DEVIŅI

SAŅEM KARSTU NAFTU, SUNS!

 Laukakmeņu kaudze plūstoši sagāzās un par nožēlu Arkkancleram aizpeldēja kaut kur pa izliektu trajektoriju.

- Nu ko, var uzskatīt par pierādītu, ka gigantiskais bruņurupucis no akmens nepalīdz, - nopūšoties bilda Galvenais Filozofs.

- Desmito reizi, - nopūtās arī Mūsdienu Rūnu Rīmēšanas Pasniedzējs.

- Vai es jums neteicu, ka bez helonija nevarēs iztikt! - Čudakulli sacīja.

Agrāko, tikpat nesekmīgo eksperimentu rezultāti lēnām griezās turpat netālu. Mazas sfēras, lielas... Dažām pat bija gāzes astes, kas sastāvēja no izmestiem ledus un akmens krāvumiem. Bija jūtams, ka jaunais Visums aptuveni zināja, kā tam jāizskatās, taču tomēr viss nekādi nespēja  uztvert pašu būtību.

- Bet galu galā, - Arkkanclers paziņoja, - kad cilvēkiem parādīsies tas, uz kā varēs stāvēt, viņiem radīsies vajadzība arī pēc tā, ko varēs elpot, vai ne tā?

Atmosfēras radās tūlīt pat. Taču tās nekur nebija lietojamas, jo bija pilnas ar tādām lietām, ko pat trollis neriskētu ieelpot.

- Tā kā dievu šeit nav, - Čudakulli paziņoja, - un vienkāršākās proves nerāda pat pēdas no dievraža*, mūsu pienākums ir visu novest līdz galam.

Augstās enerģētikas Maģijas ēkā pulcējās publika. Pat studenti izrādīja interesi, kaut parasti dienas laikā viņi vispār nebija redzami. Projekts solījās būt vēl aizraujošāks par nakti, kas pavadīta ar Heksu, piekožot siļķu-banānu picu.

DIVI

SKVOŠA LAUKUMA ZINĀTNE

 Skvoša laukumu var izmantot, lai lietām piešķirtu daudz lielāku ātrumu, nekā gumijas bumbiņai... 1942. gada otrajā decembrī skvoša laukumā zem Čikāgas universitātes Stegfīldas stadiona iesākās jauna tehnoloģiskā ēra. Šo tehnoloģiju bija radījis karš, taču viena no tās sekām bija tāda, ka kara perspektīva kļuva tik briesmīga, ka lēnām un nedroši karš globālā mērogā kļuva aizvien mazāk iespējams (4). Stegfīldā fiziķis Enriko Fermī, pēc izcelšanās itālis, un viņa grupa pirmo reizi pasaulē panāca pašuzturošu ķēdes kodolreakciju. Tādā veidā varēja tikt radīta atombumba un vēlāk atomenerģija civilām vajadzībām. Taču bija arī daudz svarīgākas sekas: Lielās Zinātnes uzplaukums un jaunu tehnoloģiju ieviešana.

 Neviens nespēlēja skvošu zem Stegfīldas tribīnēm, kamēr tur stāvēja reaktors — taču daudziem tur strādājošiem cilvēkiem bija tāda sajūta, kā Dummingam Tupsam... pārsvarā neremdināma ziņkāre kopā ar uzmācīgu šaubu periodiem, kuros mirguļoja šausmas. Ziņkāre bija tam sākums, bet šausmas pielika punktu.

1934. gadā pēc garas atklājumu sērijas fizikā, kas attiecās uz radioaktivitātes parādību, Fermī atklāja, ka ar vielām notika interesantas lietas, ja tās bombardē ar «lēnajiem neitroniem» - subatomu daļiņām, ko izstaro radioaktīvais berilijs un kuras tiek laistas cauri parafīnam, la palēninātu tās. Fermī atklāja, ka lēnie neitroni ir tas, kas vajadzīgs, lai piespiestu citus elementus izstarot savas radioaktīvās daļiņas. Tas izskatījās daudzsološi, tāpēc viņš virzīja lēno neitronu plūsmu uz visu, ko tikai spēja iedomāties, un beigās izmantoja tolaik ne visiem zināmo elementu — urānu, kuru pirms tam galvenokārt izmantoja kā dzeltenā pigmenta avotu. Kaut kādā veidā, kas atgādināja alķīmiju, urāns zem lēno neitronu triecieniem pārvērtās par kaut ko jaunu — taču Fermī nesaprata, par ko.

