Laikam jebkura, lielāka grāmata, kas veltīta “sniega cilvēkam” neiztiek arī bez stāsta par kādu rakstnieka Ivana Turgeņeva jaunības piedzīvojuma. Viņš esot mežā saticis radījumu, kas varējis būt jetijs. Tajā pat vietā tiek runāts arī par tādu krievu folkloras tēlu kā “rusalka”. Mēs ar to saprotam nāru, taču “sniega cilvēka” entuziasti domā citādi. Viņi uzskata, ka vārds cēlies no vārda “rusij”, tas ir “gaiši brūns”, kas liecina tikai par to, ka runa ir par cilvēkveidīgu būtni, ko klāj brūns kažoks un kas mīl uzturēties ūdenī. Parasti kā pierādījumu min arī Aleksandra Puškina slaveņas rindas no poēmas "Ruslans un Ludmila":

У лукоморья дуб зелёный;/Златая цепь на дубе том:/И днём и ночью кот учёный/Всё ходит по цепи кругом;/Идёт направо - песнь заводит,/Налево - сказку говорит.

Там чудеса: там леший бродит,/Русалка на ветвях сидит;/Там на неведомых дорожках/Следы невиданных зверей;...

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Nobeigums. iepriekšējo lasiet šeit.

Fusjaņas ezera spārnotais zirgs.

Vēl viena sena ķīniešu teiksma stāsta par pūķa pili, kas bija noslēpta jūras ūdeņu dzelmē. Tas atradās Austrumķīnas jūrā sešu vai septiņu dienu ceļa attālumā ar kuģi no Sučžou pilsētas, kas atradās Šanhajas tuvumā. Šajā jūras daļā cilvēki vienmēr baidījās iepeldēt, jo jūra te vienmēr viļņojās kā virpulī, no kaut kurienes bija dzirdamas dīvainas skaņas, bet galvenokārt tāpēc, ka noslēpumains, sarkans spīdums naktī tur bija tik spožs, it kā spīdētu saule. [Zemūdens vulkāna izvirdums! – t.p.]

Ja nu tajos tālajos laikos ķīniešu zvejnieki novēroja to, ko mēs mūsu dienās sauktu par nezināmo, lidojošo objektu zemūdens bāzi? Varbūt, ka no šīs noslēpumainās pūķa pils startēja tie sudrabainie, lidojošie pūķi, kas atbalstīja mītisko varoni No-Ča cīņā ar viņa pretiniekiem?

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit. 

Pārsteidzošā pūķu daudzveidība.

Ķīniešu valodā vārds pūķis (drakons) jeb long visbiežāk simbolizē spēku un labestību. Pūķis parasti slēpjas nepieejamos kalnos vai dzīvo jūras dibenā. Viņam piemīt apbrīnojamas īpašības. Runā, ka viņš var kļūt neredzams, kļūt tik maziņš kā zīdtauriņa kāpurs, kā arī tik liels, lai aizpildītu ar sevi visu zemi un debesis. Senie ķīniešu traktāti apraksta arī citas interesantas lietas: „Viņš var lidot mākoņos vai slēpties zem ūdens” (Guaņ Čžuns, VI gs. p. m. ē.). Pirmā ķīniešu hieroglifu vārdnīca „Šoveņ czeczi”, kas tika sastādīta mūsu ēras I gadsimtā, atzīmē: „Viņš var dot formu mākoņiem, pārvērsties par ūdeni vai uguni, var kļūt neredzams vai spīdēt tumsā”. Šiem mitoloģiskajiem briesmoņiem patiesi ir dīvainas īpašības.

Ķīnieši mīl uzsvērt sīkākās atšķirības. Tāpēc viņi pazīst pārsteidzošu, visdažādāko pūķu tipu daudzumu, kuru apraksts visdrīzāk atgādina dažādu lidaparātu aprakstu, ne kā kaut kādu, lai arī ļoti „eksotisku” dzīvo radību īpašību aprakstu. Vispirms tas attiecas uz „debesu” jeb „zvaigžņu” pūķi Tjaņlunu, kurš ved dievu kaujas ratus vai sargā debesis. „Sakaru pūķis” Inluns it kā ir ņemts no mūsdienu informācijas tehnoloģijām (!), ar vārdu Feiluns apzīmē pūķi, kas spēj lidot gan debesīs, gan mākoņos.

