļja sovetov". Braucienu sponsorēja pasaules līderis košļājamo gumiju ražošanā "Wrigley", kas nospēlēja liktenīgo lomu.

Maz zināmi fakti par šahu olimpiskajās spēlēs. Atradu savos izgriezumos no vecām avīzēm. Avīze "Sports", diemžēl izgriezumā nav numura, taču pēc visa spriežot, varētu būt 1980. gadu beigas. No tiem laikiem sākušās šaha olimpiādes, taču pirmais mēģinājums iesaistīt šahu spēļu programmā nesekmējās, tagad SOK neatzīst 1924. gada sacensības par OS sastāvdaļu, jo jau tad radās grūtības ar to, kurš ir amatieris, kurš nav. Tas bija laiks, kad profesionāļi OS uz laukuma nevarēja pat kāju spert.

Olimpisko spēļu ietvaros Parīzē 1924.gadā no 12. līdz 20.jūlijam notika „Amatieru meistarturnīrs”. Šahu iekļāva VIII olimpisko spēļu programmā ar nosacījumu, ka sacentīsies tikai amatieri, t.i. šahisti, kam spēle nav ienākumu avots. Tāpēc tā laika spēcīgākie turnīrā nepiedalījās (Aļehins bija šo sacensību rīkotājdirektors). Pēc Francijas šaha federācijas aicinājuma uz olimpisko spēļu turnīru ieradās 18 valstu 55 šahisti, starp tiem arī sieviete – Edīte Holloveja no Anglijas. Dalībnieku skaits katrā komandā bija ierobežots – ne vairāk par četriem cilvēkiem. Latviju turnīrā pārstāvēja Hermanis Matisons, Fricis Apšenieks un Kārlis Bētiņš. Finanšu trūkums neļāva vēl jaunajai Latvijas šaha savienībai sūtīt komandu pilnā sastāvā. Šahisti nodeva olimpisko zvērestu un parakstījās olimpiādes „Zelta grāmatā”. Priekšsacīkstes notika 9 grupās ar 6 dalībniekiem katrā.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Ar sacensību popularitātes pieaugumu skatītājiem parādījās vēlēšanās likt likmes uz uzvarētāju. Sākumā saderētāji sarunāja viens ar otru mutiski un iedeva naudu draugiem, kas derībās nepiedalījās. Kā likums, pēc sacensību beigām visa kompānija devās uz pabu dzert alu. Sākumā tos, kam uzticēja naudu vienkārši uzcienāja, bet ļoti ātri jau sāka dot procentus no vinnesta. Tā parādījās bukmeikeri (bookmaker). Galveno lomu bukmeikerisma attīstībā nospēlēja jāšanas sacīkstes. Pats pirmais cilvēks, kas tika minēts tieši šajā kontekstā, bija kāds Viljams Ogdens, kuram pirmajam ienāca prātā sākt rakstīt grāmatas (book make) ar likmēm 1790. gada Safolkas grāfistes Ņumārketas jāšanas sacīkstēs. Viņš noteica katram zirgam attiecību starp likmes lielumu un vinnestu pretstatā esošai tradīcijai, ka likmes liek tikai uz uzvarētāju. Jāsaka, ka Ogdens nerēķināja, cik uz kādu zirgu liek, un iespējams, ka viņām nācās kaut ko piemaksāt nepietiekošai summai arī no savas kabatas.

Taču pa īstam bukmeikerisms izveidojās pateicoties kataloņu izcelsmes Parīzes impresario Žozefam Olleram (1839-1922), kas vairāk ir ieguvis atpazīstamību ar koncertzāles „Olympia” izveidošanu 1888. gadā un slaveno kabarē „Moulin Rouge” – 1889. gadā. Interesanti, ka mūzikholu „Olympia” sākumā sauca par „Montagnes Russes” („Krievu kalniem”), taču kaismīgais sporta pielūdzējs Žozefs Ollers, iedvesmojies no Republikas olimpiādes Vispasaules izstādē, 1893. gadā pārdēvēja to par „Olimpiju”.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

8. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Nopietni runājot, ar adaptācijas problēmām dažādu darbu veikšanai un spēku atgūšanai pēc darba dienas slodzēm Eiropā tajā laikā nodarbojās daudzi zinātnieki. 1856-1859, gados Vācijas un Francijas vadošo fiziologu un neiroķirurgu laboratorijās praktizēja izcilais krievu zinātnieks Ivans Mihailovičs Sečenovs (1829-1905). 1895. gadā viņš publicēja darbu „Fizioloģiskie kritēriji darba dienas ilguma noteikšanai”, kas kļuva par izejas punktu Buka pētījumiem.

