No nedēļraksta "Taini XX veka" 2014. gada 20. numura. 

Varētu likties, ka milzīgo rāpuļu, kas kādreiz apdzīvoja Zemeslodi, kauli varētu interesēt tikai zinātniekus. Tomēr, ne reti dinozauru kauli nemaz nenonāk pētnieku rokās. Tā vietā tie kļūst par komerciālu preci un tiek izmantoti sfērās, kas atrodas visai tālu no zinātnes.

Atliekas kolekcionāriem.

Zvīņnešu skeleti: veseli un fragmentos izsolēs un citur aiziet pa tādām cenām, kas sniedzas virs mākoņiem. Potenciālos pircējus neapstādina pat tas, ka daži darījumi ir visai šaubīgi. Piemēram, nesen izraisījās skandāls ar tarbozaura skeletu, kas tika pārdots, bet izrādījās, ka tas ir oficiāls Mongolijas īpašums. Pircējam neatļāva reto pirkumu paņemt sev līdzi.

1.

Ogļu šahtu amazones. Ņikitas Bezrukova raksts np 2013. gada 14. marta par to, kā sievietes sāka valkāt bikses. XIX gadsimta otrajā pusē vairums Anglijas ogļu šahtās strādāja tikai vīrieši. Izņēms bija tikai dažas grāfistes, ieskaitot Lankašīru, kur saglabājās tradīcija ņemt darbā sievietes. Pašās šahtās viņas vairs nestrādāja, taču saukt viņu darbu par vieglu arī nevarēja: viņas skaldīja lielos ogļu bluķus, attīrija tos no akmeņiem, stūma ar oglēm pilnos ratiņus uz dzelzceļa platformu, kur pēc tam krāva ogles vilciena vagonos. Šo sieviešu neparastā nodarbošanās un ne mazāk neparastā ģērbšanās maniere padarīja viņas slavenas vēlajā Viktorijas laikmetā. Lieta bija tā, ka minētās "pit brow lasses" valkāja bikses. Par to viņas apvainoja sievišķības trūkumā, kaut arī virs biksēm viņas vilka svārkus un aizsargpriekšautus. 1860. gados britu parlamentā pat notika diskusijas par to, strādāšana blakus sievietēm, kas valkā rupjo vīriešu formu, tas ir, pirmkārt, bikses, bojā vīrieša veselību.

Lekcija nolasīta LatCon 2013 Postapokalipse laikā 2013.gada 11.maijā

Pasaule balstās uz vairākiem vaļiem un viens no tiem ir tradīcijas, ka arī spēja, mainīgos dzīves apstākļos radīt jaunas un galvenais pozitīvas tradīcijas. Tradīcijas ir tas, kas satur kopā ģimenes, etniskās grupas, tautības un veselas tautas. Arī nācijas. Ja tradīcijas zūd, pazūd arī ģimenes un pat veselas tautas. Ne jau vienmēr tam par iemeslu ir ienaidnieku iebrukums, epidēmijas un citas likstas. Dažreiz tauta pati sevi izšķīdina, ielaižot savā dzīves telpā svešus vārdus un jēdzienus. Vārds jau ir svarīgs, ne jau velti Bībelē par pasaules radīšanu teikts, ka iesākumā bija vārds. Un tas nav pretrunā ar zinātni, jo jo mēs tāpat zinām, ka visu dzīvības formu pamatā ir gēni, ko tāpat var saukt par vārdiem, kas veido visu dzīvo pasauli. Ja starp gēniem ielavās kāds svešs gēns, rodas mutācijas, kas lielākoties neko labu nesola. Ja dzīvajā dabā pozitīvas mutācijas noved pie jaunu sugu rašanās, tas nav slikti. Cilvēku dzīvē jauni vārdi arī spēlē šādu lomu un vienas tautas vieta rodas cita. Tas labākā gadījuma. Sliktākajā, tāds valodu sajukums, kā pie Bābeles torņa, kas, kā zināms, sabruka, kad cilvēki pārstāja viens otru saprast. Saka, ka cilvēka vārds var noteikt viņa likteni. Paskatīsimies, kādu likteni var noteikt konkrētām tautām modes kliedzienos veidoti vai sveši vārdi, kas, pasaulei sajaucoties, pārvērš visu “pirmatnējā buljonā”. Kas īstenībā arī ir tas pasaules gals, Visums jau ir mūžīgs, galīgas ir tikai tā sastāvdaļas. Tas tā nopietni, bet varam uz to paskatīties arī no jautrās puses. Slavenākais britu kodolīgo teicienu meistars Oskars Vailds esot teicis: “Cilvēkam, kas jūt, pasaule ir traģēdija, cilvēkam, kas domā, pasaule ir komēdija”. Tāpēc padomāsim, kāpēc cilvēki izvēlas, nevis ierastos, bet gan no saprāta viedokļa “domādams neizdomāsi” vārdus.