Pēkšņi no māmiņas guļamistabas, Līkām kājām un klibs, Izskrien mazgājamais galds Un galvu krata. (Kornejs Čukovskis. "Mazgāmutis")

Nikolaja Valentīnova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka" 2015. gada 23. numura.

Bērnībā mēs pret tādām lietām izturējāmies ļoti nopietni un ticējām, ka vecs mazgājamais galds pilnīgi droši var būt apveltīts ar brīnumu spēku, pietiekamu, lai sodītu šmuli. Mēs sarunājāmies ar mīļotajām rotaļlietām, pārdzīvojām par zaķīti, ko bija pametusi saimniece. Ar vecumu šī skaidrā, nesaduļķotā pasaule, kur rotaļlietas un mājas lietas ir apgarotas, spēj domāt, just, sarunāties viena ar otru, mums aizveras, pārvēršas par pasaku, tas ir, izdomu. Taču japāņiem staigājoša un runājoša mazgājamā galda eksistence neliekas kaut kas dīvains un neticams. Viņi teiks, ka tas ir cukumogami.

Balva par simts gadu ilgu kalpošanu.

Statistika reizēm ir visai jocīga lieta. Piemēram, tā uzskata, ka 70% japāņi uzskata sevi par budistiem. Un tajā pašā laikā 94% no Uzlecošās zemes iedzīvotājiem ir senāka un tīri nacionāla sinto kulta piekritēji. Japāņu ģimene var svētkus pavadīt lūgšanās budistu klosterī, bet, atgriezušies mājās, nest upuri sintoistu dievībām - mājas pavarda sargātājiem. Starp citu, arī Krievijā cilvēki, kuri uzskata sevi par pareizticīgajiem, liek sveces svētbilžu priekšā sakoptā istabas stūrī, bet katra mēneša pirmajā datumā kaut kādā kaktiņā noteikti noliek bļodiņu ar biezputru mājas gariņam.

Sinto filozofijas pamatā ir animisms, tas ir dabas spēku un parādību dievišķošana, dabas garu cienīšana. Un šie priekšstati reizēm izpaužas visdīvainākā veidā. Japāņi tic, ka daudzi priekšmeti, īpaši vecie, kam ir pāri par simts gadiem, ir ar savu garīgu būtību - kami.

Gidi visā nopietnībā apgalvo, ka neviens apmeklētājs te nekad neesot ne tikai gājis bojā, bet pat guvis vērā ņemamus miesas bojājumus. Neesot ne nošļucis no gluma akmeņa un klusi noslīcis, citu nepamanīts, ne straumes aizrauta melnajās tālēs, kas te stiepjas, neviena neizzinātas, kilometrus tālu, ne novēlies no slīdīgajiem akmeņu pakāpieniem un izšķaidījis pakausi, ne paspēris dažus soļus sānis un ievēlies kādā nepamanītā dažus desmitus metru dziļā klinšu plaisā, ne aizsoļojis pa citu ceļu un uz dažām dienām glīti nomaldījies. Pat kārtīgu, skaistu, atklātu lūzumu neesot bijis, bet puni, atsitoties pret vietumis ellīgi zemajiem griestiem, un pa kādai izmežģītai potītei – tas, protams, neskaitās, nieki vien.

It kā visuzinošais internets par šo tēmu klusē, tā kā atliek vien noticēt, ka šāds debesu brīnums iespējams. Lai gan vismaz man, kurš nav ne pārāk tusnīgs, ne īskājains, ne aizdusains vai rokaskājasvāktnespējīgs, šeit pavadītajās stundās gadā reizes piecas sešas, kad straume ņem un izsit pamatu no pēdu apakšas vai pēkšņi uz mirkli pazaudēju līdzsvaru kādā īpaši šaubīgā kāpienā – knapi, knapi noturos, un ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens nepasargās un nepaglābs, jo nav ne stiprinājumu, ne drošības auklu un karabīņu, ne, protams, kādu apakšā paklātu dūnu spilvenu. Kā jau tam īstā ellē jābūt.

www.DELFI.lv | 03. decembris 2013 Foto: Publicitātes foto

Simts metrus augstais tumšais cilvēka siluets, kas redzams uz Seidezera ziemeļrietumu krasta klints un kuru Kolas pussalas iedzīvotāji dēvē par milzi Kuivu, nav nekas mistisks – to veido ūdenszāles un mikroskopiskas sēnes.