Daudzi Sečenova secinājumi jau viņa dzīves laikā zinātniskajā sabiedrībā tika pieņemti kā doktrīnas. Sečenovs atklāja nervu sistēmas divējādo dabu, kas rosina darboties un tajā pašā laikā bremzē aktivitāti. Viens no Sečenova secinājumiem bija tas, ka cilvēka nogurums veidojas smadzenēs. Kā stimulatoru Sečenovs piedāvāja tā saukto „aktīvo atpūtu” vai darbojošos orgānu secību. Viņš pamatoja, ka spēku atjaunošanas procesā vislabāk uz cilvēka emocionālo stāvokli iedarbojas nodarbību maiņa. Turklāt jāpiebilst, ka viņš nerunāja par darba procesu maiņu, bet tieši par izklaidējošām spēlēm – galda vai kustīgām spēlēm, kas mijas ar vingrošanu. Gribu īpaši piebilst, ka viņa darbos nekad netika pieminēts, ka runa varētu būt par kaut kādām sacensībām.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

7. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Beidzot pati nozīmīgākā Delsarta estētiskās vingrošanas propagandētāja bez šaubām bija Aisedora Dunkana (īstajā vārdā Dora Andžela Dunkana; 1877-1927). Aizrāvusies ar antīko vingrošanu un dejām, viņa mēģināja atrast jaunus izteiksmes līdzekļus, lai ar dejas palīdzību spētu izteikt visu cilvēka jūtu gammu. Delsarta-Dalkroza-Demeni estētiskās vingrošanas vingrojumu sistēma Dunkanu ārkārtīgi aizrāva, sākumā viņa praktizējās pati, bet pēc tam piedāvāja to izmēģināt arī citām dejotājām. Rezultātā radās Aisedoras Dunkanas meiteņu fiziskās audzināšanas skola ar vingrošanas izteiksmes līdzekļiem. Tagad ritmiskās vingrošanas un moderno deju daudzie piekritēji visā pasaulē ir nodibinājuši apmācību centrus un rīko Aisedoras Dunkanas vārdā nosauktus festivālus.

Pārsteidzošākais bija tas, ka vingrošanas estētiskais novirziens tika pārvērsts anglosakšu parauga vingrošanā. Vienkāršota līdz banālu vienveidīgu kustību atkārtošanai mūzikas pavadībā, četru „D” (Delsarts-Dalkrozs-Demeni-Dunkana) vingrošana kļuva par bāzi mūsdienu sporta veidiem – sporta vingrošanai, mākslas vingrošanai, akrobātikai un aerobikai, ko kultivē Starptautiskā vingrošanas federācija (FIG). Estētiskās vingrošanas garabērns bija arī sinhronā peldēšana, ko attīsta Starptautiskā peldēšanas federācija (FINA). Taču laikam par pašu būtiskāko atiešanu no Delsarta sistēmas principiem kļuva sacensības „kurš kuru pārdejos” – sporta dejas, Starptautiskā deju sporta federācija (IDSF) un daiļslidošana, Starptautiskā slidskrējēju savienība (ISU). Visos gadījumos sacensības norisinās, izpildot vienveidīgus vingrinājumus mūzikas pavadībā. Reglamentēti kostīmi, mūzika, kostīmi, emocijas un izpildīšanas laiks. Estētiskās vingrošanas sportizācijas absurds pastiprinās ar tiesāšanas subjektīvo raksturu. Visa šo sporta veidu vēsture ir pilna ar nopietniem skandāliem par sportistu uzstāšanās vērtējumu. Bieži tas beidzās ar tiesnešu, treneru un pašu sportistu diskvalifikāciju, bet dažreiz pat ar tiesas darbiem.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

6. turpinājums.

Vingrošana un atlētika.