1.

Neparasta zemūdens modes skate ar baltajām haizivīm Diena.lv, 2013. gada 3. marts Fotogrāfi Kristians Šmits un Šona Heinriha vienojušies kādā neparastā projektā. Aicinot pievērst uzmanību balto haizivju aizsardzībai, viņi sarīkojuši modes skati, kurā galvenās varones bija nevis modeles, bet baltās haizivis. Šajā zemūdens modes skatē, kas tapusi Filipīnas ūdeņos, netālu no Oslobas ciemata, modeles (starp citu, pieredzējušas nirējas) pozēja dažādos tērpos, peldot ūdenī kopā ar baltajām haizivīm. Šai haizivju sugai, kura nebūt neiebilst pret cilvēku klātbūtni un kura Filipīnās iekļauta aizsargājamo skaitā, draud izmiršana. Proti, haizivis bieži vien kļūst par malumednieku mērķi, jo to spuras plaši tiek izmantotas ķīniešu tradicionālajā medicīnā.

Gredzenu vēsture.

Gredzens mūsu senčiem likās kā noslēpumainu spēku avots, tāpēc tiesības tādu nēsāt bija tikai personām, kas bija pietuvinātas Dievam vai cēlušās no tā ar tiešas radniecības palīdzību. Piemēram, cari, faraoni un viņu pēcnācēji. Vispār jau savu radniecību ar debesu būtnēm centās pierādīt visi kaut ne cik kādas varas pārstāvji. Tāpēc valdniekiem nācās likuma veidā apliecināt augstākās aristokrātijas tiesības nesāt zelta riņķi.

Dāmu dueļi

XVI gadsimts. Tieši uz šo laiku attiecas pirmās pārbaudītās ziņas par  sieviešu dueļiem. Tās, starp citu, izgaisina mītu, ka pirmatklājējas šajā jomā bija francūzietes. Tā, Sv. Benediktas sieviešu klostera hronikā tiek pieminēts, ka 1571. gada 27. maijā klosteri ieradās divas augstdzimušas senjoritas. Viņas palūdza klostera pārvaldniecei istabu kopīgai lūgšanai. Atļauja tika dota. Taču, ieslēgušās istabā, senjoritas tā vietā, lai sāktu lūgšanu, izvilka kinžalus un metās viena otrai virsū, kad trokšņa izbiedētās mūķenes ielauzās telpā, viņu acīm pavērās šausminoša aina: uz grīdas gulēja divas asiņojošas dāmas, viena no viņām bija mirusi, otra – mira.

Mūsdienu eiropiešu ārējais izskats atšķiras no tā, kā izskatījās cilvēki Viduslaikos: viņi augumā bija mazāki un arī apģērbs bija savādāks. Jo tad tika izmantotas citas piegrieztnes un audumi. Nedaudz savādāki kā mūsdienās bija paši kostīmu izmēri un to svars. Tādēļ mūsdienās, pirms iziet uz skatuves vai uzņemšanas laukumu, aktieriem nākas pierast pie tā laikmeta apģērba. Pretējā gadījumā kompjūteru un lidmašīnu laikmeta cilvēki senjoru un piļu kalpotāju kostīmos izskatītos nedabiski un saspringti.