Nevis mistika, bet bioloģija

Kā vēsta Krievijas mediji, pie šāda secinājuma nonākuši Murmanskas apgabala Īpaši apsargājamo dabas teritoriju direkcijas speciālisti, tādā veidā kliedējot mītu par šī slavenā silueta ārpuszemes izcelsmi.

Direkcijas ziņojumā teikts, ka ir pabeigta visrūpīgākā šī klints segmenta analīze pēdējo simts gadu laikā, kopš "milzis" tiek novērots. (Neraugoties uz dabas spēku iedarbību, šī silueta aprises faktiski nav mainījušās.)

Ļoti aktīvi ir sasparojušies ufologi ar savām pārdomām un runām par kontaktiem ar citplanētiešiem. Zinātnieki ļoti daudz sākuši runāt par vēstures mīklām, atklājumiem, kuru izcelsme, radīšana ir nesaprotamas. Tāpat arī daudz runā par indiešu mitoloģijā pieminētiem gaisa kuģošanas aparātiem un citiem „dievu” brīnumiem. Indijā ir Mohedžo Daro, kuras bojāeja ir nesaprotama, neizskaidrojama. Ēģiptiešu piramīdas, Stounhedža Britu salās, Dienvidamerikas megalītiskās celtnes pie Titikakas ezera... Tiek spriests par citplanētiešu ietekmi uz šīm kultūrām un neziņa, kur palikuši „gudrie skolotāji”. Tāpat arī Grieķijas, vispār Vidusjūras mitoloģijā daudz kā neizskaidrojama, Pirmsākumu ziņā.

Raksts no žurnāla "Prikļučeņija. Taini. Čuģesa" 2014.gada 5. numura.

Šis notikums atgadījās ar japāņu mūku vārdā Kveirs tajos laikos, kad Japāna bija sadalīta daudzās feodālās kņazistēs, kas asiņaini karoja savā starpā.

Pirms tam Kveirs bija samurajs, taču pēc sava kunga bojā ejas viņš nolēma veltīt sevi, lai kalpotu debesīm un devās ceļojumā, nesot svētos vārdus cilvēkiem. Reiz, kad viņš ceļoja pa kalnainu apvidu, nakts pārsteidza viņu tālu no cilvēku mītnēm, turklāt tuvojās negaiss un Kveirs sāka padevīgi gatavoties pārnakšņot zem atklātām debesīm. Meklējot piemērotu vietu, viņš satika malkas cirtēju, kas laipni piedāvāja viņam naktsmītni savā būdā, daloties ar viņu vienkāršā maltītē. Malkas cirtēja mājā dzīvoja vēl četri cilvēki: divas sievietes un divi vīrieši, kas laipni sveicināja ciemiņu. Vakara sarunas gaitā izrādījās, ka namatēvs arī kādreiz ir bijis samurajs, taču pārkāpis goda kodeksu un pats sevi sodījis ar trimdu šajā nostūrī un tagad ar saviem biedriem dzīvo vientulīgu dzīvi un palīdz ceļiniekiem, kas ir apmaldījušies.

Kādā mazā ciemā pie Baltijas jūras pirms daudziem, daudziem gadiem vētras laikā piestāja neparasts kuģītis. Tajā bija 7 rūķīši, kuri katrs izskatījās savādāki un katram bija savi uzdevumi un pienākumi. Rūķīšu smaidošās acis sastapās ar Ziemupes iedzīvotāju izbrīnītajiem skatieniem. Rūķīši ļoti vēlējās zināt, vai šeit dzīvo Ziemassvētku vecītis. Bet Ziemupieši bija dzirdējuši tikai par Ziemassvētku vecīti, kas dzīvo tālu Ziemeļos. Tā nu rūķīši, nesaņēmuši atbildi, sakāpa kuģī un devās atkal jūrā. Nostāsti par mazajiem rūķīšiem un Ziemassvētku vecīša meklējumiem ir dzīvi vēl šodien. Līdz kādā saulainā dienā Ziemupi pāršalca patiesi brīnišķīga ziņa, ka šeit uz dzīvi tiešām ir apmeties Ziemassvētku vecītis. Mazie rūķīši ātri sadzirdēja šo ziņu un atkal piestāja Baltijas jūras krastā. Un tagad viņi kopā ar Ziemassvētku vecīti un vēl citiem rūķīšiem par savām mājām sauc Ziemupi.