Dažādi uzskati par fizisko aktivitāšu attīstību eksistēja ilgi pirms publiskajām debatēm Sorbonnā. Analoģisks disputs iesākās jau pēc pirmā mēģinājuma teorētiski pamatot Olimpisko spēļu atdzimšanu pilsoniskā humānisma laikmetā (XIV-XV gs.) Itālijā. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ tas notika turpat, kur ar Romas Impērijas imperatora (379-395) Teodosija I (346-395) pavēli mūsu ēras 394. gadā tika darīts gals antīkajām Olimpiskajām spēlēm. Pazīstamais Florences humānists un politiķis Mateo Palmieri (1406-1475) ierosināja atjaunot publiskas spēles.

Interesanti, ka Palmieri argumenti pilnīgi sakrita ar tiem, ko vēlāk izvirzīja Kubertēns. Viņš uzsvaru lika uz vidējo klasi, kurai pēc viņa domām bija jāpiedalās valsts pārvaldē kopā ar augstāko sabiedrību. Palmieri ideālā sabiedrības iekārta bija popolānu-ģilžu pārstāvju republika ( no itāļu valodas - popolani – populisti), kur pilnā mērā varētu realizēties tirgotāju un amatnieku pilsoņtiesības, kuri cīnījās ar nobiļiem-feodāļiem (no latīņu – nobilis – augstdzimušais). Seno olimpiešu godāšanas tradīciju Palmieri redzēja kā visai aktuālu, lai celtu popolānu statusu, jo viņš uzskatīja, ka no to vides nāks Olimpisko spēļu uzvarētāji – sabiedrības nākotnes elki. Tādas domas viņam radās 1430. gada mēra laikā, kad viņš, vientulībā nobēdzinājies, bagāta tirgoņa Anjolo Pandolfini (1360-1446) ārpilsētas mājā rakstīja dialogus „Par civilo dzīvi” (Libro della vita civile, 1528), kas tika publicēti jau pēc viņa nāves.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

5. turpinājums.

Samarančs plānveidīgi reformēja olimpisko kustību visu savu prezidēšanas laiku. Sākumā viņš atcēla Kubertēna nolikumu par to, ka Olimpiādēs nedrīkst piedalīties sportisti-profesionāļi. Pēc tam atļāva sponsoru reklāmu Spēlēs. Un beidzot, guvis atbalstu no Starptautiskās Olimpisko vēsturnieku biedrības (ISOH), kas bija radīta pēc viņa iniciatīvas 1991. gadā, viņš iedrošinājās apgāzt priekšstatus, ka Kubertēns ir mūsdienu spēļu idejas tēvs. ISOH vadītājs Hārvijs Ābramss personīgi uzrakstīja rakstu par Samaranča vizīti Venlokā, sniedzot attiecīgu pamatojumu bosa paziņojumam: „Pēc Bruksa aicinājuma jaunais sabiedriskais darbinieks no Francijas Pedagoģiskās biedrības, 27 gadus vecais Pjērs Kubertēns speciāli aizbrauca 1890. gadā uz 40. Mačvenlokas spēlēm, lai pārņemtu pasākuma organizēšanas pieredzi”.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

4. turpinājums.

Vēl viena lieta, ar ko bizness iespaidoja sportu, bija prasība, lai būtu paredzama to uzvara, kuru reklāmai bizness bija ielicis vairāk līdzekļu. Džeks Londons (1876-1916) savā stāstā „Negantais zvērs” (1913) pirmo reizi apraksta parādību, kas vēlāk ieguva nosaukumu „salīgtie mači”. Kaut arī darbs tapis XX gadsimta sākumā, parādība bija jau sastopama krietni agrāk. Stāstā ir vēstīts par bokseri Petu Glendonu, kas pilnībā pēc noteikumiem nokautē savu pretinieku, bet uzpirktie tiesneši nolemj, ka viņa sitiens nav bijis pareizs un piešķir zaudējumu.