y7jXf1ujidw

Pēc četriem gadiem trīs vācieši: Oto Hāns, Liza Meitnere un Frišs Štrasmans — atkārtoja Fermī eksperimentus un, tā kā bija labāki ķīmiķi, viņi saprata, kas bija noticis ar urānu. Noslēpumainā veidā tas bija pārvērties par bāriju, kriptonu un nedaudz no citiem elementiem. Meitnere saprata, ka ka «kodoldalīšanās» process izdala enerģiju, turklāt, visai neparastā veidā. Bija iespējams, ka ar ķīmijas palīdzību matēriju var pārvērst cita tipa matērijā, taču šajā reizē zināms matērijas daudzums urānā pārvērtās enerģijā: kaut ko tādu agrāk nebija redzējis neviens. Bija gan tā, ka Einšteins iepriekš paredzēja teorētisku iespēju savā slavenajā formulā, kuru Neredzamās universitātes bibliotekārs, orangutans (5) sauktu par «U-uk» (6). Einšteina formula apliecina, ka enerģijas daudzums, ko «satur» konkrētais vielas daudzums ir vienāds ar vielas masu, reizinātu ar gaismas ātrumu un pēc tam vēlreiz pareizinātu ar to. Kā uzreiz atzīmēja Einšteins, gaisma ir tik ātra, ka pat liekas, ka tā nekustās, tās ātrums patiešām ir milzīgs... bet ātrums, pareizināts pats ar sevi — vispār or neiedomājams. Citiem vārdiem, no neliela vielas daudzuma var iegūt milzum daudz enerģijas, ja tikai atrastu paņēmienu, kā to izdarīt. Un Meitnere šo fokusu atklāja.

 5. Viņš kļuva par maģiskā nelaimes gadījuma upuri un viņam tas patika. Taču jūs to jau ziniet.

VIENSBURVESTĪBAS SAŠĶELŠANA

Dažus jautājumus uzdot nav vērts. Taču kāds tos noteikti uzdos.

- Kā tas strādā?, - Neredzamās universitātes galva, arkkanclers Naverns Čudakulli jautāja.

Šādu jautājumu Dummings Tupss neieredzēja gandrīz tikpat stipri, kā «Cik tas maksās?» Šie divi jautājumi ir paši grūtākie no tiem, ar kuriem saskaras pētnieks. Tā kā viņš  de facto vadīja universitātes maģiskos pētījumus, Dummings jebkādā veidā centās izbēgt no jautājumiem par finansēšanu.

gTXT5TwGyzo

- Visai sarežģīti, - galu galā viņš riskēja pateikt.

- A-a.

- Ko man gribējās uzzināt, - Galvenais Filozofs teica, - tas ir to, kad mēs dabūsim atpakaļ skvoša laukumu.

- Tu taču nekad nespēlē, - Čudakulli piezīmēja, pētot melno , torņveidīgo konstrukciju, kas šajā brīdī slējās universitātes vecā korta centrā (3).

Terijs Pračets, Jens Stjuarts un Džeks Koens.

VĒSTURE SĀKAS ŠEIT.

 KĀDREIZ SENSENOS LAIKOS eksistēja Plakanā Pasaule. Arī pašlaik tās ir pietiekoši daudz.

Plakanā Pasaule patiešām ir visai plakana kā disks, to visumā nes uz muguras milzīgs bruņurupucis un tā — uz doto brīdi - ir kļuvusi par avotu divdesmit trīs romāniem, četrām kartēm, enciklopēdijai, divām animācijas filmām, futbola krekliņiem, šallēm, modeļiem, nozīmītēm, alum, rotaslietām, pildspalvām, plakātiem un, iespējams, ar laiku arī šai grāmatai, talkam un tualetes ūdenim (ja nē, tad tas ir tikai laika jautājums).

9HTzxYx_QQc

Raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2009. gada 12. numura. Autors Boriss Ņevskis.

Ja daudzdimensiju Visumā atrastos vieta Dievam, es šaubos, ka viņam par mums ir kāda daļa. Mēs esam viss, kas mums ir. (Terijs Pračets.)

Bez Diskpasaules [vai kā krieviski to tulko - Plakanās pasaules] fantāzijas žanrs būtu savādāks. Lieliskais angļu rakstnieks Terijs Pračets nesacerēja vienkārši aizraujošas grāmatas par dīvainas, maģiskas pasaules iemītniekiem - o, nē! Lasītāji ieguva īstu mūsdienu sabiedrības enciklopēdiju, kas attēlota no cita redzes punkta. Bet paskatīties uz sevi no citas puses, ai kā noder! Kas tad ir šis cilvēks, kas devis mums tādu iespēju, atvēris durvis uz pašu plakanāko no visām pasaulēm?

Autors oriģinālvalodā - Terry Pratchett "The Discworld Mapp"

Ja pirmais jautājums, kuru saprātīgs radījums uzdod visai pasaulei, ir „Kāpēc mēs esam šeit?”, tad nākošajam jautājumam jābūt „Kur tas ir – šeit?”.

pratt_maps

Daudz drosmīgu ceļotāju ir devušies izpētīt Plakanās pasaules tālākos nostūrus. Daži ir pat atgriezušies.

Pētīšana, līdzīgi ģeogrāfijai, ir dziļi individuāla nodarbošanās. Tā pieņem, ka jēdziens „šeit” ir ļoti svarīgs, un vēl arī to, ka pastāv kāda slēpta telpa, kuras pamatīpašība – būt kaut kur tālu, tālu.

Ar šis kartes palīdzību Jūs beidzot varēsiet piepildīt savu sapni - izmest līkumu pa lielāko no Diska Pasaules pilsētām - Ankh-Morporku.

Laiptni loogti Ankh-Morpoŗkā, pisētā ar tookstoč paārsteigmiem!