 Saskaņā ar Talmuda leģendu arī pirmais cilvēks Ādams pirmajās radīšanas divpadsmit stundās bijis golems – ķermenis bez dvēseles, līdz Dievs tajā iedvesis dzīvību.

Ebreju folklorā golems ir plaši pazīstama būtne, kas sākumā izveidota no nedzīvas vielas, bet vēlāk ar noteiktu maģisku formulu un rituālo starpniecību tiek atdzīvināta, lai kalpotu cilvēkam, kurš būtni radījis.

Dažādos laikmetos ebreju tauta piedzīvojusi ievērojama uzplaukuma periodus. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija 8. – 11.gadsimta Spānijā, kad musulmaņu valdnieku paspārnē zēla ebreju kultūra, tika cienītas reliģiskās tradīcijas, kā arī attīstījās ekonomika. Par daudz senākiem labklājības periodiem stāsta Bībele un ar to cieši saistītā bibliskā arheoloģija. Vēl 10.gadsimtā pirms mūsu ēras radās spēcīga ebreju valsts ar labi nocietināto Jeruzalemi tās centrā. Tas bija laiks, kad ķēniņa Zālamana vadībā uzbūvēja nozīmīgāko jūdaisma reliģisko centru – Pirmo templi, valstī ieviesa efektīvu pārvaldes sistēmu, ebreju karaspēks bija bruņojies ar tālaika modernākajiem ieročiem un kaujas ratiem.

Tumsā jūtami ļaunuma priekšvēstneši, garu pasaulei lēnām mostoties. Pa stāvo nogāzi dzenas pakaļ melns katafalks. No pamesta autobusa atskan bērnu čalas. Mežā mudž no mutantiem līdzīgiem briesmoņiem, kas izmisīgi meklē cilvēka miesu kārtējai maltītei. Baznīcas pagrabā sātanisti sveču gaismā pielūdz nelabo. Tās ir Hellataunas jeb, latviski tulkojot, Elles pilsētas baisākās mistērijas, kas vairāk nekā 30 gadu dzīvo no mutes mutē.

Tiek baumots, ka ceļš nolādēts. Ikvienam, kas naktī pa to brauks, noteiktā ātrumā ļaunuma spēki liks zaudēt kontroli.

Noslēpumi un fakti, aprīlis’2013

Mūsdienu zinātniekiem aizvien grūtāk atklāt jaunas uz mūsu planētas mītošas dzīvnieku sugas. Pirmkārt, tādēļ, ka lielos dzīvniekus visi jau sen pazīst, bet ar mazajiem ir sarežģītāk – ej nu sameklē. Bet, otrkārt, tos ne tikai jāatrod, bet arī jānoķer, jāizpēta, jāatved uz atbilstošu iestādi (vēlams dzīvu) un tur jāpierāda, ka iepriekš šo dzīvnieku neviens nav sastapis un pētījis. Toties senie zoologi, neskatoties uz to, ka viņiem bija daudz lielāka izvēle, atzina par labāku likt lietā personīgo fantāziju. Rezultātā zinātnei nepazīstamu radījumu „atklāšana” notika tieši „darba kabinetos”.

-          Uz kurieni dodies?

-          Pie Kujatas...