Rodas jautājums, kāpēc tad Kubertēns bija tādā sajūsmā par amerikāņu sporta tradīcijām, kas balstījās uz totālu komercializāciju un turklāt vēl bija visai tālas no fair play principiem? Iespējams, Kubertēna viedoklis veidojās no tā, ka viņam nebija nekādas pieredzes, kā tiek rīkotas sporta sacensības, tāpēc viņu apbūra tīri ārējā sacensību gaisotne. Viņam atlika tikai skatīties un koriģēt savu fiziskās audzināšanas un sporta pedagoģijas koncepciju. Viņš piedalījās daudzās diskusijās un konferencēs, veltīgi mēģinot pateikt kaut ko savu. Vienīgais brauciena pluss bija plašu aizokeāna sakaru iegūšana.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

3. turpinājums.

Kubertēns.

Tagad mēs beidzot esam nonākuši līdz tam, lai rūpīgi apskatītu to, kā ir veidojušies uzskati cilvēkam, kuru pieņemts saukt par mūsdienu Olimpisko spēļu dibinātāju. Daudzos avotos Kubertēns tiek rādīts kā vispusīgu, dziļu augstāko izglītību guvis cilvēks, kas ļāvis viņam ieplānot un realizēt grandiozo, starptautiskās olimpiskās kustības projektu. Izspriedīsim, vai tas tā bija un kuriem pieder šīs idejas.

Pjērs Fredī de Kubertēns bija trešais no četriem bērniem itāļu Fredī dzimtas ģimenē, kas 1400. gadā apmetās Dro miestiņā, Parīzes tuvumā. Pjēra Fredī dzimtas krustēvs – karalis (1461-1483) Ludviķis XI (1423-1483) 1477. gadā piešķīra Fredī muižnieka titulu un kambarkunga amatu. Augstais tituls atnesa Fredī ģimenei lielu bagātību un ļāva 1577. gadā iegādāties Kubertēnas muižu Versaļas tuvumā. No tā laika Fredī dzimta varēja savam uzvārdam pievienot savā īpašumā esošās muižas muižas nosaukumu. Vēlāk Fredī dzimtas pārstāvji nonāca dažādos sabiedrības slāņos, viņu vidū bija bruņinieki, tirgotāji, ierēdņi, juristi, diplomāti, mākslinieki un zaldāti. Viņu vidū bija gan dziļas ticības cilvēki, gan ateisti.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

2. turpinājums.

Francijā interese par antīkajām olimpiskajām spēlēm parādījās XCVIII gadsimtā, nedaudz vēlāk nekā Vācijā. Ar ideju, sarīkot Olimpiskās spēles Parīzes municipalitātē, griezās pilsonis Esprī-Pols de Lafons-Pulotī, taču mērijā sākumā atteica viņa ideju. Pēc daudziem gadiem SOK 23. sesijā, 1924. gadā tajā pat Parīzē minētā pilsoņa ideja tika augsti novērtēta. Bija jau arī par ko sajūsmināties, 1796. gadā Parīzē notika Pirmā Republikas Olimpiāde par godu senajām spēlēm. Vairāk nekā 300 000 skatītāju 1. vandemjērā (vīnogu mēnesī, kas ilga no 22. septembra līdz 22. oktobrim; pēc Gregora kalendāra – 22. septembrī) sapulcējās Marsa laukumā, lai nosvinētu jaunās ēras trešo gadadienu, kas tika pasludināta vienā laikā ar republiku.

Pirms spēlēm notika teatralizēts uzvedums par laikmetu pārmantojamību. Sporta sacīkstes sākās pulksten 16 ar septiņu skrējienu sēriju ar 50 dalībniekiem katrā un uzvarētāju iekļūšanu finālā. Finiša distancē no septiņiem atlētiem līderos izvirzījās divi. Abi finišu sasniedza praktiski vienlaicīgi, tāpēc par uzvarētājiem atzina abus: studentu Žanu-Žozefu Kosmu un grenadieri Vijmero. Pēc tam notika jāšanas sacīkstes, kurās uzvarēja pilsonis Tjuro, sacensības beidzās ar antīko ratu braucienu. Ekipāžām bija jāveic sešus apļus ap torņiem Marsa laukuma augšgalā. Šajās sacensībās uzvarēja pilsonis Rožē.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

1. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Olimpiskā renesanse.