Piemēram, jums ir zināms tāds zvērs kā Kujata? Nē? Dīvaini. Saskaņā ar islāma mitoloģiju bez šī dzīvnieka mūsu pasaule sen būtu nonākusi ellē. Tad, lūk, Kujata ir milzīgs bullis, kuram saskaņā ar mītu ir tūkstošiem acu, tikpat daudz ausu, tikpat daudz degunu, mēļu, kāju... Turklāt šie orgāni novietoti visdīvainākajā veidā un lielā attālumā viens no otra. Teiksim, lai kājām noietu no vienas auss līdz otrai, ierindas pētniekam būtu nepieciešami 500 tūkstoši gadu. Šķiet, ka ceļojumam no vienas acs līdz otrai vajadzētu mazāk laika... bet nē! Ceļojums no acs uz aci būtu tikpat ilgs. Lai gan šādiem parametriem – kāda atšķirība. Vēl jo vairāk tāpēc, kad kārtējais zoologs mēģinās pielikt punktu pirms miljardiem gadu izveidotajam kujata aprakstam, viņš ar šausmām konstatēs, ka tas vēl nav viss. izrādās, Kujata ar visām savām tūkstoš kājām stingri stāv uz milzīgas zivs, ko sauc par Bahamutu, kas arī nevar vien sagaidīt, kad viņu aprakstīs un klasificēs.

 04.novembris 2012

Kad tumsa aprij sauli un dienas kļūst īsākas, Vienkoču parkā notiek Uguns nakts – gaismu un mistisku noskaņu pasākums, kas vienu tumšu rudens dienu padara garāku, gaišāku, siltāku, labāku. Jau sesto gadu pēc kārtas gaismas svētki notiek oktobra pirmajā sestdienā. Deviņos vakarā Vienkoču takās sākas tradicionālais lāpu gājiens. Kā ugunīga čūska tas izlokās pa līkumaino un reljefo mežu.

 

Drūmā un lietainā rudens vakarā simtiem cilvēku dodas uz Līgatni, lai piedalītos Vienkoču lāpu gājienā.

Dienu pirms iecerētās Gaismas nakts Latvijā plosās vētra, gāž lietus un visapkārt ir dubļu jūra. Sestdienas rīts ataust drūms, sabozies, ar izspūrušiem, zilganmelniem mākoņiem, kas grūstīdamies kā pasaku pūķi plivinās debesīs. Visu dienu turu īkšķus, lai vakarā nelītu. Ja mācētu, noskaitītu buramvārdus, bet pret lietu nevienu nezinu.

Iepriekšējo lasiet šeit.

No augšas viņiem pretī, cik vien ātri varēdams, skrēja sīks goblins - raibs krekls, kas viņam bija par lielu, plandījās vējā.

- Els! - viņš čiepstēja. - Els!

Viņš apstājās viņu priekšā, tikko turoties uz kājām.

- Tas ir saskābis! Visa tā sasodītā tvertne ir saskābusi! (Klifords Saimaks. "Goblinu rezervāts")

Igora Kraja raksts no žurnāla “Mir fantastiki” 2012. gada janvāra numura.

Tiek uzskatīts, ka mūsdienu, pagājušā gadsimta vidū izveidojušās fantāzijas mitoloģijas pamatā ir britu salu pasakas, kas balstās uz lielo ķeltu eposu... Taču, ne jau viss, par ko it kā visi zina, ir taisnība. Tikai nedaudziem radījumiem, kas dzīvo mūsdienu fantāzijas visumos, ir saistība ar ar angļu un īru folkloru. Bet daudzas īsto britu mošķu sugas gandrīz nav pārstāvētas zobena un maģijas pasaulēs. Un tas ir skumji, jo runa ir par visai kolorītām radībām, kas varētu padarīt krāsaināku visu stāstu.

No augšas viņiem pretī, cik vien ātri varēdams, skrēja sīks goblins - raibs krekls, kas viņam bija par lielu, plandījās vējā.

- Els! - viņš čiepstēja. - Els!

Viņš apstājās viņu priekšā, tikko turoties uz kājām.

- Tas ir saskābis! Visa tā sasodītā tvertne ir saskābusi! (Klifords Saimaks. "Goblinu rezervāts")

Igora Kraja raksts no žurnāla “Mir fantastiki” 2012. gada janvāra numura.

Tiek uzskatīts, ka mūsdienu, pagājušā gadsimta vidū izveidojušās fantāzijas mitoloģijas pamatā ir britu salu pasakas, kas balstās uz lielo ķeltu eposu... Taču, ne jau viss, par ko it kā visi zina, ir taisnība. Tikai nedaudziem radījumiem, kas dzīvo mūsdienu fantāzijas visumos, ir saistība ar ar angļu un īru folkloru. Bet daudzas īsto britu mošķu sugas gandrīz nav pārstāvētas zobena un maģijas pasaulēs. Un tas ir skumji, jo runa ir par visai kolorītām radībām, kas varētu padarīt krāsaināku visu stāstu.

Jevgeņijas Kedas raksts no žurnāla "Mir Zazerkaļja" 2011. gada 1. numura.

Miljoniem cilvēku lielākajās megapolēs katru dienu izmanto metro - pašu ērtāko un ātrāko pilsētas transportu. Taču neskatoties uz šādu vispārēju popularitāti, bet varbūt, tieši pateicoties tai, "pazeme" slēpj milzums noslēpumu, baumu, jautājumu.

Galvaspilsētas zirnekļa tīkls.

Garajos, samudžinātajos Maskavas metropolitēna tuneļos, kā cilvēki runā, klīst spoki, parādās un pazūd stacijas, mīt žurkas-mutanti prāvu suņu lielumā. Ko vēl runāt par otro, slepeno metro, kas iet no Kremļa uz slepeniem militāriem objektiem Piemaskavā, kā arī uz visām galvaspilsētas lidostām. Periodiski tā vai cita leģenda tiek apgāzta, taču tās vietā tūlīt rodas cita.

Teodora Kitelsena ilustrācijas.

Norvēģiju ne jau velti sauc par brīnumainu un psakainu zemi. Tikai te varēja rasties tādi brīnumaini, maģiski stāsti par troļļiem un nissē, ūdensvīriem un hjuldrām, raganām un pūķiem. Tāpat kā ūdens troļļi iemāna neuzmanīgus ceļiniekus savos valdījumos, tā arī noslēpumainā norvēģu pasaku pasaule pakāpenis apņem lasītāju un nelaiž vaļā, kamēr netiks aizvērta pēdējā lapaspuse. Šis pasakas arī būs savāktas grāmatā "Norvēģijas brīnumpasakas".

 

„Sekretnije materiāli XX veka” Nr. 23 (42), 2000.

Aizejošais gadsimts bija bagāts ar dažādiem notikumiem. To starpā – unikāli arheoloģiski atradumi, noslēpumaina cilvēku pazušana, senvēstures gigantisko briesmoņu un kosmosa sūtņu parādīšanās, kā arī cilvēka psihes neizskaidrojamās parādības. Uz jaunās tūkstošgades sliekšņa ir jēga atcerēties visus neparastos notikumus. Priekš tā mēs atveram jaunu rubriku. Bet iesākumam – aizejošā gadsimta pirmās desmitgades hronika.

15.mar 2011, mango.lv

Iespējams, atrisināta viena no noslēpumainākajām mīklām cilvēces vēsturē un atrasta leģendām apvītā zudusī pilsēta Atlantīda – amerikāņu zinātnieku grupa apgalvo, ka Atlantīda atrados purvājā netālu no Spānijas dienvidu krastiem, ziņo izdevums The Telegraph.

 

MĒS, 3. aprīlis, 2009.

Februāra sākumā pasaules preses izdevumi bija pilni ar ziņām, ka britu inženierim Bērnijam Bemfordam beidzot izdevies noteikt leģendārās Atlantīdas atrašanās vietu – turklāt pavisam vienkāršā veidā, pētot Google satelītuzņēmumus. Pēc pāris dienām kompānija, kas slavena ar savām kartēm, gan nāca klajā ar paziņojumu, ka noticis pārpratums – līnijas Atlantijas okeānā, kas pēc izskata atgādina pilsētas plānojumu, patiesībā esot atstājuši pētniecības kuģu sonori. Tātad arī šī bijusi kārtējā viltus trauksme, un nogrimusī valsts jeb civilizācija, kas varbūt meklējama Vidusjūrā, bet, ļoti iespējams, Atlantijas okeānā, tā arī nav uzieta.