Pieņemts uzskatīt, ka antīkās olimpiskās spēles atjaunoja un pirmo reizi organizēja 1896. gadā franču barons Pjērs de Kubertēns (1863-1937). Taču pēc XXIX Olimpiādes beigām Pekīnā, 2008. gada 24. augustā Lielbritānijā, Čipingkempdenas pilsētas laukumā, pulksten 16 notika īpaša ceremonija, kuras laikā tika nolasīts Britu olimpiskās asociācijas paziņojums. Tajā tika teikts, ka „Olimpiskās spēles, kas notiks Londonā, 2012. gadā, kļūs par unikālu 400. gadadienu pirmo britu olimpisko centienu atmodai”. Bet 2012. gada 1. jūnijā notikšot oficiāli svētki par godu mūsdienu olimpisko spēļu 400-gadei, kas ir atdzimušas un notiek Lielbritānijā līdz pat šodienai. Tas nozīmē tikai vienu – ideja par olimpisko spēļu atdzimšanu, ko Kubertēns izteica 1892. gadā, nepavisam nebija jauna, bet viņš, tēlaini runājot, nebija pirmais, pat ne otrais vai trešais. Viņa paziņojuma brīdī jau 280 gadus Eiropā un Amerikā bija notikušas 341 lokālas un starptautiskas spēles pēc seno, olimpisko spēļu parauga.

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

Grāmatas mērķis ir apgāzt vairākus mītus par olimpiskajām spēlēm un likt lasītājam padomāt par mūsdienu sporta nozīmi dzīvē.

Olimpiskā kustība radās ilgi pirms tam, kad Kubertēns piedāvāja atjaunot antīko Olimpiādu spēles. Kubertēna paziņojuma mirklī Olimpiskās spēles jau notika Anglijā, Vācijā, Kanādā un Zviedrijā, kopā ņemot, pavisam 341 reizi pēdējo 280 gadu laikā!

Olimpisko spēļu kustība, kas saistās ar SOK darbību visā pilnībā izveidojās XX gadsimta pirmās ceturtdaļas beigās, ieguva globālu attīstību tā paša gadsimta vidū pēc 2. pasaules kara un mūsdienīgu veidu pieņēma pagājušā gadsimta 80. gados. Taču galvenais ir jautājums - kādā veidā XX gadsimtā radās globālā interese par sportu mūsdienu sabiedrības vajadzību kontekstā? Un kāpēc olimpismu uzskata par mūsdienu sporta avangardu?

Mūsdienu olimpiskās kustības vēsturi var iedalīt vairākos periodos.

Iespējams, pats pilnīgākais antīko laiku olimpisko spēļu uzvarētāju saraksts (vācu valodā).

http://de.wikipedia.org/wiki/Liste_der_Sieger_der_Olympischen_Spiele_der_Antike

Daži slavenākie spēļu uzvarētāji: • Atēnas o Aurelios Zopyros (cīkstonis-juniors) – viens no pēdējiem zināmiem spēļu uzvarētājiem pirms spēles tika aizliegtas o Dioxippos (tik slavens pankrationa – cīņas un boksa apvienojuma - cīkstonis, ka 336. gada pirms Kristus spēlēs tika pasludināts par čempionu bez cīņas, jo neviens neuzdrošinājās stāties viņam pretī) • Sparta o Chionis no Spartas (uzvarētājs lekšanā, trīssoļlēkšanā un skriešanā: stadium, diaulos) o Kyniska no Spartas – pirmā zināmā olimpisko spēļu uzvarētāja-sieviete, tas bija iespējams, jo viņa bija zirgu staļļa īpašniece, kuras rati divas reizes uzvarēja Tethrippon-a (četrjūgu) sacīkstēs. Žokeji sacīkstēs bija vergi (jo sacīkstēs bieži notika negadījumi), tāpēc par uzvarētājiem atzina – staļļu īpašniekus

Baltkrievija (24), Beļģija (7), Bermuda (1), Bosnija un Hercegovina (5), Brazīlija (12), Britu Virdžīnu salas (1), Bulgārija (18),

Čehu Republika (85), Čīle (6),

Dānija (12), Dienvidkoreja (71), Dominika (2),

Filipīnas (1), Francija (105),

Gruzija (4), Grieķija (7),

Honkonga (1), Horvātija